Skip to content Skip to left sidebar Skip to footer

Alsungā

Draudzes īpašās svētku dienas:

1) 25. marts – Kunga pasludināšanas svētki;
2) Vissv. Sakramenta svētki;
3) 16. jūlijs – Dievmātes skapulāra svētki;
4) 29. septembris – sv. Miķeļa diena, 40 stundu atlaidas;
5) pirmā oktobra svētdiena – Rožukroņa svētki;
6) 1. janvāris – Jaungada diena.

Sekojošajā tekstā ir izmantotas daļas no kardiāla J. Vaivoda 1946. gadā sarakstītās grāmatas Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. Baznīcas vēsture Kurzemē XIX un XX gadsimtos un Pētera Upenieka manuskripta Runā Alsungas pagātne.

Kā Kurzemes dekāna un Alšvangas prāvesta kanoniķa de Grozmani raportā Mohiļevas arhibīskapam Siestrzeņcevičam 1816. gadā teikts, Alšvangas draudzes locekļi ir cieši ieslēgušies savas draudzes robežās un izvairās no katras liekas satikšanās ar ārpus pagasta un draudzes iedzīvotājiem luterāņiem. Viņi ir ļoti konservatīvi un nepadodas iespaidam no ārienes. Pat apģērba ziņā alšvandznieki paliek uzticīgi savam tautiskam tērpam visā XIX gadsimtā, un sievietes pa lielākai daļai vēl tagad to valkā kā darba, tā arī svētku dienās.

No senseniem laikiem apkārtējie luterāņi ir alšvandzniekus (kopā ar Jūrkalnes, Gudenieku un Bases pagastu iedzīvotājiem) iesaukuši par suitiem, un šis vārds vēl šodien tiek lietots kā minēto iedzīvotāju apzīmēšanai, tā arī viņu novads tiek saukts par suitu zemi. No kurienes šis nosaukums ir cēlies vai kā radies, pētnieku domas ir dažādas. Daži grib to iztulkot kā sakropļoto vārdu jezuīts. Vispareizāk tomēr liekas to izskaidrot ar poļu vārdu (ņemtu no franču valodas) świta – lielkunga pavadoņi, un tas ir radies jau grāfa Johana Ulriha fon Šverina laikos, kurš pārceldamies no Varšavas uz Alšvangu kopā ar savu sievu – polieti, atvedis arī veselu štatu dažādu apkalpotāju.

Tie valkājuši īpatnējus tērpus un pavisam atšķīrušies no vietējiem iedzīvotājiem. Saprotams, šie poļu tērpi bija citādāki, nekā tautiskie alšvandznieku tērpi, bet, tā kā Šverins arī vietējos zemniekus ir turējis stingrā katoļticībā un nošķirti no citu muižnieku ļaudīm, tad arī vietējie iedzīvotāji no apkārtējiem luterāņiem pielīdzināti Šverina svītai un par tādiem lamāti vēl līdz šai baltai dienai. Šodien suiti jau ar lepnumu par tādiem atzīstas, bet vecos laikos par to ir notikuši veseli kautiņi uz ceļiem un ceļmalu krogos. Pietika tikai kādam luterānim uzsaukt: Suiti rindā, lai var izskaitīt kņopes, kā klātesošie suiti jau meklēja rungas vai pat izņēma ratu ilksis, lai aizstāvētu savu godu pret viņu nozākātājiem, jo parasti te saredzēja savas katoļu ticības nievāšanu.

Šī gadu simtiem ilgā katoļu nievāšana no luterāņiem ir pārvērtusi suitus par spītētājiem visam luteriskam, un, par spīti luterāņiem, lai parādītu savu nepiekāpību pēdējo priekšā, suiti ir cītīgi turējušies pie sava tautiska apģērba, kuru viņu kaimiņi jau sen bija atmetuši un šodien jau pavisam aizmirsuši. Suitu zeme ir neliela katoliska sala luteriskajā Kurzemē un kā tāda tā ir palikusi vēl šodien, lai gan laika apstākļi jau pa daļai ir sagrāvuši tās morāliskos mūrus, ar kādiem suiti no apkārtējiem pagastiem bija norobežojušies vēl līdz pat 19. gadsimta beigām.

Bet arī šodien vēl suiti nelabprāt dodas laulībā ar citu novadu personām, sevišķi citas ticības un jauktās laulības tur notiek daudz retāk, nekā citās Kurzemes katoļu draudzēs. Vecos laikos suitam noslēgt laulību ar luterāni vai suitenei iziet pie luterāņa līdzinājās sevis izstumšanai no savējo vidus, un uz tādu, kā savas ticības nodevēju suiti skatījās tikpat nosodoši, kā ortodoksālie žīdi uz prozelītiem (žīds, kas pārgājis kristīgā ticībā).

Pateicoties tikai tādai nostājai, suiti cauri gadu simteņiem ir saglabājuši savu ticību un vēl šodien pieder pie cītīgākajiem baznīcas apmeklētājiem visā Kurzemē.

Suitu nostāja ticības lietās ir stipri iespaidojusi arī viņu saimniecisko un sociālo stāvokli. Trūcīgie suitu bezzemnieki negāja uz svešu pagastu meklēt sev darbu un maizi pie luturiem, tāpēc labprāt pieņēma kroņa labvēlību, kura izpaudās dažu pūrvietu meža smiltāja vai purvāja piešķiršanā, kur – kā kāds suits asprātīgi izteicās – dzīvot nebija iespējams, bet arī badā nomirt nevarēja. Tā radās lielais daudzums tā saukto būdinieku, kuri sastāda veselas nabadzīgo ļaužu kolonijas.

Tas apstāklis, ka Kurzemē mājas starp dzimtas locekļiem dalīt bija aizliegts ar likumu, radīja lielu skaitu gājēju šķiras ļaužu un vairoja būdiniekus, bet reizē ar to arī neapmierināto iedzīvotāju skaitu. Ar to izskaidrojama tā parādība, ka suitos visos nemieru laikos revolucionāriem ir bijusi liela piekrišana un no turienes ir izgājuši pat revolucionāru kustību vadoņi. Daudzi no viņiem bija spiesti emigrēt un, dzīvodami svešumā, attālinājās no ticības. Pēc atgriešanās dzimtajā sētā tie savu protestu pret pastāvošo iekārtu bieži vien izrādīja ar naidīgu nostāju pret baznīcu un ticību un tādā garā lūkoja audzināt savus jaunākos ideju biedrus. Ar to izskaidrojama tā nožēlojamā parādība 20. gadsimtā, ka arī suitu zemē radās, kaut gan ne visai liela, nepraktizējošo katoļu daļa un starp tiem arī noteikti ticības pretinieki. Visumā tādu tomēr ir maz, jo vairākums suitu bezdievju dažādos laikos dažādi pret baznīcu un ticību izturas.

Dažiem no viņiem pat izšķirošu lomu spēlē draudzes mācītāja persona. Ja mācītājs pa prātam, tad rodas labvēlīga nostāja pret baznīcu. Un šī labvēlība reizēm izvēršas par īstu kalpību baznīcai un draudzei, kā es pats to varu apliecināt no tiem laikiem (1933. – 1936.), kad kā prāvests vadīju Alšvangas draudzi.

Senākās baznīcas grāmatas Alšvangā ir saglabājušās no 1690. gada. 1691. gadā nokristīti 155 bērni. Skaits ļoti mainās pa gadiem, acīmredzot ilgā un postošā Ziemeļu kara (1700. – 1721.) un mēra epidēmiju rezultātā. Tā 1701. gadā kristīti jau vairs tikai 70 bērni. 1705. gadā 193 bērni, 1712. gadā 32 bērni, 1720. gadā 56, 1730. gadā 17, 1750. gadā 134, 1758. gadā 221. Tālāk kristīto bērnu skaits kļūst stabilāks un turas 150 – 200 robežās.

XIX gadsimta sākumā, kā arī vēlākos laikos Alšvangas draudze ir lielākais katoļu centrs visā Lejas Kurzemē. Tajā ietilpa visa tagadējā Gudenieku draudze un arī Jūrkalne, kas bija Alšvangas draudzes filiāle. Gadsimta pirmajā ceturksnī Alšvangas prāvests kanoniķis de Grozmani ir arī Kurzemes dekāns. Par draudzes locekļu skaitlisko stāvokli 19. gs. Sākumā kā izejas punktu ņemsim 1816. gadu, kad sakarā ar Viļņas konsistorijas priekšrakstu un Kurzemes dekāna 1816. gada 28. oktobra izziņojumu Nr. 211, visiem dekanāta prāvestiem bija jāiesniedz statistiskās ziņas par savu draudzi. Alšvangas baznīcas administrators (prāvesta – dekāna palīgs) mācītājs Pāvils Dauģinovičs par Alšvangas draudzi sniedz šādas ziņas: vispārējais draudzes locekļu skaits – 4180, no kuriem pie dievgalda nāk 2672 (1273 vīrieši un 1399 sievietes). Šinī gadā laulāti 36 pāri, kristīti 176, miruši 46.

