Marija Oše
Marija Oše dz.Akots
Dzimusi 1942.gada. 5.aprīlī dzimtajās mājās Bērzkalnos ”Novadniekos”. Katrīnas un Jēkaba un Akots ģimenē. Tēvs Jēkabs Akots dzimis 1906.gadā Vecpilī. Māte Katrīna Akots dz.Skuja nāk no Jūrkalnes. Māte Dravniekos strādājusi par meitu. Tur arī iepazinušies.
Vecvecāki:
Tēva māte Anna Akots dz. Pūrīte, dzimusi 1918.?gadā nāk no Gudeniekiem.
Tēva tēvs Pēteris Akots
Mātes māte –Skuja dz.Pabērzis. Māte uzaugusi pie vecāsmātes. Māte dzemdībās mirusi.
Mātes tēvs – Jānis Skuja apglabāts Lažas kapos.
Marija precējusies ar Alfonsu Oši (1938-8.jūn.2018) no Rīvām ”Dārznieki”
Dēls Arnis Ošis dz.1963.g.: Trīs sievas un četri dēli.
Dairis Ošis (politiķis 2 augstskolas)
Viesturs Ošis no (no otras sievas)
Edgars Ošis (no otras sievas) abi dzīvo ārzemēs
Jānis Ošis, dzīvo Liepājā
Dairis Ošis(politiķis). Dairis, kas tai Kuldīgei kandidēja, bet netika 15 balsis tikai trūka. Maz trūka. 15 balsis. Jā. Jā, viņš jau 2 augstskolas ir beidzis un tagad viņam ar Rīgā pašam sava firma .
Alfons Ošis dz.1938.g., miris 2018.g. 8.jūnijā. Nāk no Rīvām Dārznieku mājām. Pašā dzelzsceļa malā viņš dzīvoja. Pie Rīvas upes.
Kad Alfons tagad nomira, visi četri (mazdēli) segu klāja, katrs no sava stūra.
Dēls Arnis mācījās Rīvas skolā Bērzos.
Kad jūs ievilkāt elektību mājās? Arnis izmācījās pirmo klasi pie lampas te. Pirmajā klasē viņš Rīvā gāja. Rīvās bija skola. Trīs gadus gāja Rīvās un izmācījās. Kurā gadā Arnis ir dzimis? 20 gadus par manīm jaunāks. 1963.g. Mana tante ar Rīvās gāja skolā no 1-3.klasei, bet viņa ir dzimusi 1949.gadā? Ā, tā jau tad bija pirmā skola. Bērzos, kas bija.
Un jaunā skola, kur Arnis mācījās? Tur jau tās barakas uzcēla. Cietumnieki jau cēla, taču tās Rīvas, to grants karjeru. (Pēckara gūtekņi??? ) no tiem viena otra meita dabūja bērnu, vien otra dabūja vīru. (smej) Nu zin, ka jauni ienākuši. Un tad jau tur uzcēla, četras tādas barakas.
Arnis tur mācījās? Tajās barakās, tur skola bija. Mazu laiciņu jau bija tā skola. Tas plāns jau bij liels. Ak, Kungs! Peldbaseinu cels un ko vis ne, bet pēdīg’ jau tā grante aptrūk. Nebija jau. Tad taču gāj pa pārs sastāviem uz Liepāju. Tos baltos ķieģeļus, silikona rūpnīcu. (…………………..) Un tad jau aptrūka un tad jau vis. Nu ja trīs trīsstāvu mājas uzcēla un tie cietumnieki uzcēla četras barakas. Vienē tad bija skola. Tagad jau vair nav. Tā viena tik ir palikusi.
Kur tās barakas ir, Rīvas stacijas tuvumā? Rīvas stacija vairs nav. Izraka bedri un iestūma iekšā to staciju un aiztaisīja. Es jau nav bijusi. Dēls ir bijis skatīties. Man ir grāmata par tām visām dzelzsceļa stacijām. To man Lidija (Steļņikova Alsungā) nopirka.
Kad sāki darba gaitas kur strādāji? Pirmos 2 gadus es strādāju mežniecībā, kad man palika 16 gadi un tad dzelzsceļu ravēj pa vasarām. Dzelsceļam bija jābūt tīram. Dārzs man varēja būt aizaudzis. To jau mamma te ravēja arī, es arī, bet dzelzsceļam man jābūt bija tīram. Katru mēnesi man bija savs posms jānoravē un tā kā Alfonam bija jāvadā meistars cauri uzņemt, tad viņš teica es neiešu klausīties, ka Tev nav noravēts. Ir jau pārējie, kam nav noravēts.
Bloka Gunāra tēvs bija viņam pēdējais meistars. Alfons sāka uz dzelzsceļu strādāt, kad septīto klasi pabeidza. Tā viņš nostrādāja. Pēdīgi jau viņš bija meistars pats. Kad dzelzsceļu likvidēja viņš to nevarēja izturēt, “Barbari noplēš dzelzsceļu!” Kā brauc pāri tagad te pār pārbrauktuvi, vienmēr viņam bij’ tas teiciens ”Barbari noplēsa dzelzsceļu.”, jo viņš jau pie tā dzelsceļa bija izaudzis.
Kad es aprecējos tad es sāku strādāt uz dzelzsceļu pa vasarām. Man bija 18.gadi, kad viņš (Alfons)atnāca pie manis dzīvot. Sarakstījās mēs tik tad, kad Arnis nāca pasaulē janvārē. Nu jā Arnis augustē dzimis, janvārē mēs sarakstījāmies, bet to dzelsceļu es ravēju tulīt, kad viņš atnāca pie manīm.
