Jānis Vilerts

RĪTDIENAI NO ŠODIENAS

DOMĀJOT PAR JĀNI VILERTU (senioru)

                          01.10.1943. -11.01.2021.

   Visumā viss ir kārtībā – saule, mēness, jūra…Tu saņem šo potenciālu, tas tevī ir ielikts. Tad tikai ļauj dzīvei plūst tev caur. Dzīvei vajadzīga šī struktūra – būt uztveramai. Tad sapņi izauklēti un sajūtām piepildīti – uzlādēti. Tad vaļā būs visas slūžas – lēmums būs jāpieņem un mērķtiecīgi jārīkojas.

   Neticami lielā mērogā domājošs cilvēks – Dievs man atsūtīja šo vīrieti, bet varbūt mani dāvināja viņam.

   “Bērzkalnos”1943. gada 1. oktobrī Jānis Vilerts ienāca šajā pasaulē Lidijas un Indriķa ģimenē. Jāni ģimenē sagaidīja ar mīlestību kā 3 dēlu. Viņu auklēja arī mātes vecāki Margrieta un Andrejs Bērziņi, kuri laulību svētību bija saņēmuši Jūrkalnes baznīcā.

   Pārticībā ritēja dienas. Vectēvs Andrejs bija mežsargs – darbīgs, zinošs saimnieks, kas labprāt savā jaunuzceltajā mājā (1939.) uzņēma viesus. Labības kulšanas laikā, organizēja talkas ar savu kuļmašīnu. Vecāmāte Margrieta vadīja saimniecību. Vecāki Lidija un Jndriķis bija beiguši Kuldīgas ģimnāziju. Tēvs strādāja valsts darbā – Stirnas stacijā par laukuma pārzini, bet mamma -grāmatvede Stirnas koku zāģētavā.

   Otrā pasaules kara laikā “Bērzkalnu” mājās apmetās vācu armijas štābs. Indriķis šo laiku pavadīja otrā stāva bēniņos, slēpnī. Satraucoši, bet veiksmīgi. Vācieši neaiztika mājas ļaudis. Tieši otrādi, dalījās ar to, kas bija. Mazo Jānīti ēdināja ar mannā biezputru, tas spilgti palicis prātā.

   Kad beidzās karš, nedrošība, šausmas klīda apkārt un 1949.gada 25.03. atrada “Bērzkalnu” mājas ļaudis. Agri no rīta kravas mašīna iebrauca sētā, lai vectēvu – mežsargu un vecomāti izvestu uz Sibīriju, Omskas apgabalu. Tik vienkārši – paņēma līdzi arī meitas Lidijas ģimeni ar 5 bērniem. Bija vien stunda, lai zaldātu apsardzē, paņemtu kādu mantu. Jāņa tēvs Indriķis, būdams patiesi uzticīgs savai ģimenei, pārnāca mājās, jo jau no mežmalas redzēja notiekošo un devās līdzi nezināmajā. Par šo šausmu dienu, ģimenēs atcerēsimies vēlreiz un vēlreiz. Palika jaunā māja (300 m uz jūras

                                                         –  1  –

pusi ir vecie “Bērzkalni”, kur šodien ir tikai pamatu vieta) ar iekārtotām, mēbelētām istabām, traukiem, sadzīves priekšmetiem, dārzu, lopiem … Palika gaišām, siltuma piepildītām izjūtām.

   Sākās aukstuma, bada, izmisuma dienas un gadi. Sasalumā, nekurienē ģimene veidoja jaunu māju un dārzu.  Bada sajūta, ko bērns un pusaudzis piedzīvoja, atgriezās vēlreiz un vēlreiz. Ar sajūsmu  un baudu klausījos stāstu par sūtījuma saņemšanu no mātes Lidijas māsas Lūcijas.  Lūcija .Subača ar meitām Rūtu un Daci aizbrauca bēgļos ar vienu no pēdējiem kuģiem uz Vāciju. Tur tika bēgļu nometnē un tad kuģī, kas dodas uz ASV. Tā Rūta, kas dzimusi “Bērzkalnu” mājas otrā stāva dienvidu puses istabā, gadu pirms Jāņa, nonāca pasaules otrā pusē. Mamma Lūcija par “Bēzkalniem” bija uzbūrusi vissaulainākās, siltākās emocijas. 1992. gada vasarā Rūta pirmo reizi ciemojās savas dzimtas mājā.

   Kad ģimenei 1959. gadā radās iespēja atgriezties Latvijā no deportācijas Sibīrijā, ģimene tūlīt izmantoja iespēju  atgriezties. Tika atstāta no jauna uzcelta un iekārtota māja un dārzs Sibīrijā. Bet skarbās atmiņas uzplaiksnīja  un neatkapās  arī gadiem ejot. Kā gan var aizmirst cīņu par izdzīvošanu, mūžīgo izsalkumu, aukstumu, kad mati piesalst pie grīdas gulēšanas laikā…

      Ir pasaules divas kā viena.

