Antons Burmeisters

Dzimis 1928.gadā Reģu muižā, Reģu muižas kalpu mājās “Pilarāji”.

Māra: Sākam ar to, ka tu pasaki, kā tevi sauc un kur tu esi dzimis, un kur tu bērnību pavadīji.

Antons: 1928.gads 26.maijs, tas ir precīzi dzimšanas datums. Man rakstīts, ka es biju dzimis Reģu muižā, bet lai gan tās mājas es nezinu no kura gada skaitās Pilarāji, jo Reģu muiža, kuru tēvam piešķīra 1920.gadā, skaitījās kā Reģu muižas kalpu māja.

Māra: 1920.gadā viņu piešķīra? Un kur pirms tam dzīvoji?

Antons: Tēvs jau 1914.gadā aizgāja karā līdz 1918.gadam, viņš bija kara laikā ievainots un nokļuvis vācu kara gūstā, un 1918.gadā, kad visi kara gūstekņi krievu, protams, mēs bijām krievu guberņā līdz 1918.gadam. Latvija skaitījās kā Krievijas guberņā. Tēvs 1920.gadā, precīzi datumus nezinu, muižas tika sadalītas, īpašumi tika ierobežoti atstājot 150 hektārus tikai un pārējo sadalīja apkārt ar visiem, kas pieprasīja uz zemēm. Pirmkārt, tiesības bija pirmā pasaules kara dalībniekiem, tēvs jau neskaitījās kā Latvijas atbrīvotāji tas jau 1918./1920.gads faktiski ir, bet, ja karš beidzās 1918.gadā, tas ir… tā.. un tēvam piešķīra saimniecību. Māte bija dzīvojusi tagad netālu tur, kur Ručs dzīvo, bet daļa … tur sākās Užavas pļavas ir tādās mājas vēl tagad…

Māra: Trumsiņbūda, tā nav tā pati, kur tava māte? Tā ir cita?

Antons: Nē nē. Tur tēvam ir dzimtene Trumsiņos. Bet mātei ir šite aiz Ruča mājām tādas mājas, tur vēl tagad ir .. kas tās par mājām ir.. Strīķu mājas netālu ir… nu tādā nabadzīgā būdā, vienvārdsakot.

Māra: Bet nebija kaut kur tāda Burmeisteru būda?

Antons: Nē. Tā skaitās tur aiz Rudumu kapiem. Tur dzīvoja… nu es nezinu, kam viņa īsti piederēja, tikai man brālēns Trumsiņ Andrejs tur dzīvoja, kad bija apprecējies, kad es tur puika sāku braukāt, viņš bija kā galdnieks, un viņam sieva Margrieta bija faktiski šuvēja, un viņi bija apprecējušies, viņiem bija divas meitas, un viņu māju tagad sauc par Burmeisteru, bet tad māju nosaukums bija cits … vai nebija Vītoli? Nezinu vairs tagad īsti. No turienes tēvs ir nācis. Toreiz, kad nebija tāda interese un nezināja arī, ja tagad būtu, tad zinātu visu.

Antons: Es tik zinu, ka tēvam bija trīs māsas. Anna Burmeistere, viņa arī Burmeistere palika, viņa nebija precējusies, tad bija ? Dižgāliene Zundovska ? Katrīna un Trumsiņa. Trīs māsas un tēvs ceturtais. Un tā viena Burmeistere Anna tai bija meita Marta, viņa ārlaulību bērns bija, tā arī visu laiku Alsungā dzīvoja, viņa tagad laikam mirusi. Viņai tikai kaut kur ir dēli..

Māra: Bet par to savu ģimeni, cik jūs bijāt brāļi un māsas?

Antons: Mēs ģimenē uzaugām septiņi bērni. Lai gan faktiski bija dzimuši astoņi. Pirmais bērns Jānītis dzimis 1908.gadā, bet miris 1920.gadā 12 gadu vecumā. Nākošais Jāzeps 1911.gadā dzimis, miris 1944.gadā 19.novembrī (viņu nošāva Kalnarājos). Tad ir Jēkabs dzimis 1919.gadā un viņu 1944.gadā policisti noķēra un aizsūtīja uz Salaspili, no turienes izbēga un kaut kur pie Aizputes bija noķerts, tad 1944.gadā pienāca viena vēstule, tēvs ar māti bija aizbraukuši, taisni tajā dienā, kad Kalnarājos bija tās apšaudes, un no turienes pazuda. Māsa Anniņa dzimusi 1921.gadā, mira 2002.gadā 81 gada vecumā Liepājā mira. Tad ir Brigita dzimusi 1924.gadā, mirusi 2010.gadā 86 gadu vecumā. Tad ir Cīlīte (Cecīlija- M.R.) dzimusi 1926.gadā 5.februārī, tagad palika 93 gadi, dzīvo vēl. Es esmu 1928.gads, vēl dzīvoju.

Māra: Tad tu esi tikai gadu jaunāks par Cīlītes tanti?

Antons: Divi gadi. Viņa 1926.gads vai 1928.gads. Viņa dzimusi februārī un es maijā.

