Dace Bērziņa

Gudenieku pagastā pie Zvirgzdu ezera savu senču mājās Bērziņos nu jau ceturto gadu saimnieko Dace Bērziņa. Īsta suitene, par Daci saka Gudenieku pagasta priekšsēde Daina Bērende.

Uzpeldēt ūdensrozēs

Kad Bērziņos (kādreiz tos sauca Jēres) kāds piedzima, šeit tika stādīta ābele. Vecākajai ir aptuveni 100 gadu, tā stādīta, kad piedzima mans vectēvs Pēteris Bērziņš, stāsta Dace, mans tētis tai ar ķieģeļiem aizmūrēja dobumu, lai neapkrīt. Mazliet tālāk ir vēl viena, iespējams, vecāka, bet nezinu, kam par godu tā stādīta. Te viss bija aizaudzis ar plūmēm, bet mēs pamazām visu esam iztīrījuši. Apkārt mājām katram pauguram un dīķim ir savs nosaukums. Piemēram, Baltais dīķis, Maizītes kalns, Abriņa – tā sauc kādu graviņu. Bērziņos agrāk dzīvojuši dziedādami – tie bija dziesmu pieskandināti. Pagalmā ir arī lopu dīķis. Tajā Dace pērn iestādījusi ūdensrozes. Par to viņai ir kāds stāsts: Atbrauca man reiz ciemiņi. Tepat blakus ir pirtiņa, un viens draugs iegāja tajā lopu dīķī nopeldēties. Teicu, ka viņš ir traks! Bet nākamajā dienā draugs zvana un saka – tas esot bijis visskaistākais, ko šeit piedzīvojis.

Pirtiņa ir svēta vieta

Pirtiņā mēs esam likuši savus mirušos tuviniekus, lai atvadītos. Mana omamma gribēja, lai viņu izvada no Bērziņiem. Arī mans tētis te gulēja. Bet man te nav bail, saka Dace, šī ir svēta vieta. Pirtij noteikti laukos jābūt! Pirtiņā notikuši pat ansambļa Gudenieku suiti mēģinājumi, te viesojušies draugi. Blakus atrodas kūpinātava, kas vairāk izskatās pēc vasaras namiņa.

Tehnika zem jumta

Bērziņi ir daudznozaru saimniecība, stāsta Dace. Audzējam zālāju sēklu, labību, kartupeļus un mums ir arī veikals Gudeniekos. Lai nebūtu atkarīgi no laika apstākļiem – kartupeļi aug četros hektāros – nopirkām kombainu. Jauns tas nav, bet labā stāvoklī. Labības kombains jau iegādāts agrāk. Par tehniku rūpējas Imants – viens no strādniekiem. Bērziņos esam četri strādnieki – Imants, divas pārdevējas veikalā un es, saka Dace. Kopš tēta laikiem darbinieku skaits samazinājies par diviem, bet varam iztikt. Lai gan labus strādniekus atrast nemaz nav tik viegli, man ir laimējies. Saimniece ir parūpējusies, lai darbam būtu pienācīgi apstākļi – tehnika ir zem jumta, darbnīcā ir nepieciešamie instrumenti.

Vectēvs jau to iesāka

Pakalnā ar nosaukumu Maizītes kalns Daces tēvs ierīkojis pagrabu. Tētis stāstīja, ka pat naktīs domājis, kur lai to ierīko. Un tad pēkšņi sapratis, ka šajā kalnā. Izraka bedri, sāka ierīkot pamatus un atrada, ka kaut kādi akmeņi jau tur ir. Sācis interesēties, aprunājies ar apkārtējiem un atklājis, ka jau vectēvs tieši tai vietā bija pagrabu iesācis, tikai diemžēl neizdevies pabeigt, tēva stāstu atceras Dace. No Maizītes kalna paveras skaists skats uz visām pusēm. Dace domā, ka tur droši varētu celt māju, ja vien tā jau nebūtu uzcelta.

Gads nav labs

Dace Bērziņa šo gadu atzīst par vissliktāko no četriem, kamēr viņa saimnieko Bērziņos. Laika apstākļu dēļ nav izdevies iesēt vasarājus, bet tagad, kad raža nāk gatava, sākušās lietavas. Nekad neesmu ņēmusi nevienu kredītu, viņa stāsta, esmu ļoti piesardzīga. Labi, ka tētis izveidoja veikalu, tas mums palīdz izdzīvot reizēs, kad no citām lietām ienākumu mazāk vai to nav. Toties viss, kas Bērziņos ir, pieder pašiem. Ja tu esi nopircis uz kredīta, tā ir ilūzija, ka lieta pieder tev – tā ir bankas īpašums, Dace prāto. Ārzemēs viņa iegādājusies ierīci mežacūku atbaidīšanai. Holandē nopirktā iekārta, kas darbojas ar gāzi, ik pa laikam izšauj – nevienam meža dzīvniekam neesot dūšas kartupeļu laukam tuvoties. Kad tētis sākumā to bija noregulējis tā, ka šāvieni skanēja ļoti bieži, kaimiņi jau uztraukušies, vai nav karš sācies, smejas Dace, izklausījās pēc kārtīgas apšaudes.

