Skip to content Skip to left sidebar Skip to footer

Valdis Galbāliņš

Valdis Galbāliņš dzimis 1927. gada 5. janvārī, dzīvo Alsungas pagasta Poriņos. Tēvs Pēteris zemi no bijušās Blintenes muižas saņēmis kā brīvības cīņu dalībnieks, jo karojis pret Bermontu.

Valdis darba gaitas sācis 1945. gadā tēva saimniecībā. 1947. gadā iestājies darbā Alsungas mašīnu un traktoru stacijā (MTS). Tā paša gada 11. jūlijā beidzis tīrkūlēju kuļmašīnu un lokomobiļu vadītāju kvalifikācijas kursus. V.Galbāliņš: Tīrkūlējs – tas ir tā: ja rudenī saimnieks iebēra graudus klētī un saimniekam bija kārtīgs runcis, kas noķēra peles, tad tik, cik iebēra, tik arī pavasarī izgrāba, nebija nekādu zudumu. Nekādu piemaisījumu. Sākumā strādājis ar šo kūlēju, pēc tam nākuši kombaini, kur visādas pelavas bija graudos klāt.

Atkal jāmācās

Kuļmašīnas gāja mazumā, to vietā nāca kombaini. 1950. gada rudenī toreizējais MTS priekšnieks Miķelsons Valdim teicis: Tu labi strādā, tev jābrauc uz Jaungulbenes lauksaimniecības skolas kursiem mācīties par traktoristu brigadieri. Valdis atbildējis, ka neesot pat traktorists. Nu, to lai nevienam nesakot. 28. decembrī jaunais brigadieris bija gatavs. (Traktorista tiesības Valdis ieguvis tikai 1954. gada aprīlī.) Kad vispirms likvidēja Alsungas rajonu un pēc tam arī MTS, tā priekšniece Natālija Brūna nosūtīta celt līdzīgu staciju Ugālē. Paņēmusi līdzi vairākus alsundzniekus, arī Valdi. Tomēr braukāšana nav patikusi, un viņš drīz atgriezies mājās. Vēlāk Alsungā tapa MMS – mašīnu un meliorācijas stacija. Tajā strādāt pārgāja arī bijušie emtēesieši.

No melioratora par darbnīcu vadītāju

MMS Valdis kopā ar kolēģi ar diviem traktoriem vilkuši arklu, kas taisījis pusotra metra dziļu grāvi. Melioratora karjera beidzās 1961. gadā, kad stacija likvidēta, bet darbnīcas pārņēma kolhozs Alsunga. V.Galbāliņš: Mēs, vairāki palikušie vīri, tur kā tādi īpašnieki grozījāmies. Priekšsēdis pierunājis Valdi kļūt par darbnīcu vadītāju. Kas jādara? Jāmāca puišeļi, jārāda, kā jāstrādā!

Kādu laiku pats arī virpojis, bet apvienot amatus bija grūti. Sameklējis biedru no grāvju laikiem un pierunājis nākt par virpotāju. Kad kolhozs uzbūvējis jaunās darbnīcas, V.Galbāliņš kādu laiku palicis pieskatīt vecās, bijis arī akumulatoru pārzinis un šajā darbā palicis līdz pat pensijai. Kaitīgais darbs ar skābēm nav palicis bez sekām, un tagad Valdis ar grūtībām pārvietojas – kāju locītavu deformācijas dēļ. Pensija sākotnēji no 117 rubļiem pārrēķināta par 40 latiem, un to Valdis sauc par ceturto genocīdu pret latviešu tautu (pēc krieva divreiz un vācieša vienreiz nodarītā).

Ar auto – bez tiesībām

1954. gadā V.Galbāliņš Rīgā par dubultu cenu nopircis automašīnu Moskvič-401. Alsungā toreiz bijuši tikai trīs vieglie auto. Valdis ar savu braukājis bez vadītāja apliecības. Reiz bijis jāved traktoristiem alga, bet pie MTS vārtiem kā par spīti grozījies autoinspektors Druzis. Valdis izbraucis pa otriem vārtiem, bet tas atkal priekšā. Teicis: Galbāliņ, tu brauc un brauc, bet pravu (tiesību – aut.) tev nav(a)! Cik ilgi tā domā darīt? Un uzlicis sodu. Valdis teicis: Tagad tu prasi 25 rubļus, bet, kad aizbraukšu uz Kuldīgu maksāt, tu man atkal 25 uzliksi. Vai nevari ņemt to naudu tagad un laist mani vaļā? Vienojušies, bet vēlāk inspektors viņu uzaicinājis likt eksāmenu Kuldīgā. Valdis ir šoferis kopš 1954. gada 17. jūlija.

Kad moskvičs pamazām kļuvis par vecu un šauru, iegādāta Pobeda. Arī ar to nobraukti vismaz 100 tūkstoši km, bet šķīries no mašīnas tikai tad, kad tā vairs nav varējusi iziet tehnisko apskati. Valdim bija arī viens no pirmajiem žiguļiem Alsungā. To dabūjis, būdams darbnīcas vadītājs. Mašīnu Valdis apguvis visos sīkumos. Ja vēlāk kādam bija problēmas ar žiguli, tas brauca pēc padoma. Jāpastāsta, kā ķibele izskatās vai kā tā skan, – Valda diagnoze parasti bija nekļūdīga.

Juris Lipsnis