Nu kas ta tur bij, maijs, jūnijs, jūlijs, augusts. Septembrī kādreiz krūmus pagrieza. Vai malas uzņēma.nu, ku ta no šejienes var aiziet strādāt?
Vilciens no rīta gāj’ uz Liepāj’ un vakarē atpakaļ.
He, he, es ravēj dārzu un pie tā vilciena bij tā pierast, ka nevajadzēj’ nemaz pulksteni. Kad vilciens aiziet, tad zin cik ir pulkstens. Viendien Alfons atnāk pie manīm uz to dārzu, viņš teic, vai ta vilciens aizgāja? Es tei es nzin, es nedzirdēju. Rīvās bij piketu uztaisījuši un noturēj’ to vilcienu. Un ta’ no Liepājas atsūtīja pretī autobusu, cilvēku aizveda prom. Vakarā laid atpakaļ uz Ventspili.
Nu zini, kad cilvēks kaut ko dara, tad jau viņam ātri paiet laiks. Tā kā šodien, es gāju burkānus pārravēt, man vispār nekas tur nav uznācis tu dārzā, nu ierauga bambāle, nu jāspiež tās. Aizrāvās ar bambālēm suņi rej. Suņi rej, tad jau jūs ir atbraukuši.
Kādi bija viņa pienākumi? Delzsceļš pastāvēja uz milimetriem. Pirmāk bija 4 brigādes. Viņam bija no “Mežaines” līdz “Alsungai”(stacijai).
Brālis teica, ka Alfons ir vienīgais cilvēks, kas pazinis manu vecotēvu Jāzepu? Viņš arī esot strādājis uz dzelzsceļu? Juris bija . Juris bija stacijas priekšnieks. -Vai pazini? -Nu kā ta nepazīs, ta jau te Bērzkalniekus es ar nepazītu (smejot). 4km uz priekšu tā kā jūs ir Bērzkalne tā mums ir Pievikas. Rīvas tik iesāka saukt ta ka sāk to karjeru celt. Tad viņas bija Pievikas. Kāds tas Juris bij? Hm, hm, ko es zin pa viņu(smej )viņam bija resna sieva Zelma un meita bija Dzintra un tā jau aizgāja, re ku viss nolikvidējās . Alfonam vēl 2 gadi trūka no pensijas, tad viņš palika pa sargu. Bija jāiet cauri, bija jāsargā, ka nenozog sliedes, jo tās jau zaga uz nebēdu. Un reizē ar to viņam bija alga maza. Un pensija ar pirmā bija maza. Un Dzintra te to pēdējo reizi, kad viņi te bij aizbraukuši uz Alsungu ar vīru, pie vīra vecākiem. Pie mātes, tēvs jau bij miris. Viņa teica (Alfons tad nebij, tas lika vaļā pa Rīvu ar dzeršanu), ko Tu uztraucies, viņam ir pensijas gadi, bet man vēl ir daudzi gadi līdz pensijai un tad viņus pārcēla uz Gludu projām strādāt.
Tēvs Jēkabs Akots dzimis 1906.gadā Vecpilī. Tēva tēvs bija, tas te saimniekoja . Kad Jēkaba tēvu paņēma, tas pazuda, tad viņš atnāca atpakaļ pie mates te dzīvot.
Senāk, jau gāja apkārt te pa meitām un viņa te “Dravniekos” bij pa meit’ un ta viņ saprecējās. Un tad kad viņš bija te tai Sakas pagrabē, tad māte bij 2 reiz ciemos aizbraukuse pie viņa uz to pagrabu. Tur jau ne parunāt tulks sēd klāt. Vācu tulks. Viņš bija mātei atnācis sapņos” no būdas Tu ārā neej un gaidi, kad mazais puišels izaugs. Kas tas puišels ir, vai es vai nu mans vīrs. To jau nezin (raudot).
Kas ir tie Sakas pagrabi?
Tur bija vairāki iespundēti tie cilvēki. Tas bija Pilsdangā. Tādas mājas Pilsdangas. Tur bija liels mūra pagrabs un tai pagrabē (turēja). Tur jau viņi bija vairāki saņemti. Mēs tur bij’ aizbraukuši, tad kad tur krievu laikā atklāja plāksni, pie tā pagraba. Droši vien ka viņ vēl ir tur tā plāksne. Un mums atsūtīja ielūgumu, lai brauc. Tad jau bij blakusvāģis un mēs būtu braukuši ar mammas visi. Un mammai piemetās temperatūra un palika slima. Zin kā viss atcerās un tā mēs neaizbraucām.
Pilsdangas ( LV1920-1940.g.karte)
No pagrabiem tēvs arī mājās nepārnāca? Nē, nē. Tad pēc kapitulācijas, kad bija 1944.g. septembrī viņu saņēma. Kad viņu noslepkavoja 9.maijs, kad bija, tad māte bija paņēmusi divus palagus un braukusi pakaļ ar zirgu. Viņa bija tam saimniekam, kas tai mājā dzīvoja, tām meitām, tās bija pa tulku. Mamma bija teikusi, lai ievēro tādu cilvēku, ja izved ārā un neatved atpakaļ. Un tā tās meitas bija ievērojušas. Bija laidušas govis ganīt un bija ievērojuš’s kur aprakti. Bija aprakts 2 pēdu biezumā. Tad mamma bija aizbraukusi uz Sakas pagastu un tie teikuši, ja tik ilgi gulējis no septembra, lai pārbrauc mājās uztaisa zārku un tad brauc pakaļ. Un tad teica, kad izcēluši ārā un mazgājuši āda ir gājusi nost.
