Kristīne Andersone
Kristīne Andersone (dzim.Ķikurs)
Intervija notika 2021.gada vasarā. Intervēja Kristīne Vasiļevska-Stepanova.
Šobrīd Kristīne dzīvo mammas mājā “Asni” Bērzkalnos, Alsungas pagastā.
Anna Smiltnieks dz.Pelīte no Jūrkalnes “Pelītes b.” (Kristīnes vecāmamma) un Ansis Smiltnieks (Kristīnes vectēvs) dzimis Jūrkalnē “Ķebros”.
Kristīnes vecvecāki Anna Smiltnieks ar vīru Ansi Smiltnieks atnāca uz Bērzkalniem no Jūrkalnes. Vecāmamma bija ticīga. Vīrs viņai agri nomira un tad viņa palika viena (Māja bijusi liela, tādēļ ņēmusi visādas tantes pie sevis dzīvot, lai viena pati nepaliek ), kad vecāmamma (Anna) nomira, vēl Ruduma kapi nebija, tad viņu aizveda te uz Lapu kapiem. Vai viņa auda, šuva? – Nē viņai bij savs dārziņš. Sākumā atnākot uz Bērzkalniem viņi dzīvoja Stirnās un nodarbojās ar mājsaimniecību ar lopiem. Tolaik Stirnu māja atradās pretī Stirnas 1 mājām otrpus ceļam. Tā māja bij diezgan paliela un gara koka ēka. Tur jau kādreiz dzīvoja diezgan daudzi un tad, kad bij MRS laiki, tad tur bij kopmītnes. Vēlāk vecāmāt no Strinām aizgāj tur uz Medniekiem aiz man ceļgal tur tai kreisā pusītē. Es jau piedzimu savās mājās (Asnos), tās ir mammas mājas.
Informācija no laikraksta par zemes piešķiršanu Kristīnes vectēvam Ansim Smiltniekam.
1947.gada karte ar Mednieku un Asnu māju atrašanās vietu.
Vecvecākiem Annai un Ansim ( Smiltniekiem) bija daudz bērni. Viena meitiņa Marta nomira maziņa. Nosmaka dūmos. Vecaistēvs to ļoti pārdzīvoja. Esot kliegdams ar kājām aizgājis līdz Jūrkalnei. Kopā 7 bērni. Marija, Emīlija (aprecējās un aizgāja uz Liepāju), Marta nosmaka dūmos, Jānis (aprecēja Natāliju Siliņu), Augusts, Ādams un mana mamma Katrīna aprecējās ar Kārli Ķikurs no Ūlmales, Labraga.
Kāpēc vecvecāki atnāca uz Bērzkalniem? – Bērzkalnos bij brīvas zemes. Ansis Smilnieks ar bij Jūrkalnieks. Andersone Lūce ar no Jūrkalnes. Viņa bij vecāsmātes Marijas Siliņas (Jūrkalne) meita. Vēl bija dēls (vārdu neatceras). Vīrs Joziņš pēc Marijas nāves aprecēja otru sievu. Vecai mātei vīrs agri nomira un tad viņa palika viena. Māja bijusi liela, tādēļ ņēmusi visādas tantes pie sevis dzīvot, lai viena pati nepaliek. Mēs jau gan bij’ šinī pusē.
Katrīna Ķikurs ar māsu Emīliju no Liepājas. Kārlis Ķikurs, fotogrāfija no 1970-tiem gadiem. Miris 1974. gadā. Fotografējusi mammas māsa Emīlija.
Katrīnas un Kārļa Ķikurs 8 bērni:
- Meitiņa mira nedzimusi
- Donāts mira 1 mēnesis
- Brigita mira 4 gadiņi nezināma slimība (viens mira no difterijas bērnībā)
- Ādams nokristīts (saukts par Zigi, vārds Zigfrīds) kristīja Dižgalvis Ignāts Ķikurs 1936 vai 7-2017 (dzīvoja blakus māsai (Leokādijai) Alsungas skola. Sieva Agnese. (Melānija, Ķikur Aigas mamma.)
- Ignāts….(dz.1936.g.)
- Leokādija Gūtmane (dz.Ķikurs 1939.g.)
- Kristīne Andersone (dz.Ķikurs 1946.g.) – vīrs Miervaldis Andersons atnācis no Rīvām.
