Ilga Leimane

Intervija ar Ilgu Leimani (dzim.Porziņģi)

Attēlā: Porziņģu ģimene

• Es esmu Ilga Leimane, no dzimšanas Ilga Porziņģe. Dzimusi esmu 1943. gadā Alsungas pagastā, Ruņģu mājās, tautā iesaukts “Mīzenes”. Kāpēc pa mīzenēm? Tāpēc, ka vecvectēvs, kuram bij te netāl no Alsungas, bij maza zemīte iedalīta, un bērn bij daudz un viņš gāj uz pagast prasīt, lai viņam dod vēl klāt zem, ka viņš vienkārš nevar, jo tur iet ceļš caur un tas viss viņam traucē diktam. Es nezin kā tur bij, kā tur nebija, un viņam pateica “Nē”, ka viņam to zem, ka viņam neko nedos.. un vispār, ka tai Ruņģu dzimtai būs iznīkt. Nu tā kaut kā tā ļot, ļot, un viņš nepadevās un ar kājām aizgāj uz Pēterburgu, taisnību meklēt, un viņš to taisnīb dabūj. Es pat brīnos šitai laikā, ja man būtu tā kaut kā.. Nu es citādāk kaut kā tikt līdz tai Pēterburgai, bet kur es grieztos pēc tās taisnībs, es pat nevar iedomāties, ja, kā tas ir, bet tas jau ir, nu 19. gadsimt sākums, ja. Ka tie laik bij savādāk, un viss bij savādāk daudz, ja, un taka varbūt tas vienkāršāk. Nu jā, un viņš to taisnīb dabūj.

Pie kā viņš tur tika, Tu nezini?

• Es to es nezin, kā viņš tur, un atgriezās mājās, un lepns un paziņo.. Un viņam pagast vecen, “Bet Tu nestāsti, nestāsti tur nevienam, citādi, nu, arī sasparosies..” Te bija muižas zem bij sadalīta tādās strīpās, un lejā tur, pļavs kur bij, ja, tur bij tās muižzems, muižspļavs, tad tur bij katram pa stuciņam bij ganīb iedot un ko pļaut un kur drīkstēj sākt apsaimniekot tikai tad, kad bij tā muižzem apstrādāt vis, nu jā, un nu beigās viņam iedev tur lejā, pa kaln lejā, tur tais pļavās, Lieknē. Līdz ar to ta kad, viņam tagad vajag, nu, Ruņģim vajaga zemi un no katr ta tur paņem nost druscītiņ, ja, no Pļavām paņem nost, no visa kā paņem nost, un tie apkārt, tie cilvēk šausmīg dusmīg par to, tur taka tāda Mīzene uzlīdusi uz Fond zems virsū. Un, un, nu jā, bet nu viņš tagad ir, nu tur tā, tā zem ir drausmīg slikta tāda, nu, galīg akmeņaina, grančaina un vispār tur arī tagad, man tēv mājs ir, un viņ ir ļot slikt tā zem, tur ir. Un, bet tā kā viņš tāds ar apkārtējiem cilvēkiem ļot saticīgs cilvēks, to aizmirst, bet to aizmirst, bet to nosaukum, “Mīzens”, tas paliek līdz šai dienai, tas ir.

Viņš bija Tavs vecvectēvs?

• Veccvectēvs, jā.

Un kā viņu sauca?

• Pag, tūliņ pateikš. Es vectēv zin kā sauc, ja, bet ..

Nu pastāsti par saviem vecākiem, kā Tavu mammu, tēti, no kurienes viņi nāk?

• Viņ ir vietējie, un mamma ..

Mammu sauc kā?

• Mamma patiesībā, vecvectēvs kaut kur i ieprecējies Gudeniekos, un, jo viņiem.. mammai meitas uzvārds Aniņš..

Un vārds kā mammai?

• Anna. Un, un, un, nu jā, tad ka vecvectēvs pārvācās tur lejā uz to Liepn, tad dabīg, ka vis tā iedzīv bij vecamtēvam un mammai tālāk, ja vis, tur viss, ja.. Nu, tēvs ir iegājējs tais mājās, Porziņģs Jāns.

Jānis Porziņģis.. Kā viņiem dzimšanas, kādi vecākiem?

• Paps ir dzims 1904. gadā, un mamma ir septītajā gadā. Tēvs nomir astoņdesmitajā, un mamma nomira deviņdesmit ceturtajā gadā.

Abi diezgan lielā vecumā..

• Nu, mammai bij 86 gadi.

Bet tēva tā dzimta ir vietējā, ja?

• Jā, viņ vis ir, jā, jā, jā, nu, arī Gudeniek tač ir tomēr suiti, taka viņ ir vietējie, ja..

Nē, Tu saki, ka viņš ir iegājējs tajās mājās, kur mamma, tad kur viņam bija dzimtas mājas?

• Viņiem tā mājiņa Balandē, “Rītiņ”, mēs viņs sauc pa “Kalniņiem”. Kāpēc “Kalniņiem”, es nezin, un kāpēc pa “Rītiņiem”, ar es nezin, tur mainījās, visai Balandei mainījās māj nosaukum. Tur, piemēram, “Zvejs”, es zinu, ka bij, tagad ir “Kurši”, un, un, un, bij “Mūrnieki”, tagad ir “Raudups”, nu tā, daudz tur mainījās..

Visur jau mainījās tie nosaukumi..

• Jā, tāpat ka mainījās uzvārdi, un tā interesanti, kad Porziņģis.. Man vecaistēvs ir Porziņģis, viņiem ir divi dēli un divas meitas. Starp citu, Porziņģ Veronika, ja, ir papa māsa, nu pusmās, tāpēc ka papam ļoti jaunam nomira mamma, un, un, un, tēvs apprecējās otrreiz, un tad piedzim divs meits – Veronika un tad piedzim Anniņ. Un, nu jā, un papam paliek uzvārds Porziņģis, tālāk brālim Forsiņš, un brālēnam Porsiņš.

Porsiņš? Cik interesanti. Tas kaut kad padomju laikos, vai vēl pirms? Tas jau bija pirms tas vāciskais, vai ne?

• Es nezin, kāpēc nevarēj būt tur rados, kāpēc nevarēj būt vienād uzvārd, to man neviens nezināj pastāstīt, jo es tā prasīj, “Kāpēc tā?” To neviens nezināj.. Bet Veronik palik tāpat kā vecaistēvs, Porziņģ.

Cik brāļi un māsas jūs esat? Jūs esat četras māsas?

• Četras māsas.

Valija vecākā?

• Nē, Valija jaunākā ir. Vecākā Martiņa, viņ bij jau, nu patiesībā, karš viņ sagandēj, jo no skols lika viņiem braukt.. Viņ ir 32. gads. Kar laikā no skols tranšejs rak, un lejā bij mežā tur kaut kur, kur viņ raka un viņ gribēj tur pa taisno tikt mājās, un viņ iekrit upē iekšā, un ledus bij.. šausmīg saaukstējās, un tad viņai tur visāds slimībs piemetās, viņai tur ar nierēm, dzeltenā kaite.. un tad viņ dabūj reimatismu, un viņai savilk viss locekļs, un tad patiesībā viņ, nu, vis pēckar laiku.. viņ nomira 90. gadā, 59 gad vecumā, un, un, viss laik pa slimnīc.. Viņai tur izzāģēj celī ārā kaulu, lai varēt, jo viņai tur ūdens bij, un, un, un, nevarēj savādāk kājs.. neko nevarēj viņai tur.. Viņ sak, “Nē, tur jāzāģē ārā ir tas kauls”. Un izzāģēj, un kāj nelokās, un pēc tam vēlāk, gāj gad, un sak, “Bez tā tur varēj iztikt”.. Nu tā, tā viņai.. grūti viņai bija. Bet viņa bij tik bezgala, nu tā ar.. viņ strādāj mājās ar rokdarbiem, tā sirdsliet viņai bij.. Tamborēšan viņ varēj un tā..

Tad viņa tur arī tajās Ruņģu mājās nodzīvoja, ja?

• Nē, nē, viņ apprecējās un aizgāj dzīvot uz Ventspili. Tur piedzima divi dēli, un, un viņ arī tur mājās strādāj. Un zinkā grib dāvans visiem, tad viņ tamborēj sedziņs visiem, ļot skaist sedziņs tamborēj, un visiem dāvināj, un tagad, ka mēs taisījām Ilz izdomāj, ka tur tajā vajag taistīt tajā stallī to savu dzimšanas dienu, 50 gad, ja, un tur vis tā, ja, tur liel darb izdarīj, un gribējās, lai kaut kas i no māsiņs arī, un ta to vien sien izrotāj ar tiem, viņs tamborējumiem. Meln pamat, un tad tie baltie tamborējum virsū. Smuk vispār. Es varbūt pat, nez, es te kaut kur var atrast.. kur es to var atrast? Padomāš.. Galerijā, jā..

Ā, tad pēc gadiem sanāk Antonija..

• Tad ir Antonija..

Kurā gadā viņa dzimusi?

• Antonija 36. gads.

Antonijai ir trīs bērni, ja?

• Antonijai ir Tāls, Ilgons un Eva.

