Skip to content Skip to left sidebar Skip to footer

Pēteris Dupats

Saruna ar katoļu priesteri, monsinjoru Pēteri Antonu Dupatu viņa dzīvesvietā Briselē tapa neklātienē – atbildes uz Kurzemnieka sagatavotajiem jautājumiem diktofonā ierakstīja prāvests Toms Priedoliņš.

Jūs esat suits. Lūdzu, pastāstiet, kur esat dzimis.

Man saka, ka esmu dzimis – pats to, protams, neatminu –1922. gada 10. novembrī toreizējā Alšvangas pagastā, Pidiltu mājās. Tās sadalīja divās daļās, mātes brālis palika vecajā, bet mani vecāki uzcēla māju Kalnpidiltos. Pēc trīs, četriem gadiem aizgājām uz turieni. Māte atcerējās, es esot teicis: Iesim atpakaļ, tur bija maizīte! Iegājām, kad divas istabas bija kārtībā. Starp tām bija ar malku kurināms mūris, kas sildīja tās istabas. Kāpēc Ziemeļkurzemē trīs pagastus sauc par suitiem? Alsunga, Gudenieki un Jūrkalne, klāt arī Basi. Tā ir zeme, kur bija stingra katoliska ticība. Cilvēki dzīvoja saticībā, strādāja savā zemītē. Kaimiņi satikās savā starpā, viens otram palīdzēja. Tā tai laikā cilvēkiem bija jādzīvo.

Kur gājāt skolā?

Man bija astoņi gadi, kad māte aizveda uz Alšvangas pagastskolu. Gājām reizē ar kaimiņu meitiņu, viņa bija tajos pašos gados kā es. Atceros, ka aizgājām pie skolas pārziņa, ko sauca Brūklis, viņš teica, ka sākums varbūt būs grūts. Daži, kad aizgāja uz skolu, sāka raudāt, bet man tā nebija. Skolai bija divi stāvi, pagalms, sporta zāle. Mācījāmies spēlēt bumbu ārā.

Pastāstiet par saviem draugiem!

Labākais draugs dzīvo Anglijā, Edvards Zaļums. Viņa māja bija aiz Alsungas uz Jūrkalnes pusi. Zaļumu ģimene bija ļoti ticīga, skaitīja pātarus un iemācīja lūgties arī savus dēlus. Tā laika lielākie svētki Alsungā bija svētā Miķeļa svētki baznīcā 29. septembrī. Sanāca cilvēki, atbrauca priesteri, tika izstādīts Vissvētākais Sakraments, un vismaz diviem jāstāv pie tā godasardzē. Dabūjām stāvēt arī mēs ar Edvardu. Baznīcā gāju lūgšanu jeb Rožukroņa pulciņā – katram jānoskaita viens noslēpums no Rožukroņa.

Kādi tai laikā bija vaļasprieki?

Kādi jau nu jaunībā prieki ir! Skolā rīkoja vingrošanas svētkus. Svinējām Ziemassvētkus. Ap to laiku sākās skolas brīvdienas, mājās bija sagatavotas mazas dāvaniņas. Kā jau teicu, tā ir katoliska zeme, un bija jāiet uz baznīcu. Sākumā svētā mise bija naktī, bet vēlāk to pārlika uz septiņiem no rīta, lai nebūtu jāiet naktī ārā no mājas. Svētku maltīte bija kopā ar ģimeni un citreiz arī ar kādiem kaimiņiem. Tāda alkohola kā modernos laikos toreiz galdā nebija. Suiti paši brūvēja alu. Mājās visu ko cepa un vārīja, bet pazīstamākā lieta bija speķrauši – tos ēda gan bērni, gan pieaugušie. Bija gan kūkas, gan rupjā, gan saldskābā maize, ko tai laikā pazina tikai Kurzemē. Katrā mājā, protams, bija izpušķota eglīte ar svecītēm. Dziedājām gan garīgās, gan laicīgās dziesmas. Dzīvojām cilvēkmīlestībā kā jau Kristus dzimšanas svētkos.

Kā izlēmāt kļūt par priesteri?

Tas bija aicinājums, par ko pats nemaz nezināju. Kad man bija apmēram desmit gadi, Alsungas palīgmācītājs jeb vikārs paaicināja piekalpot svētajā misē. Es piedalījos gan darbdienās pirms skolas, gan svētdienās un svētkos. Reiz palīdzēju strādāt baznīcas dārzā, un kādas desmit vai 15 reizes bija jāieiet baznīcā, jānoskaita lūgšanas – tas notika pats no sevis. Laikam tas arī bija aicinājums ticībā. Arī cilvēki sāka runāt, sak’, tas jau būs mācītājs un staigās melnās drēbēs, no viņa lauksaimnieks neiznāks. Mans tēvs arī to nojauta. Viņš nebija dikti apmierināts, jo ģimenē bijām tikai divi bērni – māsa un es. Reiz Alsungā iebrauca priesteris Juliāns Vaivods, teica tēvam: Tavam dēlam jāiet par mācītāju Kad tēvs iebilda, ka nebūs, kas strādā zemi, viņš atbildēja – nekas, apprecēsies māsa, tai būs pusducis bērnu un varēs tālāk dzīvot.

Kā sākās jūsu garīgās studijas?

Pabeidzis Alsungas pamatskolu, aizgāju uz Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu mācīties par galdnieku. Domāju, taisīšu galdus un citas mēbeles. Tomēr tas man nepatika, un pēc gada jutu, ka kaut kas jāmaina. Mans krusttēvs, arī Pēteris Dupats, bija Liepājas prāvestam un arī bīskapam par šoferi. Un izšķirošā brīdī, kad 1. septembrī atkal būtu jāiet uz skolu, viņš teica: Tev jābrauc uz Aglonu, uz ģimnāziju. Bīskaps bija zvanījis direktoram, sarunājis, ka es ieradīšos. Aizbraucu uz Rīgu, lai no rīta ar vilcienu dotos tālāk uz Rēzekni. Bet taisni tai brīdī Vācija un Krievija iebruka Polijā, sākās karš. Mobilizēja armijā arī Latvijas dēlus. Stacijā sievas un mātes kliedza, kad vīri gāja uz vagoniem. Tas bija pirmais sāpīgais iespaids. Tiku līdz Aglonai, sameklēju ģimnāzijas direktoru, teicu, ka gribu kļūt par priesteri. Viņš jautāja: Vai domā, ka no tevis tas iznāks? Nebija viegli. Galvenā bija latīņu un grieķu valoda. Arī vācu, ko mācīja kapucīņu tēvs vācietis. Pēc gada ienāca krievi un okupēja Latviju. Sākās komunisms, katoļu skolas likvidēja un pārveidoja par valsts skolām. Sapratu, ka nav nozīmes mācīties tik tālu no mājām, braucu atpakaļ un iestājos Kuldīgas Valsts ģimnāzijā. Tad jau biju jauneklis, gāju katrus svētdienu uz baznīcu, arī ģimnāzijā vienu reizi nedēļā bija ticības mācība. Es nesapņoju par skaistām meitenēm un nedomāju, kā dibināt ģimeni.

Kā nokļuvāt Beļģijā?

Kad man bija 20 gadi, mani mobilizēja vācu armijā taisni no skolas sola ģimnāzijas pēdējā klasē. Tas bija ap Lieldienām. Aizsūtīja uz apmācībām un tūlīt arī uz fronti. 1945. gada 4. maijā kritu amerikāņu gūstā, nokļuvu nometnē Beļģijā. Bet tad ar Vatikāna vēstniecības starpniecību tos jaunekļus, kuri vēlējās turpināt studijas priesteru seminārā, atbrīvoja ātrāk no gūsta. Pieteicos pie nometnes kapelāna, latvieša. Pagāja viens mēnesis, otrs, nekas nenotika. Un tad 1946. gada 14. februārī nometnē iebrauca melna mašīna ar uzrakstu Missio Vaticana. Kapelāns teica, lai eju uz baraku savākt savas mantas, bet nevienam neko nesaku – pēc 10 minūtēm jābūt pie vārtiem. Pārējie uztraucās, kas nu būs, kur mani vedīs, jo tai laikā krievi centās dabūt latviešus mājās, teica, ka Latvija tagad ir brīva, skaista zeme. Daži arī pieteicās, nezinu, kas ar viņiem notika. Nu, un izgājām pa vārtiem, četri latvieši, divi lietuvieši, viens rumānis un polis. Mūs aizveda uz bīskapa māju, kur bija daudzas istabas. Māju nekurināja, jāmazgājas ar aukstu ūdeni, lai arī bija februāris, bet iedeva biezas zeķes, drēbes, un auksti nebija. Priesteris austrietis mūs gatavoja studijām. 1947. gada beigās no Vācijas atbrauca bīskaps Boļeslavs Sloskāns. Mani un vēl vienu latvieti aizveda dažus kilometrus no Briseles, kur mācījāmies flāmu valodu. Pēc tam nāca seminārs Mechelenā, kas atrodas pa vidu starp Briseli un Antverpeni. Gāja grūti, jo bija jāmācās flāmu, franču un latīņu valodu. Latīņu vēlāk pazuda, palika divas. Divus gadus studēju filozofiju, bet četrus – teoloģiju. Sākumā bija ap 120 studentu, bet 1953. gadā Beļģijas kardināls par priesteriem iesvētīja ap 75. Iesvētīja ap Lieldienām, un tad bija jāiet karadienestā. Beļģijā priesteri dienēja galvenokārt kā sanitāri.

Kā tas bija, vienam svešumā?

Iepazinos ar flāmu ģimeni, kas runāja arī vāciski. Viņi mani pieņēma kā dēlu, jo pašiem bērnu nebija. Tie semināristi, kam bija ģimenes, varēja tās svētdienās apciemot, viņi reizēm atnesa kādu šokolādi, biskvītus un nolika man aiz durvīm, jo zināja, ka man nav tuvinieku. Teica: Pēter, tev nav ģimenes, nav nekā. Tā bija īsta kristīgā mīlestība, ne vārdos, bet darbos.

Jūs esot mācījies arī par organizatoru. Kā tas notika?

Kad jau biju iesvētīts par priesteri, bīskaps Sloskāns teica: Pēteris Dupatam ir organizācijas spējas! un mudināja mācīties organizāciju. Bīskaps jokoja: Nu, garīgais tēvs viņš nebūs, bet organizators gan, bet, vai nauda būs, to nezinām.. Es jau zināju flāmu valodu, un mani aizsūtīja uz lauksaimnieku skolu. Naudas patiesi bija maz, bet varēja iztikt. Apmetos mājā, kur izdeva istabas studentiem, pusdienas ēdu studentu ēdnīcā. Kļuvu gandrīz par īstu beļģi.

Pastāstiet par Pasaules izstādi!

1958. gadā Beļģijā bija izstāde Expo. No deviņiem rītā līdz sešiem vakarā darbojās baznīca. Zināju gan franču, gan vācu valodu, un mani norīkoja uz turieni palīgā dominikāņu tēvam. Kurš gan varētu iedomāties iet uz Pasaules izstādi un tur doties pie bikts – uz grēksūdzi? Nepārspīlējot, katru dienu caurmērā vismaz 25 cilvēki! Grēksūdzi uzklausīja dažādās valodās, sestdienās un svētdienās biktskrēslā sēdēja četri priesteri. Iepazinos ar daudziem jauniešiem, trīs no viņiem pēcāk kļuva par priesteriem – divi runā flāmu, viens franču valodā, visi strādā Beļģijā. Citi pēc tam aicināja viņus salaulāt, kristīt bērnus.

Jūs esat bijis arī skautu kapelāns, vai ne?

Pēc izstādes mani norīkoja draudzē. Svētdien katru stundu bija svētā mise pilnā baznīcā. Tur bija arī skauti, iepazināmies, un 21 gadu biju viņu patrons. Sākumā nesapratu, ko darīt, jo viņi gribēja, lai staigāju skautu formā, ar īsām biksēm, bet tad pieņēmu, ka tā vajag. Katru vasaru bija divas trīs nometnes, kur piedalījās jaunieši ap astoņiem līdz 12 gadiem, es turēju viņiem svēto misi. Kad skauti izauga, es viņus laulāju. Paldies Dievam, mani skauti ir uzticīgi ticībai un savai ģimenei. Bija žēl, kad pārgāju uz citu draudzi, kur skautu nebija.

Kādi pienākumi jums ir tagad?

Jā, cilvēka mūžs iet tālāk. Pēc pirmajā draudzē pavadītiem 28 gadiem mani uzaicināja uz bīskapiju un jautāja: Pēter, ko tu domā par nākotni? Teicu, ka esmu domājis par palīdzēšanu slimajiem. Beļģijā katrai slimnīcai ir kapelāns, kas tur uz vietas nedzīvo, bet apmeklē slimos. Mani norīkoja uz slimnīcu pie psihiski slimajiem. Tas ir pavisam citādi, es domāju – kas nu tagad notiks? Bet tiku galā bez kādām grūtībām. Tur bija dažādi vecumi, daudzi alkoholiķi, citādi atkarīgi. Un viņi nebija traki, viņi bija slimi, es nebaidījos. Slimnīcas vadība teica, ka es ar savu smaidu un prieku slimniekus pastiprinot.

Kur jūs dzīvojat tagad?

Kad priesteris aiziet pensijā, viņš sameklē sev vietu. Mani nav jāapgādā, saņemu valsts pensiju, jo Beļģijā priesteriem un mācītājiem maksā arī algu. Māja Briseles centrā, kurā apmetos, ir klostera tēvu īpašums, tā ir klostermāsu uzraudzībā. To tikko atjaunoja, un es uz turieni biju pirmais kandidāts. Man ir viena plaša istaba ar trijiem logiem un maza guļamistaba. Māja silta, ar centrālapkuri, silto ūdeni.

Vai jūs vēl kalpojat kādā draudzē?

Jau gadiem kalpoju kā kapelāns klostermāsām. Svētā mise ir pusastoņos, tālab ceļos piecos no rīta. Pirms sešiem izeju uz tramvaju vai autobusu, iznāk arī laiks svaigā gaisā.

Vēl laikam jāpiemin jūsu saslimšana?

2003. gadā aprīļa mēnesī Pēteris Dupats, jāsaka, gandrīz aizgāja mūžībā. Visu laiku man bija laba veselība, un neviens nezina, kas notika. Vakarā vēl uztaisīju vakariņas sev un prāvestam, kas arī dzīvo tai mājā. Viņš atnāca ap desmitiem, sauca mani, bet es gulēju gultā, neatbildēju. Viņš piezvanīja ģimenes ārstam, tas teica, lai ved uz slimnīcu. Aizbraucām uz tuvāko, es pat iegāju savām kājām, bet tur nebija ārsta uz vietas. Sameklēja kādu universālu slimnīcu, kur tik vēlu vēl bija ārsts. Nogulēju divus mēnešus. Tie, kas mani nāca apmeklēt, teica, ka laikam redzot pēdējo reizi. Kad biju nogulējis sešas nedēļas, mani pārcēla uz vienvietīgu istabu. Vēl pēc divām nedēļām aizveda uz māju, domāju, tur arī nomiršu. Mani cēla, mazgāja, pats neko nevarēju. Bet pamazām atsāku dzīvi. Pagāja kādi pieci mēneši, bija jauka vasara. Kādā sestdienas rītā iekāpu ratiņos, apkārt klusums, aizbraucu līdz trepēm. Pamēģināju izkāpt – izdevās. Turēdamies uzkāpu pa trepēm, un tur mani satika kopēja un sauca: Pēteris staigā! Kopš tās dienas ratiņos neiekāpu. Tā ir, ka cilvēks domā: dzīve beigusies, vai nu jāmirst, vai paliks kroplis, bet – cilvēks domā, Dievs – dara! Izveseļojos pilnībā.

Vai uzturat saites ar dzimteni, ar latviešiem?

Kad biju karā un gūstā, nezināju, vai ģimene vēl dzīva, nevarēju arī rakstīt. Bet, kad nomira Staļins, uzrakstīju, un māte uzzināja, ka esmu priesteris. Viņa nomira 1965. gadā, pēc trīs gadiem arī tēvs. Visādi centos Latvijai palīdzēt. Caur organizāciju Austrumu palīdzība, caur baznīcu, pateicoties vienam latviešu kapteinim, varēja aizsūtīt uz Rīgu sūtījumus, bet tikai tādas lietas, kas ceļā nebojājas – grāmatas, liturģiskos tērpus. Vēlāk centos katru gadu vismaz divas nedēļas padzīvot Latvijā. Kalpoju latviešu draudzē Sv. Antuāna baznīcā Briselē.

Vai nedomājat atgriezties pavisam?

Ja būtu jaunāks, varbūt domātu. Bet esmu Beļģijas pavalstnieks. Latvija būs man sveša zeme ar citu mentalitāti, arī valoda mainījusies. Man šeit ir apdrošināšana, slimo kase, domāju, palikšu, kur esmu. Bet Latviju neaizmirsīšu.

Juris Lipsnis