Gunta Kviesīte
Alsundzniece Gunta Kviesīte ilgus gadus nostrādājusi par bērnunama audzinātāju, bet šajā septembrī atkal atgriezusies savā pirmajā darbavietā – bērnudārzā.
Bērnība bija līdz septiņiem gadiem
Piedzimu Alsungā, Vīnkalnos, 1961. gadā, un bērnība bija ļoti jauka – līdz septiņiem gadiņiem. Tad visa dzīve pārmainījās, jo 48 gadu vecumā – it kā no sirdstriekas – nomira tēvs. Es visu to dienu biju ar viņu kopā, paps brauca ar kāpurķēžu traktoru, ļāva arī man kloķus paraustīt. Viņš jau manā vietā gaidīja dēlu. Tā es arī augu, viena meitene puišeļu barā, jo apkārtējās mājās bija tikai zēni. Varbūt tāpēc man arī bērnunamā puikas bija jāaudzina? Spēlējām kariņos, man un brālēnam Maigonim bija jābūt vāciešiem, pārēji tolaik gribēja būt krievi.
Mamma palika ar divām meitām (māsa ir 15 gadus vecāka), man bija jāsāk iet skolā. Lielie bērni no apkārtnes gāja uz Alsungu, mūs, mazākos, sūtīja uz Ēdoli. To, ko es tur pārdzīvoju, pat atcerēties negribas. Mājās tiku tikai svētdienās, dzīvoju internātā. Istabiņā bijām vairāk nekā desmit, gulta pie gultas. Vairākas meitenes nāca no nabadzīgām daudzbērnu ģimenēm. Ja vienai bija utis, tās bija visām. Zini, bērnībā katra meitene sapņo par gariem, skaistiem matiem. Un, tikko man tie izauga līdz pleciem, tā utis bija klāt. Mamma centās tās izķemmēt, bet parasti jau kāda gnīda palika. Skolotāja mani ar varu stiepa uz frizētavu, kur manus matus nogrieza kā puikam, to pazemojumu es vēl tagad ar šausmām atceros. Pāri darījumi jau bija ne tikai no pieaugušajiem, bet arī no vecākajiem bērniem.
Bet iespējams, ka toreiz piedzīvotais man ir palīdzējis darbā bērnunamā. Pērn darbā viesojās psihoterapeits. Divās dienās ļoti forsēti sanāca pārskatīt visu dzīvi. Izrādās, bērnība cilvēkam ir pats pamats. Tas, kas pārdzīvots tad, iet līdzi visu mūžu. Ja tev kaut kas neiet tā, kā gribētos, meklē vien saknes bērnībā. Izrādās, es to biju nolikusi tālu, tālu! Otrās dienas beigās viss nāca ārā, puņķi un asaras gāja pa gaisu. Nākamajā dienā negribēju nevienu redzēt, staigāju viena pati pa mežu.
Bijām nenormāli apzinīgas
Tikai darbā tu vari saprast, kas vajadzīgs – nekāda skola nepalīdzēs. Pēc vidusskolas divarpus gadus mācījos Rīgas Pedagoģiskajā skolā, pēc tam sāku strādāt bērnudārzā. Nesen pabeidzu Liepājas Pedagoģijas augstskolu, jo bija tāda prasība. Neko jaunu jau tur neiemācīja, pasniedzēja pat ieteica ņemt vecās kladītes un mācīties no tām. Tad kāda jēga maksāt naudu par augstskolu? Varbūt vienīgi psiholoģiju nedaudz apguvām, labi, ka interesanti lektori gadījās. Augstskolā mēs, vecās sievas, bijām nenormāli apzinīgas, mums bija jābūt labākajām, jāsaņem ne mazāk kā astoņi vai deviņi. Pat pasniedzēji teica, lai tā nesaspringstam. Kad taisīju bakalaura darbu, datora pašai nebija, visu rakstīju ar roku. Vēlāk gan tas tika pārrakstīts datorā. Man bija liela klade, pasniedzēja teica, ka tādu brīnumu vēl neesot redzējusi.
Esmu atgriezusies
Esmu atgriezusies tēva mājās. Jaunībā mitinājāmies dzīvoklī Alsungā, Krasta ielas mājā. Bet tad nomira mamma, māja palika tukša. Bērni bija maziņi, jaunākais – Jānītis – toreiz vēl negāja skolā. Zini, man likās, ka māja pa to gadu, kamēr neviens tur nedzīvoja, bija tāda kā sagumusi. Grūti izskaidrot, bet tāda sajūta. Ātri, ātri novecojusi, it kā tai vairs nebūtu dvēsele. Radi teica, lai to pārdodu, bet es taču nevarēju pārdot māju, kur esmu dzimusi! Nespēju iedomāties, ka pa taciņām, kur esmu staigājusi, staigās kāds cits. Es tolaik strādāju bērnudārzā, arī Ivaram darbs – it kā viss mums bija, tomēr nolēmām pārcelties uz Vīnkalniem. Nemeklējām jau nekādu vieglumu, zinājām, ka būs grūti – līdz mielēm.