* Meklē fotogrāfijas *

• Paga, kaut ko es te atradu.. Reku i!

Tiešām skaisti!

• Un liekas tāds mīļums, kaut kāds tāds siltums ir no..

Es varu pārsūtīt uz savu?

• Pārsūti!

Varētu pielikt klāt Tavas māsas tamborējumus.

Un Valija tad ir dzimusi kurā gadā?

• 44. Mēs esam pa gad. Pus otrs.. Nepils pusotrs gads.

Un Vallijai cik bērnu?

• Valijai ir divi. Ir Gatis un Liene. Liene vecākā ir, un Gatis jaunākais.

Un Tev pašai?

• Man pašai trīs bērniņi.

….

• 67. gad pirmajā janvārī, Otr meit 68. gada 23. jūlijā, un Pauls ir 15. oktobris, 71. gads.

Tad pastāsti par sevi, par bērnību. Jūs dzīvojāt Ruņģu mājās. Ko vecāki darīja?

• Paps bij kalējs, un, un, cik es viņ atceros, ja nu, viņš zemnieks, īsts zemnieks tāds, bet tas man daudz vēlāk ir, tikai nāc ausīs, ka viņš kādreiz jaunībā spēlējs garmoškiņu, bet to es dabūj zināt tikai tad, kad tēts jau bija aizgājs aizsaulē. Un to es nezināj. Bet to, ka viņam šausmīg patik, šausmīg patik muzik, nu, nu ļot patik.. Mums jau arī patik. Nu, ko mēs iegādājamies, veco gramafonu tur.. jā, mēs spēlēj vienalg, bet lai tik skan, lai mājās muzik ir. Cit instrument mums nebij nekād, bet jau no paša..
• Nu, tās spilgtākās atmiņs es atceros ļot skaidr, atceros to momentu, mums seši gadi, kad no mūs mājām to māsīc paņēm, aizved uz Sibīrij..

1949. gadā?

• 1949. gadā, jā, 25. martā.

Kāpēc viņu vienu?

• Nē, tur bij tā. Tas brālis, viņs dvīņubrāls, jau bija aizmucs uz Zviedrij, un lai kaut kā, nu, es pat nezinu, tur varbūt apakšā bij vēl kaut kas, viņ dzīvoj pie mums, nedzīvoj savās tēv mājās “Rūgarēs”, un, un, un paņēm Ruigars, bij tie ziņotāj, kas tur noziņoj, un, un tos paņēm, un atbrauc pakaļ Emīlijai. Atbrauc uz mūs māj pakaļ un viņ paņēma, pus stunds laikā viņai bij jābūt gatavai, un aizved viņ prom. Tas bij agrs rīts, es atceros, es bij tikko tur cēlusies augšā, tur tāds garš sols.. Tas man pilnīg taka ac priekšā ir, un, un, un uz tā sol es tur spēlējos ar lellēm, pie siltummūrīš.. Jā, kā ta.. Man neļāv iet laukā, un to es tā ļot, ļot atceros tā..
• Un 50. gadā mēs sāk iet skolā, Antonij jau gāj skolā, bet Vallija vēl ne. Nu jā, es pirmā klasē. Un tad vēl nekas, un, un, nu es bij ļot klasē.. Vallij bij pirmā klasē, un, un mēs sākām dziedāt.. Ansambls, ne ansambls, es nezin, kā to var teikt, nu tād grupiņ tur salasījās, tur skolā un, un, un brīnišķīg dziedāj.. Skolotāj Maij Gauš. Un, un viņ tā, viņ tā mūs ievēroj un sak, “Bet jūs varētu duetā dziedāt!”

Ar ko?

• Ar Vallij. Un Vallij bij pirmā, es bij otrā klasē, un mums tur ar bals nebij nekād problēmiņ, un pavadījums nekāds, un mēs tur dziedam, nu tā. Un skatē, toreiz bij Alsungs rajons, un, un skatē mēs tur nodziedāj, un, un iedod Godraksts mums. Un tur i rakstīts tā, katrai bij atsevišķ, to es pilnīg atceros, “Par labu duet izpildījum”, nē, nu lab dziedāj, bet kas tas tāds duets? Tāds jocīgs vārds.. duets.. ja. Un, un tas bij tā, tas bij šausmīgs notikums ģimenē, pa šitād, nu, ka tād atzinīb bij, ja, vis laik tik vis i gājuš un strādājuš un nekas tāds nav bijs, nekas tamlīdzīg, vislaik i baidījušies no kaut kā, un pēkšņ mums godrakst iedod. Nu, paps noziedoj kaut kād tur ozolkok bluķīti, uztaisīj rāmjs tiem godrakstiem, bet nebij stikl. Tad mušs viņs ātr apstrādāj, nu jā, tie nav saglabājušies man, patiesībā žēl..

Bet jums tai ģimenē mamma dziedāja, vai mājās daudz dziedājāt?

• Visi, visi.  Un, un, un, nu kā, nu bet tai laikā bails arī bij, bet man neviens neteic mājās, “Nedziediet tādas dziesmas”, vai kaut ko tād, nē, nē, nē, ja dzied, tad jādzied vienalg ko tur, par partizāniem, pa Pauļik Morozov, šausmīg gars dziesms, es atceros, nu grūt dziesm tā bij, ja, un mums vis dziedāj līdz, paps un mamma, vis dziedāj līdz, un, un tur bij gan, kād no tām pazīstamākām, tā bij “Migl, migla” vai nebij tā .. Rasa, rasa, Migla, migla, asins rasa.. Jāņ Ozoliņ dziesm. Un mums tik smuk skan balsis, un paps tikai noplūc tikai to no, no ceriņ lap, ja, uzliek uz ķemms un šitā te.

Pūta, ja? Spēlēja?

• Pūta, spēlēj līdz pats, jā. Bij orķestrs ar pie reizs.

Tad mājās nespēlēja neviens nekādus instrumentus, ja?

• Ne-e.

Bet kad bija kaut kādi pasākumi, Jums tur kādi muzikanti staigāja?

• Ā, jā, jā, jā, nu, kurš tad tās mūs mājas.. Mūs mājās jau vispār tā ar to kad, tas jau no, no jau no pagājušā gadsimt sākum jau, vecākā mammas mās Marij ar Ilgaren saucamo, viņa taču, nu, milzīg dziedātāj arī, viņ vispār bijus ļot neglīt, pēc izskat, tād tumš sej kaut kā, un, bet vis viņ ļot, ļot cienīj, tāpēc, ka tā bij, tā bij Marij ar savu balsi. Milzīg rokdarbniec, pie reizs arī viņ bij. Un viņ ir piedalījusies arī tajā filmā “Dzimtene sauc”, viņ tur ir līgavs mās, tur viņ arī nofilmējusies ir. Viņai tas vīrs Riugars. Riugars bij stipr vecāks pa viņ, un viņai, kā jaun būdam, šausmīg patik visur iet, un vis ko darīt.. Tad teātr viņ spēlēj, tad tai filmā viņ piedalījās un tur rudz jāpļauj, un nē, Ruigaren aiziet filmēties un lai, lai vīrs gādā par to, ka tur rudz nopļaut ir un saimniecīb savākt ir.  Nu tā. Mēs tiešām tur ļoti, ļoti, ļoti daudz dziedājām visu ko. Un tad, kad bij kaut kāds talkas, tad sākum laikā bij tāds Bung Pēters.

Kāds viņam uzvārds bija, nezini?

• Nē, mēs viņ sauc tik pa Bung Pēter. Un kāpēc, viņš spēlēj akardeon, un a kāj piesit bungs un reizē arī dziedāj, tur tā.

Kādas bungas viņam bija? Tās ar tiem šķīvjiem?

• Nē, nē, parastās, ar pedālīt. Apaļās. Ar ādu pārvilktas un koka rāms bija, es atceros. Diezgan liels bungs bij tāds, ja.

Un pedāls klāt, ja?

• Un šitā a pedāl, ka piesit ritm tur tā, ja. Bet viņš bij

….

• Iedomīgs ar bij dikt.. Mēs vispār tajā laikā, tur apkārt bij ļot daudz bērnu. Kād 12 bērn mēs tur bij apkārt.. Kaimiņ, nu kar laikā, viņ bij atbēguš no Ventspils pus.. Tur jau vien bij astoņ bēr, tād, patiesībā viņ bij 12 bērn, bet pārējie liel bij jau.. Un, un, un, nu, tur Vārniņi.. nu jā, No Zilupēm bij bērn, šausmīg daudz mēs, forš, mēs tur bijām tād kompānij tur.. tas pats Fekss, jā, tad jau Vallijs vīrs, nāc tur.. Un mums tik šausmīg gribējās dancot un tikko, tikko, tikko kad tas Pēters sāk spēlēt, un neviens neiet dancot, viņš bij apvainojies momentāl, sēž pie gald un dzer alu un spēlē kārts.. un mums tik ļot gribās dancot. Es ieš uz muziksskol, mācīšos akardeon spēlēt, es te nevien nelikš, ka kāds te man lūdzās, es spēlēš un, un es zin, cik šaumīg gribās visiem dancot.

A kā maksāja tiem muzikantiem? Kaut ko viņiem arī maksāja, kad viņi staigāja no mājām uz mājām?

