Skip to content Skip to left sidebar Skip to footer

Suitu kāzas 1937

Sekojošais teksts ir ņemts no J. Šperliņa grāmatas Senās suitu kāzas un ķekatas. Šis seno suitu kāzu apraksts sastādīts pēc seno parašu zinātājas un dziesminieces Zvirbuļu mātes stāstījuma (Marija Šperliņa, Bases pagastā, Zvirbuļu mājās). Bez Zvirbuļu mātes teiktajām tautas dziesmām ar Pūpola k-ga laipnu atļauju še ievietotas arī dažas kāzu tautas dziesmas no viņa 1923. gadā Alsungā rakstītā tautas dziesmu krājuma. Pūpola k-ga tautas dziesmu krājuma dziesminieces ir Margrieta Dūdiņa no Alsungas pagasta Lipšņu mājām un Margrieta Kanneniece no Alsungas pagasta Blieķu mazmājas.

Precības

Kad jauns puisis ir nodomājis precēties un ir jau nolūkojis kādu ciema zeltenīti, tad viņš palūdz kādu no savām radiniecēm, parasti precētu sievu, lai tā izpildītu starpnieces lomu. Preciniece aiziet līgavas mājās un paziņo līgavai un tās vecākiem sava radinieka priekšlikumu. Parasti preciniece cildina tautieti un tēlo kuplu jaunā pāra nākošo dzīvi arī materiālā ziņā. Viņa izstāsta, cik tautietim ir mantas, cik vēl viņš mantos no saviem vecākiem u.t.t. Ja tautā par tautieti ir izplatītas kādas valodas, tad preciniece arī tās noskaidro un vispār cenšas nostādīt tautieti labā gaismā. Dažkārt gadās, ka tautietis dzīvo patāli un līgava viņu nepazīst vai nav pat nemaz redzējusi. Tādā gadījumā precinieces uzdevums ir iekārtot tā, lai jaunie cilvēki varētu iepazīties, vai līgava dabūtu tautieti vismaz redzēt. Ja iecerētā līgava preciniecei atsaka, tad lieta izbeigta, ja neatsaka, tad tautietim jābrauc precībās. Vēl agrākos laikos esot dažreiz bijis pat tā, ka tautieša vecāki izraudzījuši dēlam sievu. Tādā gadījumā vecāki sūtījuši arī precinieci.

Precību dienu iepriekš norunā tautieša un līgavas vecāki (kopā ar jaunajiem), pie kam preciniece arī te izpilda starpnieces lomu. Precībās brauc tautietis kopā ar savu krusttēvu. Ja krusttēvs miris, tad tautietim brauc līdzi kāds no viņa radiniekiem, parasti precēts vīrs. Precībās brauc vakarā. Šīs dienas vakarā līgavas mājas meitas bieži iziet ārā dziedāt. Tiek dziedātas kaut kādas tautas dziesmas, dziedāt var dažādas dziesmas, tikai ne tādas, kas atgādina kāzas un precēšanos. Dziedātājas izliekas, ka nekā nezina par to, ka šovakar brauks precinieki.

Tautietis ar savu krusttēvu, tērpušies jaunās drēbēs un paņēmuši kulē (linu auduma somā) līdzi sieru un kabatā degvīna pudeli, nozīmētās dienas vakarā iebrauc līgavas mājās. Viņiem iziet pretī kāds no mājiniekiem: līgavas tēvs, māte vai brāļi, visbiežāk gan līgavas tēvs. Sagaidītājam tautieša krusttēvs saka, ka klausoties skaistajās dziesmās šiem esot pazudis ceļš, esot apmaldījušies un lūdz pasacīt, kas šīs ir par mājām. Dabūjuši atbildi, braucēji saka, ka viņiem esot jābrauc uz … mājām (parasti viņi min kāda kaimiņa māju vārdu), un lūdz parādīt ceļu uz turieni. Tad lūdz arī, vai nevarot nodzerties ūdeni, esot izslāpuši. Sagaidītāji tad aicina atbraucējus istabā, piebilstot, ka ceļu viņiem parādīs. Kad viesi ieģjuši telpās, tad namatēvs un namamāte uz viņiem saka: palieciet še pat pie mums pa nakti. Ir tumšs un ceļš uz … mājām ir ļoti slikts. Visus lūdz apsēsties. Tautieša krusttēvs tad izņem sieru un noliek uz galda. Līgavas brāļi novieto viesu zirgus stallī un apkopj. Vēl agrākos laikos precībās nevis brauca, bet jāja. Šinī laikā mājas meitas un sievas otrā istabā vai virtuvē dzied:

Es jau redzu, es jau redzu,
Es pie mātes nepalikšu:
Sajāj tautas pilla sēta,
Sajem brāļi kumeliņus.

Kas tur spīd, kas tur viz,
Viņe lauka galiņe?
Tautas dīda kumeliņus,
Brāļi loka zobentiņus.
Tautas dīda gribēdami,
Brāļi loka nedodami.

Turies mana māmuļiņa,
Zinaj’gŗūti audzinaj’se.
Dažu nakti maz gulēji,
Dažu visu negulēji,
Dažu reizi visu nakti
Uz rokami iznesāji.

Mute niez, mute niez,
Kas kukuli atsūtīs?
Dēla māte atsūtija,
Jauņuviti gribēdama.

Tautu meita, zeltenite,
Mitosim gredzentiņus.
Tev bij vaŗa, man sudraba,
Nāc tu pate piedevam.

Tautiets mani mīļi lūdza:
Nāc puķite, šoruden! –
Es neiešu, es nevaru,
Man nevaid pilla pūra;
Man nevaid pilla pūra;
Ne sedzamu villainišu;
Ja tu gribi, tad tu gaidi
Līdz citam rudeņam.

Cerēj’mani tautu dēls
Kā redzējis, tā dabot;
Es nebiju putna bērs (bērns)
No zariņa nojemams.
Nāc sēte, lūdz māmiņu,
Soli balvas, tad dabosi.

Zied balta ieviņa,
Pamellas ogas;
Prec mani tautiet’s
Brālītis liedza.
Paldies, brālīši,
Par liegumiņu.
Klausišu māmiņu
Patecēdama,
Locišu pūriņu
Padziedādama.

Šodien saule, šodien saule,
Šodien balta velējos,
Rītu iešu roku dot
Pelēkam vanagam.

Visi ļaudis to vien teica,
Ka es vīra nedabošu.
Es daboju tādu vīru,
Ka pašai smiekli nāca:
Resnu kaklu, kuplu unsi,
Pūkaiņam kājiņam.

Visi ļaudis to vien teica,
Ka es vīru nedabošu.
Es daboju daiļu puisi
Pēc savam prātiņam.

Garum gāju rudzu lauku,
Pūŗu (ziemas kviešu) lauku meklēdama;
Gaŗum gāju kalpa puiša,
Ar seimnieku saderēju.

Es nesētu rudzu lauku
Ja tas zaļi nezaļotu;
Es nejemtu līgaviņu,
Ja tā mīļi nedzīvātu.

Nu dzied gaiļi, nu rej suņi,
Nu precās seimenieki;
Nu dzied grazni lakstigala,
Nu precās puiš’ un meitas.
Kad mellā pūce šņāca,
Tad tie kalpi, vaļenieki.

Riti, riti pa kalniņu
Man adekļa vācelite;
Pa kādam laiciņam
Ritēs pate adītāja.

Dziedi, dziedi, ganu meita.
Kreiso kāju cilādama,
Kad pacelsi labo kāju,
Tad vedīs šoruden.

Ērkulitis ceļu tek
Vērpējiņu meklēdams;
Krīt, ērkul, ceļmale,
Tautas ved vērpējiņ’.

Kas tumše vakare
Mežim galus tricināja?
Tautas dīda kumeliņus,
Grib māsiņu projum vest;
Brāļi loka zobentiņus,
Sav’ māsiņu nedodami.

Es uzaugu kā niedrite
Novadiņa maliņe,
Attecēja tautu dēls
Kā gailitis lūkoties.
Tautu dēls kā gailitis,
Kumelīš kā donitis.

Būs man viena rieksta dēļ
Tādu augstu lazdu liekt;
Būs man vienas rozes dēļ
Tādu augstu žogu pīt;
Būs man vienas meitas dēļ
Tādu gaŗu ceļu jāt;
Tādu gaŗu ceļu jāt
Sviedrēt savu kumeliņu.

Āz kalniņa smīdri (smuidri) bērzi
Pret vējiņu locījās;
Tā lokās jauni puiši
Pret meitiņu māmuļiņu.

Pavasari, pavasari, kalpam jemti līgaviņu;
Pavasari zvierbuliši, nevajag apenišu;
Pavasari suņu stobri, nevajag stebulišu
Pavasari bērzam sula, nevajag alutiņa.

Jo tai ievai balti ziedi,
Jo tai mellas ogas auga;
Jo tai mātei daiļas meitas,
Jo tai daiļi znoti nāca.

Pie Liepājas liepas auga,
Pie Kuldīgas ozoliņi;
Tās liepiņas atlīgo
Pie Kuldigas ozolim.

Lūdz, tautieti, cik tu gribi,
Tu jau mani nedabosi;
Kas grib mani, lai lūdz ļoti,
Nebūs velti lūgumiš.

Kas lūdz tēvu, māmuļiti,
Tas par velti dārbojās;
Tas par velti apaun kājas,
Noskrej savu kumeliņu,
Izvirina nama dores,
Man pakaļi staigājot.

Tec teciņus, tautu meita,
Atnes auzas kumeļam:
Es atjāju tevis dēļi
Tādu zemes gabaliņu.

Mazs bērzīš, sīki zari,
Būs man kuplu slotu griezt;
Maza ciema zeltenite
Būs man lielu naudu dot.

Prec mani, tautieti,
Prec mani mazu:
Gan man korpites
Cels gālas autu.

Zied balta ieviņa,
Bet mellas ogas;
Prec mani tautiņas,
Brāliši liedza.

Ar vagaru saderēju,
Kuŗš meitiņu dabosim;
Lidz vagars pie māmiņas,
Es ar meitu baznice;
Lidz vagars baznice,
Es ar meitu sētiņe.

Novituse tā puķite,
Kas āz manas cepurites;
Žēli raud tā meitiņa,
Kas ar mani saderēta.

Vārna mietu notupēja,
Vasariņu gaidīdama;
Tautiet’s ziergu nojādija,
Mani mazu lūkodams.

Lūko, brāli, līgaviņu,
Lūko labu dziedātāju;
Kuŗa laba dziedātāja,
Tā tikuse dārbiņos.

Dziedātāja, runātāja,
Nāc no druvas sētiņe;
Tautas tavu māmuļiņu
Visu dienu rūdināja.

Dziedātāja tā meitiņa,
Runātāja māmuļīte.
Jem, brālīti, tad tev būs
Līksmu ļaužu līgaviņa.

Mazs putnīš, skaļš balsiņis,
Tālu mežu aizskanēja;
Maza meita, labs tikums,
Tālu jāja precinieki.

Sīku kārklu žogu pinu,
Lai nelīda suveniņi;
Dižu radu sievu jēmu,
Lai nenīka dzīvāšana.

Kaza grauza pabērziti,
Abu kāju pieminuse;
Tautiet’s lūdza meitu māti,
Abas rokas bučādams.

Tautiets manu māmulīti
Vīnu, medu vien dzierdija;
Dzeŗ, māmiņ, nebēdā,
Soli mani, es neiešu.

Tēs, māmiņ, sveštautieti,
Ko klēte runājat?
Tēs solija, māte liedza,
Tautiet’s lūdza raudādams;
Tautiet’s lūdza raudādams,
Bet ar mani nerunāja.

Lūgšus lūdzu brālišam:
„Sēj pie loga kaņupites”;
Tautas nāca pa dorem,
Es pa logu kaņupēs.

Ko, tautieti, darīsim
Abi jauni sagājuši?
Tu nemāki silksi pīt,
Es trinitu audekliņu.

Mieži, mieži, rudzi, rudzi,
Tie paše pļaušane;
Jaunas meitas pusaugušas,
Tās paše jemšane.

Audz miezīti, jem krūmiņu,
Šoruden daudz vaj’dzēs:
Brāļam kāzas, man izdēbes
Tai viene rudene.

Ietin iešu šoruden,
Lai pie jauna, lai pie veca;
Ja pie jauna – pie ražena,
Ja pie veca – pie bagāta.

Ko vērts manis daiļš pūrīš,
Mans raženis augumīš, –
Veci puiši savas kājas
Priekš manim apavuši.

Upe nesu peldināt
Div’ sudraba gradzentiņus;
Viens bij mana brāļa pierkts,
Otrs tautu netiklīša.
Kuŗš bij mana brāļa pierkts,
Tas pa viersu līgojās;
Kuŗš bij tautu netiklīša,
Tas nogrima dubene.

Saderēju, atderēju
Ar netiklu tēva dēlu;
Labo roku saderēju,
Ar kreiso atderēju.
Atderēju, salauzīju
Sav’ sudraba gradzentiņu.

Div’ netikli tēva dēli
Gar manim dalijās:
Viens grib manu graznu pūru,
Otrs daiļu augumiņu.
Kas grib manu graznu pūru,
Tas asaru dzērējīš,
Kas grib daiļu augumiņu,
Tas maizites devējīš.

Grib kaķite zuves ēst,
Nedrīkst kāju slapināt;
Grib puisitis sievu jemt,
Nedrīkst meitu bildināt.

Grib kaķite tur laipot,
Kur laipoja sērmanitis;
Grib kalpīš tur sēdēt,
Kur sēdēj’ seimenieks.

Grib krauklitis medu ēst,
Grib kalpīš mātes meitu;
Ēd kraukliti pora sūnu,
Jem, kalpiņ, sērdieniti.

Precē mani trejas tautas,
Es trejādi atsacīšu:
Vienam saku: maz maizītes,
Otram: sīva māmuļiņa
Tam trešam tautiešam:
Sila zeme, rāva pļava.

Kur, pie vēja, vilcīš bija?
Zaķits nesa kazlēniņu;
Kur, pie vēja, seimenieki?
Kalpīš jēma mātes meitu.

Kura upe klusu tek –
Mellas dūņas vide auga;
Kuŗa meita nedziedāja,
Tā gribēja precēties.

Pāri bridu baltābolu,
Sārkanaju meklēdama;
Gaŗum laidu jaunus puišus,
Ar atraitni saderēju.

Es jau redzu, es jau redzu,
Man jāiet šoruden;
Kalab manas sīkas rozes
Caur žodziņu izaugušas.

Kalab visas graznas rozes
Caur žodziņu raudzijās? –
Pate rožu ravētāja
Ar tautām saderēja.

Krusttēvs atkal ievada sarunas un saka, ka viņa krustdēlam vajagot līgaviņas. Tas esot viņu brauciena mērķis. Uz to nama māte atbild, ka nav nekādas vajadzības braukt tālāk. Viņai, t.i. nama mātei, arī esot meitas, un varbūt viesis varētu izraudzīties no tām sev līgavu. Krusttēvs lūdz meitas parādīt. Vispirms nama māte ieved pie viesiem kādu vecāku sievieti un prasa, vai šī nu būšot viesiem pieņemama. Krusttēvs atbild, ka viņiem mājās esot daudz darba, tāpēc vajagot jaunākas. Tad ieved kādu jaunu meiteni, pusaudzi. Krusttēvs saka, ka tā esot par jaunu, to vēl vajagot audzināt. Tad ieved īsto, bildināto jaunavu. Krusttēvs nu pasaka, ka šī ir derīga un to labprāt viņa krustdēls ņem. Tad tautietis izvelk no kabatas pudeli degvīna un noliek uz galda. Ar tautu meitu nu sader, un uz šīm derībām uzdzer degvīnu. Tad nama māte noliek uz galda vakariņas. Visi sēžas pie galda un mielojas. Precinieki paliek līgavas mājās pārnakšņot. Šinī vakarā parasti norunā, kad rīkot kāzas, un apspriež arī citas lietas, kas stāv sakarā ar jaunā pāra nākošo dzīvi. Precinieki pārbrauc mājās nākošajā rītā ap brokastu laiku. Vēl tagad Suitu novadā ir dzirdams šāds izteiciens: Kur tie brauc tik agri, brokastlaikā? – Kā no precībām.