Antons: Alberts dzimis 1931.gadā 20.februārī un miris 2014.gadā 1.decembrī. Māsa Annija ar vēzi mira. Alberts arī ar vēzi. Savu bērnību es atceros.. pirmais man atmiņa ir, kad ir piedzimis Alberts, vai tas tā varētu būt, ka man tikai 2 gadi un 3 mēneši, es atminu, tā kā mums katoļiem paredzēts, māte stāstīja, kad piedzimis Alberts un vecaistēvs bijis slims, guļošs un teicis- nu es varu mirt, jo manā vietā cits piedzimis ir. Un es atminu tādu momentu, ka sēd visi pie garā galda, es sēžu mātei klēpī galda galā, un notiek pātaru skaitīšana (vecaistēvs nomiris). Un tad ir 1933.gads, kad man bija pieci gadi, brālis Jāzeps aizgāja dienestā 22 gadu vecumā, viņš dienēja Daugavpilī kavalērijas pulkā bija jādienē, kājiniekos bija gads jādienē Latvijas laikā, un viņš nodienēja pusotru gadu. Un es atminu arī, kad es atbraucu, tad man bija pieci gadi, pēc nepilna gada bija atbraucis mājā atvaļinājumā, es nezinu, cik toreiz deva.. nedēļu vai vairāk no Daugavpils, un es zinu, ka viņš tikai…. Arī tādu momentu atminos, kad atraksta mātei vēstuli, ka viņam vajag aizsūtīt desmit lati, viņam jānopērk.. viņam vajag hroma zābakus pirkt (toreiz Latvijas armijai bija tādi riktīgi ādas zābaki augstāki). No īstās ādas. Tā arī viņi saucās.

Antons: … teļādas taisīt, kurpes šuva un viss spīdīga nauda tā kā tagad. Toreiz bija tāda mode visiem virsniekiem bija hroma zābaki, un tad jau otrreiz vajadzēja naudu atkal, kad viņš bija izsitis priekšējo zobu, kritis no .. pārvarot šķērsli pret kaut ko krītot bija zobu izsitis ka vajadzēja naudu atkal.

Māra: Bet desmit lati bija liela nauda.

Antons: Jā, jā. Tās ir tādas atmiņas. Un tad mēs ģimenē visi dzīvojām, es saku, ļoti ļoti pieticīgi.

Māra: Ko Tev darīja tēvs un māte? Vienkārši saimniecībā?

Antons: Tēvs mātes tad, kad … bija piesitis zemē kopplatībā 15.5 Ha. Četri hektāri Užavas pļavās bija pļavas un 11.5 Ha viss aramā zeme un tur, kur būs mājas, to tu zini. Vienvārdsakot, tur bija kaut kur 10.5 Ha ar aramzemi..

Māra: Tur, kur tagad propelleri griežās.

Antons: Jā, jā, jā. Tur visa tā sēta un šķūņi, un kūts bija. Tur tas hektārs gandrīz. Un tur 10.5 Ha aramā zeme. Tā viss, kam piešķīra, ja apprecējušies divi cilvēki un viņi saņēma zemi un jau ar trijiem bērniem, tu vari iedomāties, ka nekas nav. Vajadzēja iegādāties… es nezinu, toreiz bija tādiem.. viena govs bija, zirgi jau nekas nebija, un katram jaunzemniekam, pirmāmkārtām, nepieciešami, bija vajadzīgi divi zirgi un jāieaudzē vismaz, lai tur uz platības var izturēt četras govis. Mums vislaik bija līdz pat otram pasaules karam divi braucami zirgi, četras govis, tā kā telēnaudzēji, aitas bija tāds labs bariņš un cūkas daudz, jo vienīgais pamatienākums bija toreiz pārdot bekonu, lai cūkas audzētu. Kas ir bekons? Bekons bija tādā svarā, kas bija no 72 līdz 80 kg, tādā vecumā līdz 8 mēneši bija pēc ārkārtīgi stingra standarta. Tur nedrīkstēja būt ar brūcēm, lai neuzplēš. Un arī tas barojums bija ļoti no svara. Bekons! Bekonus viņi eksportē uz Angliju, tāpat kā sviestu Latvijas laikā eksportēja, tāpat bekons gāja eksportam, pamatā iepirka, a gaļas cūkas pirka dažāda lieluma, tās tā nebrāķēja. Protams, bekonam bija augstākā iepirkuma cena, valstis vairāk maksāja par tām.

Māra: Nu labi, es atcerējos pēkšņi, kā Tu sauci ģimenē- tēvs, māt’.. un kā Tu sauci vecomāti, vecotēvu? Tā arī teici?

Antons: Vot, es tos.. man vecomāte, vecotēvs vairs nebija. Man tēvs un māte bija. Paps un mamma. Un pārējos mēs visus vārdos saucām.

Māra: Ko Tu maziņš darīji?  Nu tur kaut kādas spēles jums bija, bet kad tu sāki kaut ko strādāt? Jums jau visu laiku bija saimniecībā viss kaut kas jādara.

Antons: Līdz tam sakarā ar to, ka viss mums bija diez gan ierobežoti, lai lopus izganītu, mēs netāļu pat te sākas Reģu meži visi, tad jau toreiz auto satiksmes nebija, ārā pa ceļu pretī tur, kur Almāles ceļš iet uz augšu pretī Reģiem, tur mēs parasti.. līdz turienei ganījām lopus. Govis, aitas mežā dzinām. Un tā apmēram no septiņiem, astoņiem gadiem jau sāku iet ganos. Sākumā gāju ar vecākiem, tas ir māsām līdzi, un kad jau kādu gadu ar viņām iepazinu mežu un visu un tad jau nāca astoņi, deviņi gadi un gāju patstāvīgi ganos.