Līķu ķirsis

Arī tāds Bērziņos bijis. Lai gan nosaukums visai baigs, nekā briesmīga tur neesot. Mūsmājās mirušos vienmēr apmazgāja, stāsta Dace. Un kaut kur jau tas ūdens pēc tam jālej. Tā nu tas liets uz viena ķirša. Nezinu, vai tas saglabājies, varbūt tie, kas te aug, no tā cēlušies. Bet zinu droši, ka no līķu ķirša ogas visi labprāt ēduši un bija laimīgi. Tad man jādomā par enerģētiku, ko tas pārnēsājis. Nu, neko sliktu taču tuvinieki man nenovēlētu, vai ne? Netālu no ķiršiem puķes zied kādās vecās ragavās. Tās kaimiņmājās gribējuši sadedzināt, bet Dace atpirkusi, atvedusi mājās un iestādījusi puķes.

Piramīdas un kūtspakaļa

Dace stāsta, ka reiz izlasījusi Imanta Ziedoņa grāmatā par tipisko latviešu lauku sētu – tai vienmēr pret iebrauktuvi pavērsta kūtspakaļa. Tā ir arī Bērziņos. Viņas viens pirmajiem darbiem bijis sastādīt kalnu priedītes, lai tās varbūt kaut kad aizsegtu tipisko latviešu ainavu. Bet pirms vairākiem gadiem viesojoties Norvēģijā, Dace redzējusi no akmeņiem krautas trīsstūra piramīdas, tās sargājot mājas. Pārbraucu mājās un teicu tētim, ka arī mums tādu vajag, Dace stāsta. Viņš jau bija sācis novākt no laukiem akmeņus un bērt lielā kaudzē. Tētis ņēma un vienu sakrāva. Tomēr ziemā sals to sagrāva. Tad nu nācās pārkraut, tikai šoreiz jau samūrēja ar javu. Tētis uzcēla divas, bet trešo uzmūrēju es – pie kapiem. Dace skaidro, kāpēc tieši trīs: Tās ir trīs svarīgākās lietas, kas mums ir, pirmkārt, mājas, otrkārt, ceļš uz pasauli, un trešā – kapi, kur katrs reiz tomēr aizies. Katrā piramīdā ir niša, kurā var iedegt sveci, piemēram, kapu svētku reizē.

Tētis bija suits

Daces mamma, kas viņas prombūtnes laikā vada saimniecību, esot no Usmas puses, bet tēvs Leons Bērziņš – suits. Kad tēvs nomira, neviens no radiem nav gribējis pārņemt saimniecību. Es tētim biju apsolījusi, ka neļaušu te visam aizaugt, Dace skaidro. Tā nu jau četrus gadus par to rūpējos. Sākumā biju domājusi, ka reizēm atbraukšu un tikai appļaušu zāli – īstās mājas man ir Vaidavā, tur mani draugi, tur ir viss. Bet darbs jau tev neprasa, vai gribi, tas tevi vienkārši paņem savā varā. Sākumā domāju – labi novāksim kartupeļus un būs miers. Bet pēc tam ir realizācija, jaunās sezonas plānošana. Tā nu braukāju šurpu turpu. Leons Bērziņš bijis liels dziedātājs. Dace no viņa mantojusi labu balsi. Reiz Gudenieku suitu vadītāja Lidija Jansone palūgusi talkā pavilkt ē-ō. Dace domājusi, ak vienu reizi izlīdzēs un viss. Bet nu jau viņa kļuvusi par īstu suiteni, dzied, spēlē arī vijoli.

Hundertvasers un Bērziņu sēta

Dacei ļoti tuva ir austriešu arhitekta Hundertvasera filozofija – viņa darbos nav stingru, taisnu līniju, jo tādu nav arī dabā. Daces istabā pie sienas ir austrieša grafiku reprodukcijas – tās atgādinot, ka nevajag vienmēr cīnīties par absolūtu kārtību: Kādreiz es uztraucos, ka Bērziņos neizdodas zāli līdzeni nopļaut, ka te viss ir vecs un nedaudz sašķiebies. Bet dabā taču katra zāle aug citā ātrumā un savā augumā, tur nekas nav vienāds un līdzens. Nav sevi jāšausta, ja neesi kaut ko paspējis izdarīt!

Vienmēr satieku labus cilvēkus

Dace stāsta, ka tēvam neviens cilvēks nav bijis slikts – viņš vienmēr katrā atradis ko labu. Ar labiem cilvēkiem paveicies arī viņai. Tāda ir gan Lidija Jansone, kas Daci iesaistījusi suitu dziedāšanā, gan priesteris Andris Vasiļevskis, kurš viņu nokristījis, Zenta Gudiņa, ko viņa sauc par otru mammu, Māris Milsters, ar kuru kopā Dace darbojas Gudenieku baznīcas sakopšanā, Grigorijs Rozentāls, kurš gan pats darbojas suitu pašapziņas atjaunošanā, gan arī citiem neliek mieru. Kā tai tautasdziesmā: Ja es pati laba biju, visi citi labi bija…

Juris Lipsnis