Šverinu dzimta
Lai arī par precīziem gada skaitļiem var strīdēties, ir pamats pieņemt, ka Alšvanga līdz ar apkārtējām muižām atradās Šverinu dzimtas īpašumā 164 gadus (no 1574. līdz 1738. gadam). Viens no īpašniekiem – Johans Ulrihs fon Šverins – 1623. gadā pārgāja katoļticībā un, sākot ar 1632. gadu, ieviesa šo ticību visā Alšvangas novadā. Tieši pateicoties viņam, nākamo gadsimtu laikā Alšvangas un apkārtējo muižu iedzīvotāji ieguva savu īpašu Kurzemes katoļu identitāti un sāka saukties par suitiem. Tieši pateicoties šai reliģisko atšķirību izraisītajai novada pašizolācijai, suiti ir ieguvuši un līdz mūsu dienām saglabājuši Latvijas apstākļiem unikālu kultūrvēsturisko mantojumu. Johans Ulrihs fon Šverins līdz savai noindēšanai paguva nodzīvot Alšvangā tikai mazliet ilgāk par četriem gadiem. Taču viņu ar lepnumu, patiku vai nepatiku, mēs atceramies vēl šodien. Nebūt ne daudziem cilvēkiem tik īsā laikā kas tāds ir izdevies.
Šverinu dzimtas saknes ir meklējamas Pomerānijā, Šverīnas grāfistē, kur tā pirmoreiz pieminēta 1178. gadā. Šverinu dzimta izveidojās no Spantekovu (Spantekow) 3. līnijas. Zemāk redzamie dati par Šverinu dzimtas ciltskoku ir ņemti no kurzemnieku Bruņniecības (Kurländische Ritterschaft) arhīva Vācijā un no Der Adel der russischen Ostseeprovinzen (Estland, Kurland, Livland, Oesel), 1980. Gadi reizēm ir pretrunīgi un pat neloģiski, kas ierobežotās informācijas dēļ mēdz gadīties senatnes pētījumos. Speciāli neesam šīs nesakritības labojuši, jo mūsu rokās nav bijuši informācijas pirmavoti. Vārdi un uzvārdi, kā arī dažreiz grūti tulkojami amati ir atstāti oriģinālajā vācu un poļu valodā.
Pirmās četras laulības ar nepazīstamiem partneriem ir izskaidrojamas ar to, ka dzimtas koka attīstība ir sākusies ļoti agri. Pirmajā četrās paaudzēs ir zināmi tikai vīriešu vārdi. Pirmais gada skaitlis, kas ir nosaukts, ir 1562., kurš ir Jēkaba laulības noslēgšanas gads un tas attiecas jau uz sesto paaudzi.
1. paaudze
Christoph von Schwerin.
2. paaudze
Jacob Ottto, zemes pārvaldnieks (Statthalter) Pomerānijā.
3. paaudze
Johann Feliks, Pomerānijas hercogistes kanclers (Kanzler).
4. paaudze
Ulrich, Kapitain un pavēlnieks (Befehlshaber).
5. paaudze
Johann, saucies arī par Hans Bohne, padomes direktors, laulāts divas reizes ar Anna von Behr un Ilsabe von Flemming, pieci dēli.
6. paaudze
Jacob I, Prūsijas hercoga padomnieks, Capitain un Hofmeister in Kurland, Magister Curiae Kurzemē, miris īsi pirms 1578. gada 30. jūnija. 1574. gada 10. februārī viņš no Friedrich von Kanitz nopirka Alšvangu. Laulājies divas reizes, 1562. gadā ar Barbara von Gablentz un vēlāk ar … von Dönhoff. 1576. gadā kļūst par pirmo kurzemnieku Bruņniecības vadītāju (Ritterschaftshauptmann) un pilda šo pienākumu šķiet līdz savai nāvei īsi pirms 1578. gada 30. jūnija.
Brāļi un māsa: Hans Hugolt (dzīvs 1574. gadā), Henning (miris pirms 1574.), Christoph un meita, kas salaulāta ar Joachim Schwerin (?).
