Skip to content Skip to left sidebar Skip to footer

Alsungas pils

Pirmo reizi rakstu avotos Alšvangas nosaukums ir pieminēts 1230. gada 28. decembra pāvesta vicelegāta Alnas Balduīna līgumā ar kuršiem Saskaņā ar šo līgumu kurši apņēmās pāriet kristīgajā ticībā, apgādāt atsūtītos baznīckungus, maksāt nodevas, piedalīties aizsardzības un uzbrukuma karos pret pagāniem. Par to kuršiem tika apsolīta brīvība, kamēr vien tie neatkritīs no katoļu baznīcas. Kurzemei tiek iecelts bīskaps ar sēdekli Klaipēdā. Kuršu zemes saskaņā ar šo 1232. gada 11. februārī pāvesta Gregorija IX apstiprināto līgumu nonāca tiešā Romas pāvesta aizbildniecībā. Vienīgais šī līguma eksemplārs šobrīd glabājas Vatikāna arhīvā. Bez Alšvangas (Aliswanges) tajā vēl minēti vēl tādi kuršu pilsnovadi kā Thargolara, Osua, Langis, Venelis, Normis, Kiemala, Plugawas, Sarnitus, Riwa, Saceze, Edualia, Ardus un Alostantochos.

Pati Alšvangas vēsture gan ir daudz senāka. Izrakumos Alsungas pilī ir atrasts kultūras slānis ar pirmsvācu keramiku. Savukārt, keramikas lauskas pilij blakus esošajā pilskalnā ļauj apgalvot, ka tas ir bijis apdzīvots jau pirms 2500 gadiem.

Pirmās norādes par vācu ordeņbrāļu nocietinātu vietu Alšvangā ir datētas ar 1341. gadu, kad saskaņā ar ziņojumiem ordeņa mestram par stāvokli komturijā, Kuldīgas komturam Alšvangā ir nocietināta mūra māja (ein festes haus), kas varētu būt celta neilgi pirms šī gada. Alšvangas muižā šajā gadā plosās lopu sērga, staļļos ir 40 ķēves un 12 šī gada kumeļu.

1372. gadā Alšvangā jau ir uzcelta četrstūraina akmens pils, kurā tiek nometināts Kuldīgas komturam padots firsts. Pils austrumu korpuss tiek izmantots dzīvošanai, bet dienvidu korpuss saimniecības vajadzībām. Divi torņi ir piebūvēti vēlāk. Par ziemeļaustrumu torņa celšanas laiku tiek uzskatītas 14. gadsimta beigas, 15. gadsimta sākums. Sākumā tornim ir bijuši tikai divi virszemes stāvi un tas ir bijis vienādā augstumā ar pils Austrumu korpusu.

Tikai tad, kad Dienvidu korpusa otrais stāvs jau bija izbūvēts visā garumā, pie tā dienvidrietumu stūra 16. gadsimtā tika uzbūvēts pils otrs tornis. Tam ir bijuši trīs stāvi, t.i. par vienu vairāk, nekā tam pieguļošajam pils Dienvidu korpusam. Acīmredzot, pils iedzīvotāji uzskatīja, ka viņu drošību vairāk garantē tornis pie Austrumu korpusa, nevis dienvidrietumu tornis, tāpēc vienlaikus ar pēdējo, uzcelti vēl divi stāvi arī pils ziemeļaustrumu tornim tā, ka nu tas jau bija par diviem stāviem augstāks nekā pils dzīvojamais korpuss.

Kādā ar 1555. gadu datētā dokumentā ir rakstīts, ka Durbe, Aizpute, Alšvanga, Skrunda, Kuldīga, Sabile – visas šīs mājas (pilis) izņemot Kuldīgu nav nocietinātas, netiek apdzīvotas un ir pārvērstas par labības noliktavām.

Pēc Livonijas ordeņa sabrukšanas, tā pēdējais mestrs Gothards Ketlers ieķīlāja Kuldīgas novadu Polijai, izdalot atsevišķi Alšvangu un ap 1560. gadu piešķirot to kā lēņu novadu savam padomniekam, bruņiniekam Frīdriham fon Kanicam, kurš 1569. gadā bija hercoga sūtnis Ļubļinas Seimā.