19. gadsimta vidū, jādomā dabiskā pieauguma ceļā, draudzes locekļu skaits jau stipri pieaudzis. Pēc 1853. gada ziņojuma konsistorijai vispārējais draudzes locekļu skaits ir 7516 dvēseles. Šinī gadā dzimuši 267, laulāti 55 pāri, miruši 146. Savādi, ka ejošu pie dievgalda ir 3915, bet tādu kas neiet, kopā ar mazgadīgajiem – 3631. Izskatās, ka samērā daudz ir nepraktizējošu katoļu.

Nākošajā gadsimta ceturksnī jau draudzes locekļu skaits nekādu pieaugumu neizrāda. Vai nu grūtie dzīves apstākļi, vai epidēmiskās slimības ir par cēloni pieauguma iztrūkumam. Pēc prāvesta ziņojuma konsistorijai 1875. gadā Alšvangas draudzē kopā ar Jūrkalni ir 7416 dvēseļu. Dzimuši 224, laulāti 46 pāri un miruši 98.

1892. gada prāvesta ziņojumā Telšu konsistorijai kopējais ar Jūrkalni draudzes locekļu skaits tiek uzdots 9130 (4228 vīrieši un 4902 sievietes); dzimušo 225, laulāto 42 pāri, mirušo 95.

20. gadsimtā no Alšvangas draudzes atdalās jauna – Gudenieku – draudze ar pagaidu baznīcu un pastāvīgu mācītāju – prāvestu, sakarā ar ko Alšvangas draudzes locekļu skaits stipri samazinās. Tāpēc 1924. gadā pēc status animarum grāmatas Alšvangas draudzes kopējais locekļu skaits ir tikai 3534, bet šie ir cilvēki, kas kā apzinīgi katoļi vizitēti un reģistrēti. Šinī laikā Alšvangā jau bija neliels skaits māju, kuru iemītnieki tika uzskatīti par atkritušiem no Baznīcas, bet to skaits kā nereģistrēts nav zināms.

Tāda izskatās lielākā Kurzemes katoļu draudze, kas cītīgi apmeklē savu gadu simtiem nosirmojušo balto Alšvangas dievnamu, ap kuru veidojas visa garīgā dzīve un izglītība.

Alsungas draudze pašā sākumā ir piederējusi pie Piltenes bīskapijas. Pēdējais Kurzemes un Sāmsalas bīskaps Johans Minhauzens 1560. gadā savas tiesības pārdeva Dānijas karalim, aizbrauca uz Vāciju un apprecējās. Tikai pēc 1582. gada, kad Rīgu ieņēma Polijas karalis Stefans Batorijs, viņš pielika visas pūles katoļu baznīcas atjaunošanā nodibinot bīskapiju Cēsīs un pieaicinot uz Rīgu un Vidzemi jezuītus. 1585. gadā ar Ertmana Tolgsdorfa gādību tika izdots Kenīzija katehisms, kas bija pirmā latviešu valodā iznākusī grāmata.

Pēc tam, kad Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs ieņēma Rīgu, visiem katoļu priesteriem un arī katoļiem Vidzeme (Livonija) bija jāatstāj, tāpēc toreizējais Livonijas bīskaps Oto Šenkings pārcēlās uz Poliju. Vēlāk Livonijas bīskapi darbojās no Viļņas. Livonijas bīskapiju formāli likvidē 1798. gadā, Latgali pievienojot Mohiļevas diecēzei, bet Kurzemi un Zemgali Viļņas diecēzei. No 1848. gada līdz 1918. gadam Kurzeme ir pakļauta Telšos esošajai Žemaitijas bīskapijai.

1715. gadā, saskaņā ar Livonijas un Piltenes bīskapa Kristapa Šembeka ziņojumu pāvestam Klementam XI par bīskapijas stāvokli, Zviedru Livonijā (Vidzemē un Igaunijā) nav nevienas katoļu baznīcas. Piltenes apgabalā darbojas tikai divas baznīcas Alšvangā un Kuldīgā. Abas sabrukuma stāvoklī. Alšvangā ir bijuši 20 000 ticīgo, bet pēc kariem un mēra palikuši tikai 2000. Tie paši bijuši spiesti kristību un laulību gadījumos iet pie svešticībnieku garīdzniekiem, jo savu prāvestu nav. Nu tas esot labots un baznīcas atjaunošana uzsākta. Šajā gadā Alšvangā ir mūra baznīca, gandrīz bez jumta un stipri saplaisājusi. Remonts nepieciešams no pašiem pamatiem. Pirms gada tas ir uzsākts. Atsūtītas dažas summas, starp tām 100 ungāru zelta dālderi, ko Alšvangas baznīcai dāvājis pāvesta nuncijs. Alšvangas īpašnieks Šverins kara laikā visu ir zaudējis, muižas ir pārgājušas svešticībnieku rokās, tā kā viņš nav spējīgs palīdzēt ne sev, ne baznīcai.

No Alšvangas ticīgie tiek apkalpoti visā plašajā Piltenes novadā. Fēliksbergas filiālbaznīcā dievkalpojumi notiek katrā trešajā svētdienā. Jelgavā baznīcas remonta dēļ dievkalpojumi notiek privātā mājā un draudzē ir tikai 300 cilvēku. Vēl baznīcas šajā gadā ir bijušas Laucesā, Ilūkstē un Šēnbergā (Skaistkalnē) ar filiāli Ozolmuižā. Katoļu kapliča Liepājā bijusi nojaukta. Liepāju apkalpojis Kuldīgas prāvests.

1774. gada metriku grāmatās ir atzīmēts, šinī gadā ap baznīcu ir celts monumentāls žogs. 1784. gada metriku grāmatās ir lasāms, ka sakristiāna izlaidīgs puika kādu svētdienu dievkalpojuma laikā nodedzina prāvesta saimniecības ēkas un staļļus. Sadeg visi lopi un putni. No draudzes locekļiem toreiz prāvests nevarēja palīdzību saņemt, jo tie kalpoja muižās, tāpēc palīdzību sniedz toreizējais Alšvangas īpašnieks, hercogs Pēteris Bīrons. Metriku grāmatās ir lasāms, ka ar Kazimira Frīdricha Oteina palīdzību un ex singulari gratia Celsissimi Ducis Nostri PETRI, uzceļ jaunus staļļus.

1786. gads ir liela notikuma gads. Šinī gadā uzcēla Fēliksbergas (Jūrkalnes) baznīcu, kura ir mūra un celta ar Kurzemes hercoga Pētera Bīrona palīdzību. 1786. gada 27. augustā Alšvangas prāvests un Livonijas kanoniks Kārlis Antons Bužinskis to iesvētīja Sv. Pētera godam. Tā bija vecā baznīca uz jūras krasta, jo pašreizējā baznīca ir celta par draudzes līdzekļiem 1862. gadā un to iesvētīja prāvests J. Proņēvičs Sv. Jāzepa godam.

1788. gadā Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons uzceļ jaunu sakristiana māju.

Pēc nobeigtā remonta 1746. gadā Alšvangas baznīca ar maziem labojumiem pastāv pirmatnējā veidā līdz 1882. gadam, kad prāvesta Jāzepa Proņeviča laikā un būvniecībā darbīgā viņa vikāra Miļevska vadībā tiek pamatīgi pārbūvēta. No katriem sāniem tiek piebūvētas šķērsnavas, un ar to baznīcas platums sasniedz tās garumu – 14 asis. Pirmatnējais baznīcas platums bija tikai 6 asis. Ar pārbūvi baznīca iegūst krusta formu un iekšējais tilpums gandrīz divkāršojas. Vienkāršā torņa apakšdaļa izveido priekštelpu ar šaurām un zemām ieejas durvīm. Baznīcas jumts klāts šķindeļiem un apsegts veclaiku dakstiņiem.