• Nezinu. Es domā, ka nē, ka nebij, ko maksāt. Pabaroj kārtīg, un tad jau iedev alu dzert, un iedev alu līdz varbūt vai kaut kā tā, nē, nē, nē.. Kur ta ar to iztikšan vispār jau bij, bij ļoti slikti patiesībā.

Tie bija četrdesmitie gadi?

• Piecdesmitie. Piecdesmitie gad. Un man tik vēl tā ir palics prātā, kad tiešām bij ļot slikti. Ka mamma teic papam, “Ja tā ilg turpināsies, ta man jāliek sait ap kakl i”. Ka vienkārš nevar savilkt gals nekā galīg kopā.

Un mamma mājās strādāja, ja?

• Nē, viņa.. mums bij tā, ka tur tās pļavs bij apkārt un, un, tur bij liel aplok, un sadzin tais aplokos iekšā govs un, un, un..

Kolhozs?

• Kolhoz. Saved no mājām. Un bij tā, ka tai 49. gadā no tām mājām, tas jau ir pavasars, ja, un tad, kur kādam bij kāds lielāks stalls, tur saved tās gotiņs. Un parsast bij tā, ka tā lielā ferma.. Nu, lielāk viņ nebij kā desmit gotiņām, bet viņs bij visāds.. Un tad mūs stallī arī bija tās gotiņs vienā galā, un, un, un tad jau bij, nuja, tad jau bij drusk vairāk to gadu jau.. Mamma slauca, un bet tai sākumā viņa, jā viņ slauca un veda, bij tād milzīg gara piekabe, iejūdz divus zirgus, un tai piekabē krāmēj pien kanns iekšā. Viņ vāca no fermām, no fermām vāc to pien. Brauc ar tiem..

Smags darbs…

• Nu, ļot smags. Nu, mamm tād sīk taka es, tād, bet nu tād dūšīgāk, bet nu kaut kādā veidā jau bij tā maizīt jāpeln. Bet, nu, tas bij ļot smag.

Cilāt tās kannas, droši vien, jā.

• Un tad viņ veda uz Ērgals pienotac, to, to pien projām. Nu jā, tur tad es atceros, ka vienreiz.. bet tas nebij mammai, bet tur arī Ilgās dzīvoj, tāds Jānis. Un viņš bij sadzēries, un viņš arī ved to pien, no tām fermām vāc. Un tie zirg, kas tur bij, kas tur nebij, viņ bij satrakojušies, un pa to kaln lejā, AK KUNGS, a visiem tiem ratiem, ta kanns, tur nebij iekšā un viņ grabēj, un tie zirg bij tik trak satrakojušies, ka vispār ārprāts, kā viņ auļoj. Un papam nebij bail, un nostājās priekšā.

Ja?

• Jā. Un apturēj viņs. Kas to lai zin, kur viņ būt aizsrējuš. Tā pat arī bij ar buļļiem, ka, nu, mēģināj, tās iespējs bij visāds.. Tagad jau arī meklē cilvēk visāds iespējs, lai varēt, vai nu nopelnīt, vai nu dzīv kaut kā savādāk iegrozīt, vai ne.. Un mamma ņēma un, un, un pa vasaru, nu, buļļus, lielos divus, tāds.. Un ta tur ved govs lecināt. Un ta tie buļļ, nu buļļ i buļļ, un taka viņ satrakojās.. Ta tur vienreiz, ta toreiz bij tikai viens tas bullis laikam, un viņš bij izrāvs ārā to, to ķēd tur a to visu mietu.. un vecā tantiņ, viņ nevarēj dzirdēt, un viņ sēž pie Jāņog krūm, saliekusies, un las ogs šitā te… Un aiz krūm tas bulls ārd to jāņog krūm, viņ nemaz neredz un nedzird neko.. Nu viņam pietiek, un viņš škrien projām.. Kaimiņos tur tād daudzbērn ģimen, Tamson, un kam tie daudzie bērn, tie tur tajā brīdī bij jau tād paaugušies un paklīduš arī kaut kur bij, es jau vairs neatceros tik sīk. Bet tad sak Taimsonen ar mazmeitu Aiv un ir tajā būdiņā savā, viņiem tāds mazs lodziņš tāds, burtisk taka tād skaid būdiņ, viņiem tā mājiņ bij.. Viņiem trīsstāv gulta, armijs gulta bij, un tur pa div gulēj tai katrā gultā.. Un bullis piegājis pie loga otrā pusē un skatās iekšā. Un Tamsonen zem gults apakšā, pārbijusies līdz nāvei, ja.. un viņam tik pietik pakustināt ragus un viss, ja, un..

Tamson Imants ir no tiem, vai tie ir citi?

• Nē, viņ galīg nav, viņ nav pat rad, nekas. Tur, es nezin no kurs pus.. Es nezin. Bet absolūti nē.
• Nu tā kaut kā. Tā ar to dzīvošan bija, un taka pa maksāšan kaut kād, tur nevarēj būt runa..

Jā, tajā laikā jau..

• Nu jā, tad es sadomāj iet uz muziksskol. Neviens necēl nekāds iebildums, absolūt nē.

Bet kur bija mūzikas skola?

• Liepājā. Bet man jau nekāds zināšans.. Nekāds, nu pilnīg nekāds. Es varēj nodziedāt gamm – Do, Re, Mi, Fa, Sol, La, Si, Do, varēj, un, un, un.. bet es vien pat brauc..

Kurā gadā tas bija?

• Sēšseptītā gadā.
• Un vasarā es brauc uz Liepāju, un man ir kauns, ka man te kāds brauc līdz. Es bij ļot patstāvīg, un es sak, ka man mut un mēl ir un ka es paprasīš, kur tā mūziksskol ir. Bet tur dzīvoj man krustmāt, tad viņ man uz to mūziksskol aizved, jo viņ bij tur blaks skolā mācījusies arī tur tai pirmā vidsskolā, Liepājā. Nu, un tā es tur tik uz to Liepāj. Tad Liepājs periods ir Liepājs periods, tas jau pats par sev ir ļot interesants, nu tas ir, tie ir tie foršākie gadi patiesībā.

Tad Tu pabeidzi Alsungas pamatskolu?

• Septīto klas. Toreiz bij pamatskol septiņs klass.

Un tad Tu Liepājā mācījies gan vidusskolā, gan mūzikas skolā? Tā bija mūzikas vidusskola?

• Mūzikas vidusskola.

Tur tā ņēma bez priekšzināšanām?

• Nu jā, kaut ko jau, nu eksāmen jau bij jāliek, tā interesant, es tā ļot lab atceros, man lika nodziedāt Si-Do. Es nodzied Siiii, Dooo, nodzied. Un Labi. Tagad ir diriģēšana, un es jau, es tā skatos, es nesaprot, kas tur ir, ja.. bet es tā, ja tur kaut kas ir jādiriģē, nu labi, “Liiigodama upe nesa, zaļze….”

To Tu arī dziedāji?

• Jā, to es dziedāj. Viss okej, nu un tad tur bij tā interesant, ka nu kaut kāds, druscītiņ jau bij kaut kāds ievirzs, konsultācijs … un tur pa Bemol kārtīb un Diez kārtīb man nebij nekāds sajēgs, par to, tik Sol Do Fa, un es sajauc to kārtīb. Man lik Diez kārtīb un es nosauc Bemol kārtīb, ja.. Nu tā.. Nu tad tas tā palicis prācā, bet vispār ar visu pārējo es tiku ļoti labi galā.. Un, un, es teic, ka es grib akardeon mācīties un man teic, “Nē, tas i daudz pa vēl, nekas nesanāk”, lai es iet uz diriģentiem, un es nē, nē, nē, braukš mājās, es negrib uz diriģentiem.. Nu, taka viņ jut, ka no mans kaut ko var dabūt laukā, lai es vismaz pus gadiņ, ka viņ man dos stipendij, un viss okej, un es palik. Un bij forš.

Bet instruments arī kaut kāds bija jāmācās, vai ne?

• Kā ta. Klaviers.. un klaviers, tur gāj visgrūtāk.. un tur sit pa nagiem, un sāpēj, uj, uj.. Un bij tād žīdiete viena, sarkaniem nagiem, un sit! “Ko Tu spēlē?!” Un instruments nav uz kā mācīties, un ta mēs tur sešos no rīt pār žog pār, Mūziks skolai, lai sešos var spēlēt, jo mums jau mājās nebij instruments, tur krustmātei. Un es dzīvoj pie viņs tur. Nu ta es tur kādreiz, pa retam gāju, tur kanāl malā ir tagad, Libava, tād smukiem tornīšiem tād, ir kanāl malā tād viesnīc, kas viņ tur skaitās. Un toreiz tur bij zvejniek kartels Boļševiks un korist tur gāj mēģināt un ta man palaid tur pie tām klavierēm vakaros mācīties. Tā. Ta man drusciņ vieglāk. Nebij pa to žog tik biež jālec pār uz to muziksskol.

• Jā, nu, sadals komisija..

Kurā gadā tas bija?

