Skip to content Skip to left sidebar Skip to footer

Gudeniekos

Sekojošais teksts saīsinātā formā, vietām papildināts, ir ņemts no J. Vaivoda 1946. gadā sarakstītās grāmatas Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. Baznīcas vēsture Kurzemē XIX un XX gadsimtos.

Par Gudenieku draudzi 19. gadsimtā daudz nekas nav sakāms, jo kā atsevišķa draudze tā nemaz nepastāvēja. Gudenieku un Bases pagasti ir Alšvangas draudzes tā sauktais treknais gals, jo tur zeme ir daudz auglīgāka, nekā Alšvangas pagastā un tāpēc iedzīvotāji visumā turīgāki. Būdinieku tur ir maz. Pat Latvijas laikā radušies jaunsaimnieki tur dzīvoja pārticībā. Gudenieku draudzes locekļi ir tādi paši suiti kā alšvandznieki un kā ierašu, tā arī apģērba ziņā no tiem neatšķiras.

Kā Alšvangas draudzes aprakstā jau minēts, vikārs Aleksandrs Milevskis paplašina Gudenieku skolu un piebūvē ierīko pagaidu baznīcas telpas. Arī pats viņš tur ap 1875. gadu apmetas uz dzīvi, ar to ierosinādams domu par pastāvīgas draudzes nodibināšanu Gudeniekos. Milevska organizatoriskais darbs atduras pret paša ieceltā Gudenieku skolotāja Miķeļa Cīruļa pretestību. No vienkārša cara kareivja kļuvis par skolotāju, Cīrulis paliek iedomīgs un arī izlaidies. Rīkodams skolā dzīres, viņš visādi traucē tur notiekošos dievkalpojumus. Prāvests gan panāk Cīruļa atcelšanu no skolotāja amata un aizvietošanu ar savu skolnieku Liepnieku, taču Cīrulis skolas telpas negrib atstātu un, tā kā tas simulēja slimību, tiesai to vajadzējis ar visu gultu iznest no skolas.

Galīgi sadusmots, Cīrulis par spīti prāvestam pāriet pareizticībā un pārvelk tajā arī savus divus brāļus. Par to viņš uz kādu laiku dabū skolotāja vietu, bet tikai Sibīrijā. Vēlāk viņš ir atgriezies dzimtenē, atstājis pareizticību un dzīvo savā būdā Alšvangas pagastā kā vientulis – savādnieks. Brāļu bērni tomēr arī turpmāk turas pie pareizticības. Nepietika ar pirmā Gudenieku priestera Milevska traģisko nāvi un skolotāja Cīruļa salauzto dzīvi. Arī pati Gudenieku skola vēlāk ir nodegusi reizē ar baznīcas telpām. Kā vecie suiti stāsta, ugunsgrēka neskarta esot palikusi tikai Vissvētās Jaunavas Marijas glezna.

Tomēr doma par atsevišķas Gudenieku draudzes dibināšanu pavisam netiek atmesta, lai gan realizēta tikai 20. gadsimtā. 1918. gadā, netālu no Gudenieku pagasta nama un pagasta skolas, baznīcas vajadzībām tiek iegūta no Jēkaba Saknīša Čīmu māju daļa, kura koroborēta 1934. gada 6. martā. 1920. gadā tur tika uzcelta koka pagaidu baznīca – vienkārša, diezgan plaša ēka. Baznīca veltīta sv. Jānim Kristītājam. Turpat uzbūvēta arī dzīvojamā māja prāvestam ar niecīgām saimniecības ēkām.

Baznīcai vieta izvēlēta vadoties no attālumiem līdz jaunās draudzes robežām, bet citādi nav izdevīga. Zems līdzenums ar tik cietu māla zemi, ka pat iestādītie koki tur negrib lāgā augt. Acis te nekas nepriecina un pirmie Gudenieku prāvesti tur citādi nevarēja justies, kā jutās Ādams pēc izdzīšanas no paradīzes. Tāpēc arī mācītāji Gudeniekos bieži mainās. Uz jauno plebāniju pirmais pārnāk prāvests Venclavs. Viņu nomaina Kveders, bet jau drīz pārceļas uz Kuldīgu.

