Antons Burmeisters
Antons Burmeisters, dzimis 1928.gadā Reģu muižā, Reģu muižas kalpu mājās “Pilarāji” (piešķirtas 1920.gadā tēvam). Mātei pirms tam bijušas mājas aiz Ruča (Marijas Steimanes) mājām “Gobas”, ntālu no mājām “Strīķi”– nabadzīga būda.
Ģimenē uzauga 7 bērni. Pirmās atmiņas – piedzimis Alberts, Antonam – 2 gadi un trīs mēneši. Vecaistēvs, kurš slims, teicis, ka nu var mirt, jo manā vietā piedzimis cits. Un nomira arī. Un tad es atmin – kā jau katoļiem pieņemts, ka sēd visi pie garā galda, es mātei klēpī, un ir vāķēšana – pātaru skaitīšana.
Un tad 1933.gadā, kad man ir 5 gadi, brālis Jāzeps aizgāja dienestā, viņš dienēja Daugavpilī kavalieru pulkā. Un es atmin arī, ka viņš atbraucis mājā atvaļinājumā. Tad viņš atraksta mātei vēstuli, ka viņam vajag 10 latus, jo jāpērk hroma zābaki – hroma ādas, īstās ādas, teļādas zābaki.
Mēs ģimenē dzīvojām ļoti pieticīgi, kopā bija zeme 15,5 ha – 4 ha Užavas pļavas, pie mājas 11,5 ha zeme, tai skaitā 10,5 ha aramzeme.
Ģimenē sauca– paps un mamma. No 7-8 gadiem bērniem bija jāgana lopi – pļavā govis, aitas dzina uz mežu. Nebija laika ganos neko citu darīt, visu laiku bija jāvaktē govis. Ganībās gājām pastalās, līdz 12 gadiem visiem zēniem bija īsās bikses, arī skolā.
Blakus Reģu muižai dzīvoja viena ģimene, tur viena sieva valkāja suitu brunčus un “Dižgāļos” bija tante Līze, kas vilka arī suitu tērpu. Svētdienās vienai otrai sievai arī bija, arī svētkos.
Skolā bija jāsāk iet no 9 gadiem – Sarkanā skolā – Alšvangas pamatskolā. Klasē bijām tuvu pie 30, izlaidumā mēs pāri pa 20. Visā skolā 6 klases un vēl ābečnieki, kopā 7 klases – kopā ap 120 skolēniem.
Līdz 15. maijam beidzās skola, visiem bija jāsāk iet ganos. Skola sākās 7.oktobrī, citi ieradās nedēļu vēlāk, jo bija līgums ganiem no 15.maija līdz 15.oktobrim. 1944.gadā skolās bija vāciešu lazarete, mēs mācījāmies pa dažādām telpām visur, arī tur, kur tagad ambulance, kas kādreiz bija krogus ēka. Tad tur vēl kreisā pusē bija iebraucamā stadula.
Toreiz visi gāja tikai kājām uz skolu, no rīta vairāk kā stundu bija jāiet, mācības sākās 9, centās nenokavēt. Skolā bija arī kopmītnes, Sarkanā skolā apakšā. Visi gulējām uz cisu maisiem – grīšļu siens iekšā, aug lieknē – purva zāle. Vienreiz gadā tik apmainīja. Uz maisiem bija palags un sega, nebija vēl viens palags vai konverti maziem. Kad paaugās, tad klāja ar vairākiem palagiem, māsām ar špicēm un tamborētas spilvendrānas. Spilveni bija 2, citām meitām par trīs.
Mums nekādas spēļmantiņas nebij. Alsungā vienmēr bija gadatirgus vienreiz gadā 16.oktobrī. No Sarkanās skolas tālāk bija vieta, kur bija gadatirgus – smilšaina vieta – tad nopirka mutes ermoņikas, nazīti, uzvelkamas gaisa šautenītes ar korķiem (korķis piesiets diegā, lai neaizlido). Tirgū visu kaut ko tirgoja – lopus, visu ar ratiem saveda.
Līdz kara laikam vienīgais, kam bija mocis ar blakus vāģi, bija tāds Ansons.
Ziemassvētkos Reģu muižā mums dāvināja tūtes – smiļšu cepumi, konfektes, āboli – lielas tūtes katram bērnam līdz 2 kg. Piparkūkas bez garnējuma. Reģu muižā gājām ar zeķēm, kupres bij jānovelk. Cienāja ar šokolādes dzērienu – saldajā krējumā šokolādi.
Sklandraušus mājās bieži cepa. Ēdām ļoti pieticīgi. Cūku kāva 2 reizes gadā – uz Ziemassvētkiem. Cepšanai izmantoja jēru taukus un cūku taukus. Maizi cepa tikai paši – vienu reizi 2 nedēļās 9 kukuļus. Brokastīs parasti uzcepa gaļu un taisīja mērcīti, nekad netrūka sviests. Olas parasti nesa uz tirgu pārdot. Bija mākslīgais medus – lielos gabalos cietu pārdeva, laikam no cukura, bet kas vēl klāt, nezinu. Parasti no tirgus atveda baltmaizi, kas var būt lielāks gardums! Uz skolu līdzi deva smērētas maizītes. Pretī skolai netālu bija grāmatnīca un tur Kalniņam bija maizes ceptuve, mēs laimīgi bij, kad māte iedeva 10 santīmus un par to varēja nopirkt pusmārciņu baltmaizi. 1 kg maksāja 2,5 mārciņas. To jau skrienot atpakaļ uz skolu, siltu apēdām.
