Margrieta Smidrovska

Margrieta Smidrovska sevi skaita par basenieci, lai gan pēdējos 40 gadus dzīvo Kuldīgā. Viņas mīļākās nodarbes ir adīšana, šūšana un tamborēšana – pat, tālrādi skatoties, Margrieta dīkā nesēž, bet kaut ko ada vai šuj. Šķiet, nebūs daudz suitu, kam kāda detaļa tautastērpā nebūtu Margrietas darināta, viņa ir vai vienīgā, kas suitu tautastērpa darināšanas prasmi iznesusi cauri padomju laikiem.

Lai ir kalni un lejas

Esmu dzimusi Basu pagasta Lapiņās 1935. gada 8. janvārī. Ģimenē esam divas māsas, mana dvīņumāsa Marija tagad dzīvo senču mājās. Tās uzcēla, kad sadalīja Basu muižu, savu stāstu sāk Margrieta. Tā bija pie tagadējiem Gudiņiem, bet ceļa otrā pusē, pie ielejas. 1900. gadā muižā bija 32 ienācēju ģimenes, no tām 30 katoļu un divas – luterāņu. Luterāņi nāca no Sārnates, katoļi bija no Alsungas puses, lielākoties savā starpā radinieki, bet visi labi satika. Muižā nevarēja ienākt tukšām rokām, bija jāiemaksā zalogs (ķīla), vajadzēja lopus un inventāru. Tā viņi tur 10 gadus kopā saimniekoja. Bet, kā jau tādā kolhozā, tā dzīve nekā negāja – cits negribēja strādāt, bija slinks. 1910. gadā muižu sadalīja 32 jaunsaimniecībās. Zemi sadalīja garās strīpās, lai vienam nav tikai lejas, bet citam kalni. Tad nu visi sāka būvēties, sākumā gan dzīvoja turpat muižā. Tā bija gara koka māja, kolhoza laikā tur vēl slaucējas mita (Gudiņš teica – blakus dzīvodams, nemaz nejutis, pa kuru laiku to muižu nojauca. Pirmais, kas sāka demolēt iekšu, bija Bierands. Tas uz mežu negāja, malku negādāja, bet visas koka daļas izārdīja un nokurināja).

Visi suiti ir radi

Vecaistēvs Pēteris Akots, manas mammas tēvs, pirmo uzcēla stalli, un tikai tad istabu. Vecā istaba bija tur, kur tagad ir mūsu mājas muzejs. Jauno cēla jau mans tēvs Eņģeļu Jāzeps, saukts par Jozi. Mājai bija divi atsevišķi gali, pēc plāna tā bija jātaisa bez durvīm pa vidu, lai vecie dzīvotu nost no jaunajiem. Celšanai no valsts ņēma aizdevumu, un, ja uztaisīja pēc plāna, kādi procenti nāca nost – kad bija gatavs, brauca pārbaudīt.

Senāk no purva veda mājās un plucināja kūdru, lai būtu, ar ko kaisīt lopus, un iznāktu vairāk mēslu. Salmu jau tik daudz nebija, lai visiem laukiem pietiktu! Purvā bija šķūnīši, kur kūdru izžāvēja, tad veda mājās, mums bija arī neliela kūdras plucināmā mašīna. Kolhoza laikā kūdras šķūnī ierīkoja smēdi, tēvs sāka strādāt par kalēju.

Visi suiti ir savā starpā radi. Mamma dzimusi Basu muižā 1903. gadā, bet tēvs Basos ieprecējās, viņš dzimis 1905. gadā Alsungas Dravniekos, aiz Bērzkalniem. Mammas mamma Anna ir no Alsungas Dupatiem, priesteris Pēteris Antons Dupats, kurš tagad dzīvo Beļģijā, ir viņas brāļa dēls…

Latviski – divās nedēļās!

Kara gados mūsmājās dzīvoja bēgļi. Ar divām krievu meitenēm gulējām vienā istabā. Tie krievu meiteņi latviski runāt iemācījās divās nedēļās! Krūmos pie Blūmiem bija sataisītas darbnīcas, bet mūsmājās vācieši ierīkoja dežūrpunktu. Pa nakti mainījās sardze, dienu un nakti kurināja krāsni. Vēlāk vācieši pārcēlās uz Marām, un tad atbrauca bēgļi, divas ģimenes no Latgales, no Saukas. Ko viņi ēda? Staigāja pa mājām, pārdeva savas drēbes.

Mēs aizmukām mājās

Lapiņās pagāja mūsu bērnība, skolas gadi. Mācījāmies Basu skolā, tur bija septiņas klases. Uz skolu gājām kājām – kādus trīs vai četrus kilometrus. Ziemā pa ceļu, bet pavasaros un rudeņos pa taisno, tur bija taka iemīta pāri kalniem. 1949. gadā pabeidzu Basu skolu, un tā arī vairāk skolā neesmu gājusi, lai gan, kas gribēja, varēja iet vidusskolā.