• 62. gadā. Tur pa vid bij vēl tas, ka es tik pie kuņģ čūls, un man iedev akadēmisko gad. Tāpēc es piec gad.. toreiz jau bij četr gad. Tagad jau ir mūziks skolā vispār 5 gad laikam. Bet man, nu, man iedev to, to, to, akadēmisko, bet es vis laik gāj mūziks skolā, man tik teic, lai es mācos, lai es varu nolikt to valsts eksāmen, jo, nu, man lab gāj tā diriģēšan, tiešām bij ļot lab. Un Lasviņ Dac mamm man bij pedagogs specialitātē. Ļot labs pedagogs. ĻOT LABS pedagogs. Nu, tiešām, kā viņ strādāj ar saviem audzēkņiem, vispār, nu super! Es to ilg, ilg vēl varēj tā atcerēties, ar tād siltum un mīļum, kā tas viss bija tur. Un, nu jā, un dabūj to kuņģ čūl, un tas izrādās, Dieviņš zin ko dara, un 62. gadā ir sadals komisija, un tad mūs sūtīj tur uz skolām, un tas bij tas gads, kad brīvprātīg, piespied kārtā 12 sūtīj uz Kamero (??) projām, uz Krieviju, pāri Urāliem. Un dabīg, man nesūtīj, tāpēc, ka tikko, tikko man bij tā kuņģ čūl, un nezin turiens apstākļs un, un, un, nu ka, “Nē”. Ka veslīb arī, ka viņiem arī jārūpējas pa man veslīb, ka nē. Nu man gribēj sūtīt uz Danuts kriev internātskol, un vēl otrs piedāvāj Liepns internātskol. Nu, es dabīg, ka uz Liepn (?) internātskol, bij, bij, Valdim Luksam bij dzejols “Liepns kauj”, un tad vismaz tas nosaukums man kaut ko tur.. Un tā i tomēr latvieš skol. Nu ja, un, un, un tad es tur aizbrauc, un tad tas, vaidieniņ, četros vakarā tur brauc no Alūksns uz to Liepn autobuss, un es ieraug “Maliena”, un, un tajā laikā jau bij Malēniešiem, kā viņ tos baļķs nes pa to kaln lejā, un gaism nes maisā, un nezin ko vēl.

Apsmaidīja viņus.

• Visādi jau.. Un es zin, ka man drīz i jākāpj laukā. Un tad man pie šitiem muļķiem man jābrauc te tagad ir, ja.. Un aizbrauc tur, un liets līst.. Un paldies Dievam, man saka, “Reku tā vecā skol tur tā, ir tā”, un izrādās nevis internātskol, bet vidusskol, jo no vidusskols uz internātskol aizgājs ir dziedāšans skolotāj līdz direktorei. Ir nomainījušies direktor. Un tāds, ļot simpātisks cilvēks ir, un tā..

Tas direktors?

• Tas direktors, jā. Tikko pats pārs diens ir apsildījs degun. Un neko absolūt nezin. Izrādās no augšs (??) atnācs fizkultūras skolotājs uz to Liepn.
• Bet vajag man kaut kā iekārtot tur, kaut kur. Tad man iekārtoj tur ļot labā istabiņā pēdiņās. Zin cik liel bij tā istaba? Tā, bet nu varbūt no šitā stūr.. šitā te?

2×3 metri, ja?

• Nu, apmēram.. Tād, ja. Un taisn taka tur i durvis, šite bij siltummūrītis, un tas no iekšpuss kurināt es nevarēj, tur bij skols virtuv, un, un tai virtuvē strādāj tāda Dārts tante. Un viņ neļauj man bāzt tur malk iekšā un sildīt to siltummūr, un tikai tad, kad es no skols atnāc, un  man bij pulciņ, un bērni nāca, čumaki, Jēzus Marija, un gribēj akardeon mācīties un es to atkal… Un skolā nav klavieres.. Un es esmu spiesta iemācīties akardeonu.

Ā, Tu tikai tad iemācījies akardeonu, ja? Tai Liepnē?

• Es, zini, kā bij..

….

• Vien daļ mācīsies viljol, vien daļ..

Tas Liepājā, trešā kursā, ja?

• Un tie mācīs atkal akerdeonu, un tie tur kokli, un tā tur, ja, nu un man iedod akardeon spēlēt pie kriev vien pasniedzēj, Badādins tāds. Nāc piedzēries kā lops uz tām stundām. Man tik tālu, es vienkārši nevarēj, ja, vienīgais, ko es iemācījos, kas ar to.. Tie galvenie basi, un šie ir tie ‘pamegateļnije’ basi, ja, tā otrā rinda, un tur ir mažor un minors. Un viss. Un beigās es vispār negāj uz stundām, viņš arī nenāc, un pilnīg ne jēg, pilnīg nekād. Un vienreiz viņš man pras, vai man apmierin, ka viņš ieliks man trinniek, es sak, ka man apmierin, ka apmierin, lai tik man nav jāiet.. zinkā, šitā, tik pretīg, tik pretīgs tas skolotājs.. Nu tā, tik daudz es mācēju, un tad es mācījos tai Liepnā, man bij grāmat vēl vakaros nāk raudiens virsū, ka tik tāl no mājs ir, un ka saprast arī neko, ko sak man.. bērni man ārpus skols, viņ tur savā tai latgalieš izloksnē, saprast neko nevar.. Nu bet, tad atkal tur man bija, blaks istabiņā, tāds foršs kolēģs, nu ļot foršs. Mēs vēl tagad, viņ man tur zvan, un ta es viņ, nu tā.. Nu tad Dārt gribēj tikt tai manā istabiņā iekšā. Ta viņ tur pie reizs, tur silts ir, un te viņ, vis, vis, viss, ir. Nu, kur ta es ieš? Nu, nē. Un viņ man tapēc neļāv kurināt. Un ta es vēl vakaros.. Es atbrauc vienreiz mājā, te uz.. bij skols brīvlaiks laikam, jā. Ar ansambl, es vēl nodziedāj Balvos skatē, un tur man kārtīg apzaga, nozaga visu to, es bij saņēmus algu tur, un nozag un es aizņēmos, lai es vispār varēt tur tikt mājās, brīvlaikā.. Un te man sadod līdz, un izglāb situācij.. un plus viens grāds ir tai istabā.. Un tur tās aukstās ziemas.. Un, un, vienīgā siltumierīce, kas man bij, bij gludeklis, kurš neslēdzās laukā. Un, un, un tai mazā istabiņā, nu tad palīd zem segs apakšā, un vēls vakars jau bij, un ko ta cit darīs. Ik pa laikam, parauj tik to gludekl laukā, un tā. Nu jā, bet nu tur es jau sūdzās arodbiedrībai, ka tā Dārt tur tā dar, un ka neļauj man tur to malk, un tad, “Es tur neko nevaru darīt”. Viņ man tur ziemā šāv vasars šīber vaļā, un vasarā šāv ziems šīber vaļā. Un atbrauc man mās Vallij vienreiz līdz, un es teic, “Atbrauc, atbrauc man līdz uz to man paradīz, kā te ir, ja”. Man bij jābrauc atkal atpakaļ, nezin, kaut kur atkal jāuzstājās, un man vajadzēj, un, un, un laukā deg kūdr. Drausmīg karsts un smird viss. Un, un Dārt atrāvus to ziems šīber vaļā, un iekšā tik nenormāl karsts tai istabiņā, attaisīt vaļā nevar, un pie visiem trakumiem.. kāda nu tur tāda pārticīb bij, tas tā.. Tad mēs Rīgs tirgū nopirk Salami des, nopirk tos Bulgar tomāts, cit jau toreiz nebij, kā tik tie Bulgar tomāt.. Nu, kaut kas jau jāēd ir, vai ne. Un divs diens kaut kā bij mums tur jāpaliek, laikam, un to salami mēs ātr apēdām, un palik tik tie tomāt, un es tomāts vispār neēd. Man.. Es pagršoj un NU NĒ. Bet kuņģs pras sav, un ta es šitā ten tā, sagremo, un rij uz lej, tā lai tik nejūt to garš.

Kā var tā tomāti negaršot?

• Tagad man ļot garšo.. Es ap to laik sāk ēst.. Kur mājās.. mums mājās nebij ne siltumnīc, nekas, es tač nemaz nezināj, kas tas tāds tomāts i..

Tad nebija tādi tomāti, ja?

• Nē, nē, tur jau viss apsal. Piemēram, šo.. tur jau viss i aukstāks. Piemēram šito nakti, tur ir bijis mīnus trīs grādi, lejā, Vallij zvanīj.. Nu tā, kaut kā es iemācījos tos tomāts ēst.. Nu, forši!

Nu un cik ilgi Tu tur Liepnē nodzīvoji?

• Trīs gads. Nu tā, nu jā.

Un pēc tam?

• Tad bij tā, ka nāc līdz mīlestīb un tā, un es negribēj jaukties pa kājām tur atkal visād, nē, nē, man jātiek mājās, trīs gads es es nostrādājus obligāt tur, un,un, un negribēj man tur, toreiz bij pie Balviem, un Balv izglītībs nodaļā negribēj tur man laist, un kāpēc es nevar tur kād gadiņ pastrādāt, un nē, nē, nē…

….

