Kristīne Andersone
Kristīne Andersone (dzim.Ķikurs)
Intervija notika 2021.gada vasarā. Intervēja Kristīne Vasiļevska-Stepanova.
Šobrīd Kristīne dzīvo mammas mājā “Asni” Bērzkalnos, Alsungas pagastā.
Kristīnes vecvecāki Anna Smiltnieks ar vīru Ansi Smiltnieks atnāca uz Bērzkalniem no Jūrkalnes. Dzimšanas un miršanas datus neatceras. Kad viņa mira, vēl Ruduma kapi nebija, tad viņu aizveda te uz Lapu kapiem. Bērzkalnos dzīvoja Stirnu mājās nodarbojās ar mājsaimniecību, lopi. Stirnu mājas atradās pretī Stirnas 1 mājām otrpus ceļam. Viena no meitiņām vēl maza būdama sadega. Bija ticīga. Pēc Kristīnes atmiņām vecmāmiņai bija arī suitu lakati.
| “Galīgi piešķirtās zemes” 1927.11.19 Zemes Ierīcības Vēstnesis No 1927. g. 11. oktobra (prot. Nr.1934, p. 2), piešķirt Aizputes apr. Alšvangas pag. Stirnas muižā. 91154 Smiltnieks Ansis. .lll.gr. 7F,Fa 15,37 | Informācija no laikraksta par zemes piešķiršanu Kristīnes tēvam Ansim Smiltniekam. |
1947.gada karte ar Mednieku un Asnu māju atrašanās vietu.
Vecai mātei vīrs agri nomira un tad viņa palika viena. (Māja bijusi liela, tādēļ ņēmusi visādas tantes pie sevis dzīvot, lai viena pati nepaliek.) Mēs jau gan bij’ šinī pusē. -Vai viņa auda, šuva? – Nē viņai bij savs dārziņš… nekas tāds ko varētu atcerēties tā.
Vecvecāku Annas un Anša Smiltnieku bērni:
Marija,
Emīlija,
Marta nosmaka dūmos4 g. vecumā Stirnu muižā. Tēvs ļoti pārdzīvojis esot kliegdams ar kājām aizgājis līdz Jūrkalnei,
Ādams,
Jānis sieva Siliņa Natālija,
Augusts,
Katrīna Ķikurs (dz.Smiltniece) Bērzkalniece (Ķikur Mārim??? ) – vīrs Ķikurs Kārlis (no Labraga) Tētis ir no Ūlmales no Labraga. Mēs meklējām viņa tēva kapu, bet nevarēj atrast.
- Albumā ir viena bilde ar bērniem pie Jūrkalnes skolas? – Ā, tur viņa varētu būt varbūt…… ,
Katrīnas un Kārļa Ķikurs 8 bērni:
- Meitiņa mira nedzimusi
- Donāts mira 1 mēnesis
- Brigita mira 4 gadiņi nezināma slimība (viens mira no difterijas bērnībā)
- Ādams nokristīts (saukts par Zigi, vārds Zigfrīds) kristīja Dižgalvis Ignāts Ķikurs 1936 vai 7-2017(dzīvoja blakus māsai (Leokādijai) Alsungas skola. Sieva Agnese. (Melānija, Ķikur Aigas mamma.)
- Ignāts….(dz.1936.g.)
- Leokādija Gūtmane (dz.Ķikurs 1939.g.)
- Kristīne Andersone (dz.Ķikurs 1946.g.) – vīrs Miervaldis Andersons atnācis no Rīvām
- Hilārijs ( dzīvoja Aucē. Mira nedabīgā nāvē. Viņu sadedzināja. Deviņdesmitajos gados. Mājiņa bija un bērni bija. Beigās nevarēja atrast, kur viņš ir, tad atrada pie ezera. Iesēdināts mašīnā un pielaists uguns. Kad mira nebija pat 40 gadi. )
Attēlā: Ķikuru ģimene. No kreisās aizmugurē Ignats, Leokādija un Ādams. Priekšā sēž vecāki Katrīna un Kārlis Ķikuri pa vidu Kristīne.
Kristīne Andersone uzaugusi Bērzkalnu “Asnos”. Mamma jau atnāca no Jūrkalnes. …. Ja man jāteic, tad man jāmelo. Tad Tev jāprasa Kadiņam. Mamma bij aprecējusies “Pelītes” mājā. Visi radi no Jūrkalnes, Jūrkalnē arī glabāti.
-Kāpēc uz Bērzkalniem? -Bērkalnos bij brīvas zemes. Ansis Smilnieks ar bij Jūrkalnieks. Andersone Lūce Jūrkalne, vecāsmātes Marija Siliņa(Jūrkalne) meita. Vēl bija dēls. Vīrs Joziņš pēc Marijas nāvs aprecēja otru sievu.
Attēlā: Kāpostu skābēšana Kristīnes dzimtajās mājas Asni. Brālis Ādams ar mammu Katrīnu Ķikurs.
Skolas gaitas
Es beidzu Alsungas skolu. Bērzkalnos es mācījos līdz 4.klasei. Ceturto ieskaitot. No piektās līdz sestai es aizgāju Alsungā. Divus gadus.
– Un pēc tam? -Nekur. Vairāk es negāj. No piektās klases dabūj uz Alsung iet. -Tad braukāja ar autobusu? – Sākumā nebij autobuss, ta mēs gājām ar kājām. Kājām mēs te gājām.
Te bij, kur Kaminsk Andris tagad, te bij tāda Sīļ Māra un Ausma. A tām mēs te gāj’ reizē. Tad tai mājiņē kas otrpus ceļa, aiz Bērzkalniem, kas ir tā smukā mājiņ’. Nu! Pirms zāģētavām tur, ka iet prom, kreisā pusē tā. Tur bij, tād Ķezber Dzintra un Astrīda. Astrīda šai gadā ir miris. Pagājuš gad’ nomir (ievelk elpu). Un tad mēs gājām kājām. Mēs sarunājām. Agri jau bij jāiet uz to skolu. Bet nu dienas jau bij briesmīgas. Un tā. Mēs nedzīvojām internātā.
Skola Alsungā
Es zinu, ka sākumā es bij tajā tur, kur pagasts bija. Šinī pusē, kur es dzīvoj, jaunā māj, tur bij ar skola bij. Pretī pagastam, kas ir tā 2stāvmāja. Pilī nē, bet šinī pusē. Ta viņ bij savādāk. Man liekas, vai viņ nav pārtaisīt. Man liekās , ka viņ bij vienstāv ēka. Un tur bij skola. Nu jā un pēc tam bij vecā skola (Skolas iela 16, divstāvu sarkanā ķieģeļa ēka), tagad kur ir pie Sapņotavas. To mēs par veco skolu saucām. Tur es bij sestā klasē.
Ceļš uz Alsungas skolu.
Mēs te ar draudzens tās, kas te tai mājiņā dzīvoj, mēs vienmēr, kad sarunāj, tad atnāc līdz Margavai, otrai upītei. Ta mēs ķērām nēģus abas divas. Mājās nākot. Prom jau bija, jātiek prom. Mēs jau zin, kā fiks un ātr. Kādreiz aizguļās. Mājās, tad mēs tā, kādreiz saulīte spīd, sēd Margavas malā un ķer nēģus (smej). To mēs arvien ar draudzeni. Viņa (tagad) Jūrmalā.
Visādi ir gājis. Bet vairāk tads muļķības nav.
Brīžam gāj pa divām. Brīžam vien pati es atkal gāj. Garlaicīgi jau ir. Pa dzelzsceļu es vairāk gāj. Man tur bij drošāk, kaut kā bij. Bet nu. Tas ceļš kur tagad braucam tas ar bij. Tikt to uzlaboja. Tad gāj, kad briesmīgie ūdeņi bij, ceļš pludoja. Tad bij jāiet pa dzelzsceļu grib vai negrib. Te nemaz nevarēj tur āri tikt, ja Tev nav zābaki.
Pēc Alsungas skolas
Un tad nemācījās, zin kā negribējās mācīties un nevarēj ar ne izstaigāt. Tad negribējās staigāt ar tām kājām. Vairs nemācījos un aizgāj uz fermu, tur uz augšu, pabrauc pa kalnu apkārt. Bij tād ferma. Tur aizgāj govis slaukt. Tā es tur.
Bērzkalnu skolā
Jums bija viena skolotāja uz visām klasēm?
Nē! Mums bij tād Hidriksone un kas vēl tur. Es viss viņs ar neatceros. Vairāk skolotājs tur bij. – Visas sievietes? – Man liekas ka jā, vīrieši tur nebij. Te jau mums latviešu valodā bij. Alsungā tur mums sestā klasē bij vācu valoda un angļu valoda bija. Bet es mācījos vācu valodu. Mums jau vairākas klases bij. B un A bij. Nebij tā kā tagad, jāteic tik maz skolniek. Tad jau bij vairāk skolniek. Mēs klasē diezgan daudz bij.