Braukšana pie mācītāja

Kad kāzu diena norunāta, tad jaunajam pārim jābrauc pie mācītāja pierakstīties. Parasti to darīja piektdien vai sestdien 2-3 nedēļas priekš kāzām. Līgavai brauca līdzi krusttēvs un krustmāte, tāpat tautietim viņa krusttēvs. Tā tad pie mācītāja (Alsungā) aizbrauca ar 2 ratiem. Katrs brauca no savām mājām. Līdzbraucējiem arī bija pie mācītāja jāparakstās. Bieži vien gadījās, ka mācītājs jauno pāri pārbaudīja ticības mācībās un lūgšanās. Tāpēc tautā šī jaunā pāra braukšana pie mācītāja pierakstīties tika nosaukta par iešanu pie pātariem. Nākošajā svētdienā jaunais pāris tika uzsaukts baznīcā.

Gatavošanās kāzām

Pa lielākai daļai kāzas svinēja rudeņos. Retāk arī citos gada laikos. Materiāli uz kāzām bija jāgatavojas abām pusēm. Tautietim un tā vecākiem bija jārūpējas galvenā kārtā par pašām kāzām, bet līgavai un tās vecākiem par pūru un mantu, ko deva līdzi līgavai pēc kāzām. Uz kāzām nokāva 2 govslopus, parasti jaunas govis (gotenus). Bez tam kāzās patērēja vairākas cūkas galvas. Alu gatavoja no 15 pūriem miežu iesala un bez tam pirka arī degvīnu. Drusku vēlākos laikos uz kāzām kāva bez 2 govīm arī vēl cūkas (1-2). Alus gatavošanai izlietoja 25 pūrus iesala. Kāzu vajadzībām sabīdelēja 10 pūrus pūŗu (ziemas kviešu) un 5 pūrus rudzu. Krāja sviestu un sieru. Dažiem kāzās bija arī medus. Medus bija novietots mucās. Katra dzimta, kas kāzās piedalījās, aiznesa tur 1 kukuli rudzu maizes, sviestu un vismaz vienu cūkas galvas pusi. Daži nesa arī sieru. Tā bija norma, bet mazturīgākie patērēja kāzās mazāk.

Tautietis un viņa vecāki ielūdza kāzās savus radus – tā sauktos vedējus – un tuvākos kaimiņus. Līgava un viņas vecāki ielūdza kāzās savus radus. Tos sauca par panāksniekiem. Kāzinieku bija apmēram 100-200 cilvēku. Kāzas svinēja 3 dienas. Apmēram nedēļu pirms kāzām tautietis ar līgavu aizbrauca uz pilsētu (Kuldīgu vai Aizputi, retāk Liepāju) iepirkties. Pirka kāzu dāvanas un citas vajadzīgas lietas. Tautietis pirka līgavai materiālu linkainim, skaistas saduramas adatas (brošas), gredzenus un zīdeni. Šo zīdeni sauca par līgstamo zīdeni. Līgava pirka tautietim vienu zīdeni, vienu kreklu un kabatdrānas. Pirkto kreklu sauca par smalko kreklu, un to līgava mājās izrotāja ar dažādiem izšuvumiem. Dažreiz pilsētā sapirka arī degvīnu un vīnus.

Līgavas pūrs

Līgavas pūrs sastāvēja no dvieļiem, cimdiem, prievetiem (prievītēm) baltām villainēm, galda drānām, palagiem, pūra zeķēm, sienamauta un dāvanām, kas bija domātas vīra tēvam, vīra mātei, vīra brāļiem un māsām. Palagi, dvieļi bija no liniem, cimdi un zeķes no aitu vilnas. Bagātām meitām bija pūrā 100 dvieļu, 100 pāru cimdu. Pūra cimdi un zeķes bija īpatnēji adīti un izrakstīti. Tos pagatavoja no baltām vilnas dzijām, retāk arī no melnām vilnas dzijām; vēlākos laikos arī no graznām, t.i. no krāsainām dzijām. Ņēma tādu melnu un baltu vilnu, kāda bija aitu mugurā. Tikai zeķu un cimdu kāti vienmēr bija pagatavoti no paškrāsotām vilnas dzijām. Arī krāsas paši gatavoja no stādiem: alkšņiem, krūkļiem, bērzu lapām, sūrenēm, meža akmens sūnām, bezlapēm un citiem augiem. Līgavas pūrs atradās lādē, vēlāk lādē un skapī, dažreiz lādē un 2 skapjos. Pūrā bija apmēram 24 villaines, 12 palagu, 12 linu kreklu ar izšuvumiem, 12 pāru baltu un 12 pāru greznu zeķu.

Pūra vešana

Parasti kāzas sāka svinēt svētdienā. Ceturtdienas vakaru pirms kāzām atbrauca pēc pūra. Līgavas vecāki tad sarīkoja nelielas viesības – pūra vešanu. Nokāva sivēnus, pabrūvēja alu un uzaicināja dažus tuvākos radus un vistuvākos kaimiņus. Netrūka arī degvīna. Pūra vešanas svinībās sanāca apmēram 20-30 cilvēku. Pēc pūra atbrauca tautietis ar savu krusttēvu un tautieša brāļi (ja tādu nebija, tad citi radinieki). Šie pēdējie bija pūra vedēji. Pūru veda ar 2-3 ratiem, pie kam tie bija garie darba rati. Kad dzird pūra vedējus braucot, meitas iziet ārā no telpām dziedāt:

Man atbrauca tautu dēls
Ar zvierbuli pūru vest;
Jūdz, brāliti, savu bēri,
Laiž zvierbuli žagaros.

Pūru veda, brāliti,
Kur jumta rati?
Nedošu pūriņu
Bez jumta rata,
Lai māsas pūriņu
Nerasinātu.

Tautas brauca vienu ziergu,
Saka mani bez pūriņa;
Krauj, māmiņa, uzkraudama
Triju ziergu vezumiņu.

Es jau redzu, es jau redzu:
Nu šķiŗ mana māmuļiņa;
Šķiŗ gosniņas, šķiŗ aitiņas,
Šķiŗ villaines pūriņe.
Div’ gosniņas, trīs aitiņas
Piecas baltas villainītes.

Kālabād tu, papiņ,
Vais (vairs) ar mani nerunā?
Vai es pulku patērēju,
Pie tevim dzīvādama?
Vienas pašas šūtas korpes,
Vienu spangu vainadziņu.

Ko es esmu nodarījse
Savai mīļai māmiņai?
Atveŗ vārtus līdz galam,
Rāda ceļu uz tautām.

Pieci brāļi, viena māsa,
Nevar māsu uzturēti;
Brāļi māsu izdevuši
Par sārkanu āboliņu;
Suņi, suņi, ne brālīši,
Nav ābolu redzējuši.

Pūra vedēji iebrauc līgavas mājās. Viņi tiek laipni sagaidīti un paliek turpat arī pārnakšņot. Tautietis iedod līgavai mazu drāniņu, kur iesietas dāvanas, ko tautietis nopircis pilsētā: linkainis (nepagatavots) brošas, zīdenis, gredzens. Linkainis bija no pirkta audekla (balta) un tika pagatavots no linkaiņu gatavotājām – lietpratējām. Linkainis tika sadurts ar skaistām saduramām adatām – brošām. Līgava ar linkaini galvā atstāja visai impozantu iespaidu. Linkainis bija pati nepieciešamākā līgavas tērpa daļa.

Vēlāk līgava tanī pašā drāniņā iesien savas dāvanas tautietim: zīdeni, kas tautietim būs jāsien ap kaklu kāzu dienā, divi kreklus – vienu linu, otru pirktu (abi izrakstīti, izšūdināti); vienu pāri baltu cimdu un vienu pāri baltu zeķu, ko tautietis valkās kāzu dienā, un bez tam vēl vienu pāri cimdu tautieša mātei. Vēlākos laikos tur iesēja 2 pārus cimdu un 2 pārus zeķu (vienu baltu, otru graznu, t.i. no krāsainām dzijām). Šinī vakarā visi mielojas pie bagāti klātiem galdiem, dzied, spēlē un pavada laiku visai omulīgi. No rīta, pēc saules uzlēkšanas, pūru ved. Pūra lāde (arī skapis) atrodas klētī, apklāta ar baltu linu palagu un pārsieta ar prievetiem. Līgava, līgavas māte, tautietis un tā brāļi aiziet uz klēti. Pārējie paliek pie klēts durvīm. Līgava dod pūru tautietim aizvešanai, bet līgavas vecākais brālis uzsēžas uz pūra lādes un nedod to. Meitas šinī brīdī dzied:

Krupitis uzlēca
Uz māsas pūra,
Lec, krupi, zeme,
Še dālderītis.

Tad tautietis dos līgavas brālim dālderi (vēlākos laikos rubuli), un tas nokāpj no pūra lādes. Tautietis ar saviem brāļiem pūru ieceļ ratos. Līgava pasniedz tautietim drāniņu ar dāvanām. Tad meitas dzied:

Ceļ tautieti viens pūriņu,
Nelūdz manus bāleliņus;
Kā māsiņa viena pate
Sav’ pūriņu pielocīja.

Dižu pūru darināja,
Cerēj’ tālu vizināt;
Nu āzveda ciemiņos
Tā kā siena tupesiti.

Liec, māsiņa, pūriņe
Baltu linu ērkulīti:
Ko dzīvāsi (strādāsi), kad āziesi
Piermo rītu tautiņās.

Ej, māsiņa, tautiņās
Dzīvā gudri āzgājuse:
Ja tautiņas agri ceļās,
Agri vāri azaidiņu;
Ja tautam zems jumtīš,
Neceļ augsti uguntiņu.

Kā krupitis tautu dēlis,
Kā siseņi kumeliņi;
Grib krupitis man’ uzcelti
Siseņami mugurei.
Ne krupitis mani cels,
Ne sisenis panesīs.

Vista savus cāļus šķīra,
Man atšķīra māmuļiņa;
Cāļi tek pulciņe,
Kur, māmiņa, es tecēšu?

Tautas veda mūs’ māsiņu
Pa ērcienu ērcienimi,
Gudra bija mūs māsiņa,
Skuju nesa rociņe.
Mēs māsiņas pakaļgājam
Pa skujiņas birumiņu.

Ceļat, tautas, manu pūru,
Sānus vien negāžat:
Mana pūra dubenei
Trīs asaru biķerīši.
Vienu raudu uzaugdama,
Otru – pūru locīdama,
Trešo raudu svētu rītu
Tautiņās āziedama.

Kad es augu brālišos
Man bij dziesmas trīs pūriņi;
Div’ pūriņus izdziedāju,
Trešam vāku vien pacēlu.

Kad es augu brālišos,
Man bij dziesmu vācelite,
Kad āzgāju tautiņās,
Tad izbēru ceļmale.
Ja būs laba vīra māte,
Pa vienai uzlasišu;
Ja kaut kāda sīvenite,
Kā izbērts, tā paliks.

Šķindēt šķind zaļa bierze,
Kad es augu brālišos;
Kad āzgāju tautiņās,
Lai šķindina lakstigala.

Ai, māmiņa, ai, māmiņa,
Laiks man ieti tautiņās:
Klētei grīda ieslīkuse
Mana pūra vietiņe.

Krūmu māte, lapu māte,
Pagan’ manas raibuļites:
Kad es iešu tautiņās,
Ik krūmam ziedu došu;
Ābelei sagšas segšu,
Ozolam dvieļus kāršu;
Tiem mazim bērziņim
Pa pāram baltu cimdu.

Ai, dieniņ, es lustīga,
Bajars mani bildināja.
Nu staigāšu vaska plānu,
Glāzu dores virināšu.

Neskatos augstu namu,
Ne rakstītas klētes dores;
Skatījos lauciņe,
Kur maizite vilni meta;
Kur maizite vilni meta
Pa to smilgas atmatiņu.

Kur tu iesi, bāleliņi,
Tur es tevim līdzi iešu;
Kur tu kārsi zobentiņu,
Tur es savu vainadziņu;
Kur tu jemsi līgaviņu,
Tur es savu arājiņu.

Mīļi mani bāleliņi
Mīļi mani audzināja:
Nezināju kungu riju,
Kungu govju laidariņu.

Brālits sedza tautu meitu,
Mani cēla rijiņe;
Būt’ brāliti, mani sedzis,
Mēs no vienas māmuļiņas.

Tautu dēlis klēti dara,
Vaŗu lika pamate;
Manis dēļ liec sudrabu,
Šoruden es neiešu.

Tautu dēlis klēti dara
Baltābola kalniņei,
Citas meitas dubļus brida,
Es brid’ baltu āboliņu.

Tautiets manim laipas lika,
Laipu laipas galiņei,
Labāk bridu tēva dubļus,
Nekā tautu laipu gāju:
Tēva dubļi sudraboti,
Tautu laipas asarotas.

Tautiet’s, mani precēdams,
Izteic savu bagātību:
Pieci zārdi rutku lapu,
Div’ kambaru kartupeļu.

Tautiet’s, mani precēdams,
Izteic savu smukumiņu:
Kalne manim ievas zied,
Leje vīna upe tek.
Kad āzgāj, tad atradu
Tautu dēlu meluģiti:
Kalne zied dadža krūms,
Leje rāva upe tek.

Pūra vešanas svinībās vēl tika dziedātas šādas dziesmas:

Es pūriņu nelocīju,
Pate vien baŗojos;
Pieci bēri mani veda,
Līka ķēve pūru vilka.

Bridu dubļus, brid’ ūdeni,
Balta augu brālišos;
Mella tapu tautiņās,
Pa laipam staigādama.

Tautu dēlis, mans brālītis
Abi vienu graznumiņu;
Abim caunu cepurites,
Abim bēri kumeliņi;
Abim dzied lakstīgalas
Zobentiņa galiņe.

Kalne kāpu gavelēt,
Lai dzierd manis arājīš;
Ja tas mani neredzēja,
Lai balse remdējāsi.

Kalne kāpu, jo kalne,
Paše kalna galiņei;
Tautās gāju, jo tautās,
Paše tautas sētiņe.

Ābelite Dievu lūdza,
Lai ved mani šorudeni;
Visi zari noslīkuši
Cimdus, zeķes žāvējoti.

Sinipite, sīva sēkla,
Sēsim tālu līdume;
Mūs māsiņa sīva, dzedra,
Dosim tālu tautiņās.

Sīku kārklu žogu pinu,
Lai nelīda suveniņi;
Laba tēva meitu jemu,
Lai nenīka dzīvāšana.

Alga būs, alga būs,
Māsas pūra vedējam:
Kam nolauzi zelta rozi
No māsiņas pūra vāka.

Vedat, tautas, manu pūru,
Pa ūdeni nevedat;
Daudz pūre sīku rakstu:
Grimst ūdeņa dubenei.

Nelīst jel, lietutiņ,
Man jāiet tautiņās:
Kur es savas villainītes
Svešume izžāvēšu?

Šķir, Dieviņ, lietus gaisu
Deviņim gabalimi;
Kā šķiŗ mani tautu dēls
No deviņim bāliņim.

Māte mani jaunu deva,
Jaunu znotu gribēdama;
Māmiņai jauns znotīš,
Man, jaunai, sierdēstiņis.

Luste tautu dēliņam,
Ka es tāda sīka, maza:
Tāli radi, mazs kumeļš,
Tā būs liegi vizināt.

