Luterāņi novadā
Šeit ievietotajā materiālā izmanta Kristīnes Antes publikācija Alsungas evaņģēliski luteriskās draudzes dzīves rekonstrukcija 16. gs. beigās un 17. gs. sākumā, kas ir iekļauta Janīnas Kursītes redakcijā 2005. gadā iznākušajā grāmatā Suitu identitāte.
Reformācija Kurzemē notika 1561. gadā, kad pēdējais Livonijas ordeņa mestrs un pirmais Kurzemes hercogs Gothards Ketlers pārgāja luterānismā. Pirmā Alšvangas evaņģēliski luteriskā baznīca varētu būt uzbūvēta kaut kad pēc 1567. gada 28. februāra, kad Bruņinieku Ladtāgā tika izsludināts hercoga lēmums 43 vietās Kurzemē dibināt baznīcas draudzes, atjaunot vai celt no jauna baznīcas, kā arī vairākās vietās būvēt skolas un nabagu mājas. Saskaņā ar šo lēmumu pie katras baznīcas bija jānodibina mācītājmuiža. Šajā Landtāgā tika arī noteikts zemnieku nodevu apjoms baznīcas un mācītāja uzturēšanai. Muižnieku uzdevums bija nodrošināt šo nodevu savākšanu.
1577. gada Alšvangas baznīcas reģistrā ir fiksēti nodokļu maksātāji un draudzes gada ienākumi. Tanī redzams, ka lielākais zemes īpašnieks bija Jacob Schwerin. Savukārt, divi lielākie nodokļu maksātāji bija Jacob Nagel un Heinrich Buttler. Tur arī norādīts, ka zemnieki draudzes uzturēšanai maksājuši graudā un naudā, savukārt piekrastes zvejnieki piegādājuši zivis. Mācītājam zeme nebija privātā īpašumā – tikai nodota lietošanā. Baznīca algoja arī skolmeistaru, kas par darbu saņēma 15 markas gadā.
Tomēr agrākais rakstiski fiksētais baznīcas būvniecības gads ir žurnālā “Das Inland” minētais. Tajā teikts, ka 1590. gadā Alšvangā ir uzcelta protestantu kapella. Pastāv (nepierādāms) uzskats, ka tā ir bijusi koka celtne, kura, iespējams, ir atradusies pašreizējo Kalnbirzes kapu vietā.
Alšvangas evaņģēliski luteriskās draudzes vizitācijas ir notikušas 1610. un 1629. gadā. 1610. gadā Alšvangas draudzē bija divi mācītāji: Johans Luzanders un Johans Pričs. Pirmajā protokolā ir arī atsauce uz 1577. gada 17. maija ierakstu baznīcas grāmatā, pēc kura varot noteikt, ka mācītāja alga salīdzinājumā ar to laiku ir palielinājusies. Tātad jau 1577. gadā Alšvangā ir darbojušies luterāņu sludinātāji. Pirms mācītāja Luzandera (kas Alšvangā darbojās no 1591. līdz 1636. gadam) te ir strādājis mācītājs Heinrihs Bors. Mācītājam gan ir piederējuši zirgi, taču nav bijis sava staļļa.
1610. gada protokolā ir minēts, ka pirmā vajadzība ir Alšvangas mājas (Aliswanges haus) būve, kurā bija paredzēts izvietot skolu latviešu bērniem un mācītāja dzīvokli. Kā galvenais kavēklis celtniecībai minēts tas, ka draudze ir maza un tās ienākumi nelieli. Baznīcā darbojās arī skolmeistars, ērģeļnieks un draudzes priekšstāvis. Draudze bijusi parādā muižniekam par zemes renti. Ērģelnieks saņēmis 20 dālderus gadā, tikpat arī skolmeistars, kas vēl gribējis, lai par dziedāšanu izvadīšanas laikā viņam maksātu atsevišķi. Ienācējiem draudzē bijis jāmaksā 40 dālderi plus kapsētas nodeva.
