Zenta Vinnika
Ne jau vīri vien bija uz barikādēm. Arī sievas. Viņu vidū – toreizējā rīdziniece Zenta Vinnika, kura nu atkal dzīvo tēva mājās Alsungas pagastā.
Patika atmosfēra
Meitas uzvārdā esmu Rozentāle, dzimusi tepat, Dīķeniekos, 1944. gada 24. septembrī,. Tēvs plēsās pa zemi, māte dzīvoja pa māju. Dīķenieki ir tēva mājas, māte ir no Gudenieku Reiņiem. Abi bija kalpa ļaudis, strādāja Ēdoles Šarlotēs, tur arī iepazinās. Mūsmājas ir vairākkārt pārceltas, sākumā tās bija vairāk uz meža pusi. Tagadējā māja ir bijusī klēts, tēvs dabūja te ievākties, kad pietrūka naudas jaunai. Dīķeniekos atgriezos, kad aizgāju pensijā. Tas bija 1991. gadā, uzreiz pēc barikādēm. Tēvs un māte bija jau veci, vairs vieni paši nevarēja. Mani bērni pieauguši, dzīvoja Rīgā. Brālis negribēja uz laukiem, viņam labs darbs Ventspils ostā. Barikāžu laiku vēl pavadīju Rīgā. Biju Vecrīgā, Doma laukumā, līdz Zaķusalai gan neaizgāju. Man ļoti patika tā atmosfēra. Sēdējām pie ugunskura, staigājām, cilvēki sabraukuši no visām malām, stāsta savus stāstus. Tantiņas nesa zupu, tēju, bulciņas, adītus cimdus. Dēls saka, es vienmēr sameklējot tādas vietas, kur kaut kas ass notiek.
Gribēju būt agronome
Neesmu optimiste, bet gan galīga pesimiste. Tas, ko darījis mans tēvs, ko darīju es, tagad ir kaķim zem astes. Tēvs uzplēsa zemi, bet lauki izput. Es nevarētu plēsties un iet kā tēvs un māte. Es neredzu jēgu, manī nav zemnieka gara. Kaut gan, kad beidzu astoto klasi, gribēju mācīties par agronomu, domāju – lauki, jā, tas ir kaut kas! Tēvs toreiz pateica: Ja gribi mācīties par agronomu, ej labāk uzreiz cietumā, es tev naudu nedošu! Jo viņš bija plēsies visu mūžu, sagādājis tehniku, iekopis zemi, bet atnāca kolhozs un visu atņēma. Ko, sākt visu no jauna? Un pareizi vien bija, aizgāju uz pilsētu, un labi. Tēvs mācījies Jelgavas akadēmijā par būvinženieri. Galva laba, bet galīgi nebija naudas. Toreiz palīdzēja vecais Raibulis, viņa krusttēvs. Pirms pensijas tēvs ilgus gadus strādāja par pastnieku, veda avīzes ar zirgu, soma bija vienmēr pilna, ne tā, kā tagad. Gadījās, pa ceļam kādās mājās arī iedzēra – cilvēki pastnieku ļoti gaidīja. Reiz ceļā zirgs bija izjūdzies, tēvs pilnā, sēž kamanās un saka: „Nū, nū!” Bet zirga tur nav…
Pārāk skaļi bļāvu
Līdz trīs gadu vecumam mani uzaudzināja Tamāra, no krievu bēgļiem. Toreiz viņi bija visās mājās apkārtnē. Un visi savā starpā radi. Nožēloju, ka viņu vēlāk nesameklēju, esot bijusi Jelgavā bērnu ārste. Mammas brālis un mans brālēns Rozentālu Alberts slēpās no vācu armijas. Dienā viņi dzīvoja pa mežu, naktī pārgulēja mājās. Bet tēva pusbrālis bija kopā ar šucmaņiem, un tas viņus nodeva. Māti vācieši paņēma ciet, aizveda uz Alsungu un iespundēja pagrabā, tai mājā, kur vēlāk bija morgs. Ņēma arī mani, bet es pārāk skaļi bļāvu, un vācietis pa ceļam iemeta grāvī. Un tad es te kaucu un bļāvu pa māju, jo mani vēl ar krūti baroja, un māti pēc nedēļas palaida. Toreiz viņas brālis iznāca no meža un padevās, bet Alberts paslēpās maizes krāsnī, kas nesen bija kurināta. Apdega, bet izturēja, viņu neatrada. Mātesbrālis tika armijā, tās jau bija kara beigas. Pārnāca kājām, tā izdēdējis, ka paša māte nepazina. Klauvēja pie loga, vecāmāte teica, re, karavīrs badā, jāiedod maize. Bet tas, izrādās, pašas dēls. Vēlāk viņš tika arī uz Sibīriju – par to, ka bijis vācu armijā. Tur apsaldēja kājas, pārnāca klibs, bet jestrs. Dzīvoja Gudeniekos, citi smējās, ka tur puse bērnu no viņa. Pēcāk aizgāja uz Talsiem, tur esot bijis tas pats.