Un tad jau kaimiņi vairāki bija aizbraukuši pakaļa savējiem. Viena meklējusi savu māsīcu. To viņi nebija atraduši, tā bija otrā pusē ceļam. Tur daudzi bij aprakti.
Tie Vlasovieši tie jau uzdevās, ka viņi ir izmukuši no vācu armijas un ka viņi grib ar partizāniem sadarboties. Viņi tos partizānus apmuļķoja, redz, lai viņi vairāk viņus varētu dabūt rokās.
1944.gada septembrī paņēma ciet 45.g.maijā mamma brauca pakaļ. Vairāk par baisajiem notikumiem rakstīts grāmatā Kurzemes meži šalc.
Tēva māte Anna Akots dz. Pūrīte, dzimusi 1918?.gadā nāk no Gudeniekiem.
Tad te sāka zvanīties Artūrs Lieģis māsīcas dēls, tas ir Ventspils reisā par priekšsēdētāju. Viņš kādreiz bija Kuldīgai domes priekšsēdētājs. Un tas taisīj to ciltskoku. Un Arnis paņēma tās mājas grāmatas nofotogrāfēja viņam visas aizsūtīja tos ierakstus iekšā, bet no galvas es neatceros, kad viņa dzimusi .
Mātes māte –Skuja dz.Pabērzis. Māte uzaugusi pie vecāsmātes. Māte dzemdībās mirusi. Viņa uzaugusi pie vecāsmātes līdz 9.gadi. Tad sākusi iet apkārt pa ganu, tā jau gāja pie viena, pie otra. Nu kā jau senāk gāja gājēji.
Mātes tēvs Jānis Skuja, tas ir uz Lažu, Padures kapos rakts. Kad jau vēl vīrs bij dzīvs, mēs jau brauc uz kapu svētkiem. Vēl pēc tam mēs viņreiz aizbrauc. Vēl Andris mācītajs, tas izdzird man bals un tulītās, viņš runāj ar cilvēkiem, sievām tur, bet es nezin vairs ko viņš tur izteic, bet es atbildēju viņam. Šis tulīt pagriežās ”Marij, ko Tu te! (smejot). Un tad jau es vairāk nav aizbrauc.
Spole Alvīne es ir tikai 1 reiz redzējusi, kad nomira Siņicina Līne. Tā viņai kaut kāda radiniece. Māsa. Siņicins jau uz dzelzsceļa strādāja. Kur ta citur bij kur strādāt? Mežē, kolhozā un uz dzelzceļa.
Vai Ievu Spoli arī pazini? Nē, nē. Tad es nepazinu nevienu. Kad sāku te ar vīru satikties, tad sāku iepazīt, tos Rīvniekus vairāk. – Miervaldis(Asnu ) ar no Rīvām.- Es jau teicu, Rīvās sievu nevarēj dabūt un tad atnāk meitēniem uzkrit virsū. Tā Kristīne (Asnu) jauna aprecējās. Redz te ir visi. (Lasa grāmatas nosaukumu) Pietura mājas. Kad mēs tagad Alfonam pieminekli taisījām, Arnis teica: vajadzēja sliedes uz piemineklī uzzīmēt.
Vai Juris bija stacijas priekšnieks? Viņš bija stacijas priekšnieks. Tie bija kustībnieki un Alfons bija ….( es navar pateikt kā ) Juris ar mīlēj iedzert? Nu, bet kurš vīrietis tad nedzer? -Nu man brālis piemēram nē.- Ha ha ha! Tad jau viņš nevarēu pa mācītāju strādāt (Smej).
Kuru skolu esi beigusi? Pirmāk, mēs gājām Bērzkalnu skolā. Te četras klases bij. Bij Ķirve skolotāja. Vēl ko es atceros bija Brolišs (vīr.). Šalkoņ Ausmas (dz.Bērzkalnos “Stīgās”) pirmā vīra tēvs te bija pa skolotāju. Tad Arnis bij maziņš, kad viņš bija pa skolotāju. Un tad viņš aizgāja prom .
Pirmā skola bija? Bērzkalnu pienotavā. Nē Bērzkalnos.
-Leokādija Gūtmane pirmās divas klases pabeigusi otrpus ceļam Stirnām, bijušajā pienotavā.- To es neatceros. Jā, jā tur bij liela koka māja. Kristīne ar Miervaldi, kad aprecējās tur dzīvoja.
Pirmās četras klases gāju Bērzkalnos un tad Alsungā.
Skolotāji Bērzkalnu skolā.
Es tik zinu, ka bija skolotāja Bulava, vēl pirms Brolišs skolotāj. Viņai bij dēls Rūdis un ta jau tik šausmīgi to māti neklausīja, ka briesmas. Un pierunā mani arī, lai es neklausu un nemācās. Un mani atstāja ceturtajā klasē uz otru gadu. Un tad! Es nācu mājās un raudāju viu ceļu. Tikai tad es sapratu, ka es i atstāts 4.klasē otru gadu. Un tad mēs ar Anniņs ar māsu bij’ vienā klasē Alsungā. Tā redz. Tā ka bērnus var tā ietekmēt, tā ka briesmas. No kurienes viņa(Bulova) bija, es nezinu.