• Neatbrauc līdz uzreiz.. Nē. Nu jā, vasarā atbrauc un pierād, ka var atbraukt pie mans tomēr.

Tad kurā gadā Tu atgriezies?

• 65. es atgriezos, tad man iedev to brīnišķīgo dzīvokl.

Tur Dienvidkorpusā, otrajā stāvā, ja?

• Ja, jā, jā. Tur forš, virtuv bij iebūvēt tur tai koridorā. Un tur tie augstie griest, tie tur tād bij. Tiešām. Ne tur varēj plēks(??) noņemt, neko, tur nevarēj, un bij aizšnallēts tur ar dēļiem ciet tur. Tur krāsns bij iebūvēt, plīt bij iebūvēt, tad tur tā, dzīvoj vien gad, kā tur bij.. 67. gadā, 20. janvārī mēs pārcēlāmies tur..

Tad bija tikko Jautrīte piedzimusi, ja?

• Viņ bij piedzimus tikko, jā. Un bij 20 grād sals, drausmīg auksts bij. Es atceros, 20, 22, atceros, tas tā prātā palics ir, jā. Un tad tur bij tād skolotāj tiesnes, jun kamēr tur tās mants pārbāz.. un tā bij atkal vesel, kād pie tā Upeniek dzīvokļ tik, tas ar bij ārprāts.. Bij skolā direktors Ankevics, un man bij ārkārtīg lab ko salīdzināt ar to direktor, kas tur bij, Rutks, ja, kurš bij vispār sirdscilvēks, ja, nu, nu, nu vispār, kā viņš mani aizstāvēj tur.. Tur bij tā, ka apsita man, un sak man, “Ko Tu vispār te līdi, ko tu zin, kam Tu es maiz atņēmus?”, man iedev 9. klas audzināšanā. Un pašai man bij 19 gad.. un mums div gad starpīb tikai bij, ja.. Un, un, un viņ gribēj to klas, jo tā bij lab klas.. Bet es nemācēj ar viņiem tikt galā, nē.. Bet nu taka čom, tā.. Nu jā, un tad, ka viņ man sak, “Ko Tu te līd”, ja, un ņēm man priekšā, un pazemoj līdz pēdējam, un es pie tā Rutk Jēč, es sak, “Direktor, ņem man to klasi nost, es vairs nevar, man te ēd nost”. Viņš tā mierīg, “Lai viņ nečivina”, un viss. Un baig forš uzreiz paliek. Tu jūt, ka tev ir kaut kāds.. kaut kāda aizstāvība. Nu tā kaut kā. Un te ir Ankevics, tas tā ienāk skolotāj istabā iekšā, skatās, “Lūdzu, ienāciet pie manis”, nevis tā uz viets tā kā Rutks runāj ar kolektīv, ja viņš kād aicināj pie sevs, tad zin, ka ir zieps.. Tad kaut kas nav tā kā vajag, bet šitā te.. Nu un bija Zeķīts bij mācīb pārzins. Un viņiem bērn nebija. Un tā Vizma strādāj kolhozā, pa grāmatved, pa kaut ko, es nezin.. Un viņ dzīvoj skols internātā, un tagad tā māj pretī pirtij, augšā kalnā tur i tā māj, un nekas jau tur galīg nebij, taka tagad, es negribēt tagad tai čuhņā līst iekšā nemaz..

…

• Ūdens iekšā nav, tualete iekšā nav, nekā iekšā nav tur, bet nu tas bija salīdzinot ar to pil, tā māj likās paradīz. Bet bij sadomājs tas Zeķīts(??) uz to dzīvokl.. un nāk vien komisij un nāk otr komisij un kāpēc es ngrib iet uz to internātu, un, un, un ka, lai tas Zeķīts tiek tur tajā, un, un nāc no ciem padoms, nāc, vai Biteniece, un runāj par to, kāpēc nepiekrit, Alds, toreiz mans vīrs, un viņš bij tik šausmīg dusmīg, pārskaities, ja, un viņš.. vācās vis ārā, un mēs nekurs, arī ja mums tur nedod neko, mēs vienalg ievāksimies iekšā tai mājā.. un tad vienīg, tas bij kādos vienos naktī vēl teic, “Ja jūs tad neievāksieties iekšā, tad tur vispār..” tad kaut kur mums tur noņems viss tiesībs.. Un vienos naktī piekrīt tā Zeķīš siev Vizma, ka viņi tomēr paliks tai internātā tomēr, un lai mēs ejam.. Un tad nākošā dienā pārvācās, nu tā, kaut kā.

Tur arī Ilze piedzima, kad jūs tur dzīvojāt, ja?

• Jā, Pauls ar tur piedzim.

Ā, ja? Tad tik ilgi jūs tur dzīvojāt?

• Desmit gadus nodzīvoj tur. Jā. 78. gadā mēs pārvācāmies uz.. tur.. nu jā, man iedev četristabu dzīvokli.

Tad Aldis nomira, ja..

• Nē, Aldis nomira tur jau.. Viņš jau nositās. Viņš nositās 69. gadā.
• 67. mēs, nu, pavisam īs brītiņ mēs tur dzīvojām tai pilī. Kad es apprecējos,  tad Veltas (?) puik pilī dzīvoj vēl tad.. Jā, 1969. gad 11.septembrī. Tāds jocīgs tas datums, 11. septembrs, vai ne. Šausmīg nelaimīg dien tā ir, tā kopā ņemot. Nu tā, un, nu jā..

Tad Tu pēc tam kaut kur ar Jāni un bērniem pārvācies uz Krastiem, ja?

• Jā, Jānim iedev trīsistab, man iedev četristab dzīvokl, dabīg, ka mēs izvēlējāmies četristab dzīvokl.

Tur droši vien likās paradīze, vai ne, pēc tiem dzīvoklīšiem?

• Ak, mīļā saulīte, forši, jā.. tās istabiņs, viņas tik maziņas tur.. bet četristab dzīvokls, vai dieniņ, nu forši! Tad iegādājās krāsaino televizor, tad nāc kaimiņ, jo visiem vēl nebij..

Kurā gadā?

• 1978. gadā tas bij.

Tad jau ātri! Ā, nē.. 78. Nu ja, jo es aceros, ka es biju maziņa astoņdesmitajos gados, ka mums bija melnbaltais kaut kādus pāris gadus. 80to sākumā.

• Nu jā, taka tur bija jau viss, labierīcības iekšā, un silts ūdens.. Tad Baumaņ nāca mazgāties, Antanoviči nāca mazgāties pie mums, pie reizs skatījās televizor, nu tā forši.. Jauki.

Tad Tu dzīvoji Krasta ielā, līdz kuram gadam?

• Jā, nu, tur mēs samainīj, tur bij tā, ka ar Martinov.. tad bērn aizgāj mācīties un netaisījās atpkaļ nākt Ilz ar Jautrīti, man likās, ka pa lielu tas dzīvokls i, un tur pretējās durvīs Martinov dzīvoj. Viņ bij tā sadomājuš uz to man četristab dzīvokl, kā trak, ja, un tad mēs vienkārš pārstūm vien vakar viss mēbels, nu tā, ja.. Un mēs uz šejieni pārvācāmies 2004. gadā 4. maijā. Uz šejien..

Tagad adrese ir Aizputes iela 22? Nē, kāpēc 22? Kāda šeit ir adrese?

• Aizputs iel 3. Nu tā.. Jo toreiz Ilze.. Atkal Ilzei traģēdij notik ģimenē, un, un, un līdz ar to tas viss tur tā strauji mainījās un, un viņ aizgāj uz Rīgu dzīvot.. Viņ Kuldīgā strādāj. Āris viņai nositās. Un tad viņ bij kaut kā sadomājus.. nu, kas viņ zina, kā ir, laik arī visād mainās un tā, un kaut kā dabūj zināt, ka  Purviķ Jāns pārdod šito māju. Jāns jau vairs nebij šaisaulē.. Tā siev. Un jā, viņ sak, “Bet mamm, pa trīs tūkstošiem”. Un dabūj no.. toreiz viņ strādāj.. bij kaut kāds 31. kanāls televīzijā, bij.. Un Šmidr tur bija tas galvenais boss tur, ja, un tas Šmidr iedev Ilzei bezprocent aizdevum trīs tūkstošs.

Ja? Cik interesanti..

• Jā.. Nopirk šito māj, a visiem īrniekiem. Vienīgā istabiņ, tā istabiņ tur bij.. Tur neviens nedzīvoj.. Visur bij pilns. Un tā pamazām, pamazām. Mēs ar varu nevienu neizdzinām ārā, absolūt nē, vienīg palūdz Poriķ Ilzei tur.. Poriķ Dzintrai, tur augšā.. Viņai, nenormāl, ārprāts vispār.. vecie vadi karājās, tie pītie, tur varēj kur katr brīd izcelties ugunsgrēks.. Un tapets nebij, tur afišs kaut kāds līmēts, un vispār netīrība, nekārtība un tā.. Un, un atkal tādu, tāpat es sak, Dieviņš man dikt mīlēj, jo viņš man uzsūtīj to kuņģ čūl, lai man nebūt jābrauc uz to, prom uz to Kemero.. Tāpat šite, es spēlē Berēs ar Vald kopā, Vald las tos atvad vārds, un mēs sēž pie gald, viņ ierauj ar druscītiņ, un kaut kā es sāk teikt, ka tā Dzintr tur tā, ka mēs gribēt taisīt..