Kā donkihots
Darbā toreiz viena no mums kļuva lieka, un citas skatījās uz mani, it kā sacītu: Tev taču ir māja, saimniecība, tu iztiksi, bet ko mēs te, uz akmeņiem darīsim? Es teicu: Jā, es to varu, ja vajag, upurējiet mani! Un aizgāju. Darbā man vismaz maksāja algu, bet Vīnkalnos nebija nekā. Kolhozs izjuka, Ivaram arī nebija darba, labi, ka Almālē atvērās gateris, varēja vismaz kaut ko nopelnīt. Nopirkām no kolhoza piecas vai sešas govis, pienu laidām dzesēt akā. No rīta sešos pie kaimiņmājas piebrauca piena mašīna, tad bija piecos jāceļas, ar striķi jāizvelk kannas no akas, jāsamet ķerrā un jāvelk uz kaimiņiem. Kad mašīna aizbrauca, jāskrien tām pakaļ. Bet no rīta cilvēks nedrīkst tādus smagumus celt, jo nav taču iesildījies! Nav ko brīnīties, ka tagad mugura beigta. Sākumā jau maksāja labi, sanāca tikpat, cik bērnudārzā, pie tam biju taču mājās. Bet vēlāk vairs nemaksāja naudu, iedeva sieru, sviestu, piekrāva pilnu mašīnu. Tas bija jāiztirgo. Drīz sākās juku laiki. Izrādījās, ka no kolhoza pirktajām govīm ir leikoze, tās bija jānokauj. Kāva mājās, jo tad jau kautuvju nebija. Es muku uz mežu, lai tas nav jāredz un jādzird, Ivars nāca man pakaļ, baidījās, ka es sev ko neizdaru. Tas bija īsts izmisums – ganāmpulka vairs nav, nekādas kompensācijas arī nemaksā. Izdezinficējām kūti, kastes, ķēdes, visu, ko vien var, un sākām no jauna. Pēc gada – atkal leikoze! Cīņa kā donkihotam ar vējdzirnavām…
Atceros, bērni sāka mācīties citur, jādod līdzi nauda, bet man nav! Pati jau kaut kā iztikšu, bet bērniem vajag! Jau tā izrēķinājām līdz pēdējam, ko par to var nopirkt. Sestdien, svētdien cepu, ko vien varēju, lai būtu, ko iedot līdzi. Plātsmaizes, speķa pīrāgus, gaļu. Gāju uz kaimiņmājām, aizņēmos no pensionāriem piecus latus. Skaparu Antons un Austra man bija tēva un mātes vietā, nekad neatteicās palīdzēt. No viņiem arī daudz ko mācījos – kā sadzīvot sava starpā, kā rūpēties par citiem.
Mācījāmies mēs visi
1994. gada 1. septembrī sāku strādāt bērnunamā, toreiz bērnudārzā likvidēja divas grupiņas, atbrīvojās telpas. Sākums bija šausmīgs. Mēbeļu nebija, salikām mazos bērnudārza galdiņus un krēsliņus, iztikām ar mazajām gultiņām. Vispirms atvēra meiteņu grupu, pēc tam zēnu – atveda trīs brāļus. Tik lielu mīlestību un sevis atdošanu kā toreiz nekad nevarētu atkārtot! Izspiedām sevi kā citronus, bijām ārprātīgi pārgurušas, bieži slimojām. Mēs taču nezinājām, kas tas ir – bērnunams. Likās, šie bērni tik daudz cietuši, mums viņiem tagad jādod viss, kā pietrūcis ģimenē. Mācījāmies mēs, mācījās arī vadītāja, bet bērniem nebija jāmācās, viņi jau bija tik daudz piedzīvojuši! Viņiem jau nav bijusi bērnība, bet uzreiz pieaugušo dzīve, pie tam, sakropļota. Divas pieaugušas sievietes, kam pašām jau bērni paaugušies, netikām galā ar trīs puišeļiem, divus, trīs un septiņus gadus veciem.
Rotaļlietu nebija, drēbīšu arī. Nesām no mājām drēbes, likām skapīšos, nakts aukles naktīs adīja cimdus. Bet viņi iziet laukā, un viens cimds jau pazudis. Mums bija vesela kolekcija vienas rokas cimdu. Mazākajam vēl pupu vajadzēja. Naktī pazūd pupiņš, auklīte iet uz aptieku pirkt, bet tas nav tas, viņam vajag tieši veco! Viens puika reiz ar mani nerunāja septiņus mēnešus. Viņam likās, ka ir perfekts, un, ja kāds kaut ko aizrādīja, tad sekoja klusēšana. Par to, kas piedzīvots, varētu uzrakstīt grāmatu!