1573. gadā (pēc cita avota 1574. gada 10. februārī) Frīdrihs fon Kanics pārdod Alšvangas novadu Prūsijas hercoga padomniekam dēlam, Kurzemes un Zemgales maršalam Jēkabam fon Šverinam, kas piepērk klāt arī tagadējo Jūrkalnes novadu un tā paplašina savas robežas līdz jūrai. Pie Alšvangas muižas toreiz piederēja arī Grāveri, Blintene, Gudenieki, Jaunā muiža, Bases, Dekšņi (Audzes) un Pilsberga jeb Jūrkalne (Jorceim). Pēc viņa Alšvangu manto vēl divi Jēkabi fon Šverini.

Jēkaba fon Šverina dēls Johans Ulrihs, tautā saukts par „Sviriņu”, dzīvojot Viļņā un kalpojot Polijas karaspēkā par virsnieku (Karaļa kavalērijas eskadrona komandieris) bija galma ballē iepazinies ar skaisto polieti Barbaru Konarsku. Hercogistes muižnieki poļu kara dienestā bieži esot apprecējuši poļu muižnieku meitas vai atraitnes un, viņu ietekmēti, daži pārgāja arī katoļu ticībā. Jau hercoga Frīdriha laikā, katoļu pozīcijas Kurzemē bija tik stipras, ka tie sāka atņemt baznīcu ēkas pastāvošām luterāņu draudzēm, izmantojot muižnieku zemes īpašuma tiesības.

Pirms savām kāzām, 1623. gadā, Johans Ulrihs fon Šverins pieņēma katoļticību, jo tas bija līgavas vecāku priekšnoteikums laulībām. Tā kā Johana Ulriha tēvs Jēkabs nepiekrīt sava dēla pārejai katoļu ticībā, pēc kāzām jaunais pāris paliek Barbaras vecāku, grāfu Konarsku, mužā – Gentiliski. Vēlāk grāfs Johans Urihs fon Šverins tiek iecelts par Polijas karaļa Sigismunda III kambarkungu. Tikai pēc tēva nāves 1632. gadā grāfs ar savu sievu atgriežas Alšvangā, kur tas ar fanātisku degsmi pievēršas sava novada iedzīvotāju pievēršanai katoļu ticībai. Tajā pat gadā (pēc citiem datiem 1634. gadā) viņš nodeva Alšvangas baznīcu kopā ar filiāles baznīcu Pilsberģē (tagadējā Jūrkalne) katoļu draudzes rokās. Katoļticības izplatīšanai un sludināšanai Johans Ulrihs fon Šverins uz Alsungu uzaicinājis jezuītus, kuri veica zemnieku atgriešanu katoļticībā.

Sākumā citi muižnieki par to visu īpaši neinteresējās, jo Ulrihs fon Šverins rīkojās likumu robežās. Taču 1636. gadā (pēc citiem datiem 1634. gadā) kad baznīcas un arī mācītāja muiža tika nodota žemaišu bīskapam Georgam Tiškevičam, kurš izdzina veco luterāņu mācītāju Lizanderu no dzīvokļa, lieta nonāca līdz atklātai ieroču cīņai. Risinājums šis strīdam tika panākts tikai pēc tam, kad personīgi iejaucās Polijas karalis Vladislavs, apstiprinot abas baznīcas – Alšvangas un Pilsberģes – katoļiem. Johans Ulrihs, saskaņā ar nostāstu, esot miris no viesību laikā Reģu muižā ēdienam pievienotas indes 1637. gada maijā. Uz Reģu muižu tas esot bijis izvilināts ar solījumu, ka tur notiks vienošanās parakstīšana par Ēdoles baznīcas atdošanu katoļiem.

Kurzemes hercoga Frīdriha laikā blakus Alšvangas pilij pastāvēja prāvs miests, kura labklājība strauji auga un kas bija nozīmīga apdzīvota vieta starp Ventspili un Liepāju. Tas izmainījās, kad Johans Ulrihs fon Šverins ieviesa katoļticību un piespieda arī miesta iedzīvotājus atteikties no luterticības. Kas pretojās, tos no miesta izdzina. Gandrīz visi tirgoņi un amatnieki atstāja miestu un Alšvanga nīkuļoja visu 17. gadsimtu. Alšvangas īpašnieki gan izvietoja miestā klaušu zemniekus un amatniekus, bet ar savu katolisko fanātismu tie tomēr miestu nespēja atdzīvināt.

Pēc Johana Ulriha fon Šverina nāves 1637. gadā Alšvangas muižu manto Johans Fēlikss fon Šverins. Pēc viņa nākamais īpašnieks (gads nav zināms) ir Kristofs Johans fon Šverins. 1681. gadā Alšvangu manto Johans Antoniuss fon Šverins.