Flīžu grīda ielikta 1898. gadā. Nespundētu un neēvelētu dēļu baznīcas griesti veido lēzenu velvi. Mazs ģērbkambaris Evanģēlija pusē ir daudz plašāks par veco, kurš tagad pārvērsts par baznīcas piederumu noliktavu.

Baznīcā ir trīs altāri. Lielajā altārī līdz 1929. gadam atradās sv. Miķeļa ercenģeļa glezna, kurš ir baznīcas patrons. Minētā gada 29. septembrī lielajā altārī uzstādīja Vissv. Jēzus Sirds statuju, bet altāra augšā novietoja jaunu, mazāku sv. Miķeļa gleznu. Labajā sānu altārī – Dievmātes Jaunavas Marijas Rožu Kroņa bilde un kreisajā – krustā sistā pestītāja bilde. Abi sānu altāri iebūvēti uzreiz pēc baznīcas paplašināšanas.

Senlaiku solu baznīcā bija maz. Tie būvēti aizgaldiem līdzīgi un domāti tikai dziedātājiem un veciem cilvēkiem. 1932. gadā Katoļu savienības līdzekļiem pagatavoti vienkārši, ar atzveltnēm un pultīm, 40 gari soli, tā ka tagad liela baznīcēnu daļa var sēdēt. Vēl jāpiezīmē, ka 1929. gadā lielā altāra sānos novietotas Vissvētākās Jaunavas Marijas un sv. Jāzepa statujas.

1850. gada jūlijā Žemaitijas bīskaps Matijas Kazimirs vizitācijas laikā Alšvangā baznīcu atradis diezgan nolaistā stāvoklī un, starp citu, atzīmēts, ka baznīcā nav ērģeļu, tāpēc pavēlējis iegādāties ērģeles un salīgt ērģelnieku. Ērģeles arī uzbūvētas, tikai samērā ar tagadējo baznīcu ir mazas, lai gan jau reizi pārbūvētas 1903. gadā un remontētas 1933. gadā.

Līdz 1914. gadam baznīcas tornī bija 4 dažāda lieluma zvani. Ceturtais iegādāts 1901. gadā un svēra 30 pudus un 10 mārciņas. 1915. gadā uz Krievijas valdības pavēli visi zvani bija evakuēti uz Maskavu. 1923. gada 25. jūnijā divi lielākie zvani (minētais 30 p. 10 m. un otrs 17 pudu smags) saņemti atpakaļ un ievietoti tornī.

Apkārt baznīcas dārzam ir akmens valnis, kas apjumts ar dakstiņiem. Alšvangas baznīcas paramentika (liturģiskie tērpi) ir gādāta no gada uz gadu un tāpēc sakrājusies diezgan kupla un bagāta. Daži liturģiskie trauki ir no tīra sudraba.

1935. gada vasarā Alšvangas baznīcā izdarīts kapitālremonts. Baznīcā, priekštelpā un zem koriem ielikti jauni spundētu dēļu griesti un nokrāsoti ar baltu eļļas krāsu. Visapkārt uz sienām un uz koriem piesists 5 pēdu augsts spundētu dēļu panelis un nokrāsots gaiši dzeltenā eļļas krāsā. Veco kāpņu vietā no baznīcas priekštelpas uz koriem ierīkotas koka un dzelzs riņķa kāpnes no baznīcas iekšienes. Galvenā ieeja baznīcā paplašināta un uztaisītas modernas stikla durvis. Lielā tabernakula iekšpuse izlikta ar sudrabotu varu un durtiņas no ārpuses apklātas ar zeltīta metāla segu. Iekšpusē un ārpusē baznīca nokrāsota baltā krāsā. Ielikti jauni un izlaboti logi.

1930. gadā Alšvangas baznīcā piestiprināta un no V.E. bīskapa Jāzepa Rancāna iesvētīta marmora piemiņas plāksne ar attiecīgu uzrakstu 700 gadu kristīgās ticības ieviešanas Kurzemē (1230 .g.) atcerei.

1933. gadā līdzīga marmora plāksne baznīcā piestiprināta kā piemineklis Latvijas atbrīvošanas karos kritušajiem Alšvangas draudzes locekļiem.

Par Dzīvā Rožukroņa brālības dalībnieku līdzekļiem 1927. gadā pagatavotas divviru dzelzs durvis, kas baznīcu atdala no priekštelpas un noslēdzamas dienā, kad ārdurvis stāv neslēgtas, lai garāmgājēji varētu iegriezties baznīcā un atdot godu Vissvētākajam.

No visa sacītā redzams, ka alšvandznieki nežēlo līdzekļus un pūles sava dievnama vajadzībām un dara visu iespējamo, lai to iekārtotu glītu un patīkamu. Ja vēl ņemsim vērā lielo skaitu saimniecības ēku pie baznīcas un to uzturēšanu kārtībā, pie kā pēdējos gadu desmitos pielikts sevišķi daudz pūļu, tad būs jāatzīst, ka lielā Alšvangas draudze arī lielus darbus ir darījusi sava garīgā centra izveidošanai un uzturēšanai. Alšvangas mācītāja saimniecību ar pilnām tiesībām var saukt, kā tas Kurzemē ir parasts, par „mācītāja muižu”, jo plebānijā pēc pēdējās pārbūves 1935. – 1936. gados ir apmēram 20 istabu un arī no ārpuses tai ir iespaidīgs izskats. Tikai 1940. gadā tā mainīja īpašnieku, jo pārgāja Alšvangas MTS stacijas rīcībā un jaunie īpašnieki iesāka to iekšpusē pārveidot pēc saviem ieskatiem, bet nenobeidza, tāpēc apakšstāvs palika gandrīz nelietojams. Ar 1945. gada maiju plebānija atkal paņemta minētās stacijas vajadzībām un jādomā, ka nenobeigtie darbi tiks turpināti.

Pārmaiņas notika arī citās ēkās, kas ir nacionalizētas kopā ar baznīcas zemi un atrodas jauno saimnieku rīcībā. Alšvangas draudzes prāvests no dižā propsta ir pārveidots par būdinieku, jo viņam atstāti tikai daži hektāri zemes un dzīvoklis ierādīts ķestera mājā. Tāpēc viņš ir tikai prāvests, bet agrākais suitu kungs, kā tagad pieņemts teikt, razkulačen.

No seniem laikiem alšvandznieki paraduši savus mācītājus saukt par kungiem. Jāiet pie kunga, teic suits, kāpdams uz mācītāja māju. Un šis kunga vārds viņu izpratnē piestāv tikai mācītājam. Pārējie ierēdņi, kā muižu pārvaldnieki, mērnieki, skrīveri un citi inteliģentā darba darītāji, alšvandzniekiem bija nevis kungi, bet vācieši, vai arī kungāki. Ieradums mācītāju saukt vienkārši par kungu ir cēlies laikam no lietuviešu vārda kunigas – mācītājs, bet tas tā iesakņojies suitos, ka paši mācītāji to lietojuši. Tā, piemēram, vēl 1933. gadā, pārņemot Alšvangas draudzi, starp citiem krāmiem nopirku no sava priekšgājēja pūra mēru, uz kura bija iededzināti kāda agrākā prāvesta diktētie vārdi: Siemionovičs – suitu kungs. Tomēr šis kunga vārds alšvandznieku valodā pienācās tikai prāvestam. Vikāru labākā gadījumā sauca par kundziņu.

Par kunga vārdu mācītāja apzīmēšanai alšvandzniekiem pēdējos laikos bieži nācās dzirdēt izbrīnu no valsts ierēdņiem, ar kuriem iznāca saruna par mācītāju, jo katrs tāds svešinieks tūlīt prasīja: kāds kungs? vai pie kāda kunga? un suits ar vēl lielāku izbrīnu sev jautāja, kas tas par aprobežotu cilvēku, ka nezina, kas saucams par kungu. Tā viens otru noturēja par muļķi tikai tāpēc, ka katram bija citāda kunga izpratne.

Gadsimtu gaitā Alšvangā ir darbojušies gan jezuīti, gan karmelīti, franciskāņi un dominikāņi. Senākais zināmais prāvests ir pirmās metrikas grāmatas parakstījušais Vilhelms Johans Funks, kas ir minēts sākot no 1690. gada līdz 1702. gadam. Dažas grāmatas 1695. gadā ir parakstījis arī Jāzeps Giedvils.