Māra: Ko jūs tajos ganos sadarījāt? Tak nejau visu laiku sēdējāt pie govīm.

Antons: Mēs ganījām pat šurpu gandrīz tur, zini, kur Ēdoles robeža, kur sākās, kur Alsungas.. vot tad līdz Goldbergu mājām piektajā kilometrā no Alsungas saucamo. Vai no Reģiem līdz diviem kilometriem mēs visur apkārt ganījām, līdz pašai Almālei, līdz upītei gandrīz. Tur visur mums bija ganības, un tad tur kur mājas, tur Jaunarāji, tad par tiem mežiem līdz Sūniņiem, tām mājām, tad pa kreisi…

Māra: Nu jums nebija laika neko sadarīt? Spēles nekādas?

Antons: Ko tu mežā.. vislaik jau bija jāuzmanās, lai nepazūd tev aitas, tur nebija tā kā tāds… meklēja, kur tās govis varēja paganīt un kaut kāda norīte bija vai tā.. un tā. Staigā tām govīm līdzi visu laiku un tām aitām. Tur nebija ta ka mierīgi tu varēji palaist ta ka uz lauka kaut kur un tev nekas nav jāpieskata, tur visu laiku jāpieskata bija. Un tad skaitīt tu jau tur nezini, cikos tev jādzen mājās. No rīta 6:00 gāju ganībās līdz 12:00 ganīju, un vasarā, kad karsts laiks bija, teiksim, tā kā šodien, jūlija mēnesis, tad trijos dzinu un apmēram līdz astoņiem. No rīta apmēram sešas stundas, tad trīs stundas mājā tajā karstumā, un tad dzinu atkal ganos pustrijos, trijos un ganīju līdz astoņiem vakarā. Pēc tam aizgāju mājās, paēdu vakariņas, tad bija deviņi jau.. vot tā. Un pieticīgi kāpēc, jo ar plikām kājām jau nestaigājām, pastalās gājām ganībās. Toreiz jau zēni visi staigāja īsajās biksēs, pat skolā visi gāja vēl, apmēram līdz divpadsmit gadiem neviens garās bikses nevalkāja, visiem īsās bikses bija toreiz modē. Tāpat kā toreiz meitenes vai sievietes nestaigāja vīriešu garajās biksēs, nekad nebija tādas.

Māra: Mamma staigāja tautastērpā? Suitu tautastērpā.

Antons: Nē. Visi tikai kleitās. Mums nevieni vecāki nekur nekad, ne jaunas meitenes nekur nestaigāja biksēs.

Māra: Nē, biksēs nē. Suitu jaciņa, Suitu tērps.

Antons: Nē. Nevalkāja baigi. Mātei vairs nebija. Mums tikai blakus bija Reģu muižā dzīvoja Īvandu ģimene, man tur brālim sieva bija, viņam tā sievas māte tā valkāja Suitu brunčus, vienīgā tur, Reģos kas dzīvoja, un tad bija Dižgāļos dzīvoja tāda tante Līze viņu sauca. Viņa bija tam Dižgālim māsa vai kaut kādi tuvi radi. Tā ar staigāja, divas sievas es redzēju svētdienās baznīcā vienu otru, vēl no citurienes gāja tur, bet tā nē, māte man nevalkāja.

Māra: Bet baznīcā bija dažām ta ka Suitu tērps.

Antons: Jā, jā.

Māra: Un svētkos? Vairāk vai tāpat arī?

Antons: Nē, tāpat. Es mājā nekur nevienam vairāk nevienā apkārtnē Suitu brunčus neredzēju. Tur nebija neviena. Nevalkāja.

Māra: Tas ir 1930.gados?

Antons: Jā, jā.

Māra: Nu kad Tu sāki skolā iet?

Antons: Skolā bija toreiz sāka iet no deviņiem gadiem tikai. Un skola sākās..

Māra: Skola bija sarkanā skola, ja?

Antons: Jā, jā. Skaitījās Alšvangas pamatskola. Tāpat kā es esmu dzimis Alšvangas pagastā, Alšvanga bija līdz 1950.gadam. Alšvangas pagasts bija vēl, kad tika nodibināts kolhozs 1949.gadā.

Māra: Par to skolu pastāsti. Cik jūs bijāt klasē un kādi vecumi kopā, un kas bija skolotāji?

Antons: Mēs klasē bijām tuvu pie 30. Man vēl ir bilde, kur mēs vēl izlaidumā esam kādi 28.

Māra: Bet cik visā skolā bija?

Antons: Kādi 120. Jo bija sešas klases tikai. Ābečnieki bija, sāka pirmie, kas vēl neprot lasīt. Un tad pirmā līdz sestā klase. Skaitījās pamatskola, bet ar septiņām klasēm. Un katrā klasē pa 30. Vienīgi, kur vairs nebija sestā klasē, tur bija atbirums, jo pamatā četras klases pabeidza vai nu piecas, atbirums.. vairāk nemocījās. Tev bija jāsāk strādāt, jo visi jau dzīvoja laukos. Visi kaut kur.. zemnieki bērni bija, bezzemnieki bija, gāja pa ganiem un tad līdz 15.maijam beidza skolu..