Spraudīte zem dibena
Skolā gāju Ēdolē, tas bija traki feins laiks. Tu izej no rīta no mājas, tiec līdz lielceļam un redzi – no visām pusēm nāk skolas bērni. Līdz Ēdolei savācās liels bars, aiz meža vēl pienāca klāt tie, kas nāca no Alsungas puses. Tā arī reizē jautri gājām visi. Tāpat arī mājās. Toreiz skolā no rīta – ziema vai vasara – bija vingrošana. Kā aizgājām, uzreiz izvingrojāmies un uz klasi. Mēs gan jau pa ceļam bijām savingrojušies. Kad bija svētki, lielajā zālē internacionāli dziedājām. Skolā bija cita kārtība, citi skolēni un citi skolotāji. Klasē bijām ap 30, neviens pretī nerunāja. Lielākais, ko darījām, kādreiz spraudītes uz krēsla uzlikām. Un nekas, viņi no tā lielu problēmu netaisīja. Uzskatīja par joku.
Labāk pa sausu asfaltu
Uz ballēm gājām Alsungā, Ziedlejā. Spēlēja orķestris, gar malām bija bodītes. Neviens nekāvās, alsundznieki un ēdolnieki satika. No rīta pārnāc no balles un māte uzreiz dzen ganos. Māte ravēja, stādīja eglītes, un par to mežā ļāva ganīt. Aizlaid govis, aizsnaudies, pamosties un – nevienas nav! Tās labībā, apkārt kolhozs visu bija apsējis. Dēls, kad auga, gan ganos negribēja iet, teica: „Ko, man govij aiz astes staigāt?!” Toreiz bija jautri, sadzinām visi kaimiņu bērni govis kopā un ganījām. Bija arī dalīšanās. Vecākie drīkstēja ganīt kalna galā, mums, mazajiem nabagiem, palika leja.
Ganiņu romantika, kad rasā nosalušas kājas siltā govs pļekā jāsilda, man izpalika, no rīta sāka ganīt vecāmāte, es gāju vēlāk. Neesmu rīta putns. Reiz paziņa man stāsta, cik tas esot jauki, no rīta piecelties, rasa, saulīte lec, tāds prieks! Atbildēju: Nezinu, es tur nekādu prieku neredzu! Es labāk pieceļos un pa sausu asfaltu aizeju uz darbu. Kad strādāju Rīgā, darbs sākās septiņos, un man nāk un kaut ko prasa, atbildēju, lai nāk desmitos, bet tagad vēl guļu. Līdz desmitiem darbojos automātisku, tad paēdu brokastis un atdzīvojos. Toties varu darboties cauru nakti. Kad bērni bija mazi, viņi gulēja, bet es ņēmos pa virtuvi, tīrīju, mazgāju. Kad šie no rīta agri bija augšā, es domāju: Kaut jūs ātrāk izaugtu lieli! Viņiem piecu gadu starpība, brālis un abas dvīnes diez kā nesatika, kamēr bija mazi, un tad vienmēr bija tāds tracis! Pārnāku no darba, bet uz grīdas bieza kārta sagrieztu papīru…
Torti – vairs nekad!
Ēdolē pabeidzu pamatskolu – septiņas klases, liku eksāmenus Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, bet izkritu. Astotajā klasē gāju Alsungā – nobumbulēju gadu, jo taisījos vēlreiz uz Liepāju. Tēvs mani uz mākslu pamudināja, viņš bija labs zīmētājs. Man zīmēšana ne pārāk patika, kļuvu par šuvēju modelētāju. Liepājā mācījos piecus gadus. Kopmītnēs trūka vietu, dzīvoju pie paziņām, īrēju gultasvietu. Pēdējā kursā izpazinos ar Aleksandru, ukraini, viņš dienēja Liepājā uz zemūdenes, bet jūrnieki bija mūsu skolai šefi. Apprecējāmies. Vīrs gribēja stāties Rīgas Politehniskajā institūtā, bet nobijās, ka netiks iekšā, un aizbraucām uz viņa dzimteni Ukrainu. Tur viņš trīs gadus studēja, pēc tam pārnāca uz Rīgu. Nebija kur dzīvot, apmetāmies Talsos. Strādāju Stendē kombikorma rūpnīcā par maiņas meistari, iedeva man tādu dzērāju brigādi. Katru dienu nāca iekšā vagoni ar graudiem no Ukrainas, bet nedēļas nogalē neviens tos negribēja izkraut. Tad nu sauca manus dzērājus. Visi viņi maksāja alimentus, dzert arī gribas, bet sestdien un svētdien naudu varēja saņemt uz rokas, bez atvilkumiem, un viņi bija ar mieru. Kādu brīdi pastrādāju Talsu modes ateljē, šuvu kāzu kleitas, patika, bet nekāda labā alga nebija. Toties katru dienu ēdām tortes. Katra līgava, kam šuvām, nesa. Toreiz domāju, ka nekad mūžā vairs torti neēdīšu.
