Skip to content Skip to left sidebar Skip to footer

Dievzemītes daiņudārzi

Šis A. Bērtiņa raksts pārpublicēts no laikraksta Bandava 1990. gada oktobra numura.

Jā, viena no suitu lielākajām bagātībām laikam ir, komponista Emiļa Melngaiļa vārdiem runājot , Dievzemītes daiņudārzi. Divdesmito gadu vidū ar daiņu vākšanu Kurzemē nodarbojies, Emilis Melngailis savas gaitas aprakstījis žurnālā Atpūta. Komponists, tāpat kā 10 gadus vēlāk rakstnieks Kārlis Students, kājām pārstaigājis Suitu novadu no Jūrkalnes līdz Alsungai, savās atmiņās raksta: Iegriežamies no lietus bēgdami Kunduru mājās meža malā. Te, Kunduros, skroderdienas. Nākamu svētdien kāzas vienam no daudzajiem dēliem. Kunduru mamma mūs mielo ar saldskābmaizi, kāzām ceptu, pienu, sviestu, alu, medu. Atspirguši ejam tālāk, garām suitu kapiem, gar krucifiksu svētītām labi koptām mājām. Ap pusdienas laiku esam Alsungā.

Te Emilis Melngailis apmeklē pazīstamo koklētāju Nikolaju Heņķi (Eņķi). Par šo tikšanos viņš stāsta: Laimīgi sastopu koklētāju mājā. – Vai jūs būtu tas Eņķis, – es prasu. Tad tas savukārt prašņā pēc mana vārda i vajadzības. – Jūs taču nebūsat tas Melngailis, kas Korātam – ? Manu vārdu nezin caur avīzēm, kuras te maz pienāk, bet caur Korātu, citu daudzinātu kokles meistaru, kas pērn Rīgā producējās …

Jau Eņķis ir uzskaņojis kokli. Klausamies vienu no viņa koncertgabaliem, kādu modernu deju. Bet mums nav ilgi jājautā pēc senatnējiem kokļubalsiem. Jau Eņķis dainē, ko meklējam. Reķu mājā, kur Eņķis dzīvo, pats saimnieks Peters Grieza arī ir koklētājs.

Vakarā, kad pie Ķaupu saimnieka Pinkuļa turpat netālītēs sarīkota sanāksme, bet Ķaupos tāpēc, ka tur norunāta nakstguļa, netrūkst arī stabules meistara Griezas. Te E. Melngailis pieraksta daudzas jo daudzas dziesmas un melodijas. Atpūtā lasām:

Suiti līgo ar saucēju, locītāju i vilcējām, kā godubalsu. Man izdodas, vērīgi sekojot, uzrakstīt to pašu dziesmu 8 variantos. Košākais balss, ko kopā dziedāja Margrieta Pinkulis ar Barbu Gruntmani, arī bija variantu izraibināts. Dainējam, dziedam līdz pulksten diviem naktī. Eņķis teic: uz redzēšanos Rīgā. Būšot braukt kopā ar Korātu, ņemot līdz dūdas, stabuli, kokles, rādīt Rīgai senatnes mūziku.

Bet Margrieta Pinkule – Pūpola (1899 – 1983), sava laika slavenākā priekšdziedātāja, vēl pirms desmit gadiem labi atcerējās Emiļa Melngaiļa ciemošanos Alsungā: Kad mūsmājās – Ķaupjos ieradās Emilis Melngailis un meklēja vecās suitu dziesmas, mēs ar manas mātes māsu Barbu Gruntmani dziedājām priekšā. Melngailis bija liels, dūšīgs vīrs ar labu atmiņu, vienmēr ļoti jautrs, pilns niķiem un stiķiem kā čigāns. Kad mēs nodziedājām meldiju, viņš, lēkādams pa istabas vidu un riņķī griezdamies, dziesmu atkārtoja, tad pierakstīja notis un dziesmu vārdus. Melngailis brauca pie mums vairākas reizes, līdz mēs 16 cilvēki braucām uz Rīgu, kur spēlējām suitu kāzas.

Jā, dziesmu suitos savākts ne mazums. Jau 1923. gadā Alsungā tautas dziesmu krājumu sarakstījis Pūpola kungs. 1924. gadā iznāk Bases Zvirbuļos uzrakstītas Kāzu dziesmas, bet 1937. gadā iznākušajā grāmatā Senās suitu kāzas un ķekatas publicētas jau 789 dziesmas. Kā stāstīja Margrieta Pinkule – Pūpola, viņai agrāk, cauru dienu dziedot, dziesmu nekad nepietrūcis, pašai pierakstītas 360 tautas dziesmas. Šodien folkloras fondos glabājas 52 813 suitu tautas dziesmas, bet 80 procenti no Latvijas muzejos savāktajiem senajiem latviešu mūzikas instrumentiem esot nākuši no Suitu novada.

Bet 1925. gadā notiek jau Margrietas Pūpolas pieminētais suitu otrais brauciens uz Rīgu. Šoreiz braucēji ir citi, bet uzvestas tiek atkal suitu kāzas. Sensuitu vedību vakars bija sarīkots Konservatorijā, bet, kā ziņoja Rīgas Ziņas, suiti demonstrēja savas gara mantas arī pie valsts prezidenta un vēlā vakarā mākslinieku klubā.

Atdzima senās suitu dziesmas un mūzika. Jau 1933. gadā suitu dziedāšana ieskaņota skaņuplatēs. 1935. gadā vasarā, Alsungā pie Strenceļu mājām Kauliņupes krastā pēc V. Lāča scenārija tiek uzņemta filma Dzimtene sauc jeb Kāzas Alsungā, kurā atainotas senās kāzu ieražas Suitu novadā. 1939. gadā suiti savu mākslu rādīt braukuši pat pāri jūrai – uz Zviedriju. Tagadējā Alsungas etnogrāfiskā ansambļa Suitu sievas dibināšanas gads oficiāli ir 1955. 1973. gadā atkal uz skatuves parādās uzvedums Suitu kāzas.

Suitu sievas piedalās mākslas filmas Pūt vējiņi! uzņemšanā, Nacionālā teātra izrādēs un dzied visur – Dziesmu svētkos, folkloras festivālos Latvijā, Lietuvā, Maskavā … 1982. gadā Kuldīgā pie muzeja atklāts tēlnieces Līvijas Rezevskas darinātais piemineklis Suitu sievas.

Viens no bagātākajiem daiņudārziem pieder teicējai Veronikai Porziņģei (1920 – 1990) no Alsungas Kaktiņiem. Viņas dziesmu pūrs ir Suitu sievu repertuāra pamatā. Viņai veltītu grāmatu pašlaik gatavo Alsungas bērnu mūzikas skolas pedagoģe, Spīdolas fonda stipendiāte Dace Nasteviča, kura savu brīvo laiku ziedo Suitu novada vēsturei un daiņudārziem. Grāmata par Veroniku Porziņģi būs pirmais šāda veida darbs Latvijā par suitu dziesmotajām bagātībām, priekšplānā izvirzot dziedātāju kā cilvēku un personību.

A. Bērtiņš

Attēlā: Sensuitu kāzinieki ar jauno pāri vidū viesojas Rīgā 1925. gada aprīlī. Sēž pirmajā rindā no kreisās: dūdinieks Pēteris Šeflers, koklētājs Nikolajs Heņķis, jaunais pāris – Trīne Pinkule un Andrejs Pinkulis.