- Hilārijs ( dzīvoja Aucē. Mira nedabīgā nāvē. Viņu sadedzināja. Deviņdesmitajos gados. Mājiņa bija un bērni bija. Beigās nevarēja atrast, kur viņš ir, tad atrada pie ezera. Iesēdināts mašīnā un pielaists uguns. Kad mira nebija pat 40 gadi.)
Attēlā: Ķikuru ģimene. No kreisās aizmugurē Ignats, Leokādija un Ādams. Priekšā sēž vecāki Katrīna un Kārlis Ķikuri pa vidu Kristīne.
Vai jūsu ģimene bija izsūtīta?
Nē. Es zinu, kad Lienīte (Veccepure no kaimiņu mājām “Ganģīšiem”) vēl bij dzīva, tad viņ man stāstīja, ka esot mūs mamma atvedusi, lai pieskatot. Mammu bija aizveduši uz Saldu. To es zinu, ka viņa bij nākusi ar kājām mājās.
Mammai brālis, tas viens pazuda kara laikā, kad sāka izvest. Tas otrs brālis, tas jau dzīvoja tais Smiltniekos. Tas jau ar slēpās tur iekš malkas grēdām un visādi tur. To mamma man stāstīja.
Nu interesanti jau ir bijis. Kādreiz. Tagad jau mēs tā. Jaunie jau vispār vairs neko daudz nezin. Cik pastāsta, tad tā.
Pie Asnu mājas. Vīrietim pa kreisi uz galvas kanisers.
Vai vecākiem bija kaut kas no suitu lietām? – Nu viņiem bij tie govkunģi. Man liekās mammai ar kādreiz bija. Vecaimātei bija suitu lakati, bet tie jau visi arī … kas viņu savāca, es nezinu.
Attēlā: Kāpostu skābēšana Kristīnes dzimtajās mājas Asni. Brālis Ādams ar mammu Katrīnu Ķikurs.
Skolas gaitas
Es beidzu Alsungas skolu. Bērzkalnos es mācījos līdz 4.klasei. Ceturto ieskaitot. No piektās līdz sestai es aizgāju Alsungā. Divus gadus.
– Un pēc tam? -Nekur. Vairāk es negāj. No piektās klases dabūj uz Alsung iet. -Tad braukāja ar autobusu? – Sākumā nebij autobuss, ta mēs gājām ar kājām. Kājām mēs te gājām.
Te bij, kur Kaminsk Andris tagad, te bij tāda Sīļ Māra un Ausma. A tām mēs te gāj’ reizē. Tad tai mājiņē kas otrpus ceļa, aiz Bērzkalniem, kas ir tā smukā mājiņ’. Nu! Pirms zāģētavām tur, ka iet prom, kreisā pusē tā. Tur bij, tād Ķezber Dzintra un Astrīda. Astrīda šai gadā ir miris. Pagājuš gad’ nomir (ievelk elpu). Un tad mēs gājām kājām. Mēs sarunājām. Agri jau bij jāiet uz to skolu. Bet nu dienas jau bij briesmīgas. Un tā. Mēs nedzīvojām internātā.
Skola Alsungā
Es zinu, ka sākumā es bij tajā tur, kur pagasts bija. Šinī pusē, kur es dzīvoj, jaunā māj, tur bij ar skola bij. Pretī pagastam, kas ir tā 2stāvmāja. Pilī nē, bet šinī pusē. Ta viņ bij savādāk. Man liekas, vai viņ nav pārtaisīt. Man liekās , ka viņ bij vienstāv ēka. Un tur bij skola. Nu jā un pēc tam bij vecā skola (Skolas iela 16, divstāvu sarkanā ķieģeļa ēka), tagad kur ir pie Sapņotavas. To mēs par veco skolu saucām. Tur es bij sestā klasē.
Ceļš uz Alsungas skolu.
Mēs te ar draudzens tās, kas te tai mājiņā dzīvoj, mēs vienmēr, kad sarunāj, tad atnāc līdz Margavai, otrai upītei. Ta mēs ķērām nēģus abas divas. Mājās nākot. Prom jau bija, jātiek prom. Mēs jau zin, kā fiks un ātr. Kādreiz aizguļās. Mājās, tad mēs tā, kādreiz saulīte spīd, sēd Margavas malā un ķer nēģus (smej). To mēs arvien ar draudzeni. Viņa (tagad) Jūrmalā.
Visādi ir gājis. Bet vairāk tads muļķības nav.
