Skip to content Skip to left sidebar Skip to footer

1905. gads

1905. gada notikumi ir iegājuši mūsu vēsturē kā pirmā lielā latviešu sacelšanās pret pastāvošo varu. No šodienas skatoties, var tikai apbrīnot tos vienkāršos lauku vīrus, kas veidoja rīcības komitejas, pārņēma pašvaldības, dedzināja pilis, pat gatavojās bruņotai cīņai ar regulāro armiju. Var apbrīnot viņu dūšu, viņu drosmi, gatavību izaicināt esošo varu. Tagad daudz ko mēs varam atļauties nesaprast . Kāpēc bija jādedzina senās muižas? Kāpēc bija jāiznīcina bibliotēkas un mākslas darbi, jāizdzer dārgo vīnu pagrabi? Bet revolūcija ir revolūcija. Un 1905. gads parādīja, ka arī latvietis ir reiz spējis uzdrošināties. Reti, bet reizēm tas tomēr ir varējis piecelties un pastāvēt par savu ideju. Labu vai sliktu, pareizu vai nepareizu, bet savu.

1905. gada revolūcijas notikumus Suitu novadā ievadīja Almāles muižas kalpu streiks 1905. gada 10. martā. Pēc sava satura tas bija ekonomisks. Jūlijā – augustā jau notika plašāks laukstrādnieku streiks, kurā iesaistījās Alšvangas, Blintenes, Grāveres un Biržu muižas kalpi. Īpaši aktīvi laucinieki kļuva pēc 17. oktobra manifesta. 6. novembrī tie nolēma sarīkot no skolas līdz Tiesas kalnam pēc dievkalpojuma demonstrāciju ar sarkanajiem karogiem un revolucionārām dziesmām. Lai būtu ko dziedāt demonstrācijas laikā, speciāli šai demonstrācijai tika sarakstīta dziesma Tiesas kalnā. Pasākums bija iepriekš izziņots un gājienā uz Tiesas kalnu piedalījās ap 3000 cilvēkiem. Esot nesti divi sarkani un viens melns karogs. Tiesas kalnā esot runājuši Veiķelis, Lipinskis, Cīrulis un vēl kāds no Liepājas.

Vēlāk mītiņš turpinājās skolā. Tika pieņemts lēmums padzīt veco pagasta valdi un ievēlēt rīcības komiteju, kura pēc tam uzsāka darbu pagasta namā, iepriekš izmetot no turienes cara ģīmetni. Rīcības komiteja konfiscēja visas muižas un to kustamo un nekustamo īpašumu. Tāpat tika aizliegta muižas mežu pārdošana, jo tiekot postīti meži un malka paliek aizvien dārgāka. Ēdoles mācītājs E. Šilings savā ziņojumā rakstīja: … tūkstošiem cilvēku bija sapulcējušies Alšvangā, uz kurieni atkal no Liepājas bija izbraukuši tautas runātāji. Ar dēmonisku fanātismu viņi Alšvangā bija sapulcinājuši ļaudis līdz neprātam, kas nācās jo vieglāk tādēļ, ka turienes katoļi gandrīz visi ir analfabēti, kuriem, zināms, visu var iestāstīt…

Soda ekspedīcija Alšvangā ienāca 1906. gada 27. janvārī. Tā apmetās pagasta namā un sastāvēja no 2 virsniekiem un 50 zaldātiem. 31. janvārī soda ekspedīcija nogalina rīcības komitejas priekšsēdētāju J. Jaunbirzi, revolucionārus F. Krūmu, A. Osi, Putniņu u.c. Pavisam nogalināti 5 alšvandznieki, bet apcietināti 25. Ekspedīcijas vadītājs bija Sakas barons Brēderihs. Latvijas laikā piemiņai tika iestādīti 5 ozoli, no kuriem būvējot tautas namu saglabāti tikai divi.

1906. gada 3. februārī Valtaiķos nošauti Pilsberģes (Jūrkalnes) zemnieki un zvejnieki. Soda ekspedīcija šos pilsberģiešus bija vairākkārt meklējusi apkaimes mežos, bet nevarēja notvert. Tad Silvio Brēderihs ķērās pie viltības, vēršoties pie garīdzniekiem. Visi, kas noticēdami mācītāju apgalvojumiem par nāves soda atcelšanu pieteicās soda ekspedīcijai, tika tūlīt arestēti un aizvesti uz Kuldīgu, pēc tam uz Aizputi, no turienes uz Valtaiķiem, kur sadzīti krogā. No kroga tie pa vienam vesti laukā un turpat aiz stūra nošauti. Nošautie gulēja vairākas dienas uz klaja lauka, līdz piederīgie tos aizveda. Lielākā daļa no Valtaiķos nošautajiem ir apbedīti Pilsberģes kapsētā kopējā kapā. Valtaiķos viņiem par ziedojumu ceļā savāktiem līdzekļie vēlāk tika uzcelts piemineklis. Starp Valtaiķos nošautajiem bija arī Ēdoles, Alšvangas, Skrundas un citu pagastu zemnieki.