7. paaudze
Jacob II, Capitain, kopš 1600. gada oktobra līdz 1601. gadam kurzemnieku Bruņniecības Ritterschaftshauptmann von Kurland und Semgallen, Alšvangas, Basu, Blintenes, Gudenieku un Fēliksbergas mantinieks, 1590. gada 4. septembrī pārdod savus īpašumus Prūsijā savam švāģerim Hans von Kalekstein, 1581. gadā studē Frankfurtē pie Oderas, miris 1608. gada 29. februārī (pēc citiem datiem, pirms 1602. gada). 1595. gadā Jacob von Schwerin bija hercogistes deleģētais sūtnis Krakovā.
Laulājies ar Emerentia von Kalekstein, kura vēl bija dzīva 1634. gadā. Viņas māte bija no Kanicu dzimtas, iespējams meita Frīdriham fon Kanicam, kuram savā laikā piederēja Alšvangas novads. Pēc citiem datiem ar Christine von Korf, savukārt Emerentia von Kalekstein minēta kā Jacob III sieva.
Māsas: Anna, jau dzīvo 1592. gada 30. augustā, Hans Bikhahn atraitne. Ir minēta vēl viena māsa, kuras vārds nav zināms.
8. paaudze
(pēc citiem datiem) ir bijis vēl viens Jacob III, kurš nav ierakstīts ciltskokā. Viņš ir mantojis Alšvangas muižu 1605. gadā un ir miris 1632. gadā. Savas dzīves laikā tas nav ļāvis Johann Ulrich pēc pārejas katoļticībā un kāzām ar Barbara von Konarska 1623. gadā atgriezties Alšvangā. Par viņa iespējamiem brāļiem vai māsām nav nekādu datu.
9. paaudze
Johann Ulrich, 1631. gadā bija Karaļa kavalērijas eskadrona komandieris (Rittmeister). Alšvangas un Gentiliski mantinieks, 1623. gadā pieņēma katoļu ticību, taču tēva aizlieguma dēļ bija spiests dzīvot savas sievas muižā Gentiliski. 1632. gadā, pēc sava tēva nāves atgriežas Alšvangā un 1634. gadā un atdeva Alšvangas baznīcu katoļu draudzei. Viņš arī uzaicina uz Alšvangu jezuītus un visādi veicina luterticīgo iedzīvotāju pievēršanu katoļticībai. Saskaņā ar nostāstiem noindēts Reģu muižā un miris 1637. gada maijā. Laulājies ar Barbara von Konarska, Dekšņu (Dexen) muižas mantinieci, mirušu pirms 1663. gada.
Māsas:
Māsa (vārds nezināms) mirusi pirms 1613. gada 13. jūnija.
Lucretia Dorothea, 1623. gadā salaulājas ar Christian von Korf, dzimis 1595. gada 10. oktobrī, Priekules mantinieks.
Anna Margaretha, dzimusi 1573. gada 25. jūlijā, līdz 1612. gada 21. janvārim salaulājas ar Berthold von Sieberg, minēts arī Wischling, Schlossberg mantinieku.
Benigna Emerentia, laulājas ar krusttēvu Friedrick von Behr, Alšvangā 1613. gada 28. decembrī. Friedrich dzimis 1584. gada 13. februārī Piltenē, Schleck mantinieks.
Maria Elisabeth, dzimusi 1606. gadā. Salaulāta ar pulkvedi Wilhelm von K… Mirusi 1669. gadā.
10. paaudze
Johan Felix, Alšvangas, Basu, Gudenieku un Fēliksburgas mantinieks, iespējams miris 1649. gadā, laulājies ar Hedwig von Naruszewicz, kura vēlāk salaulājās ar Wilhelm von Plater.
Georg Jacob, dzimis 1633. gadā, Karaļa kambarkungs (Kammerherr), 1677. gadā manto Gentiliski, laulājies ar firstieni Euphrosine Sangusko, kuras tēvs bija Vitebskas vojevoda Roman, bet māte, firstiene Hedwig Radziwil no Biržiem (Lietuvā).
Meita un dēls:
Euphrosina Marsancella, salaulāta ar Michael von Bausendorff, minēts Kansowski, Kansow un Bialoruca mantinieku.
Johann Feliks, nekas vairāk nav zināms.
Samuel Christoph, 1663. g. ķīlas turētājs (Pfandherr) uz Gudeniekiem un Basiem.
11. paaudze
Christoph Johann, apakšvirsnieks, Alšvangas mantinieks, miris 1681. gada 4. maijā. Laulājies ar Anna Christina von Woyna.