Brīžam gāj pa divām. Brīžam vien pati es atkal gāj. Garlaicīgi jau ir. Pa dzelzsceļu es vairāk gāj. Man tur bij drošāk, kaut kā bij. Bet nu. Tas ceļš kur tagad braucam tas ar bij. Tikt to uzlaboja. Tad gāj, kad briesmīgie ūdeņi bij, ceļš pludoja. Tad bij jāiet pa dzelzsceļu grib vai negrib. Te nemaz nevarēj tur āri tikt, ja Tev nav zābaki.
Pēc Alsungas skolas
Un tad nemācījās, zin kā negribējās mācīties un nevarēj ar ne izstaigāt. Tad negribējās staigāt ar tām kājām. Vairs nemācījos un aizgāj uz fermu, tur uz augšu, pabrauc pa kalnu apkārt. Bij tād ferma. Tur aizgāj govis slaukt. Tā es tur.
Bērzkalnu skolā
Jums bija viena skolotāja uz visām klasēm?
Nē! Mums bij tād Hidriksone un kas vēl tur. Es viss viņs ar neatceros. Vairāk skolotājs tur bij. – Visas sievietes? – Man liekas ka jā, vīrieši tur nebij. Te jau mums latviešu valodā bij. Alsungā tur mums sestā klasē bij vācu valoda un angļu valoda bija. Bet es mācījos vācu valodu. Mums jau vairākas klases bij. B un A bij. Nebij tā kā tagad, jāteic tik maz skolniek. Tad jau bij vairāk skolniek. Mēs klasē diezgan daudz bij.
-Skolotāja Hidriksone bija alsundzniece? – Ne viņ arī man liekās ienācēj bij.
-Viņa dzīvoja te uz vietas? -Jā, jā. Viņa dzīvoja te augšā. Tur augšā. Man patika tur. Tās istabiņas, tādas smukas saulainas tur vienmēr bija. Es te vēl vasarā aizgāju, ka Vilertu zēni bij, tad izrādīja man. Es teicu, kā tur ir? Nu Valija jau ar tur dzīvoja augšā, tai galā. Nu Valija, kas te šai mājā dzīvoja (Stirnās 1). Tā tur dzīvoja ar.
Skolotāji Bērzkalnu skolā. Man liekās ienācēji bij. No vietējiem nebij neviens mums. Man liekās ka nē. Es teic, tad jau daudz nepiegriez vērību.
-Vai ir kāda liecība no skolas laika saglabājusies? – Tādas nav. Zin kā, tad jau kad bērni bij, tie jau viss saplēšs un viss. Un nekrāja jau ar tad.
Skolas soma jau bij, kāda viņ bij, kas to vairs atcerās vairs (smej).
–Pusdienas ņēma uz skolu līdz?- Nē jau. Te jau te patās. Es nezin cik stundas bij jāmācās. Es ar vairs tā neatceros. Pusdiena riktīgi neņēma. Te jau nedeva, ne ēšanu, neko tādu. Līdz pusdienām ar tad mācījās un tad gāj’ mājās.
Kurš gads bij, kad gāj skolā? – Tad ir jārēķina man. 1946.g. es ir dzimusi. Nu tad pieskait kāds 8 gads. 1954.g. Jā tā varētu būt.
-Tad jau bija skolnieku formas? – Man liekas, ka mums te nebija. Man liekas ka ne. Tādas pastalas es nav vilkusi. Kaut kāds kurpe, jau bij. Cik varēj māte ar tēv atļauties. Kaut ko nopirka un tā.
Nu Alsungā tur jau bij formas. Man jau ar nebij formas. Un spiest laikam nebij. Es zin, ka māte man te pāršuj, kaut kāds no te savām drēbēm. Mēs jau diezgan nabadzīgi dzīvojām. Māte nestrādāja. Tikai ar lopiem mājā. Tēvs pie tā gater, te pie tās lādēšanas, cik varēj un ta mežā pie sviķošanas. Nebija jau viegli nekad. Cik varēj atļauties, tik atļāvās.
Attēlā: Stirnu zāģētava. No Kreisās Ķikurs Kārlis.
Aprecējusies 1964 gadā. Aizbrauc ar vilcienu uz Saku un sarakstījos. Virs bija rīvnieks un mēs negribēj nekur citur. Ar vilcien aizbrauc ar vilcien pārbrauc. Nebij, nekād lieciniek. Neviens nebij. Baznīcā mūs salaulāja pa priekšu vecgada vakarā. Laulāja? Man liekas, ka Voitiņš vai nebij. Vīrs man liekās ar ir katolis, jo māte ar bij. Bērni man ir divi kristīti tikai. Tie divi, tie nav. Nesaņēmās. Tie divi puikas tie abi divi ir kristīti. Meitens ar mazo puiku nav.