Dažus gadus prāvesta amatu ieņem jauns priesteris no Latgales – Pēteris Bojars, kuram gribot negribot te jāpaliek iekams iesāks jaunās baznīcas būvi. Gribēdams ātrāk tikt projām no Gudeniekiem, viņš steidzas būvi iesākt. 1930. gadā tiek nodibināta baznīcas būves komiteja un pēc vajadzīgā materiāla pievešanas un plāna pagatavošanas tiek ielikti baznīcas pamati un ierakti stalažu koki, kas no tālienes rāda nākamās baznīcas vietu. Prāvests Bojars, savu minimālo darba daļu pie jaunbūves pastrādājis, panāk atļauju pārcelties uz citu draudzi.

Viņa vietā nāk mācītājs Bronislavs Dūre, un viņš vispirms cenšas pašu prāvesta dzīvi Gudeniekos izveidot panesamu. Tāpēc vispirms uzbūvē modernu, plašu saimniecības ēku, kas savā ziņā var būt par paraugu katram saimniekam. Tad pārbūvē un remontē steigā un pavirši būvēto plebāniju, izveidojot to par ērtu mītni. Arī iegūto saimniecību, kas līdzīga purvājam, nodrenē un izkultivē. Pakāpeniski arī tiek krāts materiāls jaunās baznīcas būvei. Saprotams, ka pie minētiem būvdarbiem pašai baznīcas būvei pagaidām vajadzēja izpalikt. Prāvesta rīcība bija tālredzīga un jau sen praksē pārbaudīta, ka, dibinot jaunu draudzi, vispirms jārada ciešami apstākļi pašam prāvestam, jo vēlāk draudzi pie saimniecības ēkām ir grūti piedabūt. Draudzei, saprotams, gribējās ātrāk palielīties ar jauno baznīcu, kuras būvi traucēja citi būvdarbi.

Tāpēc beigās prāvestam Dūrem vajadzēja pārcelties citur, un viņa vietā (1937. gada novembrī) atnāca agrākais Brunavas prāvests Alfons Melderis. Viņa stāvoklis bija vieglāks, jo darbi pie saimniecības ēkas bija gandrīz veikti viņš tūlīt varēja stāties pie baznīcas būves. Vajadzēja grozīt baznīcas plānu un sakarā ar to arī pamatus dažā vietā pārveidot, kuriem apkārt saslietās stalažas jau bija nopuvušas. Vairāku gadu cītīga darba un suitu neatlaidīgās gribas rezultātā uzceltas Gudenieku jaunās baznīcas sienas, uzliktas spāres un uzlikta daļa jumta. Jumta materiāls arī viss bija sagādāts, bet pēdējo gadu politiskās pārgrozības un kara apstākļi neļāva darbus sekmīgi turpināt.

Gudenieku draudze šai ziņā ir darījusi visu iespējamo, un jācer, ka, saimnieciskajam stāvoklim stabilizējoties, viņi piedzīvos laimīgo dienu, kad Vissvētāko varēs gavilēs pārnest no vecās pagaidu baznīcas uz jauno stalto mūra svētnīcu, kas būs modernākā un jaunākā baznīca suitu zemē. Ar to arī draudze iegūs savu pievilcību. Kā agrāk mācītāji bēga no Gudeniekiem, tā vēlāk tie centīsies tur tikt par prāvestiem, jo materiāli šī draudze Lejas Kurzemē būs viena no labākajām.