Te viņi (skolotāji) dzīvoja uz vietas. Skolā. Ķerve bija, tad vēl Šulca. Bulava viss kaut ko mācīja. Te jau man liekās vien’ skolotāja tik pirmāk vien bija. Es nezin tik smalki. Ko es nezin, to es nezin.
Vai Tev bija skolas soma? Kaut kād jau bij.
Mēs jau pensij, neviens nedabūj, pa tēvu. Tur jau teic, kad tēvu raka, tad viena kaimiņiene bij teikusi, ka atvedīs policij uz kapiem, lai mēs dabū pensij. Bet tā kā nebij mammai pateikts. Viņ(tēvu) vien dien pārved, nolik peludē, kas apkritusi tā ēka(tagad) un otrā dienā jau veda uz kapiem projēm. Es esot bijusi uz kapiem līdz, bet man nav nekādu atmiņu. Neko es neatceros. Tikai atceros, ka pie tās peludes bija daudz cilvēku. Tāda man ir tā atmiņa. Tie vīri bij teikuši: E, ko te ies gaidīt, tā tik tāda reklāma ir. Tik grib redzēt. Jo, viņš jau bija sists. Nosists pilnīgi. Un tā aprakuši. Un kad jau brauca no kapiem nost vien siev ar policistus uz kapiem augšā. Satiek uz ceļa. Mamma teic: neviens jau neteic, ka man bērniem būs pensija. Varēja jau braukt atpakaļ un rakt ār’.
Bet ko ta vien’ sieviete. Bēdu sagrauta.
Māsas un brāļi?
Māsa bija Anna. Vienu gadu jaunāka. Dzimusi 1944.gadā. Pirmie mātei ir miruši dvīnīši. Viens ir 5 nedēļ vecs nomiris, otrs 5 mēneši. Te uz kapiem ir aprakti. Laikam ar nelaikā bija piedzimuši. Tad tak nebija tāds slimnīcas un tād’ aparāti un izdzīvoja stiprākie tikai.
Kāda bija mājas aptieciņa?
Tā jau tējas. Vairāk ar tējām. Iesnām – Pelašķu tēja, Mērpuķu tēja. Nav dzirdējuš tādu? Re kur Praktiskajā latvietī aprakstīts, ka pelašķu tējai jābūt katrās mājās.
Senāk, jau tikai tējas vien dzēra.
Kafija, kad bija, tad to sataisīja. Cigoriņus izaudzināja paši. Mums vēl malkšķūnē bija dzirnas. Mums vēl ir pie akas tas viens dzirnakmens. Tur mala. Taisa tā: Sakni nomazgā. Sagriež mazos sīkos gabaliņos. Sagrauzdē. Un, kad ir kārtīgi sažuvusi, sagrauzdējusi. Samaļ. Piemaļ vēl graudus , miežus, man liekās un taisīja kafiju. Uzvāra. (Kad taisīj cigorņu kafiju Marija vēl bija bērns) Kad es sāku, tad jau varēja dabūt veikalā nopirkt. Miežu kafija bija un cigoriņu kafija bija paciņās.
Es jau kādreiz cigoriņus audzināju priekš trušiem.
Mammai jau bij māsa Liepājā, tā jau mūs līdzēj audzināt. Mammai jau nebija neviena pensija, nekas. Un tad jau viņai bija viens policists. Tad jau policisti braukāja pa mājām un pārbaudīja mājas grāmatas. Cik katrā vietā dzīvo cilvēki un ir. Un tas bij teics, lai aiziet uz Alsungu un, tad jau alsunga bija rajons tad, un nokārto mums pensiju bērniem. Un mamma bij aizgājusi līdz tām durvīm, izbrēkusies un nevar iekšā ieiet (stāsta raudot). Teikusi: tā būs asisns nauda, ko viņi saņems pa tēvu. Un tā mēs izaug. Un izauguši mēs ir.
Vai mamma vēlreiz aprecējās? Nē. Viņa vienu vīru paņēma te. Tādu večuku. Es vēl atceros, tā kā šodien, mēs jēriņu ēdināj, te stallē ar burkāniem. Man tēva māsas vīrs, tas to večuku te bij atvedis ar vīna pudeli līdz. Un mamma atnāca un prasīja – Ko darīs vai ņems, vai neņems? Nu zin kā viņai taču bija grūti vienai pašai. Tā jau kaiņiņi visādi palīdzēj. Un, viņš gribēja to panākt, ka mēs (bērni) nedrīkst pieiet pie, tad bija vecā istaba, līstes, nu tāds plaukts, kur maize nolikta. Paņemt maizi nogriezt, ka tikai ēdien reizē var ēst. Un mamma teica, Nē! Ja mani bērni nevar maizi nogriezt, tad Tev ir jāiet.
Mums jau mammas māsa Anna no Liepājas, tā jau daudz palīdzēja. Mana mamma vispār ir bijusi 10.bērns ģimenē. Līdz ar to arī māte nomirusi. Tur jau ar tā bijis, cik no mammas nostāstiem. Ka otra puse nav atdalījies, nu placenta, kā teikt. Ne jau visas tās sievas, kas mācēja tos bērnus saķert (pieņemt) atkal bija tik gudras , ka varēja to placentu noņemt. Viņa vienkārši esot noasiņojusi. Un tā viņas māte, tā tos bērnu saņēmusi un tā ir aizgulējusi priekšā un nav laidusi to sievu klāt pie mātes. Un reizē ar to viņa noasiņoja. Tā viš bija!