“Bērzkalnos” atgriezties nedrīkst un nevar. Mājai ir citi saimnieki un nepieciešamība. Arī izlaupītās mantas, citiem krietni vajadzīgākas… Pēc Jāņa pieprasījuma 1989. gada februārī Liepājas filiāles Arhīva Izziņa apliecina, ka “… mantu aprakstīšanas, novērtēšanas un nodošanas akts  par mantu 1949.g. arhīvā nav nodoti.” Andrejs – mājas saimnieks atgriezies, nespēj atstāt mājas un apmetas uz dzīvi savā pirtiņā, neatstājot to līdz aiziešanai aizsaulē. Apglabāts kapu kalniņā  Alsungā blakus savai māsai.

   Jāņa ģimeni pieņem tēva Indriķa māsa. “Plostnieki” ir māja pie Ventas, Kuldīgā ceļā uz  Saldu. 60-to gadu beigās Jāņa Tēvs Indriķis rod labvēlīgu situāciju un Kuldīgā būvē jaunu (jau otru) māju savai ģimenei. Jānis, būdams students, vasaras brīvlaikos fiziski strādā Daugavpilī  “lādējot” vagonus un nopelnīto algu iegulda būvniecībā. Tas jau ir laiks pēc vidusskolas  Kuldīgā  un  3  gadu   gara obligātā  dienesta   PSRS  armijā

•  2  –

Azerbaidžānā. Tur nežēlīgs karstums un izdzīvošanas prasmes.  Laikā, kad Jānis dienēja kara lidlaukā, notika karš Vjetnamā.  1995. gadā tiekoties ar brālēnu Juri Subaču ( mātes māsas Lūcijas dēlu no ASV Bostonas) izdzirdējām, ka šajā laikā Juris dienēja ASV armijā un kara lidlaukā sagatavoja lidmašīnas karam Vjetnamā.  Ar attālinātu laiku redzam – viena ģimene divās pretējās armijās.

   Studiju laiks – bioloģija un ķīmija bija tā brīža veiksme, jo no dienesta studiju solā, bet ne nejauša. Lieliska fiziskā sagatavotība un meistarība –  I sporta klase sporta vingrošanā.  ŠAHS – brīvības, spēka spēle. Tēva Indriķa liktie šaha spēles pamati un  Jāņa apņēmība, mērķtiecība, darba spējas, vainagojās ar izciliem panākumiem Latvijas mērogā jau studiju laikā. Tika iegūti uzticami draugi un plašs paziņu loks.

    Tas ir 1971. gada rudens KULDĪGĀ.  Sporta skolas šaha treneris Alberts Grandbergs dodas pensijā ar mērķi savā vietā redzēt Jāni Vilertu. Iesākās šaha spēles, trenera, sportista dzīves maratons. 30 darba gadi, viena darba vieta. Pateicoties asajam prātam, intuīcijai, darba spējām, intelektam, intravertajam raksturam  ĪSTS HOLIVUDAS VĒRTS STĀSTS.

   1973. gadā Jānis izvēlējās mani ( Daci Vilerti) par savu draugu, domu biedru un dzīvesbiedru.  Ģimenē piedzima divi dēli- Jānis juniors un Aivars. Mīlestības piepildītas dienas mājās un darbā. Vairākkārt biju aculieciniece, kā ar labvēlību, rūpēm, sirds intelektu, Jānis dalījās ar saviem audzēkņiem un tā visa pietika arī ģimenē.   

SAVU DZĪVI MĒS VELTAM TAM, KAM TICAM

      Rūpīgs, nenogurstošs ikdienas darbs. Drosme un vēlreiz drosme mērķtiecībai un ikdienā darītam. Tā Jānis Vilerts kļuva par Latvijas skolēnu izlases treneri un sacensību tiesnesi.  Kuldīgā tika organizētas republikas mēroga sacensības, kurās godalgotās vietas izcīnīja arī pašmāju sportisti.  Vairākkārt kuldīdznieki, arī abi Jāņa seniora dēli – Jānis un Aivars, spēlēja ārpus Latvijas skolēnu izlases sastāvā. Bija sacensību laiks, kad ceļasoma netika nolikta – sacensības skolēniem, sacensības pašam. Kur nu vēl  nopietna gatavošanās sacensībām, šaha teorijas studiju laiks. Savu laiku paņēma informācijas došana ”Šaha” žurnālam. Tajā glabājas pierakstītas šaha spēles, kuras meistarīgi nospēlējis pats Jānis. Kā aktīvam sportistam un sporta tiesnesim, viņam tika uzticēts  Kuldīgā  organizēt  Vissavienības 

•  3  –

sacensības “Baltais tornis” – sacensības, kuras vēlētos pie sevis organizēt katrs, no Tālajiem Austrumiem līdz Baltijas jūrai.  Jānis ir Latvijā sporta biedrības “Vārpa” čempions 15 gadu garumā!