Kad 1659. gadā Polijas – Zviedrijas kara laikā (1655-1660) Alšvangā iebruka zviedri, tajā atradās divas poļu rotas. Zviedri marta mēnesī atnāca no Kuldīgas, padzina poļus, saņemot 40 no tiem gūstā, atņēma divus karogus un izlaupīja miestu. Kurzemnieku ģenerālis Bergs, savukārt, ar 300 jātniekiem un daudziem latviešu zemniekiem uzbruka zviedriem, pa lielākai daļai iznīcināja tos, atbrīvoja gūstekņus un atņēma laupījumu. Pēc nostāstiem, tieši šajā gadā tiek ar groziem sanests Alšvangas dižgabalkalns, lai zviedru apšaudei būtu kur uzstādīt lielgabalus. Šajā karadarbībā Alšvangas pils lielā mērā tika nopostīta. Tiek uzskatīts, ka tieši šajā kaujā gāja bojā pils sākotnējais dzīvojamais Austrumu korpuss, kurš pēc tam vairs netika atjaunots. Ziņas no 18. gadsimta sākuma liecina, ka apdzīvojams pilī vairs ir tikai Dienvidu korpuss un Austrumu korpuss tajās vairs nav pieminēts.

1728. gadā gadā Alšvangu manto Vladislavs Georgs fon Šverins, kurš 1738. gadā (minēts arī 1767. gads) ir spiests pārdot visu savu Alšvangas īpašumu Ernestam Johanam Bīronam, kurš, savukārt, 1737. gadā kļuva par Kurzemes hercogu. Jaunais īpašnieks muižu iznomāja dažādiem Kurzemes muižniekiem. Līdz ar to par pils stāvokli periodiski tika sastādīti inventarizācijas akti, kas ir saglabājušies līdz mūsu dienām.

1740. gada Alšvangas pils inventarizācijā ir minēts, ka pils ziemeļaustrumu tornis ir brīvi stāvošs un samērā labā stāvoklī, segts ar kārniņiem. No Austrumu korpusa saglabājusies tikai daļa no pirmā stāva sienām un dažām velvēm. Dienvidu korpuss atradies sliktā stāvoklī zem lubiņu jumta. Ieeja korpusā ir vedusi no austrumu gala un apdzīvotas vairs ir bijušas tikai pirmās četras telpas. Pārējās telpās griesti ir bijuši iebrukuši. Dienvidrietumu tornis vairs nav izmantots, bet par apkārtmūri teikts, ka tā ziemeļu un rietumu sienas ir stipri sabrukušas.

1741. gadā tiek pabeigta jaunā pils īpašnieka uzsāktā Alšvangas pils dienvidu korpusa pārbūve. Tā jumts jau ir bijis segts ar kārniņiem. Galvenā ieeja ar jaunām kāpnēm ir bijusi pagalma pusē pret korpusa vidu. Remontējot Dienvidu korpusu, mainīts arī logu izveidojums. Korpusa austrumu galā vēl labi saskatāmas sandriku pēdas. Tie bijuši veidoti no ķieģeļiem, kas iemūrēti sienā iekaltās rievās. Ir bijuši divējādi – lēzeni trīstūrveida un segmentveida sandriki, kas virs logiem izkārtoti pamīšus. Iekštelpās no tiem laikiem ir saglabājušās dažas durvju vērtnes ar barokālas formas pildiņiem un kaltām virām akanta lapas veidā.

1744. gada inventarizācijā minēts, ka visā pilī ir tikai viena tualete, kurā varēja iekļūt no apaļā torņa. 1757. gadā pieminēta otra korpusa austrumu galā un 1763. gadā trešā – skursteņa kameras ārsienā.

Tikai 18. gadsimta otrajā pusē, kad izbeidzās grāfu Šverinu baznīcas politika, Alšvangas miests atžirga un atkal sāka saimnieciski attīstīties.