Tautiet’s mani mazu jēma,
Solij’ dižu audzināt;
Vairāk diža nepaaugu,
Kā auguse pie māmiņas.

Ko Dievam es sariebu,
Ko savai māmiņai?
Paše ziedu laiciņe
Nojem manu vaiņadziņu.

Es sariebu brālišam
Paše siena laiciņe:
Pļave dūru grābeklīti,
Kāpu tautu kumeļe.
Te, brāliti, tava pļava,
Tavs darīts grābeklitis.

Mīlē mani tu, tautieti,
Es jau tevi gan mīlēšu;
Es jau tevi mīlēdama,
Atstāj’ tēvu māmuļiņu;
Atstāj’ tēvu māmuļiņu,
Atstāj’ mazus bāleliņus.

Māte mani tālu deva,
Solij’ žēli neraudāt;
Kad es avu baltas kājas,
Jau māmiņa žēli raud.

Paldies saku māmiņai,
Vai tā dzierd, vai nedzierd:
Tā bij manu arājiņu
Pa prātam izraudzīj’se:
Ne tik sīvu, ne tik dzedru,
Ne tik lielu dzērējiņu.

Vieta, vieta, maize, maize,
Kur māmiņa mani deva;
Ne tur vieta, ne tur maize,
Kur es pate pacerēju.

Kādu vietu es gribēju,
Tāda man gadījās:
Visapkārt zaļa bierze,
Vide lauki, tīrumiņi.

Būt’ es tāda gājējiņa,
Kā māmiņa devējiņa,
Sen būt’ savus baltus vaigus
Asaram noraudajse;
Sen būt’ savas villainītes
Maizite apēduse.

Klausies, tautiet,
Ko tev teikšu:
Dies dos man tevi
Kroge redzēt,
Tad tevi stīpāšu,
Kā vecu mucu.

Dziesmām pavadīti, pūra vedēji aizbrauc uz tautieša mājām. Tautieša mājās netiek rīkotas nekādas dzīres, tomēr mājinieki pūra vedējus svinīgi sagaida. Tautietis pārved un iedod savai mātei līgavas dāvanu – baltus cimdus. Mājā iebraucot, mājas meitas iziet pie klētsdurvīm un dzied:

Tautu meita pūru veda,
Raiba kuņa pakaļe;
Kā kuņiņa netecēs,
Kucens pūra dubene.

Tautu meitas pūra lāde
Ar vicem savicēta;
Mūs’ brālīša klētes dores
Sudrabiņa eņģitem.

Trīs dieniņas rūmīju brālīša klēti,
Cerēju māršai graznas lādes,
Maza, maza kupurite
Klētes dangas dubene.

Tebu, tebu, tav, brāliti,
Šīs vasaras lūkojums,
Pārnes pūru paduse,
Snauz pierme vakare.

Ik nedeļas, pārnedeļas
Čīma (saimnieka vārds) brauc Liepāje,
Meitas pūru izvadājis
Pa Liepāju Liepājam.
Meitu veda tautiņās,
Ietinuši ziernājos.

Metam pupājus,
Aužam ziernājus,
Glābjam to meitu,
Kā varēdami.

Sēdi, sēdi, tu Anniņa,
Savu snuķi izcēluse;
Nu mēs rītu redzēsim,
Kas tave pūriņe.

Dies, nesodi tēva runčus,
Ka tie peles nemedī:
Sagrauzušas pūra lādi,
Izvilkušas dāvaniņas.

Kaci, kaci, tautu meita,
Paše pūra dubene;
Kādu jodu sakacēsi,
Ka nevaid ielikuse.

Vecā māsa pūru kac,
Jaunā māsa kājas tur;
Jaunā māsa kājas tur,
Lai nekrita dubene.

Pūra vedēji ienes pūru (lādi un skapi) klētī.

Manta

Līgava saņēma no vecākiem arī mantu, ko aizveda tautieša mājās pēc kāzām bez kādām ceremonijām. Turīgākie saimnieki deva līdz savai meitai: 2 zirgus, 5 govis, 5-6 aitas, 1 lielu cūku un apmēram 5 jaunas cūkas, 1 divjūga braucamos ratus un 1 darba ratus. Mazāk turīgie deva mazāk. Dažreiz deva arī vēl galdu, 2-3 krēslus, gultu, arklu, ecēšas un zirgu aizjūgus. No labībām deva: pavasarī vasarāju sēklu un dažreiz arī rudzus maizei līdz nākošjam gadam. Līgava atveda sev līdz arī apmēram 12 lindruku un 15-20 jakas.

Dzīvojamās ēkas iekārta, klēts

Suitu novadā dzīvojamā ēkā bija 2 istabas: lielā un mazā virtuve, priekšnams un 2 istabas, kur nolika dažādus saimniecības piederumus. Dzīvojamās ēkas otrā galā bija 1 vai 2 istabas precētiem kalpiem. Mazā istabā dzīvoja saimnieks ar savu dzimtu, lielajā gājēji, t.i. puiši un meitas. Virtuvi sauca par namu. Pārējās divas istabas sauca par kambariem: vienu par piena kambari, tur glabājās dažādi ēdamie produkti, un otru par auksto kambari. Tur atradās dažādi saimniecības piederumi un rīki, piemēram: kangas (stelles), abras u.t.t. Katrā apdzīvotā istabā stāvēja galds, krēsli un soli. Bija gari soli, ko sauca par beņķiem un zemi un īsi, ko sauca par krāģiem. Daži krēsli bija pagatavoti pilnīgi no koka, bet dažiem sēdeklis bija pīts no linu virvēm. Caur virtuvi vienmēr gāja cauri.

Klēts vidū vienmēr stāvēja apklāts galds, ap galdu bija krēsli. Gar sienmalām atradās lādes un skapji. Klētī uz galda arvien lika labākos ēdienus un dzērienus. Klēts vienmēr bija goda vieta, tur arvien mieloja labākos ciemiņus. Klētij vienmēr bija grīda, turpretim istabās nebija grīda, bet plāns. Klēts ēkai bija lielas, platas pažobeles klēts priekšā. Zem šīs platās pažobeles bija arī grīda. Arī tautas dziesmiņa atzīmē šo klēts ēkas īpatnību:

Darat, brāļi, augstu klēti,
Vēl augstāku pažobeli:
Dižu radu mūs’ māsiņa,
Žuburotu kroni nesa.

Klēts durvis bija izrotātas skaistiem koku izgriezumiem.

Dziedāšana

Suitu novadā dziedāja pa lielākai daļai tikai sievietes. Vīrieši dziedāja retāk, lai gan arī vēl tagad Alsungas apvidū var sastapt vīriešus, kas vēl prot senās tautas dziesmas un prot arī dziedāšanas paņēmienus. Puiši parasti apdziedāja meitas; šīm dziesmām tātad bija vienpusīgāks raksturs. Sievietes dziedāja daudz vairāk, un viņu dziesmas bija ļoti daudzpusīgas, skāra dažādas dzīves un sadzīves nozares. Tautas dziesmu dziedāšanai bija vajadzīgi vairāki cilvēki. Dziesmu iesāka saucēja. Tiklīdz dziesmas panta pirmās divas rindas ir izdziedātas, izsauktas, saucēja apklust, un tad to pašus vārdus otrreiz atkārto locītāja. Reizē ar locītāju vilcējas sāk dziedāt, gari velkot ē. Tad atkal sāk saucēja u.t.t. Dažreiz arī saucēja palīdz atkārtot locītājai dziesmu vārdus. Labas saucējas un arī locītājas bija lielā cieņā un tika nereti aicinātas kāzās arī tajās dzimtās, kur nemaz nebija viņām radu.

Šeit minētie dziedāšanas paņēmieni var izlikties vienmuļi un monotoni, bet patiesībā tomēr tā nav. Mūsu tautas dziesmas iegūst savu estētisko vērtību pilnā mērā tikai tad, ja ir dzirdami reizē vārdi, muzikālās skaņas un redzama attiecīgā darbība (apmēram kā operā), piemēram, kāzu ceremonijās u.t.t. Vēl vairāk, saucējai un locītājai jābūt arī labām tēlotājām un jāpavada katra dziesma ar piemērotu mīmiku un žestiem. Tādas saucējas un locītājas arī tika meklētas kāzās. Mūsu tautas dziesmu dziedāšana kāzās arvien atstāja dziļu iespaidu un radīja zināmu noskaņu. Piemēram, izvadot līgavu uz baznīcu pie laulībām, to ceļ zirgā, un tanī pašā laikā meitas izvadītājas sēri dzied: Māmiņ, tavas vieglas dienas uzceļ tautu kumeļam. Šī darbība kopā ar dziesmu skaņām dziļi aizkustina klātesošos. Nezinu, vai citu tautu tradīcijās var atrast ko līdzīgu. Vīrieši, pa lielākai daļai paši nedziedādami, tomēr arvien cītīgi klausījās meitu dziedāšanā. Toreiz šī tautas māksla bija tā, kas audzināja mūs estētiski un morāliski.

Kas drīkst apmeklēt kāzu namu?

Kāzu namu drīkstēja apmeklēt tikai lūgtie viesi un ubagi (tos sauca par nabagiem), kas uzturējās virtuvē. Aiziet nelūgtam kāzu namā, kaut arī vajadzība spiestu, bija liels negods.

KĀZU PIRMĀ DIENA

Tautieša izvadīšana uz baznīcu

Tautieša mājās svētdienas rītā ap pulksten 7 atbrauc tautieša krusttēvs ar savu sievu. Tas ir tautieša vedējs uz baznīcu un to sauc par dižvedēju. Ja dižvedējs dzīvo tālu no tautieša mājām, tad viņš atbrauc no vakara. Sajāj arī tautieša radinieki, tā saucamie vedējpuiši, kas jās līdzi tautietim uz baznīcu. Tautieša radinieces – meitas sauca par dziedātāju meitām. Tās ierodas kāzu namā vēlāk, ap pusdienas laiku, kad jāsagaida jaunais pāris pārbraucot no baznīcas. Tikai dažas tuvumā dzīvojošās ieradās no rīta izvadīt tautieti uz baznīcu.

Bija uzcelti goda vārti no saliektiem bērziem vai eglēm (pītus goda vārtus netaisīja). Pie vārtiem un māju durvīm ziemas laikā bija sadurtas eglītes, bet vasarā vai agrā rudenī bērzi. Pie istabas griestiem bija piestiprināti ziemā – egļu zari, vasarā – bērzu zari, puceņu (pīlādža) ziedi un puķes; rudeņos piestiprināja pie griestiem puceņu zarus ar ogām. Bez tam vēl istabu griesti bija dekorēti ar krāsotām ēveļu skaidām un īpatnēji pagatavotiem salmu lukturīšiem.

Tautietis bija tērpies jaunos baltos vilnas bruslakos un virs tiem baltos vilnas svārkos, sajostos ar platu pašaustas vilnas jostu. Josta bija krāsota pašu pagatavotām krāsām. Ap bruslakiem bija sleņģenes josta, kuras misiņa rotājumus varēja redzēt, jo svārki priekšpusē bija vaļā. Sleņģenes josta bija no melnas ādas, priekšpusē misiņa apkalumi ar daudziem rotājumiem. Kājās tautietim baltas bikses un garie stulpju zābaki. Stulpju zābaki bija no biezas, cietas ādas; spodri, melni. Tautietim šinī dienā mugurā ir balts linu krekls ar augstu, diegiem izšūtu apkakli. Galvā viņam ir tagadējiem cilindriem līdzīga melna cepure, ko sauca par kapūzeni; ap kaklu grezns zīdenis. Vēlākos laikos baltu bruslaku vietā lietoja melni pelēkus; arī svārki tad bija melni, tāpat bikses. Krekla apkakle tautietim sasieta ar sarkanu lenti un sasprausta ar mazu saktiņu.

Dižvedējs bija tērpies melni-pelēkos bruslakos ar slenģenes jostu, virs kuriem bija gari, melni svārki, apjosti ar platu, pašaustu jostu, tāpat kā tautietim. Kājās bija garie stulpju zābaki. Bikses – vasarā baltas linu, ziemā – melnas vilnas. Linu krekls bija ar augstu, izšūtu apkakli, kas sasieta ar sarkanu lenti un sasprausta arī ar mazu saktiņu. Kapūzene galvā.

Vedējpuišu tērps bija: melni-pelēki bruslaki ar sleņģenes jostu; vasarā baltas nātna, ziemā melnas vilnas bikses; linu krekls ar augstu, izšūtu apkakli, kas sasieta ar sarkanu lenti un sasprausta ar mazu saktiņu; galvā kapūzene un kājās stulpju zābaki.

Dižvedēja sievas tērps: sarkans lindruks (lindraks), galvā sienamauts, virs tā aube, virs aubes vēl vairāki nēzdaugi; divas baltas villaines, saspraustas ar saktu, kājās kurpes un greznas rakstītas vilnas zeķes. Sienamauts ir balts pirktas drēbes kvadrātveidīgs audekls, kam 3 malās piešūts plats izrakstījums, bet 4-tā malā, pieres vietā, šaurs izrakstījums. Stūros piešūtas 2 lentes, ar kurām sienamautu apsien ap galvu.

Suitu aube ir īpatnējs galvas tērps, pagatavota no pirkta audekla, katūna, un atgādina cepuri. Mugurpusē tā savelkama ar diegu. Priekšpusē, uz pieres, pie aubes piestiprinātas „strēmeles”; starp strēmelēm krāsainas zīda lentes un „cūksudrabs”. Strēmele ir īpatnējs izšuvums no ļoti smalkiem spilgti baltas krāsas kokvilnas diegiem. Šis izšuvums īpatnēji salocīts un sakrokots. Par cūksudrabu sauc kokvilnas diedziņus, pārklātus ar sudrabu.

Dziedātāju meitu tērps: sarkans lindruks, rauceņu krekls. Rauceņu krekls ir ar garām, ar linu diegiem izrakstītām piedurknēm (aprocēm) un augstu apkakli. Apkakle izšūdināta ar smeldzēm (krāsaina stikla vai porcelāna pērlītes) un tika sasprausta ar saktu. Jakas nebija, bet ziemā vilka vamzas, kas izgatavotas no melnas vadmalas un priekšpusē izšūdinātas ar krāsotām dzijām. Plats prievets ap viduci; greznas, rakstītas zeķes melnās kurpēs; vainags galvā un virs vainaga vienkāršs nēzdaugs (lakatiņš). Ne zīdeni, ne villaines dziedātāju meitas nelika. Vainags bija misiņa stīpiņa, iekšpusē izklāta ar biezu, sarkanu vadmalu. Vainaga malās bija spangas, t.i. mazi, rožveidīgi misiņa rotājumi, ar tievu stiepli cieši piešūti pie vainaga.

Tautietis un līgava brauca uz baznīcu katrs no savām mājām. Svētdienas rītu, dižvedējam iebraucot tautieša mājās, meitas sagaida to ar dziesmām:

Kalniņei treji vārti,
Visi treji atverami.
Pa vienim Dievīš brauca,
Pa otrim mīļa Māŗa,
Pa trešim pāde brauca
Pādi vesti baznīce.
(Pāde – krusttēvs un arī krustdēls)

Gaidīju vedējus
Pa kalna vārtim,
Vedēji saskrēja
Pa cūku takim.

Tautietim ģērbjoties, mājas meitas dzied:

Gaisma, gaisma, bāleliņi,
Sedlo savu kumeliņu.
Īsa diena, garš ceļiņis,
Saderēta tautu meita.

Kur tu iesi, bāleliņi,
Ka tik daiļi apģērbies?
Nu es iešu uz baznīcu
Tautu meitai roku dot.

Ģērbies, manu bāleliņi,
Vanadziņu nadziņos,
Lai ģērbjās tautu meita
Sīkāje sudrabe.

Velc, brāliti, trejus svārkus,
Tav trejādi audējiņi:
Aud’ māmiņa, aud’ māsiņa,
Audīs tava līgaviņa.