Antons: … ganiem no 15.maija līdz 15.oktobrim salīga. Skola sākās tikai 7.oktobrī toreiz. Un citi ieradās nedēļu vēlāk, bija līgums saimniekiem, ka nedēļu nokavēja skolu. Pat tā bija. Un beidza skolu.. vairs 1944.gadā mums skola nebija, jo abās skolās bija 1937. gadā vai 1938.gadā šitā, kur tagad ir pagasta.. bija vienstāva ēka un to pārbūvēja par skolu. Sākumā viņa bija tikai sarkanā skola.

Māra: Zirgstallis, manliekas. Nē, klēts tā bija. Muižas.

Antons: Tāpat kā pretējā ēka, kur tagad ir.. viss bija viestāva ēka, tā bija pagastmāja. Tā arī pārbūvēta par divstāvu ir. Un tāpat tur arī. Tur ir, kur pienotavas ēka, tā ir tāda, un vecā pils, kur ir, viņa no četriem korpusiem, četriem torņiem pils sastāvēja. Nu un 1944.gadā mēs jau mācījāmies pa atsevišķām telpām, vecā krogā mums klase bija, jo vāciešu lazaretes bija abās skolās.

Māra: Paga, vecais krogs ir tur, kur ambulance?

Antons: Jā. Bet tad bija … vēl tagad palikusi tikai daļa. Es vēl atpakaļ gāju skolā, kad bija tādi .. uz krustojuma iebraucamais ..

Māra: Ā, viņa bija lielāka tad?

Antons: Kā tad. Šitā teiksim (rāda) – iela, pagriezies te bija stadule iebraucamā, un tad pa labi, tur kur ambulance, un kreisajā pusē iebraucamā stadule vēl bija un krogs, kāds kādreiz vecos laikos. Un tad tur 1939.gadā tai stūrī izcēlās ugunsgrēks, nodega, un pēc tam viņa pakāpeniski tika noārdīta nost un izveidota.. tad tur redz veikali bija un viss pārbūvēti pilnīgi savādāk.

Māra: Nu bet par to skolu vēl, kādas blēņas jūs darījāt? Kaut ko interesantu, ko tu atceries.

Antons: Nu mēs jau redz tikai toreiz gājām tikai ar kājām uz skolu. Tā kā sākot tur no mums bija tāļāk , kad gāja, piektā kilometrā Goldbergu mājas un tur Zikmaņi, tas bija vairāk kā pieci kilometri, visi no turienes kājām gājām, nu visādi tur.. no rīta vairāk kā stundu bija jārēķina, ka līdz skolai bija jāiet, no rīta izgāja, lai tu kādas desmit, piecpadsmit minūtes.. mācības sākās deviņos.. lai tu varētu būt jau skolā un nenokavētu.. tas bija ļoti svarīgi, jo centās visi, kas dzīvoja tāļāk, tur dzīvoja arī.. kopmītnes bija.

Māra: Kurā vietā?

Antons: Kopmītnes bija sarkanā skolā apakšā meitenēm bija galā gar ielu.

Māra: Nu turpat sarkanajā skolā?

Antons: Jā, jā. Tur bija tai sētas pusē apkalpotājiem dzīvoklis, tad bija kopmītnes liela telpa un apakšā bija tāda virtuve un liela ēdamtelpa. Ar skapīšiem apakšā, galdi, kur ēdamistaba bija saucamā. Un tur bija meitenēm guļamistaba, bet kur tad zēniem bija skolā? Es tagad sāku domāt. Kur tad zēni gulēja? Mana māsa Annija, viņa tāda maza auguma bija, vienu ziemu bija skolā ar.. skolā gulēja, es zinu, ka koka gultas visiem jau bija, no mājām bija jāaizved gultas un ar cisu maisiņiem, kā jau viņi toreiz gulēja. Mēs visi gulējām cisu maisiņos.

Māra: Nu salmi, ja?

A: Grīšļu siens. Vot, tādi, kas nesadrūp. Bet rupjš un arī.. salmi nē, bet sienā… grīšļu siens saucamais, kas aug ta ka.. nu purvā, lieknē saucamajā.

Antons: ..tādu vienreiz gadā tik apmainīja, to atkal, kad sapļauj jaunu, tad zina, kur to vajadzēja un atkal visu maisiņos .. gulēja mēs visi tikai .. palags bija, maisiņi virsū un sega. Nebija divi palagi nemaz mūsu bērnībā. Nebija palags zem.. Un tādi konverti , kā tagad guļ, kā mēs guļam, tādi mums nemaz nebija toreiz. Bet nāca tāļāk, māsas paaugās, tad jau jā, tad jau palagus klāja, visi otrie palagi bija. Un tad jau gultas saklāja šmuki palagi balti varēja būt. Špilvendrāna viss bija ar špicītēm spilvendrānas bija, tambotēts viss bija, spilveni divi noteikti bija virsū, lai būtu smuki, un citām meitām pat trīs spilveni, dažādu pakāpju lieluma spilveni bija.

Māra: Nu izstāsti kādu blēņu stāstu priekš grāmatiņas.

A: Mums jau nekādas spēļmantiņas nekur no tirgu nebija. Vienīgi, kad bija, un ko mēs ļoti centās, bija Alsungā gadatirgus, tas bija 16.oktobrī.

M: Ā, viņš nebija Miķeļos?