1629. gada 24. jūlija vizitācijas protokolā ir minēts, ka mācītāja māja un stallis ir sabrukšanas stadijā un tie ir noteikti jāsalabo, lai netiktu apdraudēta cilvēku dzīvība. Draudzes mājā ir darbojusies arī skola. Skolmeistars bērniem ir mācījis lasīt, rakstīt, Dievu bijāt, kā arī dziedāšanu korī. Vēl minēts, ka pēc 1610. gada vizitācijas zemnieki esot apsolījušies palielināt iemaksu baznīcai, bet to nav darījuši, tāpēc mācītājs nav varējis skolmeistaram pienācīgi samaksāt.
Dievkalpojumi notikuši vienīgi svētdienās, divas reizes dienā. Pirmais dievkalpojums ir bijis paredzēts zemniekiem. Vasarā tas sācies plkst. 6, bet ziemā plkst. 7 no rīta un ildzis apmēram pusotras stundas. Nākamais dievkalpojums bija domāts vāciešiem. Vasarā plkst. 8, bet ziemā plkst. 9. Zemnieku dievkalpojumu kārtība bijusi sekojoša: pateicības psalms, himna Te Deus laudamus, katehisma pamatpunktu nolasīšana, dziesma Viens Dievs augstībā, ticības apliecinājums, sprediķis un noslēgumā Pateicības dziedājums. Otrā dievkalpojuma kārtība ir bijusi līdzīga, bet ticības apliecinājums ticis dziedāts un vākta arī kolekte. Vācu dievkalpojumā tika lasīti izvilkumi no Jaunās Derības vēstulēm, kas latviešu dievkalpojumos nebija raksturīgi, jo tajos izmantoja tikai fragmentus no katehisma. Vācu dievkalpojuma laikā un arī pirms tā Alšvangā nedrīkstēja pārdot ne alu, ne brandvīnu.
Mācītājam bija jāpieraksta tie, kas neapmeklē baznīcu. Ja zemnieks trešo reizi neieradās baznīcā, viņu sodīja, atkarībā no “bezdievīguma” pakāpes, ar naudas sodu. Bērns bija jānokrista tuvākajās dienās pēc piedzimšanas, citādi draudēja sods. Mācītājam publiski vajadzēja paziņot par ārlaulības bērna piedzimšanu. Vizitatori ir atzīmējuši, ka Alšvangas draudzē nav novērots, ka sieva un vīrs pirms laulībām dzīvotu kopā. Maksa par laulāšanos baznīcā bija noteikta – 10 šiliņi. Par slimnieku apmeklēšanu mācītājs nedrīkstēja ņemt maksu, tikai labprātīgu ziedojumu. Ticīgajiem bija jāpaziņo mācītājam par ģimenes locekļa nāvi. Pretējā gadījumā “suņi un zvēri saplosīs viņu dvēseles”. Piedraudot ar nāves sodu bija aizliegts ar varu ņemt (zagt) līgavas un tās vēlāk atkal sūtīt atpakaļ pie vecākiem.
Kopumā abi vizitāciju protokoli liecina par daudzpusīgu un aktīvu luterāņu draudzes darbību Alšvangā šajos gados. Laikā starp 1590. gadu 1610. gadu, neliela koka kapliča (baznīca) tika uzbūvēta arī Fēliksbergā (Jūrkalnē). Ir ziņas, ka luterāņu laikā Fēliksbergas draudze ir bijusi patstāvīga un tikai jau katoļu periodā tā kļuva par Alšvangas baznīcas filiāli. Šķiet 1625. gadā Alšvangā tika uzbūvēta pašreizējā mūra baznīca. Precīzi gan zināms tikai tas, ka 1629. gadā ir risināts jautājums par Alšvangas baznīcas simbola izvēli un torņa apdari ar dakstiņiem.