Appuškoju sav’ brāliti
Kā Vāczemes ozoliti;
Būs man godu noraudzīt,
Kā puškos tautu meitu.

Man izauga div’ brāliši
Zierņa ziedu graznumiņa,
Es pārvedu div’ māršiņas
Kā div’ saules asariņas.

Kam tā sēta kalniņe,
Sagšam jumta istabiņa?
No tās sētas pārvedat
Brālišam līgaviņu.

Taisās kāzas, taisās kāzas,
Nu būs kāzas, nu būs kāzas:
Visa brāļa sēta spīd
Spožim vaŗa vaiņagim.

Es dzierdēju bāleliņus
Šorīt agri taurējami.
Vai tiem bija tautu meita
Priediene pamukuse.

Mani mīļi bāleliņi
Šorīt agri medīt jāja.
Sudrabota vāverite
Iemukuse burkstalās.

Labrītiņ, diespalīdz!
Tā piermā valodiņa.
Gaisma aust, saule lec,
Tas piermais gaišumīš.

Nedod, Dieviņ, siltu sauli,
Nedod jele lietutiņu:
Šodien vilkšu baltu svārku
Ar zaļam puķitem.
Baltais svārks paliks mells,
Zaļās puķes nobālēs.

Kad viesi sabraukuši un sajājuši, tiek pasniegtas tiem brokastis. Galds klāts ar linu galdautu, uz tā baltmaize, rudzu maize, žāvētas cūku galvas un zulšu gaļa. Par zulšu gaļu sauca novārītas un atdzisinātas cūku un govju kājas, kur klāt bija arī aknas, nieres, sirds. Uz galda stāvēja arī degvīna pudele un alus kausi. Dažs tautietis ēda brokastis, dažs neēda nemaz. Dievbijīgākie neēda. Pēc brokastīm, pirms aizjāšanas uz baznīcu, visi vēl noskaita lūgšanu un nodzied dziesmu no dziesmu grāmatas: Nu palīdz man, Dievs tēvs, Dievs dēls, Dievs svētais gars, kas mani radījis ir, man devis mies’ un dvēsel’ un licis piedzimt vesel’ no mātes miesiņām. Lūgšanu vadīja dižvedējs un to sauca par pātaru skaitīšanu. Pēc tam tautietis atsveicinās no saviem vecākiem, brāļiem, māsām un citiem radiniekiem un reizē ar vedējpuišiem sēžas kumeļos un dodas uz baznīcu. Dižvedējs ar savu sievu brauc uz baznīcu braukšus. Kāzu gājiena kārtība šāda: Dižvedējs ar savu sievu brauc pa priekšu, pēc tā jāj tautietis, tad pa pāriem vedējpuiši. Vedējmeitas uz baznīcu līdzi nejāja. Zirgiem bija auklu iemaukti, appušķoti ar krāsainām vilnas dziju podziņām. Vēlākos laikos kāzās lietoja iemauktus, izgatavotus no melnas ādas. Auklu iemauktus tad sāka saukt par apaušiem. Tā tas ir arī vēl tagad.

Tautieti izvadīja uz baznīcu ar mūziku. Agākos laikos spēlēja kokli un dūdu, vēlāk vijoli un ermoņikas. Aizjājot meitas dziedāja:

Ar Dievu, tēviņi
Ar māmulīti,
Ar Dievu, īstie
Bāleliņi.

Jāj, manu brāliti,
Žēlīgu Dievu,
Lai skauģi raugās
Caur sētas posmu.

Jājat, brāļi, ieblakum,
Lai nezviedza kumeliņi,
Lai nedzierd meitu māte,
Lai neliedza malējiņu.

Krustim pļāvu siena pļavu
Vedamam kumeļam;
Kad iejūdzu kamanās,
Krustim ceļu vien tecēja.

Šķir, Dies, celiņu,
Dod labu laimiņu,
Nu mūs’ brālitis
Medīt gāja.
Nomedīs burkstalās
Sudrabotu vāveriti.

Līgavas izvadīšana

Līgavu izvada uz baznīcu no viņas vecāku mājām. Svētdienas rītu ap pulksten 7 še atbrauca līgavas krustmāte ar krusttēvu. Krusttēvu sauca par vakara brāli, krustmāti par vakara māsu. Ap to pašu laiku še sajāja panāksnieces un panāksnieku puiši, līgavas radi. Arī šeit, tāpat kā tautieša mājās, celti goda vārti un tāpat izrotātas telpas.

Līgavas tērps: mugurā linu rauceņu krekls, ar rakstītām, izšūdinātām aprocēm un grezns, sarkans lindruks. Krekla apkakle apšūta ar greznām, krāsainām smeldzēm. Aproces redzamas. Krekls sasprausts ar lielu saktu, tai vidū maza saktīte. Mugurā uzsegtas četras baltas villaines ar lielām trīsrindu saktām pie krūtīm. Ar saktām saspraustas villaines sauca par sagšām. Ap lindruku, zem villainēm apsiets platais prievets, kas redzams tikai priekšpusē. Jakas nav. Galvā līgavai vainags, virs tā zīdenis un virs tā vēl 3 nēzdaugi (lakatiņi). Kājās viņai baltas vilnas zeķes un melnas kurpes. Pa ceļu jājot, līgavai bija uzsegts vēl liels, balts linu palags, izšūdināts, izrakstīts, un rokā bija balti vilnas cimdi.

Vakara brālis ģērbies tāpat kā dižvedējs un vakara māsa tāpat kā dižvedēja sieva. Panāksnieku puiši ģērbušies tāpat kā vedējpuiši. Panāksnieces, kas jāja līdz līgavai uz baznīcu, parasti bija piecas.

Panāksnieču tērps: linu rauceņu krekls ar rakstītām piedurknēm un smeldžotu apkakli, saspraustu ar saktu, un grezns sarkans lindruks. Jakas nav, bet ziemu velk vamzas. Kājās greznas, izrakstītas vilnas zeķes un melnas kurpes. Galvā vainags, virs vainaga uzsiets zīdenis. Tad vēl mugurā uzsektas mēlenes ar lielu saktu pie krūtīm. Mēlenes bija gandrīz līdzīgas villainēm, bet tās bija tumši zilā krāsā, un bez tam mēleņu apakšējās malas bija izrotātas ar skaistiem misiņa kalumiem un podziņām, kas ejot šķindēja. Tādi ģērbta panāksniece ejot spilgti atšķīrās no pārējām meitām. Virs mēlenes bija uzsegta balta villaine. Tā nebija sasprausta ar ar saktām, bet savērta ar dzijām, lai, pārsviežot pār galvu, viegli varētu noņemt. Pa ceļu jājot, uzsedza vēl virsū grezno villaini no krāsainām vilnas dzijām (dažādu krāsu plankumi bija kvadrātveidīgi).

Kad kāzu viesi sabraukuši, tad ēd brokastis. Brokastīs tiek pasniegts tas pats azaids, kas tautieša mājās, t.i. zulšu gaļa u.c.

Trauki bija lielas māla bļodas un māla šķīvji. Lielās māla bļodas sauca par kaušķeniem. Lietoja paštaisītas koka karotes. Kāzās kaušķenos salēja vireni, bet gaļu salika šķīvjos. Vēl agrākos laikos ar karotēm esot smēluši tikai vireni, bet biezputru ēduši ar koka lāpstiņām.

Arī līgavas mājās lūgšanu skaitīja priekš pašas aizbraukšanas uz baznīcu. Lūgšanas skaitītājs te bija vakara brālis. Dziedāja to pašu dziesmu, ko tautieša mājā: Nu palīdzi man … Arī līgavu izvadīja ar mūziku: agrākos laikos spēlēja dūdu un kokli, vēlāk vijoli un ermoņikas.

Ja kāzas notika ziemā, kad rītos tumšs, tad ierīkoja īpatnēju apgaismošanu: bietei izgriež caurumu un tur ieliek degošu sveci, tad rodas sarkana uguntiņa; to vēl izpušķo ar krāsotām ēveļu skaidām.

Atbraucot kāzu viesiem un līgavai ģērbjoties, dziedāja (mājas meitas un dažas atnākušās):

Tā brauc, tā jāj
Pa viņu kalnu
Liekim ziergim
Tukšim ratim;
Tukšim ratim
Grib vezumiņu,
Liekim ziergim
Grib jājejiņu.

Kalniņei treji vārti,
Visi treji atverami.
Pa vienim Dievīš brauca,
Pa otrim mīļa Māŗa,
Pa trešim pāde brauca
Pādi vesti baznīce.

Nākat, ļaudis, skataties,
Kā ģērbāsi sērdienite;
Ko tā sedza, ko tā ģērba,
Tai nav māte taisītāja.

Redz, kā koši noziedēja
Vēja lauzta ābelite;
Redz, kā koši tautās veda
Izvainotu (aprunātu) sērdienīti.

Taisies, māsiņ,
Iesim projum,
Aun savas kājiņas,
Sedz villainiti;
Sedz villainiti,
Jem vaiņadziņu.

Bitīt, tavu šujumiņu
Baznīcei dedzinās,
Māmiņ, tavu auklējumu
Svešas tautas nicinās.

Šorīt agri saule lēca
Sārkane kociņe;
Jauni puiši veci tapa
To kociņu meklēdami.

Šorīt agri piecēlos
Pa visim rītiņim,
Ko es labu padarīju
Par to agru cēlumiņu? –
Sav (sev) gāliņu izsukāju
Sev’ raženi appušķoju,
Norakstīju brālīšam
Līdz gaismai slēšu kreklu.

Šorītiņ agri, agri
Nāk no Rīgas kalējiņi;
Šorīt agri man izkrita
Dziesmu pūra atslēdziņa.

Šorīt muti nomazgāju’
Sārkane ābole,
Lai zied mani vaigu gali,
Kā sarkanais ābolīš.

Šorīt muti nomazgāju
Rakstīte glāziņe,
Šodien mani ierakstīs
Rasktīte grāmate.

Šorīt agri es atradu
Rase skābu āboliņu;
Ai, Dieviņ, nu es būšu
Sīv’ atraiša līgaviņa.

Kādu laiku redzēdama,
Tādu sedzu villainiti;
Kādus ļaudis zinādama,
Tādu laidu valodiņu.

Izpurini, māmuļiņa,
Man sedzamas villainites,
Lai izklīst vējiņe
Ļaunu ļaužu valodiņas.

Šķir, Dieviņ, man celiņu,
Dod laimiņu dzīvājot;
Nu es iešu tās tautās,
Kur liedz visi bāleliņi.

Pieci bēri kumeliņi
Uz akmeņa auzas ēda;
Visi pieci piederēja
Jaunajam brālišam.

Brālits lūdza māsiņai,
Kādu jūgti kumeliņu;
Ja sarkana saule lēca,
Jūdz sarkanu kumeliņu;
Ja pelēka diena ausa,
Jūdz pelēku kumeliņu.

Šorīt mani sniegs apsniga,
Šorīt ļaudis aprunāja,
Droš’ es biju sniegu brist
Ar basam kājiņam;
Sniegs uzsnidzis, nokusīs,
Ļaužu runas apklusīs.

Trīs gadiņus audzināju
Zaļu mirti glāzite;
Jo mirtite kupli auga,
Jo tautietis mīlē mani;
Kad mirtite ziedus laida,
Ar tautam saderēju.

Ēšanas laikā nedziedāja. Pēc brokastīm gatavojās aizjāšanai uz baznīcu. Līgava atvadījās no tēva un mātes. Vecākiem parasti skūpstīja rokas. Meitas sāka dziedāt:

Nāc, māmiņa, dod rociņas,
Nu cels tautu kumeļei,
Lai bierst manas asariņas
Uz tavam rociņam.

Nesēdi, māsiņa,
Zile zierge,
Zilam ziergam
Daudz sierdēstiņu.

Še atkārtoja arī to dziesmu, ko dziedāja pūru vedot un precībās:

Vista savus cāļus šķīra,
Man’ atšķīra māmuļiņa;
Cāļi tek pulciņe,
Kur, māmiņa, es tecēšu?

Ar Dievu, tēviņi ar māmuļiņu,
Ar Dievu, īstie bāleliņi.
Nu ar Dievu, labi ļauži,
Projum iešu – labu rašu,
Atpakaļ neatnākšu.

Līgavas brāļi uzceļ līgavu zirgā (zirgs nedrīkst būt ne zils, ne melns). Zirgs ir apsedlots un iemaukti izpušķoti greznām vilnas dzijām (vasarā arī puķēm). Kad līgavu ceļ zirgā, meitas – izvadītājas dzied:

Māmiņ, tavu muļķumiņu
Uz vecam dieniņam:
Pate savas vieglas dienas
Uzceļ tautu kumeļam.

Spēlē mūzika. Vakara brālis, uzkāpis savā zirgā, piejāj pie līgavas zirga, paņem šī zirga pavadu un tad blakus ar līgavu jāj uz baznīcu. Aiz viņiem tūliņ seko vakara māsa ar kādu radinieku ratos braukšus. Panāksnieku puiši uzceļ panāksnieces zirgos un tad pa pāriem (t.i. blakus jāj panāksnieku puisis ar panāksnieku meitu) seko vakara māsas ratiem. Tā kā parasti panāksnieces ir tikai piecas, bet panāksnieku puišu ir vairāk, tad dažiem puišiem jājāj pāros bez meitām. Panāksnieces pašas vadīja savu zirgu. Panāksnieku meitu un puišu zirgiem tādi pat appušķoti iemaukti, kā vedēju puišu zirgiem. Ja uz baznīcu gribēja nokļūt arī vecāki cilvēki, tad tie parasti nejāja, bet brauca ratos aiz panāksniekiem. Vēlākos laikos – 19. gadsimta pašās beigās un 20 gadsimta sākumā – kāzinieki uz baznīcu vairs nejāja, bet visi brauca ratos.

Kāziniekiem aizjājot un aizbraucot uz baznīcu, mājā palikušās meitas vēl dziedāja:

Šķiraties, lēpu lapas,
Laiž’ gulbišus ezere,
Šķiŗaties, bāleliņi,
Laiž’ māsiņu tautiņās.

Kad es sedzu villainītes,
Raudāj’ manas māsenites;
Pa dorem izejot,
Raudāj’ mani bāleliņi.

Pa vārtimi izjājot,
Raud rozites dārziņe;
Neraudat, jūs rozites,
Nākšu jūs aplaistīt.

Lūgšus lūdzu tautiešam,
Laiž rozites izravēt.
Tautiet’s manim atbildēja,
Lai ravē jaunās māsas;
Lai ravē jaunās māsas,
Kas palika pie māmiņas;
Tav pašai rožu dārzs
Ravējams, aplaistams.

Nieki, nieki, māmulīte,
Vai tu raudi, vai neraudi;
Es gājēja, man jāiet
Ar visam villainem.

Jauna gāju tautiņās,
Gudri mācu tautu dēlu;
Ceļies, šelmi, riju kult,
Tin man kājas kažoke.

Būt’ zemite tāda viegla,
Kā tās manas villainītes,
Es būt’ savu rožu dārzu
Līdz tautās āzveduse.

Ietin iet gājējam,
Es nevaru lielīties;
Lai lielās bāleliņis,
Kam palika tēva zeme;
Kam palika tēva zeme,
Tēv bēri kumeliņi.

Gauži raud mūs’ māsiņa,
Jauna gāja tautiņās;
Neraud gauži, mūs’ māsiņa,
Neba tevi tālu veda.

Tepat spīd glāžu logi
Caur brāliša bērzu bierzi;
Es, gosniņas dzierdīdama,
Āztecēšu apraudzīt.

Lai man žēl, kā man žēl,
Tās māsiņas, tās man žēl:
Tā man gāja druviņe
Nesūtama, neraidama.