A: Nē. Tad tikai bija vienreiz gadatirgus 16.oktobrī. Tur ir mājas, kad iet no Sarkanās skolas līdz galam tad ceļš tur nebija apbraucamais, tur bija lejā līdz teiksim tāds priežu mežš un vienkārši privāts.. nora, ne pļava, nu tāda smilšaina vieta, kur bija tas gadatirgus. Nu un tad jau tur centās kaut ko tur kaut kas.. tādas gaisa šautenītes no korķiem bija kaut ko nopirka, spēlējamos tas.. mutes armoņikas parasti bija, tad kādu nazīti tev nopirka, centās zēniem nopirkt tādu..

M: A kas tas bija ar korķi, tu teici?

A: Tāda uzvelkama bija un galā šņore, un korķis iekšā, uzvelk lai gaiseni.. korķis iekšā, bet tas piesiets diegā, lai neaizlido projām. Puikas atkal nospiež tikai, izšauj, bet mazs troksnītis tas korķis izlido laukā, bet projām nē.

M: Nu kas bija zēniem tu teici, ja?

A: Jā, jā. Zēniem tādi prieki.  Tad bija tādas, ko vēl jau centās.. nu vot tirgū tur bija.. viss kaut ko tur varēja.. govis, kumeļus, zirgus, aitas.. viss kaut ko tirgoja. Lopus dažādus redz centās tirgot.. zosis. Visi ar ratiem, ar zirgiem tikai, jo saproti toreiz jau mašīnas nebija. Mums līdz par kara laikam bija vienīgā, kam bija ? moceklenis ?, Ansons bija tāds, viņam protēze bija, tam bija blakus vāģa moceklits, un Ēdolē Preisam bija.. smagā automašīna, Alsungā neviena smagā  automašīna nebija vēl līdz karam.. līdz Otrā pasaules kara laikam..

M: Un tai tirgū, ko jums vecāki pirka? Konfentes, bonbongas? Un kā jūs teicāt tajā laikā- konfektes vai bonbongas?

A: Konfentes. Bonbongas mums Reģos, kad mēs gājām redz bērni, es Reģiem nesu pastu vienmēr, un tad, teiksim, Ziemassvētkus viņi ārkārtīgi krāšņus taisīja Reģu muižā, visiem bērniem mums deva tādas lielas tūtes ar smilšu cepumiem un piparkūkām, konfektēm, daži āboliņi apakšā un tāda riktīgi liela četrkantīga tūte katram bērnam, apmēram līdz 2 kg smaga tūts viņi te mums.. vienmēr mums tur bija jāiet. Un tas skaistākais bija tas, kad bija.. Reģu muižai bija ārkārtīgi skaista ēdamistaba..

A: … ar visām tām .. iebūvētiem sienu skapjiem, ar izgriezumiem, tur bija parketu grīda tai telpā, mēs gājām ar zeķēm tikai tur, un viņi mūs cienāja arī šokolādes dzērienus tur.. tas bija sapnis, svaigā krējumā ir šokolādes .. ar svaigo krējumu.

M: A jūs mājās arī piparkūkas cepāt?

A: Piparkūkas, jā, uz Ziemassvētkiem cepa. Piparkūkas cepa un ..

M: Garnēja arī vai tādas pašas brūnas ēda?

A: Piparkūkas cepa bez garnējuma. Un arī tās piparkūciņas ir. Tad jau māsas, kad nāk lielākas, tad jau..

M: A sklandraušus?

A: Sklandraušus cepa, un diez gan pabieži. Bet mums cepa kā jau Suitos taisa jau, riktīgi ar rīvētiem zaļiem kartupeļiem un burkāni virsū, un tāpat pārējo tāpat.. miltus jau bija mājās un rupjmaizi.. mums jau tā.. mēs ļoti pieticīgi ēdām. Mājā cūku kāva pamatā divreiz gadā.. uz Ziemassvētkiem audzēja lielu cūku, tādu 200kg riktīgu cūku, kad bija, kur ir speķis, tauki, lai riktīgi būtu, jo tad tāds margarīnu neko nepirka, jo tādi nemaz nebija, visi kaut ko cepa vai visi izmantoja kautos jērus, aunus, tos taukus cepšanai izmantoja, un cūku taukus. Es zinu, ka tur piekausēja tos taukus, liela bļoda stāvēja, un arī ar tiem cepa pankūkas un ar tādiem.. eļļas jau nebija tādas.. toreiz nepirka. Viņas jau bija, bet nu..

M: Nu maizi jau arī cepa paši?

A: Tikai. Pa divām nedēļām maizi cep, cep deviņus kukuļus un divas nedēļas ēdām. Brokastīs parasti māte uzcepa gaļu katram pa šķēl’ un ta mērcīti taisīja.. riktīgi. Un sviests, protams, nekad netrūka sviests, a krējumu tādu nelika zupās nekur iekšā, tādus nē. Olas nedeva nemaz māte, tās parasti nesa uz tirgu pārdot, veda vai ar zirgu brauca kādreiz un olas tādas lepni.. mākslīgo medu deva tad..

M: Kas ir mākslīgais medus?