Vai mamma auda?
Pati jau viņa auda. Segas viņa auda. Ne jau tādas glaunas, parastas segas. Palagus viņa auda un dvieļus. Tad jau bij stelles katrā mājā. Tagad tās jau ir sazāģētas un sadedzinātas.
Pati arī māki aust? Neko es nemāku (pārliecinoši un smejot).
Vai ir sajūta, ka esi suits?
Suits es esmu, suits es būšu suits es mūžam nomiršu. Šitād ir tā dziesma. Un par savu suitu zemi savu galvu nolikšu. (00:56 min.)
Nu es jau jauna aprecējās 18 gadi. Es jau nekur nav gājis. Te Rīvās bija kino un tad jau tur spēlēj. Spēlēj paši vietējie uz akordeonu un dancāja un nāca mājā. Tā jau es ar to Alfonsu satikās. Tasi Rīvās. Un tepat Bērzkalnos (Bērzkanu mājā) bija vēlēšanas punkts un tad arī bija balle. Un paši bērzkalnieši ir teātri mācījās spēlēt. Es nē, es nav gājusi, nav spēlējusi teātri.
Otrpus Stirnām ceļa otrā pusē tai mājā dzīvoja divas ģimenes. Bērziņi un Grīnbergi. Miķs(Miks), kad atnāca no Krievijas, no armijas, tad ar viņš tur dzīvoja. Trīs puikas atnāca. Šo (Stirnas 2) jau pēc tam tik uzcēla mežniecība. Tā krita apkārt. Tā māja bija gareniski gar ceļu. Gareniski ceļam.
Tā māja bija ēberģis. -Tā māja ir muižas ēberģis? Saglabājusies no muiža laikiem? – To es nezin.
Nu tur( Stirnas 1), tur bija siernīca muižas laikos. Un es zinu, ka Te Dravniekos, kur es teicu Lūciņ, dzimusi. Viņiem piederēja tāda maza būdiņa, tur otrpus ceļam mežā iekšā. Un tur bija nodeguši tie Dravenieki. Teica, ka vairāk nekas nebij, pa valku bij pārnests pāri galdiņš un uz tā galdiņa maizes kukuls palicis. Un tad viņi to siernīcu bija nopirkuši, tad jau laikam vairs to sieru nebija taisījuši. Un to bija nopirkuši un Dravniekus uzcēla atkal. Senāk, jau visas mājas bija no koka celtas un tad jau varēja izārdīt un atkal pārvest un … Es tik zinu, ka teica, ka siernīca ir nojaukta. (Kad tas bija?) Es vēl ne dzimusi nebiju nemaz. Tie Dravnieki, kad nodeguši, tad tas Dravnieks, tas saimnieks, jau bij miris. Es nemaz nav (pie)redzējs, ka tur īstie saimnieki dzīvo. Tagad kad man brālēn raka uz Ūdras kapiem, tad vēl viena sieva pienāca pie manīm un mēs izrunājās. Tad vienreiz tie atbrauc, jo govi gribēj pirkt. Tad tie man sazīmēj uz tiem kapiem, jo tas aplasītājs mani pieminēj – māsīca Marija. Un, un viņ man sazīmēj un pēc tam pienāca un parunāj. Bet tād siernīc, ka tur ir bijusi. Es cit’ māj’ tur nav redzējusi. Tad kad mēs gāj’ Bērzkalnos skolē(ā), nu, kad Staļins nomira, tad mēs gāj visi no skolas pie Gabaliņa klausīties radio. Skolā skolotājām nevienai radio nebij. Tad mēs gājām pie Gabliņ klausīties radio. Tas (Staļins) bija dievs!!!! (ar izsaucienu) Nu ja nu! Tas taču bija dievs.
Siernīca, tas nozīmē pienotava? – Nu ta laikam. Nu tač’ sieru bij taisījuši. Mežniecība, tad bija Dzilnās. Kad tas bija? Padomju laikos? Jā, jā. Tur dzīvoja Kristapūri tais Dzilnās. Un tur bija mežniecība. Un te (Stirnās) bija Sarkan’ māja, mēs viņ sacām Stirnas. Te bija ķīmiskie. Ta jau bija sviķotāji atsevišķi. Tad jau ieguva no priedēm sviķus. Tu i redzējs, tā, ka priedes ir šitā izgieztas un podiņš klāt? Un grieza tās rievas un pa to sviķus tecināja. Kristīnei(Asnu) tēvs bija sviķotājs un brālis Ignāts jau a bij sviķotāj.
Un tie bij ķīmiskie, tā sauca. Un tā mežniecība, tai sarkanā mājā tiem bij kantoris.
| Attēlā: Sviķošana Bērzkalnu mežos. Attēlā Asnu Kristīnes mamma Katrīna Ķikurs un brālis Hilārijs Fotografējusi Emīlija Prenclava Fotogrāfija no Asnu Kristīnes albuma |
Kāpēc sarkanā māja (Stirnas 1), ja tā ir dzeltena? Vai ta viņa nav no sarkaniem ķieģeļiem?