-Skolotāja Hidriksone bija alsundzniece? – Ne viņ arī man liekās ienācēj bij.
-Viņa dzīvoja te uz vietas? -Jā, jā. Viņa dzīvoja te augšā. Tur augšā. Man patika tur. Tās istabiņas, tādas smukas saulainas tur vienmēr bija. Es te vēl vasarā aizgāju, ka Vilertu zēni bij, tad izrādīja man. Es teicu, kā tur ir? Nu Valija jau ar tur dzīvoja augšā, tai galā. Nu Valija, kas te šai mājā dzīvoja (Stirnās 1). Tā tur dzīvoja ar.
Skolotāji Bērzkalnu skolā. Man liekās ienācēji bij. No vietējiem nebij neviens mums. Man liekās ka nē. Es teic, tad jau daudz nepiegriez vērību.
-Vai ir kāda liecība no skolas laika saglabājusies? – Tādas nav. Zin kā, tad jau kad bērni bij, tie jau viss saplēšs un viss. Un nekrāja jau ar tad.
Skolas soma jau bij, kāda viņ bij, kas to vairs atcerās vairs (smej).
–Pusdienas ņēma uz skolu līdz?- Nē jau. Te jau te patās. Es nezin cik stundas bij jāmācās. Es ar vairs tā neatceros. Pusdiena riktīgi neņēma. Te jau nedeva, ne ēšanu, neko tādu. Līdz pusdienām ar tad mācījās un tad gāj’ mājās.
Kurš gads bij, kad gāj skolā? – Tad ir jārēķina man. 1946.g. es ir dzimusi. Nu tad pieskait kāds 8 gads. 1954.g. Jā tā varētu būt.
-Tad jau bija skolnieku formas? – Man liekas, ka mums te nebija. Man liekas ka ne. Tādas pastalas es nav vilkusi. Kaut kāds kurpe, jau bij. Cik varēj māte ar tēv atļauties. Kaut ko nopirka un tā.
Nu Alsungā tur jau bij formas. Man jau ar nebij formas. Un spiest laikam nebij. Es zin, ka māte man te pāršuj, kaut kāds no te savām drēbēm. Mēs jau diezgan nabadzīgi dzīvojām. Māte nestrādāja. Tikai ar lopiem mājā. Tēvs pie tā gater, te pie tās lādēšanas, cik varēj un ta mežā pie sviķošanas. Nebija jau viegli nekad. Cik varēj atļauties, tik atļāvās.
Attēlā: Stirnu zāģētava. No Kreisās Ķikurs Kārlis.
Aprecējusies 1964 gadā. Aizbrauc ar vilcienu uz Saku un sarakstījos. Virs bija rīvnieks un mēs negribēj nekur citur. Ar vilcien aizbrauc ar vilcien pārbrauc. Nebij, nekād lieciniek. Neviens nebij. Baznīcā mūs salaulāja pa priekšu vecgada vakarā. Laulāja? Man liekas, ka Voitiņš vai nebij. Vīrs man liekās ar ir katolis, jo māte ar bij. Bērni man ir divi kristīti tikai. Tie divi, tie nav. Nesaņēmās. Tie divi puikas tie abi divi ir kristīti. Meitens ar mazo puiku nav.
Vecāsmātes Katrīnas Smiltnieks mājas Stirnas?
(Mājas vecās Stirnas muižas atrašanās vietā) -Tās nav šīs mājas(Stirnas 1), nē tās ir otrā pusē. Nu jā tur bij diezgan paliela māja. – Kur viņa bija uz stūra? – Nē viņ bija, tā kā te kur tā garāža ir, tikai viņ garāk bij.
Tur jau kādreiz dzīvoja diezgan daudzi. Un tad bij kādreiz MRS laiki, un tad tur bij kopmītnes. (Smitnieku dzimta ilgu laiku šajā mājās dzīvojusi) Un tad viņi pārcēlās tur (uz Medniekiem ). Cik ilgi viņi dzīvoja? To es neatcerās. Tad ir māsai jāprasa. Tā vairāk kaut ko atcerās.
Es jau piedzimu, tur savās mājās(Asnos), jo mamma te dzīvoja maziņa, ta viņ te viss piedzima un ta vēlāk, man liekās, viņ pēc tam aizgāj. Tā vecāmāt aizgāj tur (uz Medniekiem) aiz man ceļgal tur tai kreisā pusītē.
-Vai jūsu ģimene bija izsūtīta?
Mums nebija. Mammu tik bija aizveduši uz Saldu. Tad es zinu, ka viņa bij nākusi ar kājām mājās. Bet vai tētis arī bija?… Es zinu, ka Lienīte (Veccepure) vēl bij dzīva, tad viņ man stāstīja, ka esot mūs mamma atvedusi, lai pieskatot. Tā uz Sibīriju, nē.
Mammai tas brālis, tas viens pazuda kara laikā ar kā sāka izvest. Es nezinu (nezin viņa gaitas). Tas otrs brālis, tas jau viņai te dzīvoja tais Smiltniekos. Tas jau ar slēpās tur iekš malkas grēdām un visādi tur. Cik mamma man stāstīja.
Nu interesanti jau ir bijis. Kādreiz. Tagad jau mēs tā. Jaunie jau vispār vairs neko daudz nezin. Cik pastāsta, tad tā.
Vai vecākiem bija kaut kas no suitu lietām? – Nu kas viņiem bij, tie govkunģi ko sauca. Man liekās mammai ar kādreiz bija. Vai neatdeva māsai? Es teicu man nevajag. Tai vecaimātei varbūt tās arī bija, bet tie jau visi arī … kas viņu savāca, es nezinu.
Pie Asnu mājas. Vīrietim pa labi uz galvas kanisers.
Vai vecāmamma stāstīja kaut ko ar saviem jaunības laikiem? –Tu zini, maz vispār. Zin kā, tad jau ar es pat bij jauna. Va ta tad interesē?
Smiltnieku (Mednieku) mājas vēl ir? Nē nē tur kreisā pusītē ir. Tur Silvija Matuļēviča paņēma to māju. Mums jau mamma atteicās. Es jau mammai rājos. Zin, kā tie laiki. Nevienam daudz neinteresē. Bet viņ bij veca māja. Silvija taisījās celt bet neuzcēla. Veco māju, jau kolhoza laikā nogrāva nost. Tā kā teica, iešķūrēja iekšā. (Mājas bija) tur aiz mana ceļa kreisā pusītē. Man ir labā pusē. Viņiem ir kreisajā pusē, tur tāds ozlols ir un tur ir vēl ābeles. Silvija sastādīja. Viņa jau domāja to māju celt, bet…
| Attēlā: Mašīntalka Smiltniekos. Otrais no kreisās Ansis Smiltnieks Apmēram 59. vai 60.gads. |
Ansis Smiltnieks. (Mašīntalkas bildē) sena bilde. Tas ir Smiltniekos. Tur jau bija mašīntalkas. Tās es atminos. Vienmēr lustīgi bija. Lieli škūņi bija un tad viņi tur ņēmās.
( Kuļmašīna bija pašiem.)… cik es atminos , man vecaistēvs, kas tur ir tas Ansis, kad viņš bija dzīvs. Es bij tāds meitens, es zin, ka … es ir 46. gads. Varbūt 49. gads, varbūt 50.? Tā varētu būt. Es zinu, es bij tāda meitenīte.
Bodi Bērzkalnos aizvēra 1991.g.
Vilciens bija līdz 1995.g., kas tad nekaitēja. No rīta izbrauca vakarā pārbrauca. Vēl varēja uz Ventspili visur aizbraukt.
Mammas māsa Emīlija aprecēja Liepājnieku Arvīdu Prenclavu.
(Emīlijai patika daudz fotografēt, tādēļ arī ģimenes albūmā ir daudz fotogrāfijas) Abi dzīvojuši Velnciemā-Laumas rajonā. Viņiem bij tur māja skaista. Tad kad viņš nomira, tad tur pārņēma cits. Bērni viņiem nebija un tad viņa tā ģērbās un pucējās. Vīrs strādāja dzirnavās. Viņš stāstīja, kā tur malts. Viņš teicis negribās runāt, tad Tu miltus neēdīsi… Viņš teic, tur neskatās. No rīta, klaukš viss jātaisa vaļā un aiziet, jāteic (smej).
Attēlā no kreisās: Brālis Ādams ar sievu Austru. Jočera sieva. Brālis Ignāts ar sievu. Jaunākais brālis Hilārijs un ģimenes draugs Jočers. Aiz mašīnas mamma Katrīna.