…

• Un ritīg, tur pašā, pašā centrā, tur pie veikal, tur tajā mājā, un ka tur atbrīvosies, tur.. virtuvīt drusk lielāk, istab ļot, ļot maz. Nu, es tai Dzintrai sak, nu, reku, tāds piedāvājums ir. Agr vai vēl Tev būs jāiet ārā, tāpēc, ka mēs taisīs kapitālo remont, jo viņ bij tai vienā istabā izjaukuš krāsn, un vis ķieģeļ bij istabs vidū, un tie vispār tur, tā grīd bij ielīkus no tā svar, vispār pa 10 cm bij novirzījusies tā vien pus. Un viņ piekrit. Nu tā. Atkal tā.

Sakārtojās.

• Es nevar pa dzīv sūdzēties, Apžēliņās, man ir tik kaut kā, kaut kā..

Pastāsti, ko Tu darīji. Tu atnāci uz Alsungu, un uzreiz bērnu dārzā strādāji?

• Nē, nē. Vidusskolā. Un toreiz bija, ka vienalga, absolūti visiem bērniem jādzied. Pilnīgi visiem. Bija tas Rūcējkoris, bija īstais kors, un mēs a Jur te runāj, ja, ka viņš te, ka viņš tur izmucs ir no tā kor, ka viņiem tur Pūt vējiņs lics dziedāt un viņš tīš prāt ir vilcs aplam, un tā lai tik viņam nebūt jāiet tai korī un jādzied. Man bij vienīgai jauktais kors, no vis Kuldīgs rajon. Man panāc talkā pedagog drusciņ. SkujKārls nāc, atnāca palīgā drusk Krists Orne no mūziks skols, un tad tos puiks arī tā sastutēja tā, forši, ja un jā, man bij labs koris. Vidusskolas koris tas bij. Forš bij. Un ta es tur tā mocījos, mocījos ar tiem rūcējiem arī. Nu tā kaut kā..
• Es aizgāj dekrētā un ta tur man nomainīj Snikegons, un tad tur vēl kaut kāds viens tāds, es nezin, tāds jocīgs viens tur, kas strādāj. Un ta es nāc atpakaļ, bet taka es nebij piekritus tam Zeķītim tur to atdot to dzīvokl tur, tad man tik salasīj kaut kāds stunds, un tad tād gar vilkšan bij patiesībā..

Bet Tu arī mūzikas stundas vadīji, ja?

• Es dziedāšan, jā, jā, kaut kā sanāca, ka man tur tā viss stunds man nedev un tā, bet beigās tur Jut.. nāc skat un Snik Egons, tas tur kaut ko patiesībā neko nebij izdarījs, teic lai es paņem un druscītiņ pastrādāj, un ta es ar tik atkal atpakaļ sliedēs un atkal viss vidusskol un pamatskol.. daudz stunds bij, daudz..
• Tad man vēl piedāvāj dej kolektīv, un tad es vēl vadīj skolēn dejkolektīv.

Tu arī pieaugušos vadīji, vai ne?

• Tas jau 70. gadā…, 69. gadā aizgāj Alds, un es a bērniem mājās, un 70. gad pavasarī ir dziesm svētk, dziesm un dej svētk un, un toreiz ar viņiem strādāj kultūrsnam direktor Šengel Lidij. Viņ pat spēl;ej akardeon, un pat arī vadīj to dejkolektīv. Kas pa vadīšan, praktisk skatās no šitā punkta, tas vispār nulls variants ir.. Nu es tagad tais Upeniekos dzīvojos ar saviem bērniņiem, savām meitiņām un atbrauc viss autobuss ar tād, toreiz bij tās mazās.. priekšā te tā motors, kur priekšā izbīdīts, ja.. atbrauc viss dej kolektīvs atbrauc, jo divs nedēļs pirms skates, viņ ir baig sastrīdējušies, vai kas tur bij, es nezinu, es iemeslus nezinu, kāpēc Šengel Lidija vairs.. nu atteicās viņus vadīt. Un viņ tik ļot gribēj uz to skati tikt, un, un, un, vai es nevar tomēr, nu viņ jau zināj, ka es spēlēj jau akardeon, un ka es var pagrabināt uz klavierēm kaut ko un, un, un vai es nevar viņiem vismaz pavadījum, kamēr mēģinājum.. Nu un, ta ka man jau tai.. patiesībā Liepnā jau drusku …

…

• Līdz šai dienai, es neesmu dejkolektīvā dejojus. Un, un, es tai Liepnā jau vadīj to dejkolektīviņ mazo, peikto – astoto, toreiz astotā klasē aizgāj jau. Un, vai es nevar te tagad.. un es tā skatos, un tas man nepatīk, un tas man nepatīk, un es viņs sāk vadīj, un mēs aizbraucām uz skati, un, un, un, nu, tai skatē.. sākumā bij mēģinājum un pēc tam bij tik tā skat. Un Rendiņa, Rendiņa, Rendiņa, Rendiņa, un nu mums bij jāizšķirās, vai nu tik Renda uz Rīgu, vai Alsung. Un toreiz Dunaiska vadīja, un es, “Nāc, lūdz, palīgā man!” Es vienkārš, ir liets, ko es nemāku, ja.. Dejs ir itkā uzstādīts, bet lai varētu dejot tā, kā vajag, ja.. un bij, Tu saprot, ja var atnākt piecos no rīt tur augšā patēriņ klubā uz mēģinājum, un tā Dunaiska..

Kur tas ir – Patēriņa klubā?

• Tur bij augšā, tur kaut kur bij, es nezin, pašā centrā. Patēriņ klubs. Un, un, un, viņ tur parād tur tos dažs moments, un tad tur pie tiem atsevišķiem momentiem, nu tik ļot strādā, ja, un visi… tai skatē Dunaiska sak, “Jūs pārspējāt paši sevi”. Nu, tik drausmīg..  kā viņ tai mēģinājumā – cauri slapji, ar tādu, tik nenormālu atdevi, ja.. Tur bij Bišu Fricis, un Magoņ Imants, kas tur vēl bij no tiem.. Linards vēlāk.. Tamson Silvij bij, jā.. Jā, Maija bija.. Nu, man tagad tā grūt atcerēties viss.. kaut kur jau kād bild ir. Un tad tur bij tād no Ēdols piesaistīt div klāt. Tāds Ēriks tur bija, nesanāca kaut kā tur tā.. Dunaisk sak, “Jūs pārspējāt paši sevi!” .. Ā, bija Druļļu pāris bij. Un, un, un mēs tač tikām, un tā Rend netik.. Ak, varbūt viņ tik arī beigās, ka es nesamelojos. Fakts tāds. Un, nu, visi tik šausmīg priecīg, un, un, labi, uz to laukum pārdzīvojums nenormāls visiem tur ir, ja, un, un, piemēram, bij laicīg jānostājās tur tajā rindā, Daugavs stadionā, lai vispār tikt tur uz to laukum virsū, un ja tu tur tajā brīdī, esi kaut kur nekā, tad tikt iekšā tur tai strīpā, nu nekāds izredzs nebij.. Un bij kaut kāda Ukraiņu deja, ne Ukraiņu deja, bij jādejo un, un, trīs puiš bij aizgājuš, un netik iekšā un tagad tai zīmējumā var redzēt, kur dejo .. Kā viņi pārdzīvoj toreiz, ka viņi netik.. Un mēs aizbraucām pēc tam uz Mežpark un ar riņķ šūpolēm, un viņi visi bij nenormāl dziedātāj vis, un dzied un tur tād sieviņ, viņ varēj automātisk iedarbināt atkal to.. Viņ sak, “Padziediet, bērniņi, vēl, padziediet..” Un tik forš, un..

Tie bij 70. gada Dziesmu svētki?

• Jā. Nevienam tur neienāc prātā, ka vajadzēt sēdēt un dzert.. Ā, jā, Jāns man dejoj tur toreiz.. Bij, kā es a to Jān.. Toreiz iesēdināj autobusā a visiem bērniem, tie bērn spēlējās tur uz tiem soliņiem, uz krēsliem, ja, kamēr visi dejo, tad viņ tur aizmieg un tad Biš Fricim turpat blaks mājs bij, tur tā vecā būdiņ, kas tur tagad dzīvo Ivanovsks, tur dzīvo, Upeniekiem tur blaks. Jāns tur tā.. un ta viņ stiep tur tos bērns mājās aizmigušos un tā. Un tā mēs līdz šai dienai, 50 gads jau..

Tad Tu strādāji skolā, vadīji to deju kolektīvu…

• Skolā, jā..

Kurā laikā Tu uz to bērnu dārzu aizgāji?

• Es jau sāku strādāt pavisam vecajā bērnu dārzā, 79. gadā. Un 80. gadā pārvācās te uz to jauno bērn dārz, un tad jau es jau strādāj jau.. Bet es pirms tam, manlieks, vai 78. varbūt jau, jā…

Tad kaut kādā brīdī Tu no skolas aizgāji, ja?