Saimniecības ēka? To jau uzcēla, ta ka Brašļus izdzina no Bērzkalniem ārā, dabūja atpakaļ izvestie visi savus īpašumus, tad jau dabūja atpakaļ. Brašļu izdzina ārā un Silvijas arī. Silvija aizgāja tur uz Eglītēm un Brašļi aizgāja uz to (Stirnas1) māju dzīvot. Un tad jau apakšā vēl dzīvoja Gabaliņš un Brašļi uzgāj te augštāvē. Ta jau viņ bij jaunāki vēl. Un kad jau vairs nevarēj izstaigāt, viņ teic, kālab vajadzēj iet augšā varēj apakšē dzīvot.
Gabaliņš(kas dzīvoja pirmajā stāvā) bija sviķotājiem priekšnieks. Tad jau tos sauca ķīmiskos. Brasla Augusts arī bija sviķotājs. Es zin, ka ta jau uz dzelzsceļa maz maksāja un Augusts teica: Ak Kungs! Marija, es par tādu naudu nestrādātu. Tad jau sviķotāji varēja pulku nopelnīt. Tie jau bija bagāti tad. Un tie meliorātori atkal, un mans vīrs kādreiz bij sadomājis, ka nu ies pie tiem melioratoriem. Es viņam pagāju pretim, ka vņš nāca mājās no darba: nē, nē viš teic, es uz dzelzsceļa ir iesācis strādāt un gan jau mēs iztiks kaut kā un es neiešu ne pie vieniem melioratoriem, ne kur neies. Nu, viņš nebij tāds staigātājs. Viš, kad vienā vietā iesāks tad strādās. Bij pa vienkāršu strādnieku, tad bij pa brigadieru un pēdīg pa meistaru. Viš jau negribēj, pa to meistaru nepavisam būt. Bloks aizgāj pensijā un ta jau viņ’ pierunāj. Viņš jau bija atvietotājs(aizvietotājs), brauca uz Liepāju uz sanāksmēm un Velvers viņu pierunāja. Priekšnieks, kas bija, (par Velveru runājot) distances priekšnieks. Tas viņu pierunāja. Pārbrauca mājās un teic: Es laikam šodien parakstīju savu galu. Jo zin, ja kāda avārija notiek, tad jau … Tā taču ir! Toreiz arī, sliede lūza pie Upenieku stacijas. Ja būtu tas vilciens gājis no slidēm nost, tur cik metrus iepriekš, tur būtu Upenieku stacija, kā teic, sagrauta. Bet nebij. Ta jau Alfns veda puišeli uz skolu. Lai viņam bija jāstāv un jāgaida skolē(ā), bet viņš viņu veda ar mocekletu(motociku). Pirmo gadu, kad gāja skolā, tad jau vēl nemaz nebij tas moceklets(motocikls). Tad ar motorriten veda. Viš teic, man viss vēderiņš sāp kā man kratās.
Un to rīt! Tad taču nebij nevien telefon, nekas!
No Rīvām atnāc viņam pakaļ, ka tas vilciens ir nogājis no tām sliedēm, ka viņam jābrauc uz Alsungu strādniekiem pakaļ. Viņš brauca ar drezīni. Zin, bij tāda drezīne. Un, es to rīt, pa nakti viņam tēvs ar uz dzelzceļu strādāja un tas atnāca pakaļ viņam. Tad jau telefoni nebij, nevarēja sazvanīties. Un es atkal, veda Arni uz skolu. Nu ar kājām mēs gāj. Aiziet uz skolu, Kristapsone skolotāja jautā: vai ta tā ir taisnība, ka pie Upeniekiem vilciens nogājs no sliedēm? Es teicu, jā! Nu ta jau es nebūt Arni atvedis uz skolu. Jā, nu tad es aizvedu ar kājām. Nu 4km uz Rīvām.
Tad Alfons viņu aizveda ar motorriteni, tad vēlāk motocikletu nopirka. Tad jau pretīm gāja atkal es vai vecmamma. Kad jau Alsungā sāka iet 4.klasē, tad jau pirmo mēnesi Alfons viņu aizveda uz motorriteni uz autobusu Bērzkalnos un pats mudīgi brauca atpakaļ uz Rīvām pie darba pa dzelzsceļu. Vilciens jau tad nāca no rīta no Venspils uz turieni gāja. Tad jau autobuss gāja, visi bēni brauca ar autobusu uz skolu. Vienu mēnesi viņš nobrauca un tad sāka internetē (internātā) gulēt Alsungā. Tā bij redz!
Mēs ar Alsungas skolā internetē gulēj. Cetrutā klasē palik tad ceturtā klasē. 5., 6., 7. Četrus gadus Alsungā mācījos un internātē gulēj. Ta jau neviens autobuss negāj, a kājām gāj. Vai atkal mamma kādu rezi mūs ar zirgu ved.
Tad jau sestdien bij’ jāiet skolā. (Uz skolu brauca ?) Pirmdien. Tad jau mēs nāca vēlāk, ka mēs nāca kādā 7.kacē, ta jau brauca ar vilcienu uz Alsungu. Svētdienas vakarē, kad gāja vilciens. Tad brauca uz internāt projām.
Suitu drānas mammai bija?