   Mūsu ģimenē ar labvēlību un godprātīgi atbalstījām Jāņa idejas. Tās kļuva arī par mūsu idejām. Zēni- Jānis Juniors un Aivars ātri iegāja šaha pasaulē. Tēvs bija profesionāls, meistarīgs treneris un padomdevējs. Būt visiem kopā, vienam otru atbalstīt, deva enerģiju dzīvesprieku un mērķtiecību. Es pat labu laiku biju darba kolēģe, lai daļu no idejām varētu īstenot. Visas vasaras, sākot no laulības medus mēneša, pavadījām sporta nometnēs, kuru vadība bija Jāņa ziņā.  Īvandes muižā vēl šodien ir redzams mūsu darbs – lielā apļa ierobežošana ēkas priekšā.

  Lai augtu sporta meistarība, bērnu un jauniešu spēlēs piedalījās pieaugušie. Jānis izveidoja  “Kuldīgas šaha klubu”- nevalstisku organizāciju. Šīs idejas īstenošana bija iespējama tikai brīvā Latvijā.  Arī sapnis par brīvu Latviju tika izauklēts un sajūtām uzlādēts. 1991.gadā Barikāžu laikā, Jānis bija Kuldīgas televīzijas torņa aizstāvju vidū. Jau toreiz sapratām, cik tas ir liktenīgs pagrieziens Latvijai un mūsu ģimenei.  Tad Puča laiks Maskavā. To piedzīvojām “Bērzkalnos”. Ar cerību, ka divas reizes notikumi vēsturē neatkārtojas. Bija kaimiņos ģimene, kas neļāva aizmirst 1947. gada izvešanu: ”Skatieties, ka tikai nav otrreiz jābrauc.” Turpretī  Jāņa un Marijas Bērziņu ģimene, brāļi no kaimiņu mājām “Tauriņi”, Silvija Matuļēviča u.c.  pieņēma mūs kā savējos. Palīdzēja ar iedzīvošanos. Svinējām Jāņus ar Jāņa Bērziņa ( ja ir, tad tāls radinieks, tā toreiz nospriedām) brūvēto alu no mūsu pirmās graudu ražas. Siena laiks ar brāļiem “zaķiem”. Dīķa rakšana un zivju ielaišana, jo Jānis no Sibīrijas laika bija kaislīgs makšķernieks.  Kūts celtniecība – tas deva papildu enerģiju visiem –  abiem zēniem, Jānim un vectēvam Indriķim.  Indriķis uz “Bērzkalniem” no Sibīrijas atveda Latvijas brīvvalstī izpirkto zemes un mājas plānu (sastādīts  1922.g.30.decembrī Rīgā). Tas palīdzēja atjaunot saimniecību, jo sākums bija sarežģīts. Dokumentu kārtošana bija manā ziņā un vairākas reizes vajadzēja braukt apliecināt, ka īpašnieki ir atgriezušies.  Jānis pabeidza traktoristu kursus, jo īpašniekam bija nepieciešama lauksaimnieka izglītība. Indriķis uztaisīja bišu mājiņas un mums iemācīja kā darboties. Dūmu kanniņu  un instrumenti bija atvesti atpakaļ no Sibīrijas.

                                                    –  4  –

    1995. gadā  “Bērzkalnos” ir patiesi notikums  no smalkās pasaules izjūtām. Pie saimes galda Jānis  aicināja brāļus un māsas ar saviem bērniem. No Bostonas Amerikā atbrauca Lūcijas  bērni Rūta ar vīru Jāni Bibelnieku (apbalvots ar Trīs zvaigžņu ordeni), Dace un Juris  ar dēlu Juri.                                               

Rūta ar savu vīru Jāni mums organizēja uzņemšanu un ekskursiju Amerikā

1993. gada pavasarī, jau pirms dzimtas vēsturiskās – neatkārtojamās tikšanās. Tad redzējām, kā katrs no mums pieder Latvijai, gan tie, kas esam savā zemē, gan tie, kas nes šo ideju sevī būdami ārvalstīs.

  Skatoties no laika attāluma, liktenis Jāni Vilertu apvedis apkārt visai pasaulei. Dzīves ceļš iesākās “Bērzkalnos” un “Bērzkalnos” noslēdzies.

   Vai visi sapņi izsapņoti ?    Vai sapņi piepildīti?

   Vai lieki teikt, ka labvēlība un rūpes pret  līdzcilvēkiem, māka piedot, mīlēt to ko tu dari, ir atmiņu vērta šodien, lai to ienestu rītdienā.

P. S.      JĀŅA VILERTA vārds ierakstīts:

–  medaļa “1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme”

   (glabājas pie  dēliem);

– Latvijas Izglītības un Zinātnes ministrijas Goda un Atzinības raksti;

– nosaukums “Teicamnieks izglītības darbā”;

– šahā piemiņas medaļas un Diplomi dažāda ranga sacensībās par  

  uzvarām, panākumiem un profesionālu tiesneša darbu;

–  Kuldīgas pilsētas goda balva (pulkstenis).

2017. gadā visa saimniecība ir mantojumā Andreja Bērziņa mazdēla Jāņa Vilerta dēlam Jānim junioram, ko atbalsta brālis Aivars.

09.07.2022. Kuldīgas novada, Alsunga “Bērzkalnos”

Dace Vilerte  – sieva