Vai māsiņ, vai māsiņ,
Kā es tevi āzmiersīšu;
Kur mēs mīļi runājam,
Tur zied baltis ābolīš;
Kur mēs sīvi rājamies,
Tur zemite pušu trūka.

Nu ar Dievu es atsaku
Basenieku puisišim;
Nu es iešu dziedādama
Citu kungu novade.

Kāzu gājiens pie baznīcas

Panāksnieku gājiens ar līgavu nonāk pie baznīcas (pa lielākai daļai tā bija Alsungas baznīca, kas atrodas lielākajā suitu draudzē). Tad puiši noceļ panāksnieces no zirgiem un zirgus piesien pie žoga baznīcas laukumā. Līgavu noceļ no zirga vakara brālis. Vedēji ar tautieti ir izjājuši uz baznīcu no citām mājām un tāpēc parasti nonāk pie baznīcas vai nu vēlāk, vai agrāk, nekā panāksnieki. Gadījās arī, ka abi gājieni pienāca pie baznīcas vienā laikā. Arī vedēji apstājās baznīcas laukumā un te satikās ar panāksniekiem. Nokāpusi no zirga, līgava ar panāksniecēm parasti iegāja baznīcas ķestera mājā, kur pārģērbās; līgava te noģērba virsdrēbes: palagu un virsējo villaini. Tad aplika virs vaiņaga linkaini. Arī tautietis pa lielākai daļai apstājās ķestera mājā, bet savu tērpu nemainīja.

Ieiešana baznīcā un iziešana no baznīcas

Kad līgava bija sakārtojusies, tad gāja uz baznīcu. Gāja rindā šādā kārtībā: pa priekšu dižvedēja sieva, aiz viņas līgava, tad vakara māsa, tad panāksnieku sieva, tad tāpat rindā pēc kārtas 5 panāksnieces. Katrās kāzās bija viena panāksnieku sieva. Tā bija līgavas tuva radiniece. Panāksnieku sieva bija ģērbusies kā vakara māsa; uz baznīcu viņa aizbrauca kopā ar savu vīru. Baznīcā gājiens apstājās pie altāra. Pēc tam gāja baznīcā tautietis ar puišiem šādā kārtībā: pirmais gāja dižvedējs, aiz viņa rindā tautietis, vakara brālis, tad vedējpuiši un panāksnieku puiši, pie kam vedējpuiši netika šķirti no panāksnieku puišiem, t.i. viņi rindā sajaucās. Arī šis gājiens apstājās pie altāra. Baznīcā rindas sajaucās.

Laulāšana parasti notika vesperes (vakara dievkalpošanas) laikā, pēc pulksten 12-tiem. Brīdi priekš laulāšanas vakara māsa noņem līgavai linkaini. Laulāšanas laikā tātad līgavai galvā paliek tikai vaiņags. Pēc salaulāšanas viņa tūliņ atkal uzliek līgavai linkaini galvā. Kad laulāšanas ceremonija bija izpildīta, jaunais pāris ar kāziniekiem atstāja baznīcu noteiktā kārtībā. Tautietis ar līgavu iet ārā sadevuši pārkrustis rokas (tas ir labo ar labo un kreiso ar kreiso), pie kam līgava atrodas tautietim blakus pie labās rokas. Līgavai seko rindā: dižvedēja sieva, vakara māsa, panāksnieku sieva un panāksnieces. Tautietim rindā seko: dižvedējs, vakara brālis un tad viens aiz otra puiši. Tā tad dižvedējs iet blakus dižvedēja sievai, vakara brālis vakara māsai u.t.t., bet rokās nav saķērušies. Kopīgā gājienā kāzinieki iziet no baznīcas, bet pēc tam drīz izšķiras. Tautietis ar savu rindu aiziet pie saviem zirgiem, bet līgava ar savu rindu aiziet ķestera mājā. Šī šķiršanās bija vajadzīga tāpēc, ka līgavai bija nepieciešams ķestera mājā pārģērbties. Vakara māsa te atkal noņēma līgavai linkaini un pati to pārveda arī mājās. Tad līgava atkal apģērbās ceļa drēbēs. Pēc tam viņa ar panāksniecēm aizgāja pie zirgiem, kur to jau gaidīja tautietis. Viņš uzcēla līgavu viņas zirgā, paņēma zirga pavadu un blakus līgavai jāja uz mājām. Līgavas zirgs piederēja vai nu līgavas tēvam, vai vakara brālim.

Ceļā uz mājām

Jaunajam pārim tūliņ sekoja dižvedējs ar savu sievu braukšus, tad aiz tā brauca vakara brālis ar vakara māsu, tad pa pāriem jāja panāksnieces ar saviem puišiem, tad pa pāriem puiši un aiz viņiem vecie kāzinieki brauca braukšus. Dodoties prom no apstāšanās vietas pie baznīcas, kāzinieki šāva ar pistolēm. Zirgi bija zināmā mērā pieraduši pie šāvienu trokšņa, bet gadījās arī, ka kādu kāzinieku nometa no zirga. Arī ceļā uz mājām kāzinieki bieži šaudīja. Nereti ceļā bija izlikti šķēršļi: divi vīri turēja virvi šķērsām pāri ceļam, vēl citi stāvēja tiem blakus. Kāzinieki iedeva šo šķēršļu cēlējiem baltmaizi un degvīnu. Pēc tam ceļš tika atbrīvots, un kāzu gājiens varēja doties tālāk.

Kāzinieku sagaidīšana pārbraucot no baznīcas

Kāzinieki brauca no baznīcas uz tautieša mājām. Tuvojoties mājām, viņi sāk stipri šaut. Kad kāzinieki atrodas apmēram 1 kilometru no mājām, tad četri puiši atdalās no pārējiem un aulekšo uz sētu. Tie ir vēstneši, kuru parādīšanās liecina, ka kāzinieki drīz ieradīsies. Iejājuši sētā, šie vēstneši apgriež tur vienu riņķi, izšauj un tūliņ, lielā steigā, auļo atpakaļ un ieņem savu agrāko vietu kāzu gājiena rindā. Kāzu mājās tagad ir jau sanākuši daudz kāzu viesu. Tie visi pēc šāvieniem iznāk no istabas un nostājas pie vārtiem sagaidīt kāziniekus, kas tuvojas mājām. Jaunā pāra sagaidīšana, atgriežoties mājās no baznīcas, arvien bija ļoti svinīga. Šis brīdis bija tik svarīgs, ka to gribēja redzēt katrs kāzu dalībnieks. Tuvojoties vārtiem, kāzinieki jāja un brauca sevišķi strauji un braši. Muzikanti, izgājuši pie vārtiem, spēlē (agrākos laikos kokles un dūdas, vēlākos vijoles un ermoņikas). Meitas – sagaidītājas dzied. Šāvieni, kāzu troksnis. Ar grūtībām savalda zirgus. Iebraucot pa vārtiem, līgava nosviež prievetu.

Sagaidītājas, kāzu gājienam tuvojoties, dzied:

Ko zinu gaidīt,
Ko negaidīti,
Nepūta taure,
Nesūta vēstis.

Gaidīt mums to brāliti,
Ko šo rītu raidijam –
Ar bērim kumeļim,
Ar mellim iemauktim.

Nepazinu sav’ brāliti,
Šorīt vestu tautiņās:
Tautumeita ģērbuse
Čigānu drānās.

Gaidīju vedējus
Pa kalnu vārtim;
Vedēji saskrēja
Pa cūku takim.

Gausi brauca vedējiņi
Pa to smilgas atmatiņu;
Cimdu pāri noadīju
Pie vārtim stāvēdama.

Tālu, tālu es dzierdēju
Bāleliņus taurējam;
Vai tiem bija tautu meita
Eglienei pazuduse.

Sīvi, sīvi zīle brēca
Vārtu staba galiņe;
Uz celiņa mans brālitis,
Dies to zin kā pāries.

Kā, brāliti, tu pārtapi
Pār to dziļu ūdentiņu,
Vai ar plostu, vai ar kuģi,
Vai ar bēru kumeliņu?

Pret sauli pacēlu
Zīļotu krēslu,
Sav’ mīļu brāliti
Gaidīdama.

Veŗaties, vaŗa vārti,
Līdz pašam galiņam:
Nu brauks mani bāleliņi,
Krustim jozti zobentiņi.

Tec, māmiņa, vārtus vērt,
Nu pārjāja tavs dēliņis;
Siksnas grauž dēla roku,
Auzas dīda kumeliņu.

Kad gaidāmie jau pie vārtiem, meitas dzied:

Pārbrauca brālītis
No Dieva nama,
Ar tautu meitu
Saderināti.

Šķiratiesi sīki krūmi,
Lai es redzu vedamos:
Vai zeltīti vedējiņi,
Vai sudraba panāksnieki?

Nu noķēra mans brālītis
Lakstigalu ābele;
Ciema puiši līdzi gāja,
Kā bitītes dziedādami.

Mēs savu brālīti
Sagaidījam;
Diezin, tautumeita,
Kas tevi gaidīs?

Sajāja panāksnieki,
Nošļuka bikses;
Nezināja bikses siet,
Ne kumeļu kabināt.

Saskrēja mellie
Egliena ļaudis,
Nedega svecite
Ne dedzinama.

Simtim cēlu zīļu krēslus,
Simtim gaidu panāksniekus;
Aili manu lielu kaunu:
Viens atjāja nozaritis.

Sen Anniņa lielījās,
Deguntiņu nerādīja;
Pa vārtim iejājot,
Visus zobus izskaitīju.

Nu pārveda, nu pārveda
Mātei acu badītāju.
Sārgies, mana māmuļiņa,
Ar uguņa pagaliti.

Klusa tēva istabiņa,
Kad māmiņa viena bija;
Nu pārveda jauņuviti,
Kā vistiņas kladzinās.

Veca, veca māmuļite,
Vēl vecāka jauņuvite;
Līdz jauņuva apgriezās,
Māmiņ’ dārbu izdarīja.

Pārveda Čīmenes
Slinkaju meitu,
Pārveda Čīmenes
Ūdeņa briņģi (ūdensnesējs).

Ei brāliti, vai brāliti,
Nu tav slikti gadījās:
Tu pajēmi to meitiņu,
Kas dažam nederēja.

Negribēja mans brālitis
Šorudeni sievu jemti;
Tautu meita attecēja
Garu upmali strūbādama (bļaudama).
Pate māte vēsti sūta,
Nevar meitu novaldīt;
Nevar meitu novaldīt,
Ar ķēdēm ķēdēdama!

Taisās kāzas, taisās kāzas,
Nu būs kāzas šai sēte:
Visapkārt šai sētai
Zaļu zīļu vaiņadzīš;
Visa brāļa sēta viz
Spožim spangu vaiņagim.

Kupla auga liepiņa
Pie klētes dorem,
Es pate zīlite
Lēkāt gāju.

No viena zariņa
Uz otru lēcot;
Uz otru lēcot,
Ieraugu braucam.

Deviņi ratiņi,
Simts kumeliņi;
Paguba, paguba
Brāliša klēte.

Kas tās smilktes putināja
Āz tās zaļas bierstaliņas?
Tie brāliša kumeliņi
Nāk, kājiņas kapādami.

Tā jāja, tā brauca
Pa viņu kalnu;
Vai māte, vai māte,
Mums būs viesi.

Kausim div’ zoses,
Div suveniņus,
Cepsim div’ raušus
Div’ kukulīšus,
Brūvesim div’ mucas
Sald’ alutiņu.

Kad kāzu gājiens jau ir mājas sētā, tautietis noceļ līgavu no zirga. Līgava ieliek sedlos cimdu pāri un norauj zirgam iemauktus (varbūt ar to tika norādīts, ka tālāk nav vairs kur jāt). Tad visi iet uz klēti. Papriekšu iet tautietis ar līgavu, tad dižvedēju pāris, tad vakara brālis ar vakara māsu, tad panāksnieku sieva, tad panāksnieces. Pie klēts durvīm dižvedēja sieva dzied:

Nākat, ļaudis, skatīties,
Kāda mana vedeklite:
Kā zīlite, kā žubīte,
Kā Vāczemes magonite.

Pēc tam tik visi ieiet klētī, bet dziedātāju – vedēju meitas paliek ārpusē pie klēts durvīm un dzied:

Es šķitu prievetu
Sen sagraizītu,
Nu tik graizīja
Mūs’ brāļa klēte.

Māt’ ar meitu klētite
Kamolimi mētājās;
Māte dzīves (dzijas) savērpuse,
Meita pūru neadīja.

Kaci, kaci, tautu meita,
Paše pūra dubenen;
Ko ta vēja izkacēsi,
Ka nebija ielikuse.

Tad līgava iznes 3 prievetus tām dziedātājām, kas pašreiz dzied. Dziedātājas uz to atbild:

Mārša man iedeva
Kaziņas saiti,
Pārgāju mājās,
Piesēju kazu;
Piesēju kaziņu,
Bucīš vaļum (vaļā).

Tautu meitas pūra lāde
Ar vicem savicēta;
Mūs’ brāliša klētes dores
Sudrabiņa eņģitem.

Nu es iešu raudzīties
Tautu meitas tikumiņu,
Vai būs gāj’se pavārte
Ar puišim ripas kaut.
Uli spieda paduse,
Ne adekļa vāceliti.

Apziedošana

Līgava noņem palagu, kas bija viņai uzsegts ceļā. Pēc tam dižvedējs paņem viņu zem rokas un abi iet uz istabu. Citi visi paliek klētī. Dziedātāju meitas, kas līdz šim stāvējušas pie klēts durvīm, iet līgavai pakaļ un dzied:

Velcies, sapata,
Pār nama slieksni,
Ja gribi šā nama
Seimniece būt.

Gājēji iet uz istabu caur virtuvi. Ugunskura vietā līgava nomet prievetu. Visi apstājas pie istabas durvīm, dižvedējs ar zobenu cērt uz istabas sliekšņa krustus. Dziedātājas tad dzied:

Cērt jel, dieveri,
Tērauda krustu
Pa mūsu māsiņas
Kājiņam.

Istabā bagātīgi klāts galds. Tur ir putraimu biezputra, visādas maizes (rudzu, baltmaize, saldskābā), iekapāts cūku šķiņķis, govs gaļa, sviests, siers, medus. Virs galda karājas lukturis, kurā deg vairākas vasku sveces. Ienācēji apsēžas galda otrā galā (kas tālāk no virtuves). Līgava apziedo lukturi ar prievetu un uz vadža noliek cimdu pāri. Dziedātājas tad dzied:

Lukturis čīkstēja,
Prievetu gaidot;
Vadzitis čīkstēja,
Cimdiņus gaidot.

Tad dizvedējs ar līgavu ieiet mazā istabā, kur to sagaida vīra māte. Dižvedējs saka:

Te tav būs vieglas dienas,
Tav vietas taisītāja,
Tav putras vārītāja,
Tav teliņu dzierdrītāja,
Tav suveniņu kopējiņa.

Tad līgava ieliek vīra mātes gultā cimdu pāri (ja grib puisēnu) vai zeķes (ja grib meiteni). Pēc tam vīra māte paņem līgavu zem rokas un kopā ar dižvedēju visi trīs aiziet uz pirti, kur līgava nomet prievetu; tāpat pēc tam pie akas un cūku kūtī. Beidzot aizveda līgavu uz klēti, kur bija pagatavota jaunajam pārim guļas vieta. Līgava apziedo arī to un noliek gultā zem spilvena degvīna pudeli, tā saucamo guldamo brandīnu. Tad līgava apsēžas klētī uz krēsla, un tautietis nojem viņai vaiņagu un pakar to uz vadža. Klētī vadzis jau bija iesists. Vēl agrākos laikos vadzi klēts sienā iedzina (iesita) tautietis pēc tam, kad līgava atgriezās klētī pēc apziedošanas. Dziedātājas pie klēts durvīm tad dzied:

Sit, brāliti, oša vadzi
Niedoliņa klētiņe;
Kur pakārs, kad nojems,
Tautu meitas vaiņadziņu.