1623. gadā Alšvangas novada nākamais mantinieks Johans Ulrihs fon Šverins pirms kāzām ar polieti Barbaru Konarsku pārgāja katoļticībā. Sākot ar 1632. gadu, izmantojot savas jauniegūtās novada īpašnieka tiesības, viņš atņēma Alšvangas un Fēliksbergas baznīcas luterāņiem un atdeva tās katoļu draudzēm. Katoļticības ieviešanai uz Alšvangu tika uzaicināti jezuīti, kas te izveido vienu no lielākajām misijām Kurzemē.
1636. gadā no Alšvangas, ar Žemaitijas bīskapa Georga Tiškēviča aktīvu līdzdalību, tika padzīts luterāņu mācītājs Luzanders (citur minēts arī kā Lizanders), kurš sakot savu pēdējo sprediķi pie Ķiņķu liepas esot pareģojis, ka, kad šī liepa nokaltīs, Lutera ticība Alšvangā atjaunosies. 1637. gadā luterāņu un katoļu konflikts nonāca līdz vardarbībai un novada īpašnieks Johans Ulrihs fon Šverins Reģu pilī tika noindēts. Savstarpējo konfliktu izdevās nodzēst tikai pēc Polijas karaļa Vladislava iejaukšanās, kurš noteica, ka Alšvangas un Fēliksbergas baznīcas paliek katoļu draudzēm.
Palikušie luterāņi pie Ķiņku liepas vēlāk gājuši lūgties un nesuši dāvanas. Kādu brīdi blakus liepai pat esot pastāvējusi neliela kapella. Alšvangas katoļu prāvestiem tas nepatika un, beigu beigās, Ķiņķu liepa 1904. gada Jāņu naktī tika nozāģēta un sadedzināta.
Luterāņu klātbūtne Suitu novadā ir vienmēr bijusi un tie ar savu darbu ir devuši būtisku ieguldījumu novada attīstībā. Reģu, Biržu un Almāles privātmuižu īpašnieki un viņu zemnieki pamatā nebija katoļi, jo šīs muižas 17. gadsimtā nebija Šverinu īpašums. Arī valsts mežu apsaimniekošanā strādājošie mežziņi un mežsargi nereti bija luterticīgi. Tas pats attiecas arī uz muižu nomniekiem un vagariem. Novadā ir bijušas pat vairākas luterāņu kapsētas, tādas kā Almāles, Dzērveņu, Potiņu un citas.
1937. gadā ir bijis nodoms būvēt Alšvangā jaunu evaņģēlisko luterāņu baznīcu, lai pēc 300 gadu pārtraukuma atkal atjaunotu Alšvangas luterāņu draudzi. Tajā laikā Alšvangas pagastā esot dzīvojuši ap 200 luterāņu un dievkalpojumi ir notikuši lauku mājās. Tikai pēdējā laikā luterāņu dievkalpojumiem bija atvēlētas telpas pagasta valdes namā. Alšvangas dzirnavu īpašnieks un pērminderis Jēkabs Ezernieks baznīcas būvei pat bija dāvinājis zemes gabalu uzkalniņā, blakus ezeram un Kuršu pilskalnam. Būvkomisijā tika ievēlēti aktīvākie draudzes dalībnieki: J. Ezernieks, P. Gaudiņš, J. Kušķis, Ercums un Klims. Tomēr šis nodoms netika īstenots.
Luterāņu draudze Alsungā tika atjaunota 2003. gada 2. novembrī pēc 367 gadu pārtraukuma. Vispirms to apkalpoja Kuldīgas pilsētas Katrīnas baznīcas mācītājs, prāvests Viesturs Pirro. Pēc tam Didzis Skuška. Šobrīd draudze Alsungā draudzes locekļu trūkuma dēļ savu darbību ir izbeigusi un Alsungas luterāņi tiek apkalpoti kaimiņu pagastā esošās no Ēdoles baznīcas.
Jūrkalnes pagasta robežās ietilpst arī Ulmales – Labraga evaņģēliski luteriskā baznīca, kas redzama šeit pievienotajos attēlos.Tā tika pievienota Jūrkalnes pagastam izmainot pagasta robežas pirmajā Latvijas laikā.