Kad sākās izvešana, paņēma arī trīs no mūsu klases – Gotfridsonu Arnoldu, Megņu Dzidru, Vickopu Matildi. Mēs ar Mariju todien aizmukām mājās, jo no rīta jau zinājām, ka būs izvešana – turpat blakus skolai ir pagastmāja, pie tās bija sastellēti pajūgi. Turpat visus arī saveda. Mūs nepaņēma. Kaimiņiem Ķibjiem bija tikpat daudz zemes, bet viņus izveda, jo it kā dēls, arodskolā iedams, ar kaut ko tur bija sadarbojies. Paņēma viņa māti un vienu māsu, bet tēvs un otra māsa izmuka. Tēvs vēlāk pats aizbrauca uz Sibīriju, mājās palika tikai vecāmāte.

Vairs nevarēju samaksāt

1949. gadā man bija tikai 14. Kādu laiku dabūju nostrādāt kolhozā. Gāju kopā ar visām sievām, sējām rudzus, tēvs tos ar pļaujmašīnu pļāva. 1952. gadā aizgāju uz Īvandi par kalponi pie Šetleriem – bērnu vākt. Viņa bija skolotāja, viņš – grāmatvedis kolhozā. Pēc gada pārgāju uz Alsungu pie skolotājiem Antonovičiem, auklēju viņu meitu Selgu. Tad izdevās noslēgt līgumu Aizputes kūdras purvā, tur varēja vairāk nopelnīt, bet bija sezonas darbs – no aprīļa līdz oktobrim. Kūdru raka ar rokām, man bija jāpadod dēlīši, ko lika uz troses, ar tiem stūma ārā kūdru. Ziemā, kad darba nebija, dzīvoju laukos. Nākošajā vasarā nostrādāju tikai līdz jūlijam un lauzu līgumu, jo izdevās ietikt Aizputes invalīdu artelī Kopsolis. Artelim bija šūšanas darbnīca, izmācījos pie meistariem par šuvēju. Pēc tam bija jānostrādā divi gadi. 1957. gadā aizgāju uz Rīgu, uz piegriešanas kursiem, par savu naudu iemācījos piegriezt un sāku strādāt privāti par šuvēju. Maksāju nodokli, bet tad nāca jaunā nauda un tas paaugstinājās desmit reizes, to es vairs nevarēju samaksāt.

Nebiju ne amatā, ne partijā

1959. gada 5. jūlijā apprecējos, laulībā nodzīvojām 49 ar pusi gadus. Antons nekāds svešs cilvēks nebija, sanāk arī dikti attāls radinieks, un tepat pa Basiem visi kopā dzīvojāmies, gājām uz ballēm. Tolaik Biržu tautas namā bija labas, smukas balles, kas beidzās no rīta, kad saule leca. Sabrauca, sanāca alsundznieki, planīcnieki, gudenieki, cits ar riteni, cits ar kājām, un visi satika, neplēsās kā tagad.

Laulājāmies Gudenieku baznīcā – man neviens neteica, ka nav brīv. Es jau nebiju nekādā partijā, nekādā amatā. Vienīgi vajadzēja vispirms sareģistrēties dzimtsarakstu nodaļā un zīmi atdot mācītājam. Priesteris Samušs mūs salaulāja svētdienā, dievkalpojuma laikā. Kāzās bija daudz cilvēku, tolaik arī jaunie nāca pa pāriem līdzi. Dzīvojām Antona mājās Smīdrās, sāku strādāt kolhozā, kopu jaunlopus, vēlāk – sivēnmātes.

Ar deviņiem bērniem un pauniņu

Antona ģimene no mājām bija izdzīta 1948. gadā, kad aplika ar lielo nodokli. To nevarēja nomaksāt, un izlika ārā Antona mamma mirusi, tēvs ar deviņiem bērniem aizgājis ar pauniņu padusē, viss bija atņemts. Citi trīs bērni bija precējušies un dzīvoja citur. Antons ar tēvu un māsu Rasmu apmetās pie vecākās māsas Guļās. Rasma aizgāja uz Kuldīgu, Antons dabūja darbu uz ceļa. Tolaik ziemā sniegu no ceļa raka nost ar rokām, ne tā, kā tagad. Vasarā raka grāvjus, līdzināja granti. Kad Kokins bija kolhozā par priekšnieku, atļāva nākt atpakaļ. Smīdrās dzīvojām vairākas ģimenes. Kolhozā vajadzēja pienvedēju, un Antons ar diviem zirgiem veda kannas uz Biržu pienotavu. Kad pienu sāka vest ar mašīnu, viņš pārgāja uz lauku brigādi.