A: Tāds bija lielos gabalos varēja dabūt ar cukuru, kā viņš bija taisīts.. mākslīgais medus. Kā īsti viņš sastāv.. tādos lielos gabalos. Viņš bija ciets, varēja griezt tā kā halvu. Lielos klučos bija. Veda mājās mākslīgais medus tas esot, bet kas viņš bija.. no cukura, protams, bija, bet ar kas viņam tas sastāvs, tas man nē.. Nu un parasti tā, kad brauca kaut kur uz tirgu, tad gaidīja mājā te baltmaizi.. nu kas vēl garšīgāks var būt. Ja mēs četri uzreiz gājam skolā, sasmērēja maizīti ar sviestu, rupjmaizīti, divas šķēlītes salika kopā, vairāk neko nedeva līdzi. Tad, kad bija nokauta kāda cūka, tad jau tādu desas gabaliņu bija līdzi.. vai nu izlūdzos kādreiz.. mums bija netāļu.. pretim tagad skolai tur bija bija grāmatnīca, un tur toreiz bija Kalniņam maizes ceptuve.

M: Kurā vietā tas sanāk? Tā kā pretī jaunai skolai?

A: Kas tur tagad ir.. tāda divdzīvokļu māja pretim jaunai skolai ielai labā pusē. Tur bija grāmatnīca kādreiz un tad viņu pārbūvēja, tur bija koka ēka, kas piederēja Kalniņam, viņam bija maizes ceptuve. Un mēs laimīgi bij’, kad skrēja.. iedeva.. kad negribēja aplikt ar maizi, mātei teica “nu, iedod 10 santīmu”… skrēja no skolas pakaļ, lai pus mārciņu, tur nez vai 200g bija, skrēja pēc to baltmaizi, nogrieza tādu..

M: Bet pusmārciņa maksāja desmit santīmu?

A: Desmit santīmu! Vai mārciņa tas iznāk kilogramā 50 santīmu, ja? Mārciņa ir 20 .. divarpus mārciņas sanāk kilogramā.

M: Viens kilograms ir divarpus mārciņas ja?

A: 50 centi maksāja viens kilograms tas kukulītis, un tad bija viņš tāds diez gan paresns, te tāds gabaliņš tik biezs, un to jau tu skriedams uz skolu gandrīz apakaļam jau biji noēdis. Nu un mājā vienmēr vārīja, kas bija tādas.. daudz vārīja..

A: … ar rūgušpienu… Tad ir, teiksim, kartupeļu zirņu zupas, pupas, cūkupupas saucamās vārītas, tad arī.. kartupeļu… klimpas paštaisītas..

M: Kartupeļu vai miltu?

A: Miltu miltu. Kartupeļu klimpas arī taisīja. Ķiļķens būs. Un tad ir kunkulīši. Sadrupina tādus, ko no miltiem taisīja.

M: Un buljonā tādus vai ta ka saldo?

A: Piena zupā tos iztaisīja. Piena zupu bieži vārīja, i grūbas, i putraimzupas, skābputru daudz vārīja, tā bija vienmēr mājā. Bez to jau nevarēja nemaz pļavā tikt. Mājā, kad nokāva cūkas, tad taisīja desas, arī aknu desas, gaļa tika nožāvēta- 2 nedēļas riktīgi sālīja, nokūpināja mājā pašiem kūpinātava bija.. tā saucamā koka krāsn’ bija.. mums ir ?mandeļskursts?  saucamais ira..

A: .. no veikala neko nepirka. Miltus jau bīdelēt brauca uz dzirnavām, paši taisīja. Putraimus, grūbas paši visu taisīja. No veikala neko nepirka. Tas viss- kartupeļi, cūku pupas… manliekas, ka pat šampinjonus neaudzēja nemaz tā… zirņus audzēja, zirņu zupas vārīja..

M: Uz skolu jums deva līdzi tik maizītes sasmērētas, ja?

A: Tikai jā. Vairāk neko.

M: Nu labi. Pastāsti vēl par skolu tur kaut ko. Varētu tai grāmatiņā ielikt kaut kādu interesantu.. ko.. uz kā jūs rakstījāt? Jums bija katram mazā tāfelīte kaut kāda?

A: Nē. Mums vairs tāfeles nebija. Bija tikai burtnīcas, katrai mācībai sava..

M: Kas tad jums bija? Datori? (smejoties)

A: Kas tad, ka nebija elektrība. Mums elektrību tikai pieslēdza pie mājām 1954.gadā. Mēs dedzinājām.. tikai bija petrolejas lampa, liela lampa istabā bija pie galda, lai viss būtu gaišs, lai varētu visi mācīties un virtuvē pie sienas bija pārnesamā lampiņa. Uz kūti gāja ar lukturiem, elektrība vēl nebija toreiz nemaz.

M: Nu un tai skolā, uz kā jūs rakstījāt?

A: Skolā rakstīj’… burtnīcas bija: rūtiņburtnīcas, vienlīnijburtnīcas un divlīniju.. glītrakstīšanai slīplīniju vēl bija. Bij’ tādas vai nebij’ kādreiz? Glītrakstīšanai. Līnijas divas un vēl slīpi..

M: Man bija. Man bija, jā.

A: Bij’ tādas? Nu vot. Tādas burtnīcas bija .. uzdevumu burtnīcas.. Redzēji kādu veco laiku uzdevumu burtnīcu? Vai neredzēji kaut kur?

M: Nu kaut kur es esmu redzējusi.