Ko dara tautumeita
Tik ilgi klēte?
Ne meta, nu auda
Ejamas sagšas.
Sviež, muļķi, dange
Nav vais laika.

Jaunā māsa dalīja,
Vecā māsa raudāja;
Jaunā māsa dalīja
Vecās māsas pūru.

Mičošana

Tad vakara māsa apsien līgavai sienamautu un apliek linkaini. Dziedātāju meitas tad dzied:

Smīdra, gaŗa tautu meita
Kumpa, līka mičotāja.
Nesam klučus, veļam baļļas.
Lai pakāpa mičotāja.

Kas tā tāda mičotāja,
Visu dienu mici lika:
Kad es būtu mičotāja,
Es uz stumdu apmičotu.

Tad dzied:

Man uzlika dēla māte
Zilu, mellu raksta mici.
Vai tā bija mazgājuse
Suventiņa silite?

Nepieder’a jaunai vistai
Vecas vistas cekulits.
Nepieder, nepieder,
Sviež zeme, sviež zeme.

Sienamauts jeb mice dāvāts līgavai no vīra mātes, bet uzlicēja bija vakara māsa. Vēlākos laikos sienamautu gatavoja līgava pati. Līgavai atrodoties klētī, vēl tika dziedātas šādas dziesmas:

Gaidi, gaidi, bāleliņi,
Nu nāk tava līgaviņa;
Kā ieviņa ziedēdama,
Kā lapiņa čabēdama.

Kā lapiņa čabēdama,
Kā saulite vizēdama;
Kā saulite vizēdama,
Kā brūklite nosārkuse.

Es pārvedu brāļam sievu
Kā uguņu dzierksteliti;
No ratim izlecot,
Iešķīlās uguntīš.

Es pārvedu brāļam sievu,
Kā dižaju lāču māti;
Pa vārtim iebraucot,
Izspeŗ vienu vārtu stabu,
Pa dorem ieejot,
Izspeŗ doru stenderīti.

Izdūru īlenu
Caur klētes sienu,
Lai varu māršai
Actiņas redzēt.

Rādi aces, tautu meita,
Vai bij rudas, vai pelēkas;
Kad būs rudas – seimeniece,
Kad pelēkas – kalpa sieva.

Manu mīļu bāleliņ,
Mīļ’ es tevi audzināju;
Nu pārveda tautu meitu
Kā asaju bērza rīksti.

Ģērbies, manu bāleliņ,
Vanadziņa nadziņos,
Nu pārveda tautu meitu
Gaŗam pušku villainem.

Pūt jel, vējiņi,
Putini spalvas, –
Klēte plēģē (plūc)
Pelēku zosi.

Nesniga sniedziņš,
Neputināja,
Lielā kupene
Klētites dange.

Ko dara brālitis
Tik ilgi klēte?
Nevar pelēķi
Izkustināti.

Ieiešana istabā

Kad mičošana nobeigta, dižvedējs paņem līgavu zem rokas, vakara brālis tautieti, un iet uz istabu (caur virtuvi). Dižvedējs ar līgavu iet pa priekšu, tad vakara brālis ar tautieti. Dziedātāju meitas, kas līdz šim stāvējušas pie klēts durvīm, iet šiem pāriem pakaļ un dzied:

Čigāns vadāja
Mūs bāleliņu,
Kundzīš vadāja
To tautu meitu.

Šiet atkārtoja dziesmas:

Nu pārveda, nu pārveda
Mātei acu badītāju.
Turies, mana māmuļiņa.
Ar uguņa pagaliti.

Velcies, sapata,
Pa nama slieksni,
Ja gribi šā nama
Seimniece būt.

Iegājušas istabā, dziedātāju meitas dzied:

Taisies, tautumeita,
Āz galda sēdēt,
Taisies mūs’ brāļa
Āzkrāsne.

Sēd, manu brāliti,
Saulites puse;
Tā tautu dūmaļa
Tave ēne.

Nedomā tu, Anniņa,
Še pārvesta seimeniece;
Še būs veca māmuļiņa
Atslēdziņas valdeniece.

Istabā ir iegājuši it visi, izņemot panāksnieces, kas pagaidām palikušas klētī. Ejot uz istabu muzikanti spēlē. Stipri šauj. Kāzu troksnis.

Iegājuši istabā, apsēdās šādā kārtībā: galda otrā galā dižvedējs ar savu sievu, galda malā, pie tam sienmalā, sēž vakara brālis ar vakara māsu; aiz viņiem tautietis, tad līgava. Pie galda piesēdās arī daudz kāzu viesu, bet tie visi sēž plāna pusē. Vietas sienas pusē paliek neaizjemtas. Tās ir atstātas panāksniecēm. Dziedātājas paliek stāvot istabas vidū. Panāksnieces klētī noņem savas ceļa drēbes. Mugurā paliek mēlenes, baltās villaines, zīdenis u.t.t.

Tad muzikanti ar dziedātāju meitām iet uz klēti pēc panāksniecēm. Puiši šauj, muzikanti spēlē. Jautrība, gaviles, troksnis. Aizgājuši pie klēts durvīm, spēlē un dziedātājas dzied:

Ej’t, tūļas, iekše,
Ko valstaties;
Ciempuiši valstīs
Pa peludem.

Tad panāksnieces ar panāksnieku sievu iet uz istabu. Aiz viņām iet dziedātājas. Ejot panāksnieces dzied:

Velku bērzu sētiņei
Ar visimi zariņimi,
Eimu tautu istabei
Ar visim bāliņim.

Dedzin, Laima, vaska sveci,
Ej pa priekšu istabe,
Lai kājiņu neiespeŗu
Asariņu pelcite.

Tautas veda mūs’ māsiņu
Pa ērcienu ērcienim.
Gudra bija mūs’ māsiņa
Skuju nesa rociņei.
Mēs māsiņas pakaļ gājam
Pa skujiņas birumiņu.

Sveši ļaudis miežus sēja
Pa manam kājiņam;
Vai sējat, nesējat,
Man nenieka nekaitē.

Caurs tautu namīš,
Caur’ istabiņa.
Te mūsu māsiņu
Vilks apēdis.

Es ielēcu istabe,
Kā brūklite nosārkuse;
Es redzēju sav’ brāliti
Ar tautieti runājam.

Viens otraju svaini sauca,
Ne katram līgaviņa;
Vai tie bija pacerēj’ši
Māsiņam mitoties?

Ejot istabā caur virtuvi, panāksnieces iesviež akmeni maizes krāsns speltē. To darīja tāpēc, lai turpmākajā apdziedāšanās karā uzvarētājas būtu panāksnieces. Ja dziedātājas ir jau akmeni speltē iesviedušas, tad panāksnieces to izrauj un ieliek savu akmeni. Iegājušas istabā, panāksnieces aiziet aiz galda sienas pusē, kur sēž līgava. Tūliņ aiz līgavas iejem vietu panāksnieku sieva, aiz tās panāksnieces. Ar līgavu panāksnieces saskūpstas. Līgava sēž aiz galda ar noskumušu seju. Tā bija pieņemts. Tad panāksnieces dzied:

Lūdzami, svešļauži,
Neskaistatiesi.
Mums tiesa turama
Par savu māsu.
Jums tiesa klausama
Par savu brāli.

Labvakar, man’ māsiņa,
Kam sēdēji raudādama?
Vai tautiņas tevi rāja,
Par kumeļa jājumiņu?
Ja tautiņas tevi rāja,
Rāsim mēs tautu dēlu.

Kur tā diža dēla māte,
Ka neredz staigājam?
Ne tā mani sēdināja,
Ne nosedza villainiti.

Es āz dorem klausījos,
Ļaudis mani aprunā;
Spēru kāju, ciertu dores –
Trūkst ļaužim valodiņa.

Labvakar, diža sēta,
Vai dosat naktesmājas –
Kumeļam staļļa dangu,
Man istabas dubeniņu?

Tikam sišu tautu galdu,
Lidz sasišu šķēpelēs;
Tikam rāšu tautu dēlu,
Lidz es viņu uzvaļāšu;
Tautam sava galda žēl,
Tā man savas māsas žēl.

Spēru kāju, vēru dores,
Metu aces dubene. –
Kas tā tāda līka kārte
Istabiņas dubene?
Tā nebija līka kārte,
Tā tautieša māmuļiņa.

Kur tā diža dēla māte,
Ka neredz staigājam?
Pierte cepa griķu maizi
Ar ķīļim ķīlēdama.

Tad iznāk no mazistabas vīra māte un nostājas pie galda. Panāksnieces norauj pāri galvai savas baltās villaines un uzmet tās vīra mātei. Pēdējā tās paņem un aiznes uz klēti. Panāksnieces, tātad, tagad paliek tikai mēlenēs. Tad panāksnieces dzied:

Es gribēju beņķi lauzt,
Nevarēju beņķi lauzt;
Kā varēju beņķi lauzt,
Pērnie mēsli apakše.

Panāksnieces tad arī mēģina nolauzt sola kāju. Tad vēl panāksnieces dzied:

Ej, māsiņa, tautiņās,
Jem kruķīti, jem slotiņu:
Tautu dēla istabiņa
Līdz logim mēslu pilla.

Sak’ taisnību, tautu dēls,
Vai māsiņa tevi lūdza?
Tu jau lūdzi mūs’ māsiņu.
Abus vaigus glāstīdams.

Māsai gāju panākstos
Kušķi bāzu kabate:
Galdiņam četri stūri,
Visi četri nemazgāti.

Ceļu gāju dziedādama,
Kā cielava rakstīdama;
Tam puišama tītīdama,
Kam nebija līgaviņas.

Lipa, lipa liepu lapa
Pie manam villainem;
Tā pielipa tautu dēls
Pie tā mana augumiņa.

Muiže auguse
Mūs’ māsiņa;
Nu tevi āzveda
Žagaru būde.

Minam nātras,
Lai aug maura,
Lai mūs’ māsiņa
Pa mauru staigā.

Kā smildziņa mūs’ māsiņa,
Kā rasiņa villainite;
Kad iegāju istabe,
Izbijās dēla māte.

Nebīsties, dēla māte,
Vēl trīs tādas pakaļ nāks;
Vēl trīs tādas pakaļ nāks,
Vēl deviņi bāleliņi.

Vle deviņi bāleliņi
Daždažādi ģērbušies:
Citam bija smilgu svārki,
Citam rasas cepurite,
Citam dzied lakstigala
Zobentiņa galiņe.

Tad dziedātāju meitas dzied:

Vakara māsiņa,
Kukuli, kukuli!
Ķebrene uzlika
Spalvaiņu kukuli,
Pa abru lēkuse
Mīcīdama.

Kam jēmi, brāliti,
Knaucenes meitu:
Kules, kanģi, spradži, radži,
Visi jāja panākstos.

Dižu radu mūs’ brālitis,
Iekūlās čurlakos.
Gan sijāja, kretulāja,
Kur tu gružus izsijāsi.

Kā vārna, kā vārna
Vakara māsa;
Redz, kur cielava –
Vedēja sieva.

Dedz svecite, lukturiti,
Aptec manu galda galu,
Jo es pate nevarēju,
Dižus viesus mielodama.

Vakara brāliti,
Izskaiti bērnus.
Es citu pagāzu
Gar cūkas sili,
Vilks citu timbāja
Avotu leje.

Redz, kāds ērmīgs
Vakara brālis:
Spalvaiņš, ragaiņš,
Četram kājam;
Kā kaķe laipoja
Pa nama jumtu;
No jumta krisdams,
Nosita kuili.

Tam vakara brālišam
Pinkulaiņš kumelīš.
Vārtos kūra uguntiņu,
Pinkulišus svilināja.

Ko gaidat, sveši ļauži,
Ka pātarus neskaitat –
Vai gaidat mūs’ brāli
Skaitītāju?

Tad pieceļas vakara brālis un uzsāk lūgšanu, dziedot no dziesmu grāmatas:

Mēs gribam jemt šo barību un neaizmirst pateicību dot Dievam, kas ir radījis ēdien, dzērien sataisījis.

Tā laulība kopā sien div’ svabadus cilvēkus; ka dievbijīgi tie arvien, ienīdēdam’ tos grēkus, viens otram sev palīdzētos un Dieva svētīb dabū. Iekš pulka sevī vairoties un bērnus māc uz labu.

Kad lūgšana noturēta, tad dziedātājas atkal dzied:

Nemāk svešļauži
Pātarus skaitīt:
Kā leišu nabagi
Notuntaŗāja.

Tad dziedātāju meitas paņem bērnu, paceļ to uz rokām un dzied:

Mācies, Anniņa,
Bērniņu auklēt;
Šogad citam,
Citu gadu pašai.

Nesēdēsi tu, Anniņa,
Citu gadu rakstīdama;
Sēdēs bērnu šūpādama,
Vīram bikses lāpīdama.

Tad līgava uzmet bērnam cimdu pāri. Dziedātāju meitas dzied:

Dod jel dodami
Brāliša tiesu,
Lai ilgi nesēd,
Kaikaru pulke:
Svešļauži iedos
Sav’ padomiņu.

Tad dižvedēja sieva paņem baltmaizes kukuli un gaļas gabalu un iedod to tautietim. Tautietis iznes virtuvē saņemto ubagiem, pēc tam pats aiziet uz klēti. Dziedātāju meitas tad dzied:

Kur iesi, brāliti,
Ar gabaliņu?
Vai dosi ganam,
Vai nabagam?

Pusdienas un apdziedāšanās

Tad visi sāk ēst. Neēd tikai līgava. Tā tikai sēž pie galda ar noskumušu sejas izteiksmi. Dziedātāju meitas tad dzied:

Ko pūta, ko kŗāca
Ziemeļu vēji?
Sapūta, sakŗāca
Tos bada ļaudis.

Svētībiņa, gausībiņa,
Nāc pa logu istabe.
Nu māmiņa glāzes lika
Piermajam dēliņam.

Brāliši ēda,
Brāliši dzēra,
Māršiņa kā kaza
Laizījās.

Šeit atkārtoja arī šādas dziesmas:

Rādi aces, tautu meita,
Vai bij rudas, vai pelēkas;
Ja bij rudas – seimeniece,
Ja pelēkas – kalpa sieva.

Klusa tēva istabiņa,
Kad māmiņa viena bija;
Kad pārveda jauņuviti,
Kā vistiņas kladzināja.

Veca, veca māmulīte,
Vēl vecāka jauņuvite;
Lidz jauņuve apgriezās,
Māmiņ dārbu izdarīja.

Tad vēl dziedāja:

Taisījās mans brālitis
Pūŗus vesti Liepāje.
Nu tav Liepāja
Blakum sēd.

Liec, māmiņa, jaunas kājas
Pie tās vecas pakaļiņas:
Nu pārveda dēliņam
Maģ tikušu līgaviņu.

Vai, manu brāliti,
Tērēsi naudu,
Lidz tautu meitiņu
Gode cels:
Ne tai krekliņu,
Ne lindruciņu.

Piecus gadus audzināju
Dadžu krūmu dārziņe:”
Ja būs sīva brāļa sieva,
Tad vierse (arī „viersum”) sēdināšu.

Piecus gadus audzināju
Rožu krūmu dārziņe;
Ja būs mīļa brāļa sieva,
Ar rozem izpušķošu.

Tautu meita kā žīdene
Gaŗus matus audzināja;
Tie būs labi brālišam
Gar rociņu vīcinami.

Dula, mella tautu meita
Ziemu dzima ziemele;
Sarkanbaltis mans brālitis
Vasar’ dzimis saulite.

Brālit, tava līgaviņa
Vienas dienas seimeniece;
Ik dieniņas silta maize
Iet pa kalnu kūpēdama.