Mājās taisīja piena zupas ar grūbām, daudz skābputru – tā bija vienmēr mājās. Daudz vārīja zirņus, pupas. Sālīja cūkgaļu, paši kūpināja. Mājās bija manteļskurstenis. No veikala maz ko pirka. Miltus brauca bīdelēt uz dzirnavām. Mājās elektrību pieslēdza 1955.gadā, bija tikai petrolejas lampa istabā, uz kūti gāja ar lukturiem.
Skolā mums bija burtnīcas – rūtiņburtnīcas, vienlīniju un glītrakstīšanai ar slīpām līnijām.
Atzīmes skolā bija no 2 līdz 5. Soli bija kopā ar krēsliem, galdi ieslīpi. Tad vienu gadu parādījās tādi izvelkamie zem galdiem. Rakstīja ar tinti un zīmuļiem, varēja dabūt arī tintes zīmuļus, bet ar tiem bija jāuzmanās, diezgan izplūda. Visi tintes pudelītes kabatā nēsāja līdzi uz mājām, ciet aizkorķētas, ar maināmām spalvām. Tās varēja nopirkt skolā – uz vietas bija grāmatu kiosks, tur arī tinti un spalvas kātus varēja nopirkt.
30.gados skolas pārzinis Brūklis dzīvoja uz vietas skolā, viņam sieva arī bija skolotāja. Audzinātāja man bija skolotāja Tiesnese, bija arī skolotāji Pamauri (krievu valodu), Kuļikovska. Ansone mācīja angļu valodu, Bulavs mācīja vingrošanu un darbmācību, sieva arī bija skolotāja. Bija arī Zītare. Arī Bīvers un sieva skolotāja. Pavisam 11-12 skolotāji. Mācības bija sešas dienas, sestdienās no 9 līdz 13, pārējās dienas bija ilgāk. Viena stunda bija 50 minūtes. Brīva bija tikai svētdiena. Arī strādāja visi sešas dienas.
Priekšmeti bija matemātika, glītrakstīšana, dabas mācība, dziedāšana (skolā bija koris) vēsture, ķīmija, fizika, darbmācība, vingrošana, angļu valoda, vācu laikā vācu valoda, krievu laikā krievu valoda, es dabūju visas mācīties. Zēni un meitenes sēdēja atsevišķās rindās. Trīs rindas soli bija visās klasēs. Bija dikti liela saspiestība, tāpēc vēlāk uzbūvēja otru stāvu pilī.
Blēņas nekādas nevarēja darīt. Pa starpbrīžiem bija garš koridors, kur visi staigāja, skolotāji pa dienām dežūrēja. Kārtībā bija, ja neklausīja, tur, kur gāja trepes uz augšu, bija jāstāv stūrī, arī pēc stundām. Pavasarī gāja laukā.
Ziemassvētku sarīkojumā Latvijas laikā, kad izsniedza liecības. Brīvlaiks bija tikai no Ziemassvētkiem līdz Jaungadam un tad pa Lieldienām. Skolā negājām ar pastalām, bet kurpēs ar ādas zolēm, silto apavu ziemā nebija, garas vilnas zeķes ar gumijām virsū un īsās biksēs. Ja noplēsa zoles, tad gāja pie kurpnieka Demitera, viņam bija darbnīca netālu no skolas, tad bija pie viņa jāgaida zeķēs, kamēr piesita pazoles.
Mājas turēja aitas, Alsungā dzirnavās kārsa vilnu. No turienes atveda kamolos. Māte vērpa, saauda, sarēķināja, cik olektes vajags (1 olekte apm. 0,4 m), aiznesa uz dzirnavām, tur krāsoja, šķērēja, presēja, uzkārsa, smuki satīta baķītī, spīdīgu atdeva. Kādu krāsu gribēja, tādu nokrāsoja. Bija pusvadmala. Skroders bija Zāģeru mājās apm.0,5 km no mājām. Uz mājām atveda šujmašīnu, uz vietas sašuva. Linus arī audzēja, iztilināja, izžāvēja pirtī un mīstīja, izsukāja, no liniem auda dvieļus, palagus, no pakulām maisus, visu mājās darīja. Linu mājas visur audzēja līdz kolhoziem – 1949.gadā, kad vairs nebija zeme pašiem.
Mājās ziemā vakaros mācījos pie petrolejas lampas, sievas vērpa, vīri taisīja pātagas, šņores, pinekļus, tēvs ielika istabā ēveļbeņķi, taisīja mucas ziemas vakaros. Tad ielika stelles, māte auda, bērni tina saivas uz ratiņa – uz papīra virtulīša. Mazie bērni spēlējās ar klucīšiem.
Mājas svinēja Ziemassvētkus, Lieldienas un Vasarsvētkus. Tēvs brūvēja alu pa svētkiem, sanāca pilna māja. Cepa pīrāgus, baltmaizi un raušus – plātsmaizes. Vārīja galertu, cepeši, desas. Vīri dzēra alu, spēlēja kārtis. Sievas atsevišķi otrā istabā.
Bērni gāja rotaļās – Ādamam bij 7 dēli, tad bija ar spilveniem. Muzikanti bija – Kalnarājos māsai vīrs Antons bija labākais muzikants, spēlēja divrindu ermoņikas, kā mākslinieks, gāja pa kāzām, skroderis no Zāģeriem bija vijolnieks, Kripa Jēkabs arī, tad bija arī viens bundzinieks. Mums Reģos gāja vislustīgā, dzēra tikai alu, šņabis nebija, uz katru reizi 4 muciņas alu brūvēja. Kad kūla, tad deva tāpiņu – tādu švakāku alu, lai nepiedzeras.
Talkas svinēja – kulšanas talkas, mēslu vešanas talkas augusta beigās, kad ieveda iekšā labību. Tad saveda mēslus un sasēja rudzus, ziemas kviešus tad mūsu apkārtnē neaudzēja.
Atmiņas pierakstītas 2021.gadā Rendas pagastā