A: Bija uzdevumu burtnīcas, kur katra pa dienu bij’ nedēļā visas stundas sarakstītas, tur lika, kas tev bija … ierakstīja, kas jāmācās ir katrā priekšmetā un tur lika blakām ar atbildes, kādu tev atzīmi lika.. no divnieka līdz pieciniekam. Vieninieku todien nelika.. vieninieki parādījās krievu laikos tikai.

M: Un kādi jums bija krēsli? Jums bija .. paga, cik bija atzīmes?

A: Soli bija kopā .. krēsli nebija.. soli bija uztaisīti parasti tā bišķiņ ieslīpi.. kopā ar.. nu kur sēž.. kopā ar solu, ja tādi bija… un tad parādījās vienu gadu, jaunu ko ieveda, tādi izvelkamie bij’.. varēja sev pievilkt klāt to blatīt’ un.. tintes pudelītes bij’ līdzi , toreiz bija.. pildspalvas tādas nebija, ar tinti rakstīja, tikai ar tinti un zīmuļiem.. zīmuļiem bija… zīmēšanai un varēja dabūt arī tintes zīmuļus.. arī tādi toreiz saucamie bija. Bet ar viņiem bija jāuzmanās.. viņi diez gan.. tāpat kā lodīšu pildspalva viena otra izplūda . Bet viss… tintes pudelīte tev kabatā, tu nēsāji līdzi uz mājām.. ciet aizkorķētu.. ar spalvām.. spalvas kāti bija.. ar maināmām spalvām..

M: A kur jūs paši taisījāt tās spalvas?

A: Nē, tās varēja dabūt.. tos spalvas kātus.. tur bija..  skolā bija grāmatu kiosks… visas skolas grāmatas, ko varēja pirkt.. burtnīcas, rakstāmlietas.. skolā jau uz vietas bija ķiosks.. augšā mums tur pretī skolotāju istabai. Nu tā.. soli bij’ vecākās klasēs tie soli bija.. arī augstāki jau ir.. pa klasēm iet pēc augumiem, bet tā viss bija.. klasē visi soli bija vienāda augstuma, lai gan cits zēns bija garš, cits mazāks, dažādi, tev bija jāpiemērojās. Parasti centās, kas aizmugurē tā jau sasēdināja, ka garāka auguma aizmugurē sēdēja, mazāka priekšā, lai tā lai neaizsegtu tevi un tu varētu..

M: Un jūs tik mācījāties un nekādas blēņas nedarījāt skolā? Kādas spēles jūs spēlējāt?

A: Vai dieniņ. Es pateikšu.. skolotāja, kāda bija… toreiz, kad es gāju skolā, bija tā.. skolas pārzinis dzīvoja uz vietas skolā. Viņam bija tur galā pie skolotāju istabas.. dzīvojamā istaba bija. Skolas pārzinis.. dzīvoklis viņam bija. Brūklis bija uzvārds. Viņš bija skolotājs, tur sēd’ pie skolotājiem. Tad bija skolotāja man bija.. Tiesnese audzinātāja.. skolotāja Tiesnese, tad bija Pamauris vecais un viņam meita bija skolotāja Pamaure.. divi skolotāji.. Tiesnese, Kuļikovska bij’ skolotāja arī un pasniedz.. manliekas, tā bija audzinātāja manā laikā pirmajā, otrajā klasē, tad bija skolotāja Dundura, viņa bij’ Lukovska, apprecējās ar vienu zemnieku Dunduru tādu, Lukovska bija, tad bija divi Pamauri, Brūkļi, Kuļikovska, Dundura, Tiesnese, Antonoviči, tad vēl nebija.. viņi vēlāk ieradās. Manā laikā Antonoviči nebija vēl precēts pāris, Antonovičš pats vietējais alsundznieks bija, ta viš laikam Jūrkalnē bija. Vēl bija Anisona arī mācīja angļu valodu, es vienu gadu angļu valodu otrā klasē mācījos arī, un Pamauri krievu valodu valodu pirmajā gadā mācīja.. Bulavs bija vingrošanas skolotājs un darbmācību pasniedz, un viņam sieva bija skolotāja Bulava. Tie ir divi… četri… ka vienpadsmit skolotāji vai nebija vai divpadsmit pavisam.. kaut kādi vienpadsmit. Ā, Zītare vēl bija… Zītars bija..

A:.. Vīvers un viņam sieva bija skolotāja. Un tie visi laikam, vairāk tā nebija toreiz citi skolotāji. Nu blēņas jau nekādas tā nevarēja, pa starpbrīžiem desmit minūtes garš koridors bija, skolotāji staigāja visi garā koridorā, skolotāji pa dienām skaitījās, vecais Pamaurs bija, vienreiz, kad aizkuļās, noķēra puišeli pie rokas un šitā ar dūri brauca.. “Puišeli!”.. viņš iekodās, zobi jau viņam nebija, šitā braukā ar to dūri.. “Puišeli, kad nāksi pie jēgas!?” noķēris pie apkakles.. un viss kārtībā bija.  Ja tu neklausīji, pie skolotāja, ja tu kaut ko sablēņojies, pie skolotāju durvīm pretī gāja trepes uz augšu, tur bija tāda četrvietīga.. lika stūrī stāvēt.. Nākošā starpbrīdī vai pusdienu pārtraukumā stāvēja.. un pēc stundām arī lika stāvēt stūrī, ja tu neklausīji. Bija tādi starpbrīži, kad pa vasaru tusēja pa laukā. Tur tāpat kaut kādas blēņas.. tie starpbrīži jau ātri pagāja..