Brāļi un māsas:
George Casimir, Fēliksbergas ķīlas turētājs, jau miris 1685. gadā.
Johann Alexander, Karaļa kambarkungs, jau miris 1685. gadā.
Barbara, salaulājusies ar Hieronymus Wozynski, Starast aus Turksel, Herr der Osmianschen Guter, miris pirms 1685. gada.
12. paaudze
Johann Antonius Graf von Schwerin, apakšvirsnieks, Alšvangas mantinieks, miris 1726. gadā. Nebija precējies.
Brāļi un māsas:
Casimir, miris pirms 1727. gada.
Wladislaw George Graf von Schwerin, Stolnik Orzanski, 1728. gadā kļuva par mantinieku Alšvangai un Oszert Baltkrievijā. Nebija precējies. Pēdējais Šverinu dzimtas pārstāvis, ar kuru izbeidzās Šverinu dzimta Alšvangā.
Elisabeth, salaulāta ar Otto Johann, v.d. Osten minēts arī Sacken, Taujahn mantinieks.
Maria Ancella von Schwerin, mirusi 1711. gadā.
Kurzemnieku Bruņniecība hercogistes laikā pildīja muižnieku pašpārvaldes funkcijas un bija otrs lielākais spēks pēc hercoga. Precīzs tās izveidošanas gads nav zināms, taču tas ir noticis starp 1561. un 1576. gadu. Tieši kurzemnieku Bruņniecība 1817. gadā pieņēma lēmumu par dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemē. Savas juridiskās tiesības un varu tā saglabāja līdz 1920. gadam.
Vecākais no zināmajiem kurzemnieku Bruņniecības (kurländischen Ritterschaft) vadītājiem bija Jēkabs fon Šverins vecākais. Viņš un viņa četri sekotāji sauca sevi par Bruņniecības vadītājiem (Ritterschaftshauptmänner). Saskaņā ar 1576. gada 18. februāra līgumu starp Kurzemes hercogu Gothardu un Dobeles Tīsu (Thies) fon der Recke, Jēkabs fon Šverins tiek nosaukts par Alšvangas mantinieku un Bruņniecības vadītāju. Šo līgumu 1577. gada 18. martā apstiprina Polijas karalis Johans (Johann) un ar šo apstiprinājumu Jēkabs fon Šverins iegūst piešķirto amatu. Tiek uzskatīts, ka šo pienākumu Jēkabs fon Šverins vecākais pildīja divus gadus līdz savai nāvei 1578. gadā.
Jēkabs fon Šverins bija brandenburgiešu padomnieks (Rath) un pēc ierašanās ieradās Kurzemē viņš 1575. gadā no hercogiskā padomnieka Frīdriha fon Kanica nopirka Alšvangu (to apstiprināja hercogs Gothards 1574. gada 10. februārī). Alšvanga palika Šverinu īpašumā līdz 1738. gadam, kad tā pārgāja (nākamā hercoga) Ernesta Johana fon Bīrona īpašumā. Frīdrihs fon Kanics pēc Jēkaba nāves kādā vēstulē viņu raksturo kā dievbijīgu un cienījamu vīru, apveltītu ar labu izpratni un runas spējām.
Kurzemnieku Bruņniecības pirmie pieci vadītāji (Ritterschaftshauptmann) bija:
- Jacob von Schwerin – Alschwangen, 1576 – 1578, miris 1578.;
- Dietrich von Grotthuß – Ruhenthal, 1588 – 1599, miris 1599.;
- Jacob von Schwerin – Alschwangen, 1600 – 1601, miris 1608.;
- Johann von Nolde – Virginahlen, 1601 – 1610, dzimis 1568., miris 1610.;
- Otto von Grotthuß – Waldegahlen, 1610 – 1618, dzimis 1579., miris 1652.
Kurzemes Bruņniecības vadītāja (Ritterschaftshauptmann) amats pastāvēja no 1576. līdz 1618. gadam. Pēc tam šī amata funkcijas līdz pirmā zemes pilnvarotā (Landesbevollmächtigte) ievēlēšanai 1712. gadā veica virspadomes (Oberräte). Zemes pilnvaroto amats pastāvēja līdz 1920. gadam.
Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes nodibināšanās zem poļu lēņu virskundzības un pēc slēgtās korporācijas atzīšanas (equester ordo Curlandiae et Semigalliae) bruņniecībai vajadzēja noteikt galotni, kas būtu kā pārstāvis starp viņiem un valdību. Bruņniecības vadītāju izvēlēja Landtāgu sapulcēs, tomēr ir maz zināms par viņu pilnvarām. Viņam bija jāpārstāv bruņniecība intereses Landtāgu starplaikos pēc labākās sirdsapziņas.
Šverinu dzimta deva Alšvangai astoņus īpašniekus. Pēdējie divi Alšvangas īpašnieki: Johans Antonius, miris 1726. gadā un Vladislavs Georgs, it kā bez kāda pamatojuma ir titulēti par grāfiem. Pēdējam brālim nav zināms miršanas gads. Ir tikai zināms, ka 1729. gadā viņš vēl ir dzīvs. Abi ir bijuši neprecējušies un ar viņiem beidzās Šverinu dzimtas attīstība Alšvangā.
Šverini Kurzemē ir viens zars no senas un pazīstamas, ļoti sazarotas ģimenes. Šī ģimene ir daudzās līnijās caur ķeizarisku un karalisku prūšu brīvkungu diplomu ieguvusi grāfu titulu. 16. gs. otrajā pusē no Šverini no Austrumprūsijas ieceļoja Kurzemē. 1569. gadā (ticamāk 1574. vai 1575. gadā) tie ieguva īpašumā Alšvangu.
Kurzemnieku Bruņniecība uzsāka aristokrātu dzimtu imatrikulāciju ar 1620. gadu. 1631. gada 2. augustā Johans Ulrihs fon Šverins tika imatrikulēts kurzemnieku muižniecībā, pirmajā klasē ar Nr. 65. Šverinu Kurzemes līnija ap 1730. gadu ir izdzisusi. Šverinu brīvkungu līnija vēl mūsu dienās plaukst Zviedrijā un daudzas muižnieciskas un grāfiskas līnijas pastāv Vācijā.
Saskaņā ar kurzemnieku Bruņniecības arhīva materiāliem Šverinu dzimta Kurzemē ir saradojusies ar sekojošām aristokrātu dzimtām:
von Bausendorff, arī Kansowski – 1 reizi;
von Behr – 2 reizes;
Birkhahn – 1 reizi;
von Dönhoff – 2 reizes;
von Flemming – 1 reizi;
von Gablentz – 1 reizi;
von Kalckstein – 1 reizi;
von Konarski – 1 reizi;
von Korff – 2 reizes;
von Naruszewicz (arī Narnszewicz) – 2 reizes;
von Sacken – 1 reizi;
Fürst Sangusko – 1 reizi;
von Schwerin – 1 reizi;
von Sieberg – 1 reizi;
Wazynski – 1 reizi;
von Woyna – 1 reizi;
Zawadski (?) – 1 reizi.
Kurzemes Šverinu atzara dzimtas ģerbonis ir aprakstīts sekojoši: vairogs no sudraba, tam iekšā sarkans rombs. Virs bruņu cepures zaļš, pīts kronis, no kura ārā stiepjas trīs sudraba – sarkana – sudraba strausu spalvas, ārējās rotātas ar sarkaniem rombiem. Ģerboņa augšdaļas rotājums (decken) sarkani sudrabots. Augšējais ģerboņa attēls atbilst senajam oriģinālajam. Zemākais krāsainais ir tikai mūsdienu variācija par šo tēmu, kuru esam saņēmuši no Vācijas. Citiem Šverinu zariem ir nedaudz atšķirīgi ģerboņi, tomēr pēc savas uzbūves tie saglabā ciešu līdzību.
Izmantotie materiāli:
- Kurzemnieku Bruņniecības (Kurländische Ritterschaft) arhīvs Vācijā.
- Der Adel der Russischen Ostseeprovinzen (Estland, Kurland, Livland, Oesel), J. Siebmacher’s groses Wappenbuch, Band 25, 1980 Bauer & Raspe, Inhaber Gerhardt Gessner Neustadt an der Aisch.
- Kurland un seine Ritterschaft, Herausgegeben von der Kurländischen Ritterschaft im Verband der Baltischen Ritterschaften e. V. Bildteil von Georg von Krusenstjern.