Smīdrās noturējāmies līdz 1968. gadam, bet nevarēja vairs to slogu kolhozā pavilkt. Dekrētā vispār netiku, nostrādāju līdz pēdējai dienai. 13. oktobrī, kad Jānītis dzima, vēl bija jāsagaida Rīgas talcinieki kartupeļus rakt, bet man – jābrauc uz slimnīcu. Tikko Jānim bija trīs mēneši, atkal jāsāk fermā strādāt. Antons strādāja lauku brigādē, kad pārnāca, pieskatīja bērnu, es gāju lopus kopt. Kad Jānītim bija trīs gadi, sākām domāt – cik ilgi, būs jāiet skolā, bet tā tālu. Nopirkām māju un atnācām uz Kuldīgu.

Es tikai gludināju

Antons dabūja darbu Vulkānā, es aizgāju par gludinātāju uz sadzīves pakalpojumu kombināta modes ateljē (turienes kolēģi viņu joprojām mīļi sauc par Margaritu – aut.). Tur bija brigādes sistēma – katrs dara savu operāciju. Es 14 gadus tikai gludināju.

1982. gadā nomira mamma. Jūnijā nosvinēja zelta kāzas, un augustā nomira. Viņai bija augsts asinsspiediens, dabūja insultu, stallī nokrita (mēs vēl to sestdien taisījāmies kopā braukt uz kapu svētkiem). Dabūju iet uz Basiem, kur nodzīvoju piecus gadus, kopu lopus, palīdzēju tēvam. Antons ar Jāni divi vien pa Kuldīgu darbojās, iemācījās paši taisīt ēst, es jau tikai vienreiz pa nedēļu aizbraucu, savācu veļu izmazgāt. Kad Jānis aizgāja armijā, Antons saimniekoja viens pats.

1987. gadā tēvs nomira, man nāca pensijas laiks, un pārcēlos atkal uz Kuldīgu. Aizgāju uz sadzīves pakalpojumu mākslas austuvi par tinēju. Man bija jātin dzijas uz saivām, lai audējas var aust, jāapšuj gatavās segas, jānopresē ar elektrisko presi. Nopelnīt varēja labi, jo maksāja par darbu – cik audējas noauda.

Šuju visu, ko vajag

1983. gadā, kad dzīvoju laukos, sāku darboties folkloras kopā Gudenieku suiti pie Jansonu Lidijas. Pamazām sāku šūt suitenēm apkaklītes, piedurknes, kreklus, brunčus, tolaik jau visu ko vajadzēja. Skatījos žurnālos, pētīju, kur kādi vecie izšuvumi bija dabūjami. Sāku ar Gudenieku sievām, pēc tam šuvu alsundzniecēm, jūrkalniecēm, rīdziniecēm. Tagad taisu apkakles un kreklus suitu vīriem, nopērku audumu un uzšuju arī kādu vamzīti. Ja atnes drēbi, piešuju brunčiem augšas.

Pēdējos gadus, kad Antons bija slims, es vairs pie suitenēm negāju, ar šito krīzi arī uz mēģinājumiem grūti tikt. Lai jaunās sievas ņemas! Es tikai uzšuju, ja ko vajag.

Mazbērni Ilze un Klāvs dzīvo Rīgā, bet brīvdienās brauc pie manis uz Kuldīgu. Klāvam maijā būs 13, viņš iet sestajā klasē. Kad atbrauc uz Kuldīgu, zvana mammai: „Es esmu mājās!” Ilze pabeidza augstskolu, studēja arī Dublinā, tagad strādā Rīgā, taksometru parkā par dispečeri. Vedekla Daiga ir azartiska makšķerniece, viņa nedēļām var dzīvot pie ūdeņiem, kaut arī nekas neķeras. Rīga īsti nepatīk nevienam no viņiem, un ir jau arī tā pilsēta šausmīgi pārblīvēta.

Ilzei ir manis šūtie brunči, bet tie paliek par mazu – kad šuvu, nedomāju, ka tik gara meita izaugs! Bet citus viņa negrib, tie ir plānāki un vieglāki nekā parastie.

Nesen Margrietai atnesti seni suitu brunči, kam jāpiešuj jauna augšiņa. Parasti brunčiem audums ir četri metri, bet šiem bija seši! Un tas viss piedabūts pie šīs mazās augšiņas! saka šuvēja.

Palikušas piecas sievas

Svētdienās eju uz dievkalpojumu tepat Kuldīgas katoļu baznīcā, pa Jāņiem aizbraucu uz Gudeniekiem, pa Miķeļiem – uz Alsungu. Bērnu dienās vienmēr gājām uz Gudenieku svētā Jāņa baznīcu. Vasarā kājām, tur bija tāda taka, kas sākās apakš Gudiņiem, pāri laukiem – cilvēki gāja strīpām. Ziemā brauca ar zirgu pa Apriķu ceļu un pēc tam pa pļavām. Baznīca bija pilna. Basos dzīvoja daudz cilvēku, un gandrīz no katrām mājām kāds gāja. Tagad nekā – varbūt piecas sievas pa visu pagastu…

Pierakstīja krustdēls Juris..