M: Bet jums jau kaut kādas spēles tak bija? Ko jūs spēlējāt ar bērniem?

A: Tas jau nāca… kad man māsa Cīlīte ar.. kaut kādā.. nu, teiksim,  Ziemassvētku sarīkojums bija Latvijas laikā, pa Ziemassvētkiem izsniedza liecības. Tad, ja tu sāc oktobrī iet skolā, brīvlaiks bija tikai Ziemassvētku brīvlaiks līdz Jaunajam gadam. Un pēc pirmā janvāra atkal tu sāc iet skolā līdz Lieldienām. Un tad atkal laikam nedēļu pārtraukums bija un tad līdz beigām. Divi pārtraukumi tik bija.. uz Ziemassvētkiem un pa Lieldienām..  nav ta ka tagad i novembrī un Jaunais gads un atkal ir.. tas nebija toreiz .. nu tā. Skolā mēs ar pastalām negājām.. visi kurpēs gājām, pat nebija tādu siltu apavu. Tiek nopirktas kurpes tev ar ādas zolēm, ar to tu gāji. Ja tev noplēs cauras.. tu aizgāji pie kurpnieka.. Demiters bija.. manliekas, ka viņš atvēlēja visam… Alsungai..

M: Man bija skolotāja Demitere. Viņš nebija Georgs?

A: Tas bija viņa dēls Georgs. Viņam bija darbnīca tai apakšā tādā.. netāļu no skolas turpat.. mēs gaidīja, kamēr tev piesit ta ka jaunas pazoles, aizej pie viņa zeķītēs un atkal ka gāja.. pazole stundu … atkal kārtībā pazole gāja.. Pastalās mēs negājām. Villas zeķes visiem zēniem, gumijas te augšā virs celi.. īsās biksēs, man bija līdz 14..

M: Tad jums tādas garas zeķes adīja?

A: Adīja garas zeķes pāri pa celim.. gumija te virsū.. un tādās visi staigāja tikai.. visi zēni ar īsām biksēm. Un tad es atminu bija tāds… mājās turēja aitas bars, vilnu kārs’.. Alsungā dzirnavās sakarsa, mājās tur savērpa ..

M: A jūs aizvedāt tīru vilnu ja? Vai jūs mazgājāt?

A: Nē. Pusvadmale, saucamā, ar diedziņiem melniem, tos bija pamatā..

M: Nu bet jūs uz tām dzirnavām jūs aizvedāt vienkārši tīru vilnu? Nocirpstu ja?

A: Aizveda vilnu, tur sakarsa un mājā viņa bija kamolos smuki jau tāda.. mājās savērpa viņu, mātes aud’ , kad bija vadmale.. apmēram parēķināja, cik tev vaig, cik olekts…

A:.. katram būtu..

M: Cik ir olekts?

A: 0.4m apmēram. Rēķini pusmetrs gandrīz tā rupji rēķinot. Un apmēram cik vajag katram, tad noauda, aiznesa uz dzirnavām, tur viņa tika krāsota, šķērēta.. kas ir šķērēta? Nogriezta, lai viņa gluda.. Presēta, nokrāsota, un smuka, spīdīga un laba, nevar pateikt, ka .. viņa uzkārsta skaitās, šķērēta, spiesta un smuki satīta banķītī, kādā krāsā tu gribēji.. ja tu aizvedi pelēku, tev nokrāsoja melnu, vai tu gribēji atstāt pelēku.. citi auda strīpainu, kādi gribēja kaut kādu.. tādus arī.. tādēļ viņi netika krāsoti tikai šķērēti, spiesti un uzkārstēti.. skroderi mums Reģos bija turpat puskilometru Zāģeru mājas un tur bija skroderis .. viņš pat mācīja.. zeļļus ņēma.. pie mūsu mājām atveda šujmašīnu.. šuj uz vietas, lai var uzlaikot.. pa visiem sešiem, kad vajadzēja uz vietas mājā..

M: A linu arī jums audzēja un paši? Audzēja un ar visu apstrādi? Visās mājās to linu kādreiz tā?

A: Jā jā jā. Linus audzēja. Iztilināja, izžāvēja, tad pirtī žāvēja un mīstīja uz vietas, un tur viņus izķemmēja vai izsukāja, kā sauc, un visu.. un no liniem auda dvieļus, palagus, no pakulām atkal rupjām maisus aud..

M: A to visu paši mājās darīja?

A: Viss tika mājā darīts.

M: Līdz kuram gadam to linu audzēja apmēram? Neatceries?

A: Kamēr pastāvēja kolhozs. Līdz kolhoza laikiem.. līdz 1949.gadam audzēja linus.. kamēr tev zeme bija. Un tad, kad nodibinājās 1949.gadā kolhozs, tad vairāk ar to visu beidza un vairāk nebija… tev atstāja pushektāru zemi, uz kuru tev audzēt tikai kartupeļus un ar to arī viss pietika. Tīri tur sēta iekšā, aramzemes mums bij’ , kur dārzā pretī mājai, 0.3 tikai tas tik tur bija pie mājas zeme, kur kartupeļus varēja audzēt vēļ.. un saknītes un tā tāļāk..tas viss.

Atmiņas pierakstījusi mazmeita Māra Rozentāle 2021.gadā Rendas pagastā