Pēteris Jansons
Kā tos ķīniešu gadus rēķina?” Tā uz Kurzemnieka jautājumu par ticību ķīniešu horoskopiem atbild pirms 72 gadiem dzimušais alsundznieks Pēteris Jansons.
Lasot smejas
Savu zodiaka zīmi (Ūdensvīru) Pēteris gan zina. Kopā ar sievu Lidiju reizēm kārtīgi izsmejoties, kad vakarā lasot, kam tai dienā vajadzējis notikt. Kā rodas dzīvnieku vārdos nosauktie gadi, neesot iedziļinājies, tāpēc nezināja, ka dzimis Cūkas gadā. Kad to noskaidrojam, Pēteris samierinās: ja cūkas, tad cūkas – neskan pārāk daiļi, bet ķīniešiem droši vien labāk zināms, kāpēc tādu nosaukumu izdomājuši.
Dižas ģimenes dēls
Pēteris dzimis 1935. gada 18. februārī Ezergaļu mājās pie Kukšu ezera, vecā Suitu ceļa malā. Ģimenē bijuši deviņi bērni: pieci dēli un četras meitas. Divi gan nav izdzīvojuši. Kara beigās Ezergaļos slēpušies divi kurelieši, kurus meklējuši vācieši. Māte visu laiku uztraukusies, un Pētera māsiņa nākusi pasaulē priekšlaikus. 1954. gadā nomiris mazais brālītis.
Ģimenei atņemti gan zirgi un govis, gan zeme, taču tā nav piespiesta iestāties kolhozā. Pētera dzīvesbiedre Lidija, kas tai laikā bija izsūtījumā Sibīrijā, atceras, ka pieaugušie lasījuši vēstules no Latvijas un atzinīgi teikuši: Ezergalis vēl turas! Tātad padomju iestādes tā arī nevarēja ziņot par vienlaidu kolektivizāciju. Kad sētā iebraukuši lopu atņēmēji, Pētera brālis atvēris cūku aizgalda vārtiņus un dzīvniekus iedzinis mežā – ķeriet nu! Nepakļāvība Ezergaļu saimei maksājusi dārgi: zeme atņemta līdz pat namdurvīm un govis nācies ganīt naktīs mēness gaismā pa meža stigām. Nav iztikuši bez konfliktiem.
Reiz Pētera tēvs apsējis divus hektārus savas bijušās zemes. Tas kolhozā radījis pamatīgu brēku. Un ne tikai apsējis, arī ražu novācis! Kad kolhoznieki nopļāvuši viņa sēto, sarunājis automašīnu un visu labību aizvedis uz patālām kaimiņu mājām, izkūlis un graudus noslēpis.
Uz Kandavu ar divriteni
No 1952. līdz 1956. gadam P. Jansons mācījies Kandavā par mehāniķi. Iestājeksāmenos izrādījies, ka uz vienu vietu pieteikušies vismaz trīs kandidāti. Vietu trūkuma dēļ kopmītnēs nav ielaisti, gulējuši lielā zālē uz… salmiem, kas saklāti uz grīdas.
Otrajā reizē, uz Kandavu braucot, tēvs iedevis līdzi lielu, pītu grozu ar maizes kukuli un dārzeņiem, jo gaļas mājās trūcis. Ar satiksmi toreiz bija vēl sliktāk nekā tagad, atceras Pēteris. Uz mājām braucis ļoti reti, jo pat gadījuma mašīnas satiktas labi ja divas trīs. Piemēram, tikuši līdz Sabilei, tad uz Rendu kājām, tur atkal kāds braucējs paņēmis.
No Kuldīgas uz Rīgas pusi gan gājis vienmēr pārpildīts autobuss. Bet arī uz to varēja nokļūt, paēdot vakariņas un sākot iet uz Kuldīgu kājām. Kā lielu pārgalvību P. Jansons atceras reizi, kad vajadzēja pagūt uz fizikas eksāmenu. Aizņēmies no drauga divriteni, sešos no rīta izbraucis un 11.00 jau sēdējis eksāmenā.
Uz Čehoslovākiju palīgā nepagūst
Pēc tehnikuma P.Jansons uz trim gadiem paņemts armijā. Dienējis Bobruiskā (Baltkrievijā) zenītartilērijā. Ne gluži pie lielgabaliem, bet, kā jau tehniski izglītots baltietis, pie tehnikas apkopes. Pēc armijas kursos pārtaisīts par tankistu. Kad 1968. gadā Čehoslovākijā tika ievests Varšavas līguma valstu karaspēks, lai apspiestu Prāgas pavasari, mobilizēts arī viņš.
Sākumā cerējis paslēpties, māte kara komisariāta darbiniekiem teikusi: Pēteris aizgāja makšķerēt, kad būs – nezinot. Tomēr uzbrēciens Atradīsim, dzīvu vai mirušu! pārliecinājis, ka joku nebūs. Kādā poligonā Kaļiņingradas apgabalā bijušais zenītartilērists, tagad tankists, pēkšņi kļuvis par virsnieku, kopā ar citiem saņēmis dienesta pistoli un jaunu, ārzemēm paredzētu formas tērpu un uzklausījis stāstu par to, ka čehoslovāku tauta aicina draugus palīgā apspiest puču.
Kāds no viņa bēdubrāļiem aizgājis pastaigāt pa pilsētu un nav laikā atgriezies. Vienībai bija jādodas uz Čehoslovākiju, bet nepilnā sastāvā tā nav laista – kamēr gaidījuši pazudušo avi, viņu vietā nosūtīti citi. Tā arī palikuši, jo tas izrādījies pēdējais sūtījums. Pēc laika vairāki draudzīgās palīdzības sniedzēji mājās atgriezušies cinka zārkos. Pēteris droši var uzskatīt, ka liktenis viņu pasaudzējis.
Juris Lipsnis