Šķiet, ka 1702. gadā Alšvangā prāvesta vairs nav bijis, jo bērnus kristījis Kuldīgas priesteris Johans Žuks un vēlāk arī kāds Bartolomejs Sviencickis (Frater Minorita). 1703. gadā parādās jau divi priesteri: kāds neatšifrējams dominikānis – Ordinis Praedicatorum ex Provincia Lytuania un Francisks Šļachatovičs. Sākot ar 1703. gadu priesteris nav bijis jo bērnus kristī Cantor Pietrellevičs.

1704. gada marta beigās ir interesants ieraksts: Ano Dni 1704. die Incepimus Baptismum in Ecclesia 6. Alszwanensiego Frater Dauid Woycieghowski 7. cum Fre Thoma Stawarski Ord. Carmelitarum J. Antizuis Regularis Observantia die 19 na Martij. Viņi darbojušies līdz 1709. gada maijam, kad atkal parakstās Commendarius Johans Žuks.

1709. gada oktobrī uz neilgu laiku parakstās prāvests Johans Žytkovskis, bet 1710. gadā jau prāvesta vairs nav. Bērnus kristī Cantor Mathias Petrellevičs. Sākot ar 1711. gadu grāmatās reģistrēts 9. Adm. Rev. Pater Stephang Thusnovskis huius loci Missionarius. Pēc viņa ilgāku laiku bērnus atkal krista jau pieminētais Cantor Mathias Petrellevičs. 1714. gadā jau parakstās 10. Antonijs Richtsteigs Comdng. huius loci. Viņa vārds figurē līdz pat 1717. gadam, pēc kura Alšvangas prāvests jau parakstās kā Antonijs Juris Richtsteigs līdz 1724. gadam.

No 1724. gada jūlija kā 11. priesteris Alšvangā ir parakstījies Miķelis Tadejs Langhannings. 1726. gadā kā Commendarius un Missionarius, bet no 1727. gada līdz 1755. gadam kā prāvests. Alšvangā šajos gados ir iestājušies mierīgāki laiki un kristīto bērnu skaits pamazām stabilizējas un pieaug. 1739. gadā Alšvangas baznīcu vizitē Livonijas bīskapa ģenerālvikārs Jāzeps Gonners, bet 1749. gada 8. augustā to vizitē bīskaps Jāzeps Puzina. 1756. gadā Alšvangu vizitē bīskaps Antonijs Tiškēvičs.

1756. gadā Alšvangā ierodas vikārs Juris Kossēvičs. Viņš ir pabeidzis Braunsbergas garīgo semināru un vēlāk ir bijis Livonijas bīskapa kapelāns. Alšvangā viņš darbojās līdz 1761. gadam. Sākot jau ar 1760. gadu parādās Kārļa Antonija Bužinska paraksti. Sākumā viņš ir Kuldīgas prāvests. No 1761. gada kā Alšvangas Commendarijs (Commendarius ir viduslaiku termins, kuru visvairāk saistīja ar abatijām, tas nozīmē pienākumu, kurš uzticēts uz laiku). Tajā pašā gadā viņš jau sāk parakstīties kā Alšvangas prāvests un Livonijas kanoniks. 1749. gadā Kārlis Antonijs Bužinskis mācījās Braunsbergas garīgajā seminārā. Braunsberga atradās Prūsijā, aiz Kēniksbergas. Tur bija pāvesta nuncija dibināta augstākā mācību iestāde priesteru sagatavošanai. Šo semināru vai universitāti vadīja tēvi jezuīti. Tur mācīja arī latviešu valodu un sagatavoja vairākus desmitus priesteru tieši pašreizējās Latvijas teritorijas vajadzībām. Kārlis Antonijs Bužinskis darbojas Alšvangā līdz 1799. gadam. Domājams, ka viņš Alšvangā arī ir miris un apglabāts kapsētā pie baznīcas. Vecākie cilvēki stāstot, ka baznīckungu kapi esot kapsētā no lielajiem vārtiem ieejot pa labi.

19. gadsimta sākumā Alšvangas draudzē par prāvestu ir franciskānis Fortunats Acieško, iecelts šinī amatā 1798. gadā. Viņam palīdz vecāks priesteris – mansionarius Johans Kobžinskis. 1800. gadā Alšvangu vizitē bīskaps Johans Kossakovskis. Tajā pat gadā te ierodas arī prāvests Albīns Zabitovskis un kādu laiku draudzē ir trīs priesteri. 1808. gadā Alšvangu vizitē bīskaps Hieronims Trojanovskis.

Sākot ar 1814. gadu Alšvangā darbu uzsāk Minskas infulāts kanoniķis Jāzeps de Grozmani. 1827. gada 20. maijā ar rakstu Nr. 1225 Viļņas administrators ģenerāloficiāls Vincents Mikuckis ziņo, ka kanoniķis de Grozmani atteicies no dekāna pienākumiem un par dekānu iecelts Līvbērzes prāvests Jāzeps Bohdanovičs. De Grozamni atteikšanās tomēr ir izsaukta ar viņa paaugstināšanu, jo tā paša 1827. gada jūlijā dekāns, pamatojoties uz Viļņas konsistorijas sekretāra Kiška Zgierska rakstu, ziņo Kurzemes dekanāta garīdzniecībai, ka kanoniķis Jāzeps de Grozmani iecelts par Viļņas konsistorijas asesoru.

Pēc de Grozmani Alšvangas prāvesta pienākumus no 1830. gada līdz 1844 gadam pilda Jāzeps Viherts – vācietis (bet labi runāja latviski) un pēc viņa – muižnieku kārtas mācītājs Landsbergs, vēlākais Kurzemes dekāns Kuldīgā.

1844. gadā Alšvangas prāvesta amatā tiek iecelts agrākais šīs baznīcas vikārs Juris Barcevičs, kam draudzē nenoliedzami nopelni. Viņš ir uzcēlis vairākas saimniecības ēkas un daudz darījis draudzes garīgā līmeņa celšanai. Barcevičs no mūka kārtas izstājies pret paša gribu – sakarā ar klostera slēgšanu, tomēr arī pēc sekularizēšanas piekopj sava ordeņa tradīcijas. Jāpieņem, ka no viņa laikiem gadsimtam cauri Alšvangas baznīcā brīnišķīgi skanēja Rožu Kroņa dziedāšana. Pēc dominikāņu paraduma viņš arī Alšvangā ir ievedis Rožu Kroņa svētkus un Jaungadā procesijas un Evaņģēlija dziedāšanu (pie tam vēl pieci evaņģēliji). Viņa nopelns ir arī tas, ka alšvandznieki pieradināti pie četrkārtējas bikts gadā un pie lūgšanām un dziesmām svētdienas vakaros zemnieku mājās.

Darbīgajam prāvestam Barcevičam vēlākajos gados tomēr ir bijis arī daudz pārmetumu. Jau 1850. gada bīskapa vizitācijas protokolos atzīmēts, ka sakristeja un liturģiskie trauki netīri; ķesteris kurls, tāpēc jāsalīgst jauns. Skolas pie baznīcas nav – tā jāierīko. Prāvests turot daudz medību suņu un daudz laika ziedojot medībām. Arī metriku grāmatas neesot kārtīgi norakstītas un draudze visumā vēl neesot vizitēta. Dažus gadus vēlāk, uz draudzes locekļu sūdzību pamata, prāvests Barcevičs ir dabūjis nosēdēt Vorņos 12 dienu rekolekcijas un pēc atgriešanās Alšvangā no prāvesta pienākumiem atteicies.

Bīskaps tomēr uzdevis dekānam izbraukt un uz vietas noskaidrot, par cik sūdzības pamatotas. Dekāns ierodas Alšvangā 1853. gada 10. februārī un atrod, ka visas sūdzības esot inscinējis vikārs Soročinskis, kurš pats gribot tikt par prāvestu un arī zelta kalnus apsolījis otram vikāram – Tomaševskim, ja pats palikšot par prāvestu. Sūdzība par ēku nolaišanu tikai pa daļai pamatota, jo tās no prāvesta Vilherta saņemtas sliktā stāvoklī un jau daudz kas pie tām esot labots. Arī ērģeles salīgtas Liepājā par 300 rubļiem.

Pārmetumi par prāvesta saimnieci – kādu luterticīgu atraitni, ka to svētdienā ar prāvesta zirgiem kučieris vedot uz Ēdoles luterāņu baznīcu, – nav atrasti par svarīgiem, un dekāns lūdz bīskapu atstāt Barcēviču prāvesta amatā, pats apsolīdams turpmāk labāk novērot prāvesta gaitas. Šī sūdzība abiem Soročinska sakūdītajiem delegātiem uz Telšiem pie bīskapa – saimniekam Kundurim un Rijvagaram – ir dārgi maksājusi. Par nelegālu robežas pāriešanu un par izrunāšanos un citu kūdīšanu pret savu prāvestu kādā krogā, pagasta tiesa viņus liek nopērt un ielikt cietumā. Arī vikārs Soročinskis ir spiests atzīties dekānam, ka savu prāvestu neieredzot tāpēc, ka tas esot mūks (dominikānis). Aktos tomēr piezīmēts, ka minēto zemnieku sodīšanā prāvests neesot vainīgs. Tiesa rīkojusies pati, atzīdama zemnieku vainu pret savu prāvestu. Ka prāvesta autoritātes aizskaršana Alšvangā nebija tik vienkārša lieta, par to draudzē ir daudz dažādu jau minētam līdzīgu nostāstu.

Visdziļāk alšvandznieku vecākajai paaudzei atmiņā iespiedies tā sauktais vecprops – Jāzeps Proņevičs, kas prāvesta pienākumus pildīja no 1856. – 1888. gadam. Baznīca svētdienās bijusi tā pārpildīta, ka ļaudis viļņojās kā ūdens, jo solu iesākumā nebija. Viņš bija īsts suitu kungs. Prāvests Proņevičs bija ieguvis lielu autoritāti, popularitāti un baudīja patiesu cieņu. Jau viņa majestātiskais augums, pašcieņas pilnā, nosvērtā uzstāšanās, plašās pazīšanās ar valdības vīriem, viņa varenā, dobjā balss un attapīgā izruna šo priesteri tautas acīs nostādīja grūti iedomājamā augstumā. Props alšvandzniekiem nebija vienkāršs mirstīgs cilvēks, bet gan pārdabisks debesu sūtnis, pret kuru izturējās ar visu bijību. Viņa mācības bijušas kā spēcīgi pērkona dārdieni. Vecie alšvandznieki stāsta, ka, ja props parādījies ģērbkambarī un ar savu nūju paklabinājis, tad visi dievlūdzēji baznīcā sakustējušies un katrs centies ieņemt pozu, kas nekādi nebūtu vainojama. Sievietes no sēdus stāvokļa uzreiz pārgājušas uz ceļos tupēšanu, bet vīri viens otram snieguši tabakas ragus, lai ar tabakas ieraušanu nāsīs aizdzītu uzbāzīgo miegu. Jāzepa Proņeviča laikā tika iesākti gājieni uz Fēliksbergu (Jūrkalni) Sv. Jāzepa dienā un Zāļu dienā (15. augustā).

1872. gadā uz Alšvangu par vikāru atnāk Leopolds Urbanovičs un 1876. gadā Aleksandrs Milevskis. Abi kā trimdinieki izsūtīti poļu nemieru dēļ un, darbodamies ilgāku laiku Alšvangā, vēl tagad labi atmiņā vecajiem alšvandzniekiem. Sevišķi daudz ko alšvandzniekiem ir stāstīt par Milevski, kuru tie iesaukuši par mazo Mileško. Viņš ir gandrīz vienīgais tā laika Alšvangas mācītājs, kurš ar sekmēm ir paskubinājis jaunos suitus meklēt tālāk izglītību un mācīties par priesteriem. Par priesteri gan kļuva tikai viens – Pēteris Silovičs. Citi izvēlējās laicīgākus arodus.

Milevskis bija ļoti rosīgs būvniecībā. Viņa vadībā notiek Alšvangas baznīcas paplašināšana. Viņš arī uzceļ Alšvangas skolai otro stāvu un paplašina Gudenieku skolu, pie kuras ierīko telpas pagaidu baznīcai. Savulaik viņš esot cēlis arī baznīcu Bauskā. Arī pats Milevskis beigās pārceļas uz Gudeniekiem kādā dzīvoklī pie skolas un par skolotāju tur ieceļ ķeizara gvardes kareivi Miķeli Cīruli. Ieceltais skolotājs vēlāk sadusmots apsūdz valdībai savu labdari un Milevskis tiek izsūtīts uz Sibīriju, kur viņš ir strādājis kā vikārs Tomskā. Bandīti tur to esot nogalinājuši dievkalpojuma laikā. Tā caur savu centību ir aizgājis bojā priesteris, kurš sevišķi ir mīlējis skolas darbu un Alšvangas skolā pat pats pasniedzis tos priekšmetus, kurus primitīvais skolotājs nav pratis un tāpēc skolēniem tos nemācījis.

Prāvests Proņevičs bija cerējis Alšvangā nodzīvot līdz nāvei, lai tur arī tiktu apglabāts. Tā domāja arī draudzes locekļi, kuriem bijusi pārliecība, ka viņu prāvests esot pie Alšvangas baznīcas pielaulāts, kāpēc nekas to nevarēšot projām aizcelt. Vecuma sagrauzts, uz nūjas atspiezdamies, viņš vairs nevarēja pilnīgi izsekot visas vietas ne baznīcā, nedz arī draudzē. Tāpēc vienā otrā vietā radās nekārtības un beigās bīskaps bija spiests sūtīt uz Alšvangu jaunu prāvestu, bet Proņeviču pārcēla uz Janišķiem Lietuvā. Atvadoties no alšvandzniekiem, prāvests Proņevičs draudzes locekļiem ir pateicis, ka pats viņš būšot tālu, bet viņa gars būšot Alšvangā. Pēc pārcelšanās uz jauno vietu prāvests Proņevičs drīz miris. Alšvangā prāvests Proņevičs ir palicis labā atmiņā, izņemot varbūt Ozolmuižas būdiniekus, kuriem atņemtās ganības Proņeviča laikos piešķirtas baznīcai, par ko ir norisinājusies īsta cīņa.

1888. gadā uz Alšvangu par prāvestu atnāk no Līvbērzes spēka un enerģijas pilns priesteris Antons Švatelis, kurš bija mācījies Kauņas garīgajā seminārā. Viņš ir bijis labs zemkopis un saimnieks. Prāvests Švatelis uzaris un izkultivējis ganības, iekopis laukus, uzpotējis visa plašā augļu dārza ābeles. Nenogurstošs viņš ir bijis arī baznīcas darbā. Ierīkojis ērģeles, kuras lai gan iepriekšējā prāvesta laikā pasūtītas, tomēr līdz šim nav bijušas uzstādītas. Par ērģelnieku un skolotāju viņš uzaicina jaunu un spējīgu darbinieku Šteinbriku.

Prāvests Švatelis esot pārtraucis mirušo apbedīšanu baznīcas kapsētā un iesvētījis jaunos Lapu kapus. Lūdzamajās dienās pirms Jēzus Debeskāpšanas svētkiem viņš rīkojis procesiju uz šiem kapiem. Ejot dziedāja Visu Svēto litāniju.

Prāvests ir viens pats bez vikāra, un tomēr apkalpo plašo Alšvangas un Gudenieku novadu un vizītē draudzi. Prāvesta Švateļa laikos skolotāja Šteinbrika vadībā baznīcas koris ir tik spēcīgs un labs, ka to pat Reģu muižas barons esot aicinājis dziedāt viņa dēla bērēs, par ko alšvandznieki nav varējuši nobrīnīties. Par dziedāšanu latīņu valodā baznīcā draudzes locekļi sākumā gan nav bijuši sajūsmināti un tā viņiem likusies pat piedauzīga. Kad dziedājuši dziesmu Kyrie eleyson, alšvandzniekiem licies, ka kliedzot Ķeri Liezonu – kāda dziedātāja, saimnieka māju vārds. Smieklīga arī likusies skolotāja diriģēšana ar nūju rokā, jo izskatījies, it kā gans ar nūju, stāvēdams pret dziedātājiem, vicinot uz tiem kā aitām, lai nepārlec pār koka balustrādi.

To visu prāvests Švatelis ir paspējis panākt divos gados. Cara valdībai viņa rosība nav patikusi un tā pieprasījusi viņu pārcelt uz kādu mazāku draudzi. Viņš tiek pārcelts uz Dunavu Zemgalē, kur, strādādams tikpat rosīgi, uzceļ tagadējo Dunavas skaisto baznīcu. Prāvests Švatelis alšvandznieku skatījumā spīd kā zvaigzne pie viņu draudzes apvāršņiem. Viņa ātro aizcelšanu alšvandznieki priekšniecībai nevarēja piedot un tāpēc pat nevarēja ieredzēt viņa pēcteci.

1890. gadā par prāvestu Alšvangā tiek iecelts Augustīns Lukša. Viņš ir labs sprediķotājs, attapīgs un darbīgs saimnieks, iecienīts biktstēvs, bet vispār draudzē netiek mīlēts tikai tāpēc, ka varēja izmantot Švateļa darba augļus. Pārcelts uz Skaistkalni viņš iemanto skaistkalniešu nedalītu piekrišanu. Lukša izdeva plašu katehismu un izlabotu Lielo Dziesmu un Lūgšanu grāmatu. Alšvangā gan to neieviesa, jo dziesmas nesaskanēja ar vecās grāmatas dziesmām. Viņš ir cēlis arī Jaunjelgavas baznīcu.

1894. gadā par prāvestu uz Alšvangu atnāk Jāzeps Simovičs no Dvietes. Pieradis pie augšzemgaliešiem, viņš nevarējis izprast noslēgtos alšvandzniekus un, lai gan prāvesta amatā paliek trīs gadus, nespēj Alšvangā iedzīvoties. Tāpēc pilnībā zudis no alšvandznieku atmiņas. Toties viņam Alšvangā ir centīgs vikārs – Eduards Semenovičs, kurš pats sevi dēvē par dižo puisi: Prāvests ir saimnieks, es tikai dižais puisis. Tauta viņu sauca par jauno kungu, bet faktiski viņš ir draudzes saimnieks, kurš prāvestam atstājis tikai saimnieka godu. Semenovičs bija īsts suitu kungs un kā tāds no visiem draudzes locekļiem ļoti iecienīts. Vikārs Semenovičs tik attapīgi vada lietas, ka pat pašu prāvestu izstumj no Alšvangas, kā tas ezis čūsku no alas pasakā. Beigās Simovičs piekrīt izbraukšanai no Alšvangas.

1897. gadā Kauņas garīgajā seminārā studējušais Eduards Semenovičs tiešām tiek iecelts par Alšvangas prāvestu. Viņam izdodas izvadīt arī otru vikāru – Jūliju Narķeviču. Tagad jaunais un spēka pārpilnais priesteris, kurš rokām locījis pakavus, tāpat kā jaunās dienās kādreizējais Alšvangas prāvests Proņevičs, starp alšvandzniekiem jūtas kā zivs ūdenī. Semenovičs 9 gadus paliek prāvesta amatā un arī veic savam spēkam piemērotus darbus. Viņš uzbūvē jaunus akmens staļļus, kas vēl šodien no tālienes rāda, ka tā ir mācītāja „muiža”. Milzīgo ēku būvēja draudzes locekļi saimnieciskā kārtā, un prāvests ir pirmais starp akmeņu skaldītājiem. Viņš arī vada būves darbus un viņa stingrā uzraudzībā darbs labi sokas. Tāpat tiek vēl uzcelta jauna ķestera māja, pārbūvētas klētis un vecā kooperatīva ēka. Semenovičs plānoja būvēt arī jaunu baznīcu un, iespējams, pat būtu to paveicis, ja šos plānus nebūtu izjaukuši 1905. gada nemieri. Soda ekspedīcijas vadītājs, nežēlīgais Sakas barons Brēdlichs lika pie Alšvangas muižas nošaut piecus revolucionārus. Jūrkalnieši, kas bija revolūcijā iejaukti, slēpās mežos. Brēdlichs deva goda vārdu, ka vainīgajiem neko nedarīs, lai tikai nāk no meža ārā. Cilvēki paklausīja, tāpēc, ka aicināja prāvests. Brēdlichs doto vārdu neturēja. Cilvēku sarūgtinājums vērsās pret Jūrkalnes prāvestu Jūliju Lindi un arī pret Alšvangas prāvestu Semenoviču. Tāpēc viņi abi no suitiem aizgāja. Semenovičs uz Lietuvu, bet Linde uz Līvbērzi.

Tikpat noteikts un enerģisks viņš ir draudzes darbā un morālisko nezāļu iznīdēšanā. Pats būdams atturībnieks, viņš stingri apkaro dzeršanu un smēķēšanu. Piedzērušos dauzoņas viņš personīgi iespundē cūku stallī dzēruma izgulēšanai un, ja atrod par vajadzīgu, arī noper, bet pīpmaņiem, kas uzdrošinās baznīcas tuvumā elkiem kūpināt, kājām samin pīpes. Viņa autoritāte ir tik liela, ka nevienam neienāk prātā citas domas, kā vienīga nožēla par savu grēku. Pēc Semenoviča vēl ilgus gadus pie baznīcas dzērājus neredzēja. Pat septiņus luterticīgos Ēdoles puišus, kas bija stājušies viņam ceļā, braucot amata darīšanās, viņš esot citu pēc cita iegāzis sniegā un uzmetis pa pāris reizēm ar savu ādas sitamo un, noteicis viņiem pamācību, kā vajag izturēties pret suitu kungu, mierīgi aizbraucis tālāk, bet pārmācītie domīgi devušies uz mājām. 1935. gadā kāds alšvandznieks man rādīja kroplo rokas pirkstu kā piemiņu no Semenoviča. Zemnieks esot līdzējis ievilkt laidaram milzīgos vērbaļķus, bet aizmirsis pīpi zobos. Nošmīkstējusi Semenoviča nūja un nodārdējuši vārdi: Vai tu nezini, kad var pīpot un kad nē? No tā laika pīpotājam pirksts palicis līks un nekustīgs.

Dižais propsts, kā Semenoviču alšvandznieki sauca, liekas ir pēdējais to mācītāju izlaidums, kuri tēvišķi pārmācīja savus garīgos bērnus ar cieta vai lunkana priekšmeta palīdzību. Semenovičs ar savu ādas sitamo ir kādreiz pārmācījis pat kādu ļoti cienīgu Alšvangas saimnieku, kurš pie viņa atnācis un vaļsirdīgi pateicis, ka gribot par viņu sūdzēties bīskapam. Semenovičs par to viņu tā pārmācījis, ka vaļsirdīgais zemnieks pat cepuri aizmirsis plebānijā un aizmirsis arī savu nodomu sūdzēties.

Vēl sliktāk izgājis kādam dzērājam, kuru tumšā rudens vakarā prāvests, iedams no skolas, pārsteidzis uz ielas plēšamies ar otru. Pēdējais aizbēdzis, bet pirmo prāvests tik spēcīgi iesviedis grāvī, ka tas kādu laiciņu gulējis pavisam nekustīgs. Vēlāk atžirdzis un nosēdies sācis balsī prātot, kas viņam varējis dot tik spēcīgu sitienu. Slēdziens bijis tāds: Viens no diviem – Ābis (kāds stiprais Ādams) vai Propa kungs!

Arī par vikāriem Semenovičam ir tādā vai citādā ziņā ievērojami vīri. 1897. gadā vikāra amatā Alšvangā darbojas liels lietuviešu patriots, asprātīgs humorists un labs mednieks Julijs Paļukas. 1899. gadā par vikāru ir Jānis Jakuška, kurš diemžēl ir bijis liels reibinošo dzērienu cienītājs. 1900. gadā – vikārs Miķelis Kazakaitis – ievērojams dziedātājs, kora vadītājs un labs pedagogs. Viņam 1901. gadā seko prāvesta cienīgs spēka vīrs Stanislavs Bullo, kas teicis skaistas, bet pārāk īsas mācības. 1902. gadā ir jau divi vikāri: dievbijīgs un labs sprediķotājs Francisks Vitķevičs un Lietuvas dzejnieks Jāzeps Šnapstis (pseidonīms – Margalis). Šis pēdējais ir nocirtis alšvandzniekos pie Ķiņķu mājas liepu, zem kuras no Alšvangas izraidītais luterāņu mācītājs Lizanders 1634. gadā bija teicis pēdējo mācību un pareģojis katoļticības bojāeju Alšvangā reizē ar pašu liepu. Pravietis, kā redzams, viņš tomēr bijis slikts, jo katoļticība Alšvangā arī vēlāk ne tikai pastāvēja, bet vēl nostiprinājās un uzplauka. Saskaņā ar Pēteri Upenieku, liepas nozāģēšanas iniciators un organizētājs ir bijis Jūrkalnes prāvests Jūlijs Linde.

Ar 1904. gadu uz Alšvangu par vikāriem tiek sūtīti mācīti vīri: plaši izglītotais A. Jozefovičs un pazīstamais vēlākais teoloģijas fakultātes profesors Rīgā – Pāvils Ozoliņš. 1905. gadā Alšvangā darbojās Konstantīns Jadviršis.

1900. gadā par priesteri tiek iesvētīts alšvandznieks Pēteris Silovičs, dzimis 1873. gadā nabadzīgā meža būdiņā. Ar priestera Milevska palīdzību viņš pabeidza Kuldīgas skolotāju semināru un pēc tam strādāja Rīgas katoļu skolā par skolotāju. Labvēlīgu cilvēku atbalstīts viņš iestājās Pēterburgas garīgajā seminārā un to pabeidza 1900. gadā. Prāvests Silovičs strādāja Rīgā, , Bolderājā, Sibīrijā, atkal Rīgā Sv. Alberta baznīcā. Miris 1933. gadā un apbedīts Sv. Miķeļa kapsētā. Priesteris Pēteris Silovičs apgādāja latviešu katoļus ar vairākām vērtīgām grāmatām. Viņš izdeva lūgšanu grāmatu Rožu kronis divos izdevumos, Maija mēnesis divos izdevumos, Evanģeliji svētdienās un svētku dienās, Derības stāsti un katehisms. Baznīcas vēsture divos izdevumos. Dažādi apoloģētiski jautājumi: Vai ir Dievs? u.c., Sv. Mateja Evanģelijs un citas grāmatas.

1906. gadā par prāvestu uz Alšvangu atnāk Kauņas garīgajā seminārā studējušais Jāzeps Jasinskis. Labs lauksaimnieks un mednieks, kurš galvenokārt nodarbojās ar saimniecību un, kā viņš pats man kādreiz izteicās, kam prieku dara agrā rītā basām kājām iet uz lauku pārsiet zirgus. Draudzē tas neieguva simpātijas, jo vāji sprediķoja. Alšvangā šajā gadā strādā divi jauni vikāri: jau minētais P. Ozoliņš un vēlāk ilggadīgais Rīgas kūrijas kanclers Eduards Stuķels.

1907. gadā par vikāru ir Romualds Šiļunas, 1909. gadā Dedello, kuru tauta iesaukusi par mazo Diedeli, jo viņš tiešām bija maza auguma, bet lielas balss īpašnieks. 1913. gadā vikāra amatā Alšvangā ir P. Remjazas, nosaukts par Remesu (māju vārds Alšvangas pagastā). Viņš bija varbūt vienīgais priesteris, kurš neiemācījās latviski, tāpēc sprediķus neteica. 1916. gadā ierodas priesteris Jānis Šleinis – labs runātājs, un uz kādu laiku viņam pievienojas tāda pati slavenība daiļrunībā – Jānis Auders. 1918. gadā vikāra amatā te darbojas vēlākais Līvbērzes prāvests un Jelgavas dekāns Mārtiņš Kaļķis.

gadā iesvētīja priesteri Vincentu Strelēviču, dzimis 1888. gadā Alšvangas (tagad Gudenieku draudzes) Kaibutos. Beidzis Kuldīgas klasisko ģimnāziju viņš iestājās Pēterburgas garīgajā seminārā un to pabeidza kā teicamnieks 1914. gadā. Bija kandidāts augstākām studijām ārzemēs, bet studijas izjauca karš. Strelēvičs bija vikārs Līksnā, Rīgā, prāvests Rubeņos, dekāns Bebrenē, Skaistkalnē un Aglonā, Kūrijas notārs Rīgā un garīgā semināra ekonoms.

gadā no Jūrkalnes par prāvestu uz Alšvangu tiek pārcelts Jāzeps Čamanis, vēlāk visā Latvijā pazīstams kā izglītības ministra biedrs. Tas bija pabeidzis Kauņas semināru un Pēterburgas garīgo akadēmiju. Viņš bija liela auguma vīrs ar varenu balsi un labs runātājs. Kamēr viņš vēl bija Jūrkalnes prāvests, tas Alšvangā ieradās mēneša pirmajās svētdienās un teica savus aizrautīgos sprediķus. No Alšvangas tas aizgāja uz Dagdu par dekānu, tad bija kara kapelāns, baltkrievu ģimnāzijas direktors Daugavpilī un pēc tam Izglītības viceministrs. Miris Romā.

gadā Alšvangu apmeklē svētā Tēva Apustuliskais vizitators Dr. Antonins Zecchini, vēlāk Sv. Krēsla Nuncijs Latvijā.

1924. gada vasarā Alšvanga piedzīvoja sevišķu notikumu. Prāvests pasludināja, ka atbrauks bīskaps draudzes vizitācijā un dalīs iestiprināšanas sakramentu. Bīskaps Alšvangā jau nebija bijis vairāk kā 40 gadus un iestiprināti bija tikai tie, kas jau pāri pusmūžam. Ieradās bīskaps Jāzeps Rancāns un trīs dienas dalīja iestiprināšanas sakramentu. Iestiprināmo rindas vijās vairākas reizes ap baznīcu.

1924. gadā Alšvangas prāvesta amatu ieņem Kauņas garīgajā seminārā studējušais Alberts Piebalgs. Viņš pēc dekāna Lukšas nāves Kuldīgā tiek iecelts arī par Kurzemes dekānu, tādā veidā uz īsu laiku pārvērsdams Alšvangu atkal par dekāna sēdekli. Alberts Piebalgs bija apdāvināts, muzikāls cilvēks ar dzejnieka talantu un vētrainu fantāziju. Viņš iedomājās, ka visam ir jānotiek tā, kā tas viņam šķiet vislabāk. Viņš nespēja iedzīvoties suitu gara noskaņā un nevarēja iedomāties, ka pavisam drīz sekos pilnīgi cits vēstures pagrieziens, kad priesteris daudz vairāk panāks ar pazemīgu un izturīgu mīlestību, nekā ar stingru prasību, lai visi rīkojas tā, kā tas prāvestam liekas vislabāk ne tikai garīgajos jautājumos, bet arī tīri saimnieciskā dzīves jomā. Ar savu aso nostāju dekāns Piebalgs no sevis atstūma pat tos, ko viņš bija ieguvis ar savu vareno jūtu spēku un ar aizrautīgo runas plūdumu, tāpēc pavisam nedaudz bija to, kas viņam aizejot skuma.

Dekāna Piebalga nemirstīgais darbs un lielākā dāvana visiem latviešu katoļiem ir viņa izdotās grāmatas. Ar savām grāmatām viņš tālu paceļas pāri līdzšinējiem izdevējiem. Savu izdevniecības darbu viņš sāk ar tipogrāfijas Klints nodibināšanu Alsungā 1927. gadā. Sākumā viņš iegādājās tikai mazu kājminamu mašīnu. Tipogrāfijā darbojās trīs sievietes iesācējas. Iespieda Dzīvā Rožkroņa noslēpumu lapiņas un dažas paša Piebalga tulkotas, vai arī sarakstītas neliela formāta garīga satura brošūras. Otrajā gadā drukāja neliela formāta vietējo ziņu lapu Vērotājs. Sākot ar 1929. gadu sāka drukāt katoļu mēnešrakstu Gaisma. Tipogrāfiju paplašināja, iegādājās lielāku iespiedu mašīnu, nodrukāja grāmatiņu Maranatha un Sv. Jēzus Bērna Terezes grāmatiņu.

1934. gadā pats Piebalgs pārcēlās uz Cēsīm un uz turieni pārcēlās arī tipogrāfija, paplašinot to ar Darbs un Zinības Daugavpils nodaļas mašīnām. Gaisma iznāca paplašināta, lielākā formātā. Visvērtīgākais darbs bija lūgšanu grāmata Rožu Kronis, kas piedzīvoja trīs izdevumus un mazā lūgšanu grāmata Lai nāk Tava Valstība. Arī citas Piebalga izdotās grāmatas bija tikpat kā Dieva dāvana.

A. Piebalgam palīgā no Skaistkalnes tiek dots jau vecāks mācītājs Antons Kveders, liels lingvists, klasiķis un jaunatnes draugs, bet ļoti vājš sprediķotājs. Priesteris Kveders bija sirsnīgs un tēvišķīgs, gādīgs, strādīgs un akurāts. Savus sprediķus viņš rūpīgi gatavoja un uzrakstīja. Dikcija sprediķos viņam bija pavisam nožēlojama, taču cilvēkiem viņa sprediķi patika. Savā privātajā dzīvē tas bija īsts stoiķis un vārda pilnā nozīmē katoļu priesteris. Vēlāk viņš ir par prāvestu Gudeniekos un Kuldīgā, kur arī nomira, klusītiņām, varētu teikt in odore sanctitatis.

Dekāna Piebalga laikos kā vikāri Alšvangā vēl darbojās: Bronislavs Dūre, Aleksandrs Vanags, Dominiks Maķejonoks, Vaclavs Kozlovskis (abi pēdējie vēlāk redierunt as statum civilem).

1932. gada septembrī uz Alšvangu par vikāru no Jaunaglonas atnāca Pēteris Upenieks, dzimis 1906. gadā Alšvangas draudzē, Lienotu mājās. Viņš bija pabeidzis Rīga garīgo semināru un iesvētīts 1930. gadā. Strādājis Jaunaglonā, Alšvangā, Subatē, Brunavā, Viļānos. Vēlāk 1944. gadā Pēteris Upenieks pabeidza Teoloģijas fakultāti un turpināja darboties Aizputē, Talsos un Bauskā. No 1953. gada viņš strādāja Rīgas garīgajā seminārā par kapelānu līdz pat savai nāvei 1972. gadā. Savas dzīves laikā Pēteris Upenieks ir sarakstījis vairākas grāmatas, no kurām publicēta ir Balandnieki.

Prāvestu A. Piebalgu 1933. gadā Alšvangā nomainīja no Lēnām pārceltais vēlākais kardināls, Pēterburgas garīgo semināru pabeigušais Juliāns Vaivods. Viņš trīs gadus apkalpoja draudzi viens pats, ja neskaita pēdējos pāris mēnešus, kad par vikāru tika atsūtīts Jāzeps Kupinskis. Juliāns Vaivods runāja īsti pa suitu gaumei, bez patosa, sirsnīgi un lietišķi. Viņa laikā baznīcai uzlika jaunus griestus, paneli apšuva ar dēļiem, baznīcu izbalsināja kā no ārpuses, tā no iekšpuses, gadsimtu vecajai, mitrajai dzīvojamajai mājai piebūvēja sausu koka apdzīvojamo daļu un uzcēla otru stāvu. Ziņa pa Vaivoda pārcelšanu uz Jaunjelgavu tika uztverta ar neviltotām skumjām.

Trīsdesmitajos gados (iespējams 1939. gadā) tika izveidoti un iesvētīti Kalnbirzes kapi.

1936. gada rudenī par Alšvangas prāvestu tika iecelts agrākais Dvietes prāvests Boļeslavs Dižgalvis, Kauņas garīgā semināra absolvents. Viņam draudzes apkalpošanā palīdzēja priesteris Kupinskis un vēlāk Rolands Veģis. Boļeslavs Dižgalvis uz Alšvangu pēc Juliāna Vaivoda nāca nelabprāt sakot, ka Vaivodu no Alšvangas izcēla tāpat, kā no mutes izrauj veselu zobu. Viņš Alšvangā neveica lielus būvdarbus, bet ar savu gaišo prātu, mieru un labsirdību alšvandzniekiem kļuva par tēvu. Viņa sprediķi nebija sevišķi ievērojami, bet viņa labā sirds pie sevis saistīja. Pie viņa konfesionāla vienmēr bija grēku sūdzētāju rindas, jo cilvēki atzina, ka nevienam nevar tik labi savu sirdi atklāt kā vecajam prāvestam. Prāvests Dižgalvis šķīrās no šīs zemes Alsungā 1964. gadā un ir apglabāts Kalnbirzes kapos. Aizkustinoši bija tas, ka Alsungas vīrieši paši piesolījās savu labo Tēvu aiznest līdz kapiem uz saviem pleciem. Celiņš līdz kapam bija nokaisīts zaļām skujiņām un zilām vizbulītēm. Prāvestam Dižgalvim bija vairāki vikāri: Vaclavs Kozlovskis, Jāzeps Kupinskis, Broņislavs Dūre, Eduards Putnis un Rolands Veģis.

1955. gadā uz Alsungu atnāca Boļeslavs Zveisalnieks, pabeidzis katoļu garīgā semināra divus kursus un vienu semestri. Viņš prata uzstāties un ieguva cilvēku simpātijas, tomēr necieta nekādus aizrādījumus ne no priekšniekiem, ne no vecākiem kolēģiem. Zveisalnieka laikā tika izbalsināta baznīca. Viņš apostāzēja.

Pēc Zveisalnieka 1955. gadā no Tukuma nāca garīgo semināru pabeigušais Andrejs Mocāns. Viņš bija labas dabas un saticīgs, bet neprata priesterībā parādīties ar īsto stāju. Arī viņš apostāzēja.

1956. gadā uz Alsungu atnāca prāvests Bernards Mortuks. Pirms tam viņš bija strādājis Tukumā un Līvbērzē. Viņš labi sapratās ar veco Monsenjoru Dižgalvi, bija strādīgs un ar visiem laipns un sirsnīgs. Viņa laikā vairākiem kapiem tika uztaisīts žogs un nobalsināta baznīca. 1965. gadā viņu pārcēla uz Bebreni, kur viņš arī 1969. gadā nomira un tika apglabāts. 1957. gadā Alsungu vizitēja bīskaps Dr. Pēteris Strods, bet 1967. gadā bīskaps Prelāts Juliāns Vaivods.

Prāvesta Bernarda Mortuka laikā Alsungas baznīcā sāka darboties ķesteris Pēteris Zommers, kādreizējais ķestera Pāvila Zommera dēls, dzimis 1903. gadā nabadzīgā meža būdiņā. Viņš ļoti gribēja mācīties un kļūt par priesteri. Ar šo nolūku viņš iestājās Viļānu klosterī, bet tā kā viņš jau bija beidzis kara dienestu un bez pamatizglītības, tad viņam klosterī uzticēja saimniecības vadību, lai tā dotu iespēju mācīties jaunākajiem. Ķestera pienākumus Alsungā Pēteris Zommers veica ar lielu mīlestību. Šis vienmēr sirsnīgais ķesteris nomira zaudējis redzi 1989. gadā un tiek apbedīts Kalnbirzes kapos.

1965. gadā Mortuka vietā uz Alsungu atnāca dekāns Jānis Voitiņš, kurš pirms tam bija strādājis Valmierā un Kombuļos, un arī Gudeniekos. Viņa laikā nobalsināja baznīcu, ielika otrus logus, izlaboja jumtu un satrūdējušo paneli. Jānis Voitiņš Alsungā nostrādā līdz 1984. gada septembrim, kad to pārceļ uz Ludzu, bet vēlāk uz Valmieru.

Pēc dekāna Voitiņa uz Alsungu no Kuldīgas atceļ Pēteri Stukļu, kurš Alsungā nostrādā līdz 1992. gada maijam. Tad prāvests Stukļa tie pārcelts tālāk uz Liepāju par Kūrijas kancleru. Tomēr viņš saslimst un 1993. gada beigās mirst. Savu pēdējo atdusas vietu viņš izvēlas Alsungā pie baznīcas.

Pēc Pētera Stukļa pārcelšanas Alsungu līdz 1994. gada augustam apkalpo Agris Lēvalds, kurš tajā laikā strādā arī kā Ventspils prāvests.

Pēc prāvesta Lēvalda darbu Alsungā uzsāk no Kuldīgas pārceltais Viktors Grebeško, kurš Alsungā nostrādā līdz 2007. gada maijam.  2007. gadā tiek atjaunota maija krustu dziedājumu tradīcija.  

Prāvesta Grebeško vietā nāk Jūrkalnē dzimušais Toms Priedoliņš, kurš gan šeit paspēj nostrādāt tikai trīs mēnešus – līdz jūlijam, kad tiek pārcelts tālāk uz Ilūksti, pēc tam uz Kolku.  Šajā īsajā laikā viņš vada pirmo atjaunoto svētceļojumu uz Žemaišu Kalvāriju Lietuvā, kurā piedalās vairāk kā 20 cilvēki.  Svētceļojumi uz Kalvāriju ir sena suitu tradīcija no tiem laikiem, kad Alšvanga bija administratīvi pakļauta Telšu bīskapijai.  

Toma Priedoliņa vietā nāk prāvests Andris Vasiļevskis, kurš iegūst šeit lielu popularitāti un pievēršas arī saimnieciskajām lietām ierīkojot Alsungas baznīcā apkuri, remontējot ķestera māju un siltinot baznīcas griestus.  Prāvesta Vasiļevska laikā tiek ierīkota baznīcas ēkas fasādes izgaismošana un pie baznīcas mastā tiek pacelts pirmais suitu karogs Alsungā. 

Kopš 2015.gada jūnija draudzē kalpo priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga.