Skip to content Skip to left sidebar Skip to footer

Paulīne Kantiķe

2008. gada 6. decembrī 83 gadi apritēja alsundzniecei Paulīnei Kantiķei.

Likās, ka dzīve ir īsa

Dzīvē viss ir pieredzēts, gan prieki, gan bēdas, bet, ka pie manis atbrauc korespondents, tas nu vēl nav bijis, sarunu sākot, joko jubilāre. Visu laiku likās, ka dzīve bijusi īsa, bet nu, kad sastapts jau 84. gads, saprotu, ka tā ir briesmīgi gara. Nepatīk man vairs tas vecums. Jaunībā, lai cik smagi, es nekad nepadevos. Iestājos kolhozā, kad man bija 19. Trīs reizes dienā ar rokām slaucu 15 govis, kas bija savāktas no saimniekiem, palīdzēju sievām siet rudzus, mežā vēlu un cēlu baļķus, bija tikai darbs un darbs. Divus gadus nostrādāju kolhozā, un tad Pēteris atvilka mani uz ezermalu, uz Kantiķu būdu. Dzīve un darbs. Bet kaut kā tām grūtībām gāju pāri. Izaudzinājām un izskolojām trīs meitas. Un tikai gaidīju, kad viņas atbrauks ciemos. Nu ir pienācis citāds laiks. Kādreiz piezvana mazdēls un prasa, kā man iet. Saku, ka dzīve ir pa pirmo zorti, jo man visu laiku ir atvaļinājums. Ēdu un dzeru to, ko man uzliek uz galda, un vislielākais prieks, kad ir kāda jubileja, jo tad atbrauc bērni un mazbērni.

Nekad neesmu atstājusi ticību

Manai mammai piedzima deviņi bērni, bet divi kapos nonāca maziņi, saka Paulīne. Vēl esam palikušas divas māsas. Emīlija ir četrus gadus vecāka par mani, dzīvo Ķekavā. Viena māsa nodzīvoja līdz 90. Viens brālis palika Kanādā. Varu sevi saukt par bagātu, man ir septiņi mazdēli. Un ir jau pieci mazmazbērni – trīs meitenes un divi puišeļi. Gandrīz visi nupat bija uz dzimšanas dienu, būšot arī pa Ziemassvētkiem. Tad gan visus vakarā aizfīrēšu uz baznīcu. Nekad dzīvē neesmu atstājusi ticību, kurā esmu ģimenē audzināta. Gāju skolā Gudeniekos, turpat arī baznīcā. Kad pārnācu uz Alsungu, nekad nebija tā, ka vismaz pa svētkiem neaizietu uz dievkalpojumu. Ziemassvētkos gāju viena pati, visur tumšs, bet nekad nebija bail. Kas tas tagad par laiku? Reiz eju uz fermu, 30 grādu sals. Uzkāpju kalnā, skatos, visapkārt debesis sarkanas. Tagad tikai līst un līst. Pie mājas purvs pills, nekad tik daudz ūdens tur nav bijis. Kad bija tas pēdējais sniegs, no rīta pieceļos, ak dieniņ, man durvis ciet, ābele piesnigusi. Bija tik romantisks skats! Bet tas romāns nebija ilgs. Divas dienas un nakti. Kāpēc nevarēja būt normāla ziema?

Pastumt atpakaļ laiku

Es nekad ne par ko nesūdzos. Priekš kam – citiem ko smieties? Bet tagad, kad man ir jau 83, prāto Paulīne, tas gals vienreiz būs klāt. Nu ir laiks, kad tas var notikt kuru katru dienu.

Visas dienas mums zināmas,
Viena diena nezināma.
Zinājām piedzimstam,
Nezinājām nomirstam.

Varbūt tu vienu dienu atrodies beigts. Es kādreiz smejos, ka vajadzētu izdomāt, kā pastumt laiku atpakaļ par kādiem desmit gadiem? To gan es vēl gribētu, lai vēlreiz ir 70, tad tas atvaļinājums būtu garāks. Vairs neturu lopus. Vienreiz atbrauca radi un atrada mani pie govs pakritušu. Atbrauca ātrie un aizveda uz slimnīcu, pamodos tikai otrā dienā. Pa to laiku bērni aizveda govi prom. Nu visur aug zāle, bet manas Plūnes tur vairs nav.

Speķis, rupja maize un jumtiņš

Tagad gaidu, kad atbrauks Inese, atzīst jubilāre. Viņa prasa, ko lai atved. Saku, neko nevajag, tikai speķi un rupjmaizi. Un kādreiz pienu. To gan vismaz trīs litrus, ja mazāk, tā tikai tāda šļanka. Meita man iedeva to jocīgo telefonu, ko es saucu par govs mēli, tāds šaurs un glums. Viņa piezvana, un, ja es atbildu, vismaz zina, ka es vēl kaut kur esmu dzīva. Tad mēs parunājamies. Viņa grib, lai es mācos piezvanīt, bet to vēl nekad neesmu darījusi. Bet būs jau jāprovē, kādreiz varbūt vajag.
Man visa kā ir gana, lai tikai nepietrūkst speķis un rupja maize, un vēl arī jumtiņš, tas, kas melnajā māla pudelē. No rīta ar kafiju iedzeru vienu mutīti balzāma, un man ir labs prāts un dūša visu dienu
.

Juris Lipsnis