• Nu, es diezgan.. 86. gadā, tad kad uzbūvēj jauno skolu, tad atnāca Jautrīte pa dziedāšans skolotāj. Un tad es viņai teic tā, “Bet nē, es gribu jaunajā skolā vēl pastrādāt, es Tev nedoš viss stunds”. Man ļot gribējās ar kor strādāt, un tad tur bij man ļot labs iestrāds. Es sak, “Ņem stunds, un es vadīš kor.” Un Jautrīt bij laimīg, ka es paņēm kor, jo viņ galīg negribēj a kor strādāt. Un es bij priecīg, ka es var tad izvērsties un tā.. un tad es tur jā, vien gad, tur vēl tā, un tad es pavisam pārgāj uz bērnu dārzu..

Tad pastāsti, kā Tu Suitenes sāki vadīt.

• A Suitenēm tur tā bija, es atnāc uz Alsungu, un es pie reizes bij arī internātā audzināj, kopā ar Antanovič Katrīn, un viņa tajā laikā jau laikam sāk pie tām Suitenēm dziedāt. Un viņ sak, “Jāuzaicin te reku skolniekiem, lai padzied tās Suitens”. Un tad es nevarēt teikt, ka man tas tā gāj pie dūšs, bet, nu labi, es atdzīst, bet tā dziļi nē. Tas bij 67. gada augustā Suitu Sievas uzaicināja uz Kultūras un Mākslas dekānu Maskavā. Te atbrauc Kaupušs un runāj ar Sievām, un tur ar tā interesant iznāc, ka Muižtante, viņ bij vien no tām priekšdziedātājām, un viņai bij bails ar lidmašīn lidot, un vispār kustēties ārā no Alsungs. Un tad viņ muka no tā Kaupuš, tur, kad neļāvās pierunāties, bet tā, bet jābūt tač priekšdziedātājam, ir jābūt kādam.. Likt prāts kopā Ruč mamma Grieta.. Un, un, Margrieta. Un aizbrauc tur, un viņ tā sak, “Man ace grib to redzēt..” Vecais, mēs vis viņ sauc pa Pumpuriņ tēv, Ruč, “Ja Tu paliks slims, ta tālāk pa upi nē, nu tad tālāk, nē, uz māj tad tu nenāc, paliec tai upē, veinalg, slīcinies, vai ko tu tur dari..” Un tad man teica tās sievs, nu kas tās, ka viņs brauks.. Vajag vien stabil dziedātāj tač līdz.. Un tad, kad es te jau gandrīz divs gads bij nostrādājus, tad, “Nu, lab ir, brauc līdz uz Masakvu”. Un tā bij pirmā reiz, ka es pa ceļam mācijos dziesms, dziesms es vispār nemācēj, un, un, tur vispār tā dziedāšan, tur daudz jau tā neiznāc.. Ka bij uz skatuves jādzied šitote – “Jauns (??) uzkāp augstā kalnā, Skrūd, Rūd, Rūd”… Šitais te Ēķ Pēters, bij skatījies pa televizor un sak, “Kāpēc jūs bezkaunīg tur dzied?” Sūd, Rūd viš saprats ir.
• Nu jā, un tā aizbrauc un nekas, lab ir, tā es tur sāk pie viņiem tur dziedāt pamazām.. Un tad visāds tās ķibels tai ģimenē ar visu ko un, un, bērn ar sāk dzimt, un tur paņēma Ulrinken Austr sākumā, bet viņai nekād muzikālā iglītība nebij, viņ tik vienkārš vāc tās sievs kopā.. Nu tur Veronik bij priekšdziedātāj, un tā tur noteic toni tur, un tā kaut kā.. Un tad atnāc Nasevič Dac uz šejien, un es domāj, ka baig forš Mūziķis, labs pianists, kolosāli, tagad man būs ansamblī, kas spēlē pavadījums, un man vairs nebūs jāmokās, ka viņ tač varēt, jā.. Un tur sanāksm ir, un tajā brīdī tur tā Ausm nemaz nebij klāt un viņ izbalsoj ārā. Es bij pie tā, kas balsoj, ka viņ ārā, jo es gribēj, lai iet tās liets. Nu ja, bet tur nošāv galīg šķērsām, galīgi, nuu, viņai nepatik strādāt ar sievām, galīgi nē.. Un tad viņai lik kārtot dokumentācij, šitās te, kārtējo reiz pa nodarbībām bij jārakst atskait. Žurnāliņš bij. “Es nekād žurnāliņ nevedīš.” Vienkārš neatnāc uz mēginājum un viss. Viņ sak, “Viss” un caur. Un tad paņēm Matevič Gunt paņēm viņs, bet nu tād pavisam īs laik..

….

• Bija Kurzemes folkloras svētki Popē.

1989. gads? Atmodas laiks.

• 89. gadā, jā. Un Gunt teic, viņai drīz jāiet dzemdēt Madara. Vai es nevar aizbraukt tām sievām līdz uz Pop, lai gan tās Dacs laikā, ja, bij tā – viņ tā ļot pavirš tos mēģinājums, ļot pavirš, un es sak, “Bet kā tur ir – fa vai fa diezs?” , “Vai nav vienalga?”.. un es tagad, “Aha, es neesmu te tagad vēlama”, un ja es neesmu te vēlama, tad es te arī neuzbāzīšos, un tad arī bij tāds pārtraukums, ka es negāj pie tām sievām. Un tad paņēm Matevič Gunta, un ir 88. gadā, kad bij Pirmā Baltik, ja nemaldos, 88., vēl nebij Atmod mums sākusies, ja, un tad Gunt sak, “Nu, tad ir jabrauc uz Rīgu, un pēc tam uz Leišiem jābrauc un Ilgu vajadzētu paņemt līdz un tā.” Un Sievs pateic, “Nē.” Un es uz pirmo Baltiku netiku un pēc tam, tad 89. gadā, pēc gada ja, man piedāvā, vai es nevaru aizbraukt, un es saku, “Jā, es aizbraukš”. Un tad biež vien man tā bij, ka jautāj, “Tu bij uz pirmo Baltik?” , “Nē, tas bij tad, kad jūs neņēm man līdz.” Nu tas tā ilgi gāja, nu, smiedamies, nu nevajag paturēt sevī nekādu naidu..

Nu, kas tai laikā bija? Lielā Trīne..?

• Un Trīn bij starp tiem, kas pateic, “Nē, Ja Ilga te nenāca, tad viņai te nav ko braukt uz to Rīg līdz, nav ko uz to Baltik braukt”. Tur Trīne bija, Anna, Rozālija bija, Lūšu Marija bija, Antanovič Katrīna bija, un tur vien brīd bij Zāģer Anna..

Veronika taču tur vairs nebija?

• Veronika bija. Bet Veronikai dikti kliboj veselība. Viņ 90. gadā nomira. 89. gadā es paņēm viņ, un pēc gada viņ nomira, un tajā laikā jau, jau, man daudz kas bij palics tomēr no Veroniks..

…

• … Un materiāl jau bij, nu tā.. Nu ja, Ta tur Rozālij tā skaist tā izpaudās arī tur tā viņ, Dasvič Dac aizstāv un redz un tā Dac, ka nē vairāk un, un, un, tad viņ man sāk zāģēt. Un ta viņ zāģēj viss pēc kārts, ja. Zāģēj to Janson Līgu.. bij tas skaistum konkurss un beigās Līg teic, “Jūs varēt varbūt man ar paņemt savā barā” un, bet tas jau bij drusk vēlāk, tas jau bij 93. gadā, jo 94. gadā mēs primo reiz bijām uz Vācij. Sievs. Un tā. Un Ruču (??) Rozālij zāģē un naktī zvan, un, un, pārvērstā balsī, “Tu man es apzagus”, un, un.. nu vispār mums tur tā ir gājs, tik, tik, tik raibi tur ar tām sievām vispār krons.. Visād.. “Cik ilg tu a to veco repertuār strādās? Kad tu, Kad tu savu repertuār..?” Es sak, “Zin, es nācu tikai te tikai ar tādu norunu, ka mēs strādāsim kopā, nevis, ka es būš kaut kāda vadītāja vai kaut kas tāds, bet mēs strādāsim kopā, un mēs dziedāsim to, ko mēs mākam un to, ko varēš dabūt, to pamazām, pamazām.” Tad jau pamazām, līdz 90. gadam bij nolīdzinājies jau..

Sāka respektēt, ja?

• Nu visādi, jā.. Tad kaut ko jaunu un tad nāca 90. gadā uztaisīj atkal Suitu kāzas, un tad uz tām kāzām tur, jo es vadīj tad arī pie reizs vidējos jau, es jau bij no 82. gada jau, 81. gada..

Tad Tu Suitu Sievas vadi jau pāri pa 30 gadiem?

• Jā, jā, 32..

Un kas tad Tev vēl daži gadi, un būs jau 40.

• Jā, jā.. Nu tā, kaut kā..

Un kad Tu beidzi strādāt bērnu dārzā?

• Es beidzu strādāt 2006. un tas bij tas laiks, kad pensionār nedrīkstēj vairs strādāt, un tad tur..