Mammai nebij. Mammas masai Margrietai bij. Tai bij suitu drānas? Un tā ka viņai tas vīrs bij tāds
Viņa gribēja, lai viņu tais suitu drānās aprok, bet ta jau neviens pakaļ no Liepājas neatbrauca tām drēbēm, un ta jau apraka ar parastām drēbēm. Un tās drēbes te bja, ka viņa gāja uz Liepāju projām dzīvot. Un tad kad māsīcai tas vīrs nomira, tas jau bij tāds dzērājs, nesa viskautko nomājām un pārdeva , ka tik dabū nodzert. Un, tad mums jau bij mašīna dzeltenā. Un es sataisīju tās drēbes un aizvedu uz Liepāju. Katiņ teic, ak jē! Ko Tu man ved? Ku ta es viņs te liks? – Es teic, kas man pa daļ, ku tu viņš liks! Tās i Tavas mātes drēbes un es viņas Tev atvedu, un lai Tev stāv no mātes kaut kas.
Vai viņa bija izsviedusi ārā vai? Es tik dzirdēj, ka viņa vienreiz Jūrkalnē uz kapusvētkiem vienreiz teic, kā tās drēbes saglabāsi? Kodes jau laižās iekšā. Nu jā nu! Daudz kas jau laižās, bet viņs jau tur airsoli, jāpūš iekšā un vaivariņi. Kas ir vāverenes mežā. Tās liek iekšā. Man augšā uz bēniņiem arī ir lāde. Tur ir sega iekšā. – Mammas austās? -Viena ir mammas segs vēl.
Un lāde no kuriem laikiem? -Oi, dieniņās! Paprasi kaut ko vieglāku! – Vai ar gada skaitļiem? – nē nē, tā nav senlaiku. Senlaiku lādīt tur būdē bij, bet tur ar viss nokrits, nopujuš nost.
Bet tagad, kad (Margrietas meitas, Katrīna Berga dz.Māliņa Jūrkalniece, 10g. jaunāka par Mariju) Renārs viņas mazdēls, kad atveda šurpum, kad viņa nomira, viņa slimnīcā nomira. Es vēl aizbraucu pie viņas uz slimnīcu. Meita viņai nomira un mazmeita dzīvo Īrijā, projām. Un Renārs ar bij anglijā projām. Tie mazmeita un mazdēls. Un, viņai bija vēlēšanās, lai viņas drēbes neatdod, tā kā Sarkanajam krustam vai kaut kur izsviež ārā, lai aizved pie Marijas un sadedzina. Jā, un Renārs atveda 2 melnos maisus (ar drēbēm), bet tur tās suitu drēbes nebija iekšā. Tur bija daudz visādas drēbes un baznīcas grāmata. To es nesadedzināju. Tā man te vēl ir un svētīta svece viena bija iekšā. Mazmeita no Īrijas atbrauca un tā jau te viņas raka Liepājā. Un es tik viņai vienreiz prasīju, kā Tu Katiņ ribi, lai Tevi aprok? Ar mācītāj jeb ar aplasītāju? Ar mācītāj, viņ teic. Un tad es Agnesei teicu, jūs kad, pilsētā jau apbedīšanas biroj visu to kārto. Es teic,bet jūs tagad, kad pieteic, jūs nesaujauc lutur mācītāj, es zin, ka katoļu mācītāj būs jāaicina uz kapiem. Tāds jauns bij tas mācītājs. Smuk pavadīj! Un tad vien jūrkalniec a bij atnākusi. Tā Liepājā strādā aptiekā. Rozīte. Rozālija viņai vārds, bet sauc par Rozīti. Viņa pienāca pie manis uz kapiem klāt, es teic: iznāk ka tu viena pati pārstāvi visu Jūrkani. Tie Liepājnieki jau tur bija vairāki. Darba biedri, bet viņai jau bija pāri pa 80 gadi, kad nomira. Ta jau zin tie draugi izpaliek, bet tur bija viens otrs, tie draugi. Es Rozītei vēl teicu, bet zini ko , tad dod uz aizlūgumu. Nu, jā mirušam, kad dod. Un, tas mācītājs taisās iet prom, es teic: bišķ pagaidi.
Un es piegāju kāt un iedevu viņam 10 eiro. Es teicu, notur aizlūgumu par viņs. Ta viš teic- kad būs? Es teic- es jau esmu Alsungā, es jau noteikti tad nevaru atbraukt uz Liepāju. Un tā kā mazmeita arī viņa jau brauks projām uz Īriju. (Nomira, kad Alfons vēl bija dzīvs. Tas ir pirms 2017.) Un tā es piegāju pie mācītāja un palūdzu, lai notur aizlūgumu. Viņa jau, kad varēja paiet, viņa jau gāja uz baznīcu. Viņa gāja.
Tā bij! Tas meitēns man prasa, zvana. Es esmu Alsungā uz analīzēm. Mēs ar Alfonsu bij aizbraukuši.
Viņ pat nezināj godīg, kur ir tie kapi. Mātes kaps. Tagad jau tur cits citam virsū. Zin kā pilsētā jau rok ātri cits citam virsū.
Drēbes viņa jau bija salikusi, ko viņai ģērbt mugurē. Tad bij divas tādas smukas šalles. Plecu šalles. Bet tas meitēns jau nebij apskatījies tās un tā kā neviens viņai uz pleciem neuzsēj. Varēja tās šalles uzsegt uz pleciem zārkā. Tad tik es bij viņai tād smuk bildi, nu tād līdz pusei. Es teci, to nevienam nevajadzēs, jūs paņem to līdz. Un tad viņ bij pielikusi to līdz pie zārka tā aizmugurē. Un tad kad taisīja ciet, es viņu ieliku iekšā zākā. Nu Katiņai, māsīcai.