Varbūt tā ir misija?
Tādus vārdus, kādos viņi mūs dusmās sauca, pat dzirdējušas nebijām. Es jau saprotu, ka tas, ko izgāza uz mums, patiesībā bija paredzēts viņu vecākiem, bet to jau tuvumā nebija. Kolēģe Sandra, jauna sieviete, stāstīja, ka pārejot mājās, gribētu ar saviem bērniem paspēlēties, bet nav spēka – nokrīt pie televizora un aizmieg. Nezinu, varbūt tā ir mana misija, mans uzdevums, jo kāpēc gan citādi esmu tādā vietā nolikta? Tu viņiem atdod visu labāko, vienalga, vai viņi to pieņem, vai nepieņem. Bet viņi tev tā sadod pretī! Man viens zēns lielās dusmās reiz pateica: Kaut tu nosistos! Bet man jāizliekas, ka nesāp, ka viss kārtībā. Jāiet ar paceltu galvu, jo pārējie taču skatās, kā izturēšu, kurš no mums uzvarēs. Tu aizej mājās, domā un domā, gulēt nevari. Nodari pāri sev, saviem bērniem, ģimenei. Tikai tagad esmu sapratusi, ka visu pasauli izglābt nevar. Saviem bērniem mēs esam iedoti tikai uz īsu brīdi, viņi aizies savā dzīvē, un tie gadi, kad varējām būt kopā, nekad neatkārtosies. Esmu viņiem lūgusi piedošanu. Vecākā meita Daira ir precējusies, dzīvo Rīgā, strādā Kolonnā par menedžeri. Gita strādāja lidostas Lido, bet, kad atgriezās no bērna kopšanas atvaļinājuma, darba vairs nebija. Piedāvāja strādāt vienreiz nedēļā, bet ar to jau Rīgā izdzīvot nevar. Atnāca ar vīru un dēliņu pie mums. Viņas vīrs dabūja darbu Ēdolē. Labi, ka nebija lielu kredītu, dzīvokli tikai īrēja. Jānis strādā celtniecībā Rīgā, betonē grīdas. Iet smagi, bet pagaidām vēl darbs ir. Ja vairs nebūs, brauks kaut kur prom.
Nenožēloju neko
Šogad aizgāju no bērnunama. Strādāju bērnudārzā, un tikai tagad saprotu, kāda ir atšķirība. Tagad es pēc darba aizveru durvis, un tās arī ir ciet, uz mājām neko līdzi neņemu. Bērnunamā tu vari aizvērt durvis, bet tās vienmēr ir vaļā. Dienā, naktī. Un visu, kas darbā bijis, ņēmu līdzi uz mājām. Ar to es gulēju, cēlos, no rīta gāju uz darbu un atkal nesu līdzi. Reizēm mēs, audzinātājas, lai nesajuktu prātā, rīkojām tematiskos vakarus, kur uzvedāmies kā mazi bērni – muļķojāmies, spēlējāmies, dauzījāmies. Citādi jau nemācējām atslēgties. Uztaisām kafijas pauzi, sasēžamies, un par ko tad runājam? Kas noticis Jānītim, kā vajadzētu rīkoties tādā vai citādā situācijā… Visu laiku par to pašu! Un kur tad paliek tava dzīve, tavas domas?
Tie, kas auguši bērnunamā, ļoti agri cenšas izveidot ģimeni. Es domāju, ka viņi rokām un kājām pie tās turēsies – kā pie drošas klints, un nekad neatļaus savā ģimenē notikt tam, kas piedzīvots bērnībā. Tas, ka jāaug bez vecākiem, ir traģiski, mēs nekad nevarēsim tos aizstāt. Esmu vedusi viņus pie sevis mājās, cepām pankūkas, gājām pirtī, lai vismaz redz ģimenes modeli – tēvs, māte un bērni ap viņiem. Bet tad kādā brīdī audzēkņi iedomājas, ka tu varētu būt viņu ģimene, un ir greizsirdīgi uz taviem bērniem. Savukārt tavējie ir greizsirdīgi uz tavu darbu… Bet ar visu to smagumu es neko nenožēloju. Tā ir tāda dzīves pieredze, kādu nekur citur nedabūt. Esmu daudz atdevusi, bet daudz arī saņēmusi pretī. Mīlestību. Tie, ko esmu audzinājusi, un tādu ir ap 40, man tagad zvana, mēs satiekamies, esam labās attiecībās.
Jura Lipšņa teksts