Vecāsmātes Katrīnas Smiltnieks mājas Stirnas?
(Mājas vecās Stirnas muižas atrašanās vietā) -Tās nav šīs mājas(Stirnas 1), nē tās ir otrā pusē. Nu jā tur bij diezgan paliela māja. – Kur viņa bija uz stūra? – Nē viņ bija, tā kā te kur tā garāža ir, tikai viņ garāk bij.
Tur jau kādreiz dzīvoja diezgan daudzi. Un tad bij kādreiz MRS laiki, un tad tur bij kopmītnes. (Smitnieku dzimta ilgu laiku šajā mājās dzīvojusi) Un tad viņi pārcēlās tur (uz Medniekiem ). Cik ilgi viņi dzīvoja? To es neatcerās. Tad ir māsai jāprasa. Tā vairāk kaut ko atcerās.
Es jau piedzimu, tur savās mājās(Asnos), jo mamma te dzīvoja maziņa, ta viņ te viss piedzima un ta vēlāk, man liekās, viņ pēc tam aizgāj. Tā vecāmāt aizgāj tur (uz Medniekiem) aiz man ceļgal tur tai kreisā pusītē.
Vai vecāmamma stāstīja kaut ko ar saviem jaunības laikiem? –Tu zini, maz vispār. Zin kā, tad jau ar es pat bij jauna. Va ta tad interesē?
Smiltnieku (Mednieku) mājas vēl ir? Nē nē tur kreisā pusītē ir. Tur Silvija Matuļēviča paņēma to māju. Mums jau mamma atteicās. Es jau mammai rājos. Zin, kā tie laiki. Nevienam daudz neinteresē. Bet viņ bij veca māja. Silvija taisījās celt bet neuzcēla. Veco māju, jau kolhoza laikā nogrāva nost. Tā kā teica, iešķūrēja iekšā. (Mājas bija) tur aiz mana ceļa kreisā pusītē. Man ir labā pusē. Viņiem ir kreisajā pusē, tur tāds ozols ir un tur ir vēl ābeles. Silvija sastādīja. Viņa jau domāja to māju celt, bet…
Attēlā: Mašīntalka Smiltniekos. Otrais no kreisās Ansis Smiltnieks. Apmēram 59. vai 60. gads. Vienmēr lustīgi bija. Lieli škūņi bija un tad viņi tur ņēmās.
Te es bij vēl tāds meitens. Sieviete priekšplānā Anna Smiltnieks.
Vilciens bija līdz 1995.g., kas tad nekaitēja. No rīta izbrauca vakarā pārbrauca. Vēl varēja uz Ventspili visur aizbraukt.
Mammas māsa Emīlija aprecēja Liepājnieku Arvīdu Prenclavu.
(Emīlijai patika daudz fotografēt, tādēļ arī ģimenes albūmā ir daudz fotogrāfijas) Abi dzīvojuši Velnciemā-Laumas rajonā. Viņiem bij tur māja skaista. Tad kad viņš nomira, tad tur pārņēma cits. Bērni viņiem nebija un tad viņa tā ģērbās un pucējās. Vīrs strādāja dzirnavās. Viņš stāstīja, kā tur malts. Viņš teicis negribās runāt, tad Tu miltus neēdīsi… Viņš teic, tur neskatās. No rīta, klaukš viss jātaisa vaļā un aiziet, jāteic (smej).
Attēlā no kreisās: Brālis Ādams ar sievu Austru. Jočera sieva. Brālis Ignāts ar sievu. Jaunākais brālis Hilārijs un ģimenes draugs Jočers. Aiz mašīnas mamma Katrīna.
Abos attēlos jaunietis pa labi ir Kristīnes mammas brālis Ādams Smiltnieks.
Vēsturnieks Reinis Norkārkls: “Pēc formas tērpa fotogrāfijā redzams, ka bijis Ventspils 2.kājinieku pulkā, dienējis Liepājas garnizonā Karostā. Apmēram 1920.gadi. Abiem akselbante par izcilu šaušanu. Otrs puisis ir dižkareivis ar Ventspils kājinieku pulka zīmi”.
Talka “Asnos”. Pirmā no labās Kristīne Andersone dz.Ķikurs, 2. Bērzkalnu Ance Priedola. Priekšplānā 1. no labās Jāzeps no Jūrkalnes.