Tā kā mēs te, ja atcerās bij tād 30 kapeikas loterija. Varēja nopirkt. Un es zin, ka mēs te pirka un skatījās tajā avīzē, vai tu neesi vinnējis. Un, tad Alfons teica – uz laimi nav ko cerēt vajag pašiem sakrāt. Tad jau sāka domāt, ka vajadzētu mašīnu sakrāt.
(Runājot par fotogrāfiju) nu , jā un te jau es uztaisīju, savai mātei un tēvam 100 gadu jubileju. Visus radus saaicināju uz kapiem. Un Alsungē Margavē, pie Dzintras bija kafejnīca. Tur bija galdi klāti mums. Un ta es zin, ka man māsa un tā Katiņ, tā māsīc: priekš kam Marijai to vajadzēja?
Nu! Es teic: bet ku ta satiekās? Bērēs tik satiekās. Un tā bij. Pie kapiem viss nolik svecītes un vēl noskaitīja pātarus. Nodziedāja kaut kādu dziesmu. Tad jau visi vēl te bija. Liena, Guntara māte. Sabrauca Bērzkanieši un radi. Emīlija bija sadomājusi man plecu lakatu uzlikt. Emīlij, jau man radi skaitās. Mātes bija māsīcas.
Es teicu; es katru dienu nedzeru un es varu radus saaicināt. Va ta tā nav? Vai es nabags ir, ka te visus saaicināju?
Redz ku teic, ka sapņiem nevar ticēt. (Sapnī) Es ir izgājs ārā uz trepītēm un tādas apses nemaz mums te neaug. Un es redzu, ka nokrīt tik daudz kuplas apses, ka briesmas. Abas divas tādas kuplas. Un tad brālēns aizgāj un tad māsīc.
Marijas Ošes, dz.Akots tēvs Jēkabs Akots dzimis 1906.gadā Vecpilī.
Kur tēvs dienēja? – Tas ir viss aizmirsts. Tepat Latvijā jau dienēja.
Attēlā: Marijas vecāku Katrīnas un Jēkaba Akotu kāzu bilde. Liepājā. 1.rindā sānos tēva māsa ar vīru. Un te ir manas mātes pūra bērns? un tas ir viņam māsas dēls, kurš dienēja Liepājā.
Attēlā: vidū Marijas Ošes tēvs, Jēkabs Akots. Marija par foto: Tas vidū ir mans tēvs. Tas ir kaut kur kur grāvjus rok.
Rīvnieki: pirmajā rindā sēdošie no labās 2. Alda Liparte dz.Vinklere 3.Jānis Vasiļevskis, Andrejs Vasiļevskis. 2.rindā no kreisās Līna Siņicina. Trešā rindā no kreisās 3. Ieva Štrausa dz.Spole, 4. Anna Spole, 5. Alvīne Vasiļevska dz.Spole(?), 8.Alberts Spole, 9. Jāzeps Vasiļevskis, 10. Juris Vasiļevskis, 11. (aiz Jura) Alfons Ošis ???
Marija par bildi: Te Rīvas kompānija ir visa, bet… – Spoles, Vinkleri, Štrausi? – Nē nē . Šis ir Juris. Bet kur viņi visi ir satikušies? Ā, rau ku ir! Siņicins Kārlis ar Zentas. Tā ir Zentas iesvētām bilde. Zentas Siņicina. Tā ir Līna Siņicina. (Līna ir Kārlim un Zentai māte.)
Alda Liparte dz.Vinklere, fotgrāfijā meitene 1.rindā otrā no labās: Līnai priekšā (līdzīga Lienei Vasiļevskai) Nolmaņu Dzidra. Rīvnieki. Vīrs Viktors spēlē akordeonu. Jurim blakus Zelma. Blakus Oša Anna, Oša Alfonam māte. Bilde no Labraga baznīcas iesvētībām, jo cik zinu visi uz Labraga baznīcu. Sieviete pie akordeona lab.pusē neatceras kā sauc , bet atceras viņu. Zentai blakām (Griša, visi sauca ar “icacā”)Grigorijs Siņicins. Ieviņai blakus Mārtiņš Štrauss. (Viņam bija brālis Plocē)
Andrejam balkus. Oša Alfonsa sieva?
Jurim blakus Nolmaņu Dzintras brālis Nolmaņu Ilgvars. Pie akordeona pie akordeonista, Siņicina māsa (tā kas aizmugurē.)
| Attēlā: Iesvētibas. Zentas un Kārļa Siņicinu iesvētības. Iesvētīti Labraga baznīcā Marija par bildi: Senāk jau bija modē kartiņas sūtīt. Tagad tik īsziņas. | |
Marija: Alfons jau Labrag baznīcā iesvētīts. Viņš jau luturs.
Dzimtās mājas Novadnieki. Pie mājas mamma Katrīna Akots.
Attēlā: Marijas Akots iesvētības Alsungas baznīcā. 1.rindā no kreisās Marijas māsa Anna. Vidū Marijas brālēns Aivars.- Viņš bija daudz jaunāks, 45.g.dzima. Marija Akots. Aizmugurē no kreisās brālēna mamma, vidū mamma Katrīna Akots, otrā pusē mātes māsa. Iesvētīja pr.Zvejselnieks.
Zin kā toreiz bij jāmācās kaķisms un jāiet atbildēt. Un viņš nebij un brālis bija atbraucis. Un tas mums ieņēma. Un tam bija klāt pie žaketes komjauniešu nozīmīte. Un es visu ceļu nācu mājās un domāju, nu kā tu vari, ja Tev ir komjauniešu nozīmīte.