Zupas šķīvis Brežņevam
Vēlāk pārcēlāmies uz Salaspili. Aleksandrs, vēl studējot, pieteicās Rīgas HES būvē par darba drošības inženieri, mums iedeva istabu barakā, bet pēc diviem gadiem – dzīvokli Rīgā. Arī es strādāju HES jaunbūvē, braukāju mašīnā un skaitīju kravas. Bet neko nevarēja nopelnīt, trīs rubļus dienā. Sarunājām ar draudzeni meklēt citu darbu. Gribēju tikt Botāniskajā dārzā, domāju, piepildīšu bērnības sapni, bet tur nebija brīvu vietu. Pieteicāmies Rīgas porcelāna rūpnīcā. Noderēja Mākslas skolas diploms. Rūpnīcā bija pārsvarā krievi, un jāatzīst, ka ar viņiem vieglāk sadzīvot nekā ar latviešiem. Viņi viens par otru stāv un krīt. Strādāju eksperimentālajā cehā, taisījām izmēģinājuma partijas, nelielā daudzumā. Mūsu trauki gāja arī uz Maskavu. Brežņevam vajadzēja zupas šķīvjus, Gorbačovam – traukus saldēdienam. Pēc tam saņēmām pateicības par labu darbu. Nostrādāju rūpnīcā 20 gadus, cerēju uz lielu pensiju – darbs bija kaitīgs, porcelāna putekļi nosēžas plaušās.
Uz trim necerēju
Kad piedzima dēls, domāju, ka vēl man būs viens bērns, bet ne divi. Mani piekrāpa, piedzima dvīņi. Neviens ārsts to neparedzēja, bet, kad dzima pirmā meita, vecmāte teica, būs vēl viena! Es tikai pusnemaņā pajautāju, vai trešās nebūs.. Bet es jau biju to iepriekš nosapņojusi. Vīrs, kad stāstīju sapni, smējās par mani. Teica, lai pārmetu krustu… Viņš pēc augstskolas strādāja ģeodēzijas institūtā, alga 80 rubļu, man porcelāna rūpnīcā – trīsreiz lielāka. Apnika vienai uzturēt ģimeni. Un ukraiņi ir arī ļoti slinki. Vienojāmies, ka iesim katrs uz savu pusi. Viņš aizbrauca uz Pleskavu, strādāja auto rūpnīcā par konstruktoru.
Mammu, kādi smuki zirdziņi!
Laukos man nepatīk. Sākumā darījām visu ko, sējām, stādījām, daudz ieguldījām lauksaimniecībā. Tēvs kādu brīdi narcises audzēja, uz astoto martu pārdevām. Sanāca laba peļņa, no kā nebija jāmaksā nodokļi. Nocirtām mežu, ielikām naudu Bankā Baltija. Pazaudējām. Sitāmies, sitāmies, bet labuma – nekāda. Tēvs kādreiz teica tā: Cilvēks var tikai tik, cik viņš var. Esmu sapratusi, ka nav jēgas plēsties pušu. Negribu turēt govi, tomēr turu, negribu kopt vistas, bet kopju. Pat nezinu, kāpēc to daru. Varbūt tāpēc, ka pirktais krējums un olas negaršo, un tā pārtika ir arī dikti neveselīga. Un gribu, lai mazbērni zina, kā izskatās govs, kā – zoss. Reiz dzirdēja sarunu autobusā. Bērnelis skatījās pa logu, tur ganījās govis, bet viņš saka: Mammu, redz, kādi smuki zirdziņi!
Mazbērnus – uz ārzemēm
Tā kā esmu pesimiste, neticu, ka Latvijā drīz ies labi. Gribu, lai mazbērni brauc uz ārzemēm. Meitas ar ģimenēm pirms pāris gadiem apceļoja Eiropu, un mazbērni jau noskatījās, kur gribētu dzīvot. Znots teica, pārdošot māju Ogrē un laidīšot uz Spāniju, viņam tur bija ļoti iepaticies. Mums ārpusē jau daudz radu ieprecējušies. It kā arī Latvijā nebūtu slikti, abām meitām mājas uzceltas, toties ģimenes līdz acīm kredītos. Viņas vada katra savu konditorejas cehu, pelna labi, bet naudas pietiek tikai bērniem – skolai. Bet bērniem vispirms skola jāpabeidz, tas gan. Vieni dejo, otri trenējas teikvando. Saku viņiem, lai mācās valodas, bez tām nevarēs izdzīvot. Mazmeita jau ar skolas dejotājiem bija Vācijā, bērni dejoja uz ielas, nopelnīja naudu. Skolotāja tāda uzņēmīga, naudas bija tik, cik ceļam. Bet labi – parādīja bērniem, kā var izdzīvot.
Jura Lipšņa teksts