1795. gadā pēc tam, kad Kurzemes hercogisti pievieno Krievijai, Alšvangas muižā veic revīziju, kurā minēti pils rietumu un ziemeļu korpusi, kas varētu būt celti vienlaicīgi laikā starp 1763. un 1795. gadu. Ziemeļu korpusā trīs zirgu staļļi zem viena jumta. Minēts arī ka Dienvidu korpusa austrumu galā jau pirms vairākiem gadiem piebūvēts kāds korpuss (tā saucamā Šverina zāle), kurš gan vēl neesot pabeigts. Arī 1854. gada aktā tas vēl minēts kā nepabeigts, norādot, ka tajā ir bijušas paredzētas tikai divas telpas – viena istaba un zāle. Nepabeigtā ēka ir attēlota arī K. Vilonga 1827. gada un V. Z. Štavenhāgena 1866. gada pils zīmējumos. Kad šis korpuss nojaukts, nav zināms. 1796. gadā Kurzemes hercogam Pēterim Bīronam Krievijas valsts par Alšvangu samaksā 100 tūkstošus Alberta dālderu kā kompensācija par zaudēto īpašumu.

Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai, no 1796. gada līdz pat 1915. gadam Alšvanga pieder Krievijas valstij (kronim). Kroņa muižas apsaimniekoja Kroņa īpašumu pārvalde tās iznomājot dažādiem nomniekiem. Nomas līgumi bija īsi, nepārsniedzot 12 gadus. Tas, ka zemnieki, to mājas un zeme bija valsts un nevis privāta muižnieka īpašums nodrošināja zemniekiem lielāku brīvību, ar kuru reizēm izskaidro suitiem raksturīgo pazemības trūkumu, valodas un izteiksmes veida tiešumu, kā arī stūrgalvību.

1915. gadā Alšvangu pēdējo reizi apmeklē Šverinu dzimtas atvases. 1922. gadā Alšvangas pils rietumu un dienvidu korpusi pāriet pagasta pārziņā. Dibinās piensaimnieku biedrība un kooperatīvs. Pils dienvidu korpuss ir apdzīvots, austrumu korpuss ir sagrauts. Ziemeļu un rietumu spārni ir izbūvēti saimnieciskām vajadzībām. 1923. gadā pils ziemeļu korpusu pagasta valde nodod piensaimnieku sabiedrības pārziņā.

1925. gadā pagasta valde paredz pils Rietumu korpusa vienu galu nodot pirmmācības skolas vajadzībām, bet otru izrīkojumu telpu iekārtošanai vietējo biedrību vajadzībām. Alšvangas pils ziemeļu korpusā (bijušajos pils staļļos) darbu uzsāk pienotava, iekārtojot tur arī veikalu un dzīvokļus. 1926. gadā (pēc citiem datiem 1927. gadā) bijušā Alšvangas pils austrumu korpusa vietā virs vecajiem pagrabiem tika uzcelta zāle ar skatuvi – Alšvangas tautas nams. To izmantoja Alšvangas kultūras biedrība.

1938. gadā Alšvangas pils rietumu spārns pārbūvēts skolas vajadzībām, restaurējot vecās sienas un uzbūvējot otro stāvu. Oficiālā skolas atklāšana notiek gadu vēlāk. Skolas celtniecības darbu mazāksolīšanā uzvarējušais būvuzņēmējs bija nosolījis tik zemu cenu, ka pēc būvobjekta pabeigšanas bija spiests bankrotēt. Skola pilī darbojas līdz 1986. gadam, kad tā pārceļas uz jaunuzbūvēto vidusskolas ēku.

1956. gadā notiek pils ziemeļaustrumu torņa glābšanas darbi.  Tiek labots jumts un veikts ārējās fasādes remonts.  Veikti detāli pils uzmērījumi. Pils dienvidu korpusā atrodas Tautas tiesa. 1970. gadu beigās pils dienvidu korpuss kļūst neapdzīvots. Vecos pagrabus iedzīvotāji izmanto sakņu glabāšanai. Pēdējos gadu desmitus Alsungas pili savām vajadzībām izmanto pašvaldība, kas ir arī pils īpašnieks. Ziemeļu korpuss ir privāts.

Alsungas pils ir valsts nozīmes arhitektūras kultūras piemineklis. Dienvidu korpusa ēkā ir daudzi kultūrvēsturiski vērtīgi objekti, kā arī vieni no senākajiem oriģinālajiem interjeriem Kurzemē. Ir apskatāma ekspozīcija par Alsungas pils vēsturi. Īpašajā piedāvājumā ir vēstuļu rakstīšana ar spalvu un tinti, suitu sievu, suitu vīru vai suitu dūdenieku uzstāšanās, pils torņa telpu īre laulību ceremonijai vai citiem īpašiem svētkiem.