Skip to content Skip to left sidebar Skip to right sidebar Skip to footer

Suitu dūdas Lielbritānijā

Alsungas biedrības Suitu kultūras mantojums valdes loceklis, folkloras kopas Suitu dūdenieki vadītājs Juris Lipsnis piedalījies 6. Starptautiskajā dūdu konferencē, kas 11.-13. martā notika Ņukāslā, Lielbritānijā.

Brauciens uz konferenci, ko ik otro gadu rīko Starptautiskā dūdu organizācija (International Bagpipe Organisation – SDO), noticis ar Latvijas Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu biedrības Suitu kultūras mantojums (SKM) īstenotā projektā Dalība 6. Starptautiskajā dūdu konferencē un priekšlasījums Latvian Bagpipes – Dūdas or Somas Stabules. Konference notika Ņūkāslas Universitātes Karaļa zālē (King’s Hall).

Jubilejas gads

Šī gada martā Starptautiskā dūdu organizācija svin desmit gadu jubileju, un tās sesto konferenci nolemts rīkot Lielbritānijā – turpat, kur notika pirmā. Jau pērnā gada otrajā pusē izsludināta pieteikšanās uz priekšlasījumiem. Saņēmu uzaicinājumu no SDO prezidentes Kasandras Balbaras pieteikt arī savu tēmu, stāsta J.Lipsnis. Es gan neesmu profesionāls pētnieks, bet mani ļoti interesē viss, kas saistās ar dūdu spēli un šī instrumenta vēsturi, turklāt iedrošināja kolēģi no biedrības SKM – dūdu spēles tradīcijas saglabāšana un attīstība ir viena no mūsu prioritātēm. Jau četras reizes esam sarīkojuši Latvijas dūdenieku saietu suitos, un, gatavojoties šiem pasākumiem, ir nācies iedziļināties dūdu spēles vēstures faktos gan par suitu novadu, gan Latviju, daudz informācijas iegūts arī no saietu viesiem – ikreiz uzaicinām kādu lektoru, kurš mūsu jomā ir ļoti zinošs.

Tradīcijas var atdzīvināt

Savā priekšlasījumā biju iekļāvis ieskatu Latvijas dūdu vēsturē, kas ir gana sena, jo sniedzas līdz pat 16. gadsimtam, kad hronikās parādās ziņas par dūdām kā zemnieku iecienītāko mūzikas instrumentu, bet vienlaikus, velkot paralēles starp situāciju Latvijā un suitu novadā, vēlējos parādīt, ka tradīcija, kas šķiet pilnīgi izzudusi, tomēr ir atjaunojama, ja vien ir cilvēki, kuri par to deg. Kā zināms, Latvijā dūdu spēle izzuda, jo 19. gadsimtā t.s. brāļu draudzes (hernhūtieši) sistemātiski šo instrumentu iznīcināja, it īpaši Vidzemē, jo uzskatīja, ka tā radītais troksnis nav no Dieva, bet gan no nelabā, savukārt vēlāk dūdu mūziku no aprites izspieda vijoles un ermoņikas, kuru skanējums bija stabilāks, plašāks. Tikai dažos Kurzemes katoļu apvidos, it sevišķi suitu novadā, vēl 20. gs. 30. gados bija sastopami dūdenieki, par pazīstamāko tiek uzskatīts alšvandznieks Pēteris Šeflers (1861-1945), kura spēle 1935. gadā iemūžināta pirmajā latviešu skaņu spēlfilmā “Dzimtene sauc jeb Kāzas Alšvangā.

Dūdu spēle Latvijā atsākās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad daži entuziasti no folkloras kopas Skandinieki ieguva pāris igauņu dūdu un sāka tās izmantot savos priekšnesumos. Uz suitu dūdu atjaunošanu bija jāgaida vēl 40 gadu.

Ap 2008. gadu, kad, gatavojot pieteikumu Suitu kultūrtelpas iekļaušanai UNESCO pasaules nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā, tika veikta saglabājušos un izzudušo kultūras vērtību inventarizācija, un suitu kopiena secināja, ka dūdu spēle diemžēl ir neatgriezeniski zudusi. Tomēr līdzīgi kā Latvijas gadījumā gadījās cilvēki, kuri domāja citādi – 2013. gada sākumā suitu katoļu draudžu prāvests Andris Vasiļevskis suitu kopienai uzdāvināja Eduarda Klinta izgatavotas dūdas, bet šodien dūdas Alsungā spēlē jau apmēram 1% iedzīvotāju (13 no 1300 alsundznieku). Kas vēl svarīgi – dūdas Alsungā tiek ne tikai spēlētas, bet pamazām esam tikuši arī līdz to izgatavošanai.

Projektu atbalsta:

0 Comments

There are no comments yet

Leave a comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *