Mārīte Sedliņa
Pirms pāris gadiem uz sarunu aicināju Gudenieku suiteni, folkloras gada balvas saņēmēju Mariju Sedliņu. Nu lielā dziedātāja jau aizsaulē, bet Dravniekos turpina saimniekot viņas meita Mārīte Sedliņa, kura šonedēļ gatavojas svinēt apaļu jubileju.
Vai Dravnieki ir Sedliņu dzimtās mājas?
Jā, tās cēlis mans tēvs, viņš dzimis tepat netālu, Kaibutos. No vecajiem laikiem saglabājusies māja, stallis, šķūnis un pirtiņa. Kad kolhozs taisījās likvidēties, uzcēlām lielo stalli, vēlāk pamazām kaut ko cēlām klāt.
Jūs esat liela ģimene?
Mēs esam četri bērni. Vēl ir vecākā māsa Irēna, kura dzīvo Kuldīgā, un brāļi Leons un Jānis. Man jau ir divi mazbērni, dēls pacentās – tapu par omammu agrāk nekā vecākā māsa! Senākus radurakstus neesmu pētījusi, viena radene solījās, ka taisīs ciltskoku, iedošot man arī. Bet laikam vēl nav sanācis, vismaz neesmu neko dzirdējusi.
Dravniekos saimniekojam kopā ar Leona ģimeni. Visu darām kopā, lai gan skaitās, ka katram ir sava saimniecība. Man ir govis, bet Leonam – jaunlopi, graudi. Vecajai mājai piebūvēja klāt otru, dzīvojam it kā katrs savā mājā, bet zem viena jumta. Un durvis pa vidu. Arī Jānis dzīvo tepat netālu, lielākos darbos esam kopā. Piemēram, siena laikā Jānis un kaimiņš, Lagzdiņu Ivars pļauj un groza, bet Leons presē.
Vai mācījies tepat Gudeniekos? Un ko darīji pēc tam?
Gudeniekos pabeidzu pamatskolu, bet vidusskolā gāju Alsungā. Par Gudenieku skolu žēl, ka tā stāv tukša. Es brīnos, kā Gaņģīšu Lūcija tur vēl var dzīvot, man būtu bail, tik liela māja. Pa dienu nez kas tur var ielīst! Uzreiz pēc skolas sāku strādāt putnu fermā, un tur nostrādāju līdz pat kolhoza likvidēšanai. Audzējām broilerus, gadā četras reizes atveda cāļus. Viens cikls divarpus mēneši, pa starpu divas nedēļas tīrījām un dezinficējām fermu, mainījām kūdru. Sanāk no 1977. līdz 1992. gadam. Kopš tā laika strādāju tepat. Pensijai neko nekrāju, pārāk liels tas nodoklis jāmaksā. Un kas zina, vai vispār mēs tik ilgi nodzīvosim, tagad jau sola, ka pensijas vecumu vēl paaugstinās. Mamma gan nodzīvoja līdz 80, arī viņas māsas apmēram tāpat.
Vai mammas pēdās nav mēģināts iet?
Nē, dziedāšanai neiznāk laika – man jau te ir lopu bars! Kas tad to manu saimniecību pieskatīs, ja es skriešu riņķī? Kad mamma braukāja dziedādama, mēs, bērni, kopām un slaucām govis, bet tad jau bija tikai viena vai divas. Mammas tautastērpu gan kādreiz uzvelku, radiniece Smidrovsku Margrieta mani sarāja, ka neesmu pa Jāņiem uz baznīcu mātes brunčus uzvilkusi, vajagot izvēdināt! Daži ir piedāvājuši, lai tās drēbes pārdodu, bet to gan nedarīšu. Kas zina, varbūt mazbērni gribēs vilkt, varbūt pat ies dziedāt. Mamma jau bija visu ko savākusi. Reizēm iedodu kaut ko no viņas drēbēm Ručam (Marijai Steimanei – aut.) uzpucēties, viņa jau vēl visur kur peras riņķī.
Vai jubileju arī svinēsi?
Jā, citādi ir tā, kā mēs kādreiz runājam – vienīgā vieta, kur iznāk satikties ar radiem, ir bēres. Daina (Bērende – aut.) pierunāja, ka jātaisa balle, solīja jauno pagastmājas zāli piešķirt. Es tur būšu pirmā, Daina teica, ka ieiešot vēsturē. Ielūdzu tikai brāļus un māsu, viņu ģimenes un vēl arī brālēnus un māsīcas. Pat bez viņu bērniem sanāk ap 50 cilvēkiem. Galdu klāšanu noteikti pasūtīšu Kuldīgā, tagad jau tādas lietas paši vairs nedara.
Jura Lipšņa teksts