Pēc pagaidu baznīcas uzcelšanas Gudeniekos un draudzes juridiskās atdalīšanas no Alšvangas, jaunajai draudzei 1923. gada janvārī par pirmo pastāvīgo prāvestu tiek nozīmēts barons Otto Hāns. Viņš ir Vormsātes muižas īpašnieka Hāna dēls. Pēc konvertēšanās mācās Pēterburgas garīgajā seminārā, bet pēc tā slēgšanas studijas nobeidz ārzemēs. Gudeniekos viņš nostrādā vienu gadu, un pie viņa mirst vecais barons Hāns, pirms nāves pieņēmis katoļticību un apgādāts ar sv. Sakramentiem. Turpat Gudeniekos arī apglabāts Kunstera kapos. Īsa bija arī priestera Hāna dzīve. 1924. gadā viņš kā vikārs Varakļānos saslimst ar tīfu un mirst Krāslavā, uz kurieni, jau slims būdams, ir aizbraucis. Apbedīts Krāslavas kapos.

No 1924. gada janvāra līdz 1926. gada maijam Gudeniekos par prāvestu ir Mārtiņš Venclavs, kura laikā uzcelta jaunā plebānija, jo agrāk prāvests dzīvoja īrētās telpās. No 1926. gada maija līdz 1927. gada aprīlim prāvesta pienākumus Gudeniekos pilda priesteris Antons Kvederas. Pēc viņa vienu gadu te strādā prāvests Pujats Dominiks. No 1928. gada jūnija līdz 1933. gada maijam par prāvestu Gudeniekos ir Pēteris Bojars, kura laikos ielikti jaunās baznīcas pamati. 1933. gada maijā uz Gudeniekiem prāvesta amatā atnāk Alšvangas vikārs Boļeslavs (Broņislavs) Dūre, par kura darbību jau iepriekš minēts un kurš te paliek līdz 1937. gada novembrim.

No 1937. gada novembra līdz šim kā prāvests Gudeniekos ar labām sekmēm darbojas priesteris Alfons Melderis, kurš 1939. gadā iesāka baznīcas būvi un kuram izdevās nosvinēt jaunās baznīcas spāru svētkus. Prāvests Melderis ir miris 1980. gada 27. februārī.

Prāvestu Melderi 1947. gada aprīlī nomaina Rolands Veģis, kurš paraksta reģistru grāmatas līdz šī paša gada oktobrim. Prāvests Veģis ir miris 1982. gada 19 februārī. Tad 1948. gadā seko dekāns Julians Samušs, kurš Gudeniekos darbojas līdz pat 1963. gada oktobrim. Prāvests Samušs ir miris 1980. gada 23. martā. Sākot ar 1963. gada 3. oktobri līdz 1965. gada janvārim reģistru grāmatas paraksta Jānis Voitiņš. Viņam seko Bernards Mickevičs, kuru 1970. gada 13. martā nomaina Antons Blaževičs. Prāvests Blaževičs Gudenieku draudzē darbojas līdz 1973. gadam.

Laikā no 1973. gada līdz 1980. gadam Gudeniekos strādā Staņislavs Bojaruns. 1980. gada jūlijā reģistros atkal parādās Jānis Voitiņš, kaut arī pēc draudzes pierakstiem Bojarunam seko Zavaļņuks. No 1983. gada septembra līdz 1984. gada decembrim Gudeniekos ir R. Latkovskis. Viņu 1985. gadā nomaina Pēteris Stukļa, kas apkalpo arī Alsungas draudzi. Lai arī pēdējo reģistru ierakstu prāvests Stukļa paraksta 1990. gada 13. decembrī, šķiet viņš Gudeniekos strādā līdz 1992. gada maijam. Vienā 1993. gada ierakstā ir minēts Agris Lēvalds, kurš tajā laikā no Ventspils apkalpo arī Alsungu un dara to līdz pat 1994. gada 16. augustam.

Pēc prāvesta Lēvalda darbu Gudeniekos uzsāk no Kuldīgas pārceltais prāvests Viktors Grebeško. Viņš apkalpojot Alsungu, Gudeniekus un Jūrkalni nostrādā līdz 2007. gada 1. jūnijam. Tad prāvesta Grebeško vietā tiek iecelts Jūrkalnē dzimušais Toms Priedoliņš, kurš šeit nostrādā līdz jūlija sākumam, kad tiek pārcelts tālāk uz Ilūksti, pēc tam uz Kolku. Prāvesta Priedoliņa vietā nāk prāvests Andris Vasiļevskis, kura laikā tiek sakopta baznīcas apkārtne, kā arī pie baznīcas tiek izrakts dīķis. Kopš 2015.gada 1.jūnijā draudzē kalpo priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga.

Gudenieku baznīcā pie sienas piestiprināto eņģeļu izcelsme ir saistīta ar Subates kokgriezēju darbnīcu. Masīvais krāsas slānis nespēj apslēpt šo 17. gadsimta beigu vai 18. gadsimta sākuma tēlu senumu. Subates meistara iemīļotā poza ar augšup paceltām rokām, ritmiskās līnijās krītošais tērps, hitona atlocītās malas priekšpusē un tik raksturīgā josta ar sprādzi, zīmīgie sejas panti ar pagaru degunu, gludu pieri un matu sprogas zem ausīm nekur citur Kurzemes baroka dekoratīvajā tēlniecībā vairs neatkārtojas. Darbnīcas kontekstā varētu būt svarīgs arī baznīcā uzstādītais krusts ar Pestītāja tēlu un uz Bībeles guļošu jēru pakājē. Krusts nenoliedzami ir jaundarinājums, taču krustā sistā ķermeņa modelējums, galvas pieliekums un gurnauta forma atbilst Subates meistara stilam. Kā dekoratīvs motīvs darbnīcas praksē izmantots arī jērs. Nav zināms, kā šie kokgriezumi ir nonākuši Gudenieku baznīcā, taču to izcelšanās ir saistāma ar Kurzemi un tie aplūkojami kā Subates loka darbnīcas agrīnā perioda liecinieki.

Suitu īpatnības

Kā suitu zemes īpatnība ir jāatzīmē daudzie krusti, kas uzcelti ceļmalās un sētās pie mājām. Svešinieks suitu zemē iemaldījies, izbrīnā sev jautā, kās tā par vietu un ko tie krusti nozīmē. Nozīmē to pašu, ko katrs krusts priekš kristīga, un reizē dod arī liecību, ka tā ir katoļu zeme.

Otrā suitu īpatnība – daudzās kapsētas. Alšvangas draudzē ir pāri par divdesmit kapsētām. Gudenieku draudzē deviņas. Šinī ziņā suiti ir līdzīgie indiešiem un, tāpat kā pēdējie, grib pa savas mājas logu redzēt to vietu, kur atdusas viņu senči un piederīgie. Tāpēc katrā draudzes novadā ir sava kapsēta un nereti pavisam tuvu vien otrai. Katru gadu kapsētās tiek rīkoti kapu svētki, uz kuriem sanāk attiecīgās kapsētas novada iedzīvotāji. Vispār suiti savus aizgājējus bieži atceras, lūdzot par viņu dvēselēm noturēt sv. Misi un skaitot par tiem pātarus dievnamos.

No seniem laikiem ieradumā ir arī ikgadīga draudzes vizitācija, ko vēl tagad sauc par linošanu, lai gan pati linošana nu jau ir atmesta. Suitu draudzes bija sadalītas atsevišķos rajonos, un katram rajonam bija nozīmēts savs baznīcas vīrs, kura pienākumos ietilpa vizitācijas laikā prāvestu ar saviem zirgiem izvadāt pa savu rajonu. Vizitācijas dienas tika izsludinātas baznīcā, un šī diena katrai mājai bija svētku diena.

Tādi ir visā Latvijā izdaudzinātie suiti un tādas ir viņu garīgās ierašas. Suitu laicīgās ierašas: dziesmas, dejas un dūdas jau sen ir aprakstījuši etnogrāfi un folkloristi.