Boŗi (burvji) vien, zavatnieki
Tautu meitas panākstos;
Jumtu plēsa ieiedami,
Sāli meta ugune.

Bij gājis mūs brālis,
Vēl bija iet;
Vēl tādu ķepalu
Gaŗum laist.

Kur, brāliti, aces liki
Tādu ķēmu lūkodams;
Man labāka cūku meita,
Nekā tava līgaviņa.

Tad dziedātāju meitas sāk apdziedāt arī kāziniekus, pie kam viņas apdzied visus panāksniekus. Tos nosauc par svešļaudīm. Līdzīgi arī panāksnieces vedējus sauc par svešļaudīm. Dziedātājas dzied:

Ēdat, svešļaudis,
Mūs’ barībiņu,
Zīļota, zāļota
Mūs’ barībiņa.
Cits grūda dillītes,
Cits sinepītes,
Trīs veci nabagi
Ālandes grūda.

Ūja vēja, sveši ļaudis,
Ar lielim vēderim;
Apēd brāļa rudzu kaudzi
Ar visim pākarim.
Mans brālitis pasmējās
Pakaļei stāvēdams.

Ēdat, rijat,
Jūs bada ļaudis,
Ne mums tik vien,
Kā jums priekše.
Vēl mums goļe klēgainiši,
Vēl mums stalle urkainiši.

Lūdzama māmiņa,
Uzpildi bļodas:
Svešļaudis kaŗotes
Vien klabināja.

Nu ēda svešļauži
Gārdumus vien,
Rāceni (kartupeli) dāre (darvā)
Mērcēdami.

Cerējās sveši ļaudis
Labu gaļu apēduši –
Slīkušu cūku,
Sprāgušu kazu,
Trīs gadus puvuse
Avota leje.

Paēda svešļaudis,
Dzērt bubināja;
Jemam iemauktus,
Skrejam jūŗe;
Tur viņi nedzēra –
Sūrs ūdentīš.

Lūdzama māmiņa,
Vāķ galdu zeme:
Sāks tie nezaņķi
Otrreiz ēsti.

Brāliši, brāliši,
Nesat pakaišus:
Panāksnieku meitām
Suveni čīkst.

Kālabād panāksnieces
Cit’ uz citu raudzījās?
Vai tās bija goda drānas
Cit’ no citas tapināj’šas?

Panāksnieku meitiņam
Triju lopu lindrucīš:
Zierga āda, šuņa āda,
Kaķa āda stērbele.

Panāksnieku meitiņam
Dzēre (dzērve) brēca vēdere;
Kur pagrieza deguntiņu,
Tur pārcierta caurumiņu.

Trīs dienas panāksnieces
Rīdāt rīdāja (bēdājās),
Sudraba mēlenes
Meklēdamas.

Trīs dienas panāksnieces
Izšļaukus gulēja,
Tos dižus panākstus
Gaidīdamas.

Kas tur spīdēja
Āz galda stūre?
Vakara māsiņa
Plikim lielim.

Tu, Ķebrene, goda sieva,
Nav tav goda lindrucīš;
Būt’ man ziņu atsūtīj’se,
Es būt’ jēru nodīrāj’se.
Es būt’ jēru nodīrāj’se,
Būt tav goda lindrucīš.

Pēc ēšanas atkal vakara brālis saka lūgšanu. Dziedāja:

„Tam tēvam pateicam
No sirds cik vien mēs varam;
Tam dēlam arīdzan
Un Dievam svētam garam.
Šos trīs, kas viens pats Dievs,
Lai slavē mūsu balss;
Kam neva iesākums,
Kam arī nebūs gals.”

Tad ienāk tautietis no klēts. Muzikanti sāk spēlēt un meitas dziedāt. Spēlēja pašpāru deju. Deju sāka pēc stingri noteiktas kārtības. Pirmais izgāja dejot dižvedējs ar savu sievu, tad vakara brālis ar savu sievu (vakara māsu) un tad tikai tautietis ar līgavu. Kad visi trīs pāri ir izdejojušies, tad dižvedējs ar krītu uzvelk trīs lietuvēnu krustus: divus uz durvīm un vienu uz plāna. Šos krustus vilka, lai aizsargātos no visa ļauna. Tad dižvedējs atvēl it visiem dejot. Pirms šīs atvēles nevienam nebija tiesības kāzās dejot. Dziedātāju meitas nu dzied:

Katrs pats savu dancāt veda.
Citam nedeva rociņas spaidīt;
Katrs pats savu dancāt veda.
Smukus bērnus gribēdami.

Nu sāka visi dejot. Vispirms panāksnieku puiši aicina dejot panāksnieces. Dziedātāju meitas dzied:

Vedat puiši, panāksnieki,
Savas meitas dancināt.
Negaidat mūs brāļus
Vedējiņus.

Ko tie mani cāļi lasa
Pa plāniņu tekādami?
Panāksnieku meitiņam
Utu kule izbiruse.

Pēc dejas, kas turpinās samērā īsu laiku, visi panāksnieku puiši un panāksnieces aiziet uz klēti. Tad vedējpuiši dejo ar dziedātāju meitām. Šinī laikā, saprotams, istabā nav neviena, kas dziedātu. Līdz ar panāksniecēm arī līgava ar tautieti aiziet uz klēti. Še līgava un tautietis ēd pusdienu. Jaunajam pārim pasniedz visu labāko. Pie galda klētī sēž arī vakara brālis ar vakara māsu un dižvedējs ar savu sievu. Arī tie ēd un iedzer.

Ēšanas laikā saimniece noliek uz galda divus tukšus šķīvjus: vienu pret tautieti, otru pret līgavu. Zem šiem šķīvjiem tautietis un līgava paliek katrs vienu dālderi (vēlāk rubli). Kad vīra māte galdu novāc, viņa šos divus dālderus paņem. Te neviens nedzied.

Klētī panāksnieces noņem mēlenes un zīdeņus. Nu ir labi redzami panāksnieču platie prieveti. Tad panāksnieces paņem pušķus (krāsainas skaidas, krāsainus papīrus, ziedus), sierus un ābolus un iet uz istabu. Tautietis ar līgavu paliek klētī. Iegājušas tur, panāksnieces atkal nosēžas pie galda sienas pusē. Nu sākas apdziedāšanās ar dziedātāju meitām. Dziesmu karu iesāk panāksnieces, pie kam sākumā dzied lēni:

Sveši ļauži, bendes kalpi,
Kur ielikat mūs’ māsiņu?
Vai klēte ieslēdzat.
Vai druve raidījat?

Ja klēte ieslēdzat,
Dodat klētes atslēdziņu;
Ja druve raidījat.
Parādat druvu taku.

Tumši, tumši tie mežiņi,
Tumši dienu, tumši nakti;
Kā nebūs tumšim būt, –
Priedes vien, egles vien.

Sveši, sveši tie ļautiņi,
Nav neviena pazīstama;
Kā nebūs svešim būt, –
Nav neviena bāleliņa.

Nav neviena bāleliņa,
Kas uzdzēra biķerīti;
Ja dzeŗ svešim uzdzērdama,
Nodzeŗ savu vaiņadziņu.

Jūs labi ļautiņi,
Mēs arī labi,
Nu mēs viens otru
Gānīsim.

Kās tā tāda skuju būda
Liela ceļa maliņe?
Tu, māsiņ, nepazini
Savu jaunu dzīvāšanu.

Piesaku jaunam,
Piesaku vecam,
Nebūs māsai
Nodaļu dot.

Ar savu tučiņu (tutentiņu)
Pie visa klaipa,
Ar savu skutulu
Pie visa katla.

Klausies, svainīti,
Ko es tev teikšu:
Dies dos man tevi
Kroge rast,
Tad es tevi stīpāšu
Kā vecu mucu.

Tautu dēli, tautu dēli,
Cīrupotu (sīrupotu) brandavīnu;
Es nedošu sav’ māsiņu
Par to ziergu brandavīnu.

Smuku māsu tautās veda,
Vēl smukāku paturēja;
Vēl smukāku paturēja,
Citus puišus kaitināt.

Neraudi, māsiņa,
Neiesi viena;
Tu iesi šogad,
Es citu gadu,
Mazās māsiņas
Pēc cita gada.

Ir jau pienākušas dziedātāju meitas pie galda pretī panāksniecēm un nu panāksnieces uzsāk asāku valodu un dzied ātrāk un skarbāk:

Izskaitam, mēs māsiņas,
Vai ir visas dziedātājas;
Ira, Ķērsta, ira Billa,
Vecā Luša vien nebij.

Panāksnieces un dziedātāju meitas dziedāja gan pārmaiņus, vienas pēc otrām, gan arī reizē. Dziedātājas dzied:

Nav nevienas labas meitas
Panāksnieču pulciņe.
Tikai tādas sveču ķērnas
Nosistam ķimenem.

Ne tās visas panāksnieces
Ar ziergim atjājušas:
Cit’ ar kruķi, cit’ ar lizi
Cit’ ar vecu bīstākliti.

Panāksnieku meitiņam
Saru zeķes kājiņe,
Villas zeķes iedevušas
Pa vēdera braucīšanu.

Panāksnieku meitiņam
Triju taku vēderiņi.
Pa to vienu žīdi brauca,
Pa to otru čigāniši,
Pa trešāju ganelīši
Žagariņus šļūcināja.

Kas tur spīdēja
Āz galda stūre?
Panāksnieces – nabadzes
Plikim lielim.

Izvārīju kunkulīšus
No smalkim miltiņim;
Sastrebjās panāksnieces,
Nevar stāvus nostāvēt.

Panāksnieku vecas meitas
Te atnāca rādīties,
Vedējiņi, jauni puiši
Ne vierse (arī „viersum”) neskatās.

Panāksnieku vecas meitas
Staigā auses nolaidušas:
Ieraudzīja vedējiņus,
Izceļ auses kā lemešus.

Te atnāca panāksnieki,
Salmim kuņģus piebāzuši;
Te atrada tīru maizi,
Te tos salmus izkratīja.

Panāksnieki čikutnieki,
Pieci vien uti kava,
I to pašu nenokava,
Ja pie staba nepiesēja.

Panāksnieki savas meitas
Upite samērkuši,
Pāri jāja vedējiņi,
Priežu tiltu domādami.

Panāksnieki savas meitas
Pa tabaku izdevuši,
Vedējiņi neizdotu
Ne par zelta gabaliņu.

Ķiz, ķiz, brāliti,
To es tav solīju;
Kam citas meitiņas
Ķeseles sauci.
Nu tav pašam
Ķesele blakum.

Tik tādas bērzlapas
Panāksnieku meitas;
Sabērza sauje,
Iemeta katle,
Pārdzīs ganīš,
Būs launadzīš.

Tik tādas sapatas (sapata – lamu vārds)
Panāksnieku meitas,
No trijim novadim
Nabadzes vien.

Kur mana pērnā
Kratamā dakša?
Kratīšu sapatas
Pa dorem lauke.

Atskrēja panāksnieces
Pienaiņu muti;
Āz kalna izzīda
Deviņas kuņas,
Vēl otras deviņas
Ierietināja.

Panāksnieku meitiņam
Suveni čīkstēja;
Ar kājiņu kušināja,
Lai ļautiņi nedzierdēja.

Skatos, raugos,
Kur gaļa paliek;
Panāksnieku meitam
Div’ kules dange.

Jājamas, braucamas
Panāksnieku meitas:
Vai dižas, vai mazas,
Vērzeles (slejas) kakle.

Klausaties, panāksnieki,
Kādus ziergus jūs atjājat;
Jūs atjājat stulbus kuiļus,
Pie ausem turēdami.

Trūkst jums dziesmu, panāksnieces,
Es jums varu tapināt;
Citu gadu atdodat,
Dodat piecas piedevam.

Pēc apdziedāšanās atkal dejo, pie kam panāksnieces, izdejojušās, vienmēr sēž aiz galda sienas pusē, bet dziedātāju meitas vienmēr galda otrā pusē. Dziedātājas reti sēž pie galda (to arvien aizņem vīrieši), bet pa lielākai daļai stāv plāna vidū. Kāzās dejoja šādas dejas: gaŗo danci, kamoldanci, vadžu danci, dvieļu danci, četrpāŗu danci un sešpāŗu danci. Vēlākos laikos vēl dejoja: opsvalci, štocgalopu, polku, kazāku, krusta polku, akanšpici un žīdu danci.

Kad dziedātājas ar panāksniecēm bija pamatīgi apdziedājušās, sākās atsevišķu personu apdziedāšana, piekam dziedātāju meitas arvien apdziedāja panāksniekus, bet panāksnieces vedējus:

Ūja, Miķeli,
Tavu lielu bārdu!
Trīs veci nabagi
Nedeļu plūca;
Apjuma Skode
Nabagu namu,
Tupesis atlika
Laidaru kaisīt.

Ūja, Pēteri,
Tavu biezu lūpu!
No vienas lūpiņas
Trīs pāri pastalu;
Trīs pāri pastalu,
Zābaku lieli.

Ūja, Andrēj,
Tavu lielu aci!
No vienas actiņas
Deviņi bunduli.

Uja, Jēkop,
Tavu lielu degunu!
Pats sēd āz galda,
Deguns name;
Deguns name
Cepiti groza.

Kad Līziņa dancāt gāja,
Abas kājas spridzināja;
Kad iekāpa audekle,
Abas malas čokare
(nepareizi izveidotas, savilktas).

Babiņa kāzās
Vēlīga meita,
Sēte staigāja
Kā greiza vice.

Nedrīkst Čūkstene
Brandīnu dzērti:
Ja dzērsi brandīnu,
Turēsi domas;
Turēsi domas,
Uz jaunim puišim.
Ik dienas tā Ķīsene
Gaida žīdu atnākam;
Tik tai bija godu drānu
Kā žīdiņa kulite.

Vakara brāļam
Pliks pakausitis;
Tie citi raugās
Kā mēnesite.

Sēdi, sēdi, vakara brāli,
Ar to kaula deguntiņu;
Visas sienas izknābāji,
Ciercenišus meklēdams.

Kas tur sēdēja
Āz galda beņķe?
Ķīsitis bajars
Plikim lielim.

Ķizi, ķizi, dižo Ķīsi,
Tava sieva baltvēdere;
Ik dieniņas mazgājās,
Godos vien taisījās.

Še nāca Grietiņa,
Lai viņu lūko;
Sarūsti, sapeli,
Mūs’ puiši negrib;
Mūs’ pašu cieme
Labākas meitas.

Še nāca Madiņa,
Lai viņu daudzina;
Kas tādu kretulu
Padaudzinās?

Klausies, Līziņa,
Ko saka beņķītis:
Visi tavi krekliņi
Bez apakšam (apakšējā krekla daļa).

Grieta kaunu negribēja,
Muša kaunu padarīja:
Div’ mušiņas sakavās
Uz Grietiņas deguntiņa.

Tu, Anniņa, muižas meita,
Ko tav lika, to tu dari:
Kungam bikšu vilcējiņa,
Zābaciņu tīrītāja.

Parudas, parudas
Grietiņas sagšas:
Caur zemi līduse
Pie mana brāļa.

Kas taku nomina
Uz Bierzgaļim?
Jānitis nomina,
Anniņu lenkdams.

Bajariņ, bajariņ,
Es tav kaunu padariju;
Es tav tiltu uztaisīju
Ķēdētim dāldeŗim.

No tālienes es pazinu,
Kuŗa bija meža meita:
Strupu, īsu lindruciņu,
Sēņu ķoci rociņe.

Tik vien bija labi ļaudis,
Kā mēs četri cilvēciņi:
Tupu Klāvs, Linu Brencis,
Kalnu Kača, Lejas Ģēda.

Kur biji, Anniņa,
Slotiņa roke?
Vai biji čigānim
Muguras braucīt?

Kur biji, Marija,
Salmaiņu gālu?
Vai biji šķūne
Zvierbuļus perēt?

Ko saka zvierbulis,
Jumte ciersdams:
Te gul Marija
Ar savu Brenci.

Atbrauca Brencitis
Ar vecu baļļu;
Iesēda Marija
Kā karite.

Izkrita Marija,
Sasita gālu;
Brencitis sasēja
Ar bikšu saiti.

Ko tas Čīmas bullis māva
Visu gaŗu vasariņu?
Tikam māva, līdz samāva
To Deksnieku dūmaļiņu.

Deksnieks sauca, Deksnieks brēca:
Kas tos rudzus novārtīja?
Tos Anniņa novārtīja,
Ar Jāniti spēlēdama.

Upapā! Trallallā!
Trīne ziemu nemitīs;
Sakaltuse tā grabēja,
Kā kažoka piedorknite.

Lipsnene savas meitas
Padzierne audzināja;
Pavasare iztecēja
Sēnalaiņu deguntiņu.

Tu, Anniņ, smuka meita,
Es tev smuku dārbu došu:
Es tev došu kaķes asti
Pa spalviņai nolasīt;
Es tev došu jūŗas olu
Dreijāt mazu skriemeliti.

Dižājam vedējam
Vaŗa stīpa gar vēderu;
Kad pārsprāga vaŗa stīpa,
Izbir’ raibi suveniņi.

Tas Jozitis ar Anniņu
Uz vienam actiņam;
Vai tie bija mazgajšies
Viene acu ūdene?
Vai tie bija rakušies
Viene cūku rakume?

Ādams, meitu lūrmanitis,
Noplīsušam biksitem;
To kājiņu priekše cēla
Kam nebija ielāpiņa.

Grūžam, grūžam
Melmeŗa zāles:
Ādamam, brāļam,
Melmeŗa kaite.
Cits grūda dillītes,
Cits sinepītes,
Vēl piecas nabadzes
Ālandes grūda.

Kas Kaibutu nezināja,
Šķita lielu bajariņu;
Kad atvēra klētes dores,
Vējīš pelas putināja.

Luste man, liela luste
Jēkopam muti dot;
Liela bārda utu pilla,
Smiekli nāca, nevarēju.

Tu, Anniņa, smuka meita
Par visam meitiņam:
Tav ziedēja kaķes aste
Deguniņe galiņe.

Jānitis skutulu
Vandīt vanda,
Suvena kājiņas
Meklēdamis.

Tu, Anniņa, veca meita,
Tav nejāja precinieki.
Es bij jauna meitenite,
Man trīs reizes nedeļe.

Es šķitu Pēteri
Sen paēdušu:
Nu tik izcēla
Sav’ ziega gālu.

Ēd, Jēkop, rij, Jēkop,
Sviež pa logu gabaliņu;
Trinit’ gaida āz lodziņa
Deviņim bērniņim.

To grib Grietiņa,
Kā mums nevaid:
Kaķiša pieniņu,
Eziša gaļu.
Mūs’ kaķe ālava,
Ezitis meže.

Made koda borkantiņu (burkānu)
Mazu, mazu kumāsiņu;
Ak tu Dieva dāvaniņa
Kā tā brieda vēdere!

Tu, Marija, smuka meita,
Kur mēs tevi glabāsim?
Klēte tevi šorki (žurkas) grauza,
Āzkrāsne cierceniši.
Kad vīlēšu lindruciņu,
Ievīlēšu vīlite.

Tu, Grietiņa, smuka meita
Par visam meitiņam:
Tav gāliņa kā cinitis,
Kā ciekauzis (čiekurs) deguntīš.

Ūja, Trīnite,
Tavu resnu degunu:
No viena deguna
Deviņas stabules.

Sen dzierdēju, nu redzēju
To Jaunrāja daiļu meitu:
Tievas kājas, velvēts kaklis,
Zem’, apaļu vēderiņu.

Grietiņa, tā bija
Vilkam rada:
Piermā ķērās
Pie gaļas bļodas.

Ķebrenei viena meita,
Bet tā laba rimta (liela);
Kad sēdus sēdēja,
Kā siena kaudze,
Kad gulus gulēja,
Kā dīķa dambis.

Žibenei viena meita
Bet tā pate nevesela;
Ar vāģim pierte veda,
Ar duceli (divriči) istabe;
Pie uguņa smērējās,
Āzkrāsnē žāvējās.

Tav’, Marija, reti zobi,
Dod man gālu izsukāt!
Man gāliņa pieputej’se
Visu gadu rijiņe.

Ko zinu dziedāt,
Ko nedziedāt:
Trīs tautu kaikari
Vienos vārdos.

Ik rītiņus es dzierdēju
Ciemiņos velējam:
Ciemīš savas slinkas meitas
Ik rītiņus pārvelēja.

Tupi, tupi, Pēteriti,
Pie tā cepļa caurumiņa!
Vai tu gaidi siltu maizi,
Vai ar’ pašu cepējiņu?
Siltu maizi gan dabosi,
Cepējiņu nedabosi.

Šķirat ceļu, rūmījat,
Meža sārgs meitu ved;
Strupu, īsu lindruciņu,
Sēņu kule mugure.

Domājam, gudrojam,
Kur Miķeli redzējam.
Rīge, ielas maliņe
Bez biksem mālus mina.

Jēkopam vācu svārki,
Nava vācu valodiņas;
Meklē vācu preilenites,
Mācies vācu valodiņu.

Pēteram, brālišam,
Zīda svārki mugure;
Zīda svārki mugure,
Pelu sauja kabate.

Jozišam, brālišam,
Tam bārdiņa nesukāta.
Paše bārdas galiņe
Peles midzi ievilkušas.

Zili, mēļi dūmi kūp
Diža meža maliņe;
Tā Andrēja bārda dega
Ar zilim uguņim.

Jēkopīš šorp braukdams,
Putre bārdu brucināja:
Tas cerēja šo naksniņu
Šās meitiņas piedabot.
Paši, paši šie puisiši
Šīs meitiņas pārvaldīja.

Lai bij labi, kam bij labi,
Andrējam laba laime:
Tam uzauga div’ vārpiņas
Viene salma galiņe;
Tam jau bija Kuldīge
Piecas sievas jāuztura.

Nav neviena laba puiša
Panāksnieku pulciņe;
Tikai tādi putras spaņņi
Ar lielim vēderim.

Vilkam kauns, lāčam kauns,
Jozišam, tam nav kauns:
Vai tu kāda rada bij’
Ka tu nāci kāziņās?

Es jau ožu, es jau ožu –
Suņu smaka istabe:
Līziņai, māsiņai
Suņu ādas tupelites.

Kas to lielo dumpi taisa
Tai maze kambare?
Pēters dzina suņu ādas
Annai korpes šūdināt.

Ko tās mūsu kaķes ņaud,
Pagalde tupēdamas?
Anniņai, māsiņai,
Peļu ādas zābaciņi.

Uzlēca saulite
Jaun’rāju mājās;
Tur Gŗavu mēnesis
Noritināja.

Čīmenei viena meita –
Tā kāzās, tā sēte:
Kāzās danču vedējiņa,
Sēte mālu minējiņa.

Ko soli, Trīnite,
Laidīšu gaŗum;
Laidīšu gaŗum,
Nedziedāšu.

Jānitis ēzdams
Griestos raugās;
Mūs brāļa griestos
Trejāda maltīte:
Cepta vista, vārīts zaķis,
Piedarīta mušas desa.

Jānišam zila veste –
Kur tu tādu nodaboji?
Man nokrita zila ķēve
Avotiņa lejiņe.

Žīdiņi atjāja
Panākstosi;
Tiem vajag saldu pienu,
Spelte ceptu kartupeli.

Kur, Pēteri, kavējies,
Ka tik ilgi neatnāci?
Es ielēju cūciņam
Tādus brangus kāpostiņus.

Bierzmali, Bierzmalen,
Kas jums sēte?
Namdores āzsējuš’
Ar buka desu;
Suns desu pārēdis,
Izlaidis bērnus.

Ai, Ķīsiti, ai Ķīsiti,
Tava sieva žīdam rada;
Tava sieva žīdam rada,
Tā neēda cūkas gaļu.

Sēju rozes, magonītes,
Kriņģelenes vien nesēju;
Kriņģelene lepna puķe,
Tā zied dārza vidiņe.

Lūdzu radus, lūdzu draugus
Deksnenieci vien nelūdzu;
Deksneniece lepna sieva –
Tā sēd galda galiņe;
Tā sēd galda galiņe,
Bez kukuļa kāzās nāk.

Kad puišiem panāksnieču un dziedātāju meitu savstarpējā apdziedāšanās apnika un tie gribēja dejot, tad viņi cīnītājas izšķīra. Tas notika tā, ka puiši uzaicināja meitas dejot no abām karojošajām pusēm. Ja kādā pusē neviena cīnītāja nepalika, tas dziesmu karam dabīgi bija jāizbeidzas. Tās meitas, kas nebija aizņemtas dejā, arvien vēl apdziedāja dejotājas no pretējā cīnītāju bara. Dejas laikā dziedāja:

Iesim pašas panāksnieces
Dancišus vesti.
Mūs brāļu mazums,
Ciempuiši lepni.

Annai, māsai,
Skalganu bize;
Kād gāja dancāt,
Skalgani grabēja.

Dancājat, bāleliņi,
Jums pieder istabiņa;
Atnāks tautu pundurīši,
Atjems jums istabiņu.

Māk, māk Anniņa,
Nemāk Pēteris;
Anniņa kā lapsa
Līkumus meta,
Pēteris kā vilks
Tiešum vien.

Kad visas panāksnieces bija izvestas dejot, dziedātājas dziedāja:

Nu nīkst, nu nīkst
Piltenes žīdi;
Mūs brālis pārveda
Piltenes vaislu.

Vakarā

Apdziedāšanās un dejošana turpinājās līdz vakaram. Vakariņās ēda piena vireni – makaronus, ko sauca par nūdaļām. Uz galda bija vēl visādas maizes, gaļa, alus kausi. Maize, sviests, gaļa, alus un degvīns nekad netika no galda noņemti.

Vakarā klētī jaunajam pārim pataisīja guļas vietu, kur vēlu vakarā viņi aiziet gulēt. Tāpēc vakarā dziedātāju meitas dzied:

Ej, manu brāliti,
Sasildi vietu;
Tā tautu snauduļa
Gulēt grib.

Jaunais pāris aizgāja gulēt bez kādām ceremonijām kāzu viesiem nemanot. Tuvākie kāzu viesi vakarā aiziet mājās izgulēties un ierodas atkal kāzu namā nākošajā rītā. Tālākie kāzu viesi paliek turpat kāzu sētā. Guļas vietu tiem ierāda kaut kur klētsaugšā vai kūtsaugšā sienā. Klētsaugšā un kūtsaugšā parasti gulēja precētie ļaudis un puiši. Meitas un vecās sieviņas palika gulēt istabā, kur guļas vietām sanesa salmus. Dažreiz puiši meitas vilka ārā no istabas uz klētsaugšu, mēģinot uzcelt viņas uz klētsaugšu ar redelēm. Meitas ar īpatnēju paņēmienu prata atbrīvoties no uzbrucējiem.

KĀZU OTRĀ DIENA

Jaunā pāra modināšana

Otrās kāzu dienas rītā kāzu viesi ilgi neguļ. Tikko tie ir nomazgājušies, viņiem pasniedza Mazās brokastis: zulšu gaļu, maizi, sviestu, alu un degvīnu. Pēc mazām brokastīm, kāzu viesi iziet modināt jauno pāri. Aizgājuši pie klēts durvīm, muzikanti spēlē. Puiši šauj, meitas dzied. Šeit dzied visas meitas, nešķirojoties panāksniecēs un dziedātājās.

Šorīt agri piecēlos
Pa visim rītiņim.
Sav’ gāliņu izsukāju,
Sev’ raženi appušķoju.

Šorīt maza
Salniņa bija,
Mūs māsas gāliņa
Balt’ apsaluse.

Piermo nakti nerunāju
Ar tautieti gulēdama.
Dēkla manim laimes vēlē,
Pagāle (pagalvī) gulēdama.

Piermo nakti sakavos,
Ar tautieti gulēdama.
Tautam savu cisu žēl,
Man žēl sava paladziņa.
Tav cisiņas pore aug,
Kuŗ man linu paladzīš?

Šorīt agri cēlušies
Zaļozola zāģeriši:
Jau zādzīš patecēja
Devitāje snoriņe.

Šorīt agri cēlušies
Alutiņa dzērējiņi.
Jau muciņa patecejse
Deviņe stopiņe.

Šorīt bija maza salna,
Liela skāde notikuse:
Brūtei auses nosalušas,
Brūtganam deguntīš.

Dažreiz modinātājas apdziedāja tikai vienu pusi – līgavu vai tautieti:

Šorīt saule klēte leca,
Mēnestīš paklēte;
Mūs’ māsiņa gulte gul,
Tautu dēls pagulte.

Dzierdēju klēte
Klauvējam:
Mūs’ māsa tautu dēlu
Saspārdīja.

Visu nakti tautu dēls
Žūžaloti žūžaloja;
Dižu radu mūs’ māsiņa.
Augstu nesa deguntiņu.

Neapgulu šo naksniņu,
Neizdzēsu uguntiņu,
Līdz izvilku zelta stīgu
Caur sidraba ozoliņu;
Tā es vilkšu dzīvādama
Tautu dēla padomiņu.

Dieniņu vien gaidu
Ūzaustam;
Sauliti vien gaidu
Uzlecam.

Pori vien, ezeriņi,
Kur āzveda mūs’ māsiņu.
Rauduvei še dzīvāt,
Ne manai māsiņai.

Taisies, māsiņa,
Iesim mājās,
Sedz savas villaines,
Liec vaiņadziņu.

Nāc, māsiņa, nāc, māsiņa,
Māte tevi aicināja;
Māte tevi aicināja,
Brālišam sievu vest.

Es neiešu, es nevaru –
Vakar mani pašu veda;
Tās korpites, tās zeķītes,
Vainadziņa vien nevaid;
Vainadziņu to es došu
Tautu dēla māsiņai.

Zīļota, zāļota
Dieniņa ausa;
Sudrabzeltīta
Saulite lēca.

Šorīt mani aplidoja
Taurīš zelta spārniņim;
Šorīt mani nobučāja
Tautiet’s zelta lūpiņam.

Zaļa, zaļa diena ausa,
Sudrabota saule lēca;
Zaļi svārki brālišam,
Sudrabota līgaviņa.

Bāleliņi, bāleliņi,
Trinat asus zobentiņus!
Šodien tautas kaŗu cels
Par māsiņas vaiņadziņu.

Tad tautietis ar līgavu iznāk no klēts, paņēmuši sieru, degvīnu, un, pēc apsveicināšanās dod modinātājiem iedzert un uzkost. Tad meitas dzied:

Man ar’, man ar’
Guldamu brandīnu.
Kad mani guldīs,
Es arī došu.

Vainaga noņemšana

Pēc tam visi ieiet istabā un ietur dižo brokasti. Dižās brokastīs pasniedz govs gaļu ar putraimu vireni, bez tam, saprotams, arī maizi, sviestu u.t.t. Pēc dižām brokastīm notika vaiņaga noņemšana, ko sauca par vaiņaga dancināšanu. Tas notiek apmēram pulksten 9 rītā. Līgava un panāksnieces ar dižvedēja sievu un vakara māsu aiziet uz klēti pārģērbties. Līgava uzliek linkaini, panāksnieces mēlenes, dižvedēja sieva un vakara māsa uzliek aubes. Spēlē mūzika. Nogājusi klētī un pārģērbusies, līgava noņem no vadža savu vaiņagu un ietin to zīdenī. Panāksnieces klētī dzied:

Darat, brāļi, augstu klēti,
Vēl augstāku pažobeli:
Dižu radu mūs’ māsiņa,