Tad Tu Maģos (??) Suitus paņēmi.. Nē, tas jau bija ātrāk..

• Nē, tos es paņēmu 2000. un tas bija, kad sākās runs par Suit novad apvienošan. Tas bija 2000. gadā, un ļot intensīvs saruns bij šiten Alsungā, un klāj galdu pat. Un, un, un aicināj Jūrkalnieš un aicināj Gudeniekus. Un tajā laikā Jūrkaln vislaik, “Nē, nu kur steigsies, nekād norādījum no augšas nav bijuši un, un, un, nu nē, nekur nesteigsimies, un, un tad jau redzēs, tad jau redzēs”, nu tā. Nu, pienāk man.. mēs tur tād (???) druscītiņ un pienāk Mārs klāt un sak, “Ilg, vai Tu nevarēt ņemt tās Jūrkaln sievs, jo tur, nu, ka tur vajag viņiem tur..” Nu, labi, es tur tā piekrit pa dzērum, ka es aizbrauc un izrādās Liep Marij, kas viņs vadīj pirms tam, ka nākošā dienā viņai i bērs.. Un man atstāj bez priekšdziedātāj, viņ bij arī priekšdziedātāj tur.. un viss. Burtisk uz kliņķ. Es domāj, “Johaidī, kas man lika vispār mut vērt vaļā..” Es nezināj to situācij vispār. Nu, tad forši bija ar tām sievām, ar tām vecām sievām bij ritīg forši. Tagad arī ir forš, es nesūdzos, nē, nē, nē. Vispār, viņs ir cīnītājs, man patīk tāds..

Jā, viņas visas tur tādas enerģiskas. Alsungas Sievas tādas pašas.

• Enerģiskas, jā.. Jā, jā, tā ir. Nu tas jau kā, nu katrs .. no mums pašiem tas viss ir atkarīgs, kā es gribu, lai.. Nē, nu, ir tā dikti, nu ar Dac mums vienbrīd sagāj, sagāj.. jā..

Bet tagad jau jūs esat daudz maz tā nolīdzinājušas..

• Nē, kas man, kād man zem jādal, nē.. Es viņ vienmēr tur laikoj, ka man patīk viņs tie tamborējum un viskaut kas.. Viņai tač zelt roks, un patiesībā viņ ir ļot gudrs cilvēks, viņai ir tāds, nu, druscītiņ pat ārpasaulīgs tāds kaut kāds tas skatījums.. nu tāds ir, un par to tik var brīnīties, ka tā.. Nē, tur viņ.. tur iznāc tā, ka es glāb situācij, lai viņ varēt tur pie tām Suitenēm dziedāt, es viņai iedev Suit brunčs, un, un, viņ atkal, savukārt, man, nu, ka viņ uzadīs man Suit zeķs. Tās bij a tād elektro zil, tādu, man nepatik tās krās pirmkārt, man nepatik, bet es nevarēj dabūt kāj iekšā un es sak, “Nu, es nevar, Dac, uzģērbt tās zeķs kājās”, un, un, un viņ sak, “Bet pagludin, pagludin, uzliec a mitr lupat pa virs, pastiep un varbūt, ka tad..” Un tā tas paliek tur kaut kā, un mēs tur bijām.. Un es nezin, kā tur bij, kā tur nebij. Un viņ tur atskrēj pie mans mājā, bet es nebij mājās, un Jautrīt un.. “Kur ir tās zeķs?” un tā.. un tad Gulb Mārīt, dziedāšans skolotāj, nu ja, un tur viņ ar bij tā gudr parunājusies pa visu ko, pa aušan, pa adīšan, ka Dacei zelt roks, ka viņai nepatīk skolā strādāt, arī tad viņ jau sāk skolā strādāt tur..un ka viņai nepatīk, un tā Mārīt teic, “Nu, kā, bet tad tamborē un adi”. “Redz kā ir ar to tamborēšan un adīšan. Man te Ilg negribēj zeķs atdot un,..” un viņ sak, “Pag, pag, man vēl brunč vēl pie Tevs ir”, tā kaut kā.. Un ta vien brīd.. Nē jau nē, mums te tāds kaut kāds.. es negribēj ar viņ satikties, bet tas viss ir sen pār un viss ir labi, un es prot novērtēt to, ko viņa var dot vispār Suitiem, ko viņ var dot.

Nu, par tautas tērpu pastāsti. Kā jums mājās, ģimenē, kāds vēl staigāja no veciem ļaudīm? Jo cik es esmu intervējusi citus, ka īstenībā tajā laikā jau bij maz.. Ka arī svētkos pat maz bija.

• Tauts tērpā varbūt.. atsevišķām detaļām varbūt Veronik staigāj.

Ikdienā?

• Nu, nē, svētku reizēs viņ tā uzģērb mājās arī, un, un viņ jau, lai gan viņ bij cītīg baznīcā gājēj, viņ bij fanātisk baznīcā gājēj, abs ar Anniņ, bet atkal viņ bij priekšdziedātāj, un tas i.. tā kopsadarbīb ar baznīc, tas jau patiesībā ir jau sen jau, sen jau, sen jau.. Jau pirms Veroniks tas ir bijs noteikt, kad, nu, tas pagāniskais ar to ticīb kaut kā i kā.. rok rokā.. Bet te es tā.. mūsmājās noteikti nē, jo mums ar visiem šitiem te, ar visām izsūtīšanām, a kar laik.. Nu stells mums bij, bet tautstērp mammai nebij, un, un māsām pat par se arī nebij, nu mums nebij tautstērp.. Bet mamms māsai, jā, viss pūrs bij, un viņ savai meitai Emīlijai tač bij sagādājus vis.. Primais tērps, kas man bija, patiesībā bij mans mācīcs Emīlijs tērps, kad.. viņ jau negāj nekur, nekur nedziedāj un, un, un tad viņ man dev gan svārks.. un faktisk tie svārk man vēl joprojām ir, es viņs šad tad velk mugurā. Viņ man visu – gan villaini, gan sakts, gan visu. Tas i pirmais tērps man tāds, jā. Bet Alsungā vecās sieviņs staigāja, jā, staigāja ar ..

To no bērnības Tu atceries?

• Jā. Plikas kājas, es atceros, balts lakatiņš galvā, un, un ka tas uz pliks miess, tie svārki un tās mazās jaciņs. Vasars jaciņs.

Ikdienā vai svētkos?

• Ikdienā. Ikdienā viņs staigāj, jā.
• Ā, tur bij tāds Beniņu meitas. Vecmeitas. Viņām bij.. No turiens es ļoti daudz dabūj, kāds astoņs, vasars jaciņs. Viņs bij tāds sīks sieviņs.

Kurā vietā viņas dzīvoja?

• Aiz mūs mājs, tur pa dzelzceļ ka gāj, tur viņs.. nav tāl tās mājs. Un, un, tur jā, tur man atdāvināj tās jaciņs, ka viņiem vairāk nevajag, bet viņs bij tik maz, ka viņs nekur nevarēj.. es viņs atdev muzejam, lai muzejs vāc viņs.. nu, kur es viņs tāds.. Netiek iekšā nemaz. Sīciņs, maziņs.. taka siļķs.. Nu jā, viņs tā tai vasarā uz pliks miess, un tie brunč un, un lakatiņš galvā, pliks kājs un viss. Tā bij tā ģērbšanās. Ļot ērt bij.. Tā, jā..

Pārējām Suitenēm arī bija no ģimenes saglabājušies tie tērpi?

• Jā, jā. Vienīgi, kam nebija.. kaut kā neatceros, kur Trīne dabūja.. Nezinu.. Bet, bet tām visām, gan Kulberg Marijai, gan tai Kulberg Tīniņam, mazais Trīniņš, ja.. Gan Antanovič Katiņai bij savs tautstērps, jā.. ritīgi es atceros, Annai, Veronikai.. Visām bija savs tautas tērps.. Visām.

Bet tajos laikos, septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados taču mājās vairs neauda, vai ne? Pārtrūka tā tradīcija..

• Tie bija no Pirmās Latvijas laikiem, kas bij saglabājies.. Tas bij te, tas bij tikai, ka nāc mantojumā kaut kā pārmantojies tērps. Tajā laikā neauda gan. Nē, nē.. Lai gan es ļoti lab atceros, kad, nu pirms tiem kolhoz laikiem, visiem mājās bij stells.. Bet auda palagus, lielākoties, auda vadmalu kaut kam, lai var kaut kāds mēteļs vai kaut ko tād uzšūt.. Vīriem darb drēbs lai var uzšūt auda.. Bet, bet tāds smalks tā kā.. nu, nē, nē.. Lai gan to, kas manai māsīcai bij, kas man mantojumā bij, jā, to viņ, bet to man vecāmamma izrādās, ka bij audus. Un viņa, Katrīna, viņa liel rokdarbniec ir bijusi, un viņ ir šuvusi tos tērpus tad, un audusi gan svārks, gan villaines, jā..

Attēlā: mājas kafejnīca “Pie vecās suitens” 21.08.2021. Ilga Leimane ar Ivetu un Raimondu Vējoņiem (bij.Latvijas Valsts prezidents)

Intervējusi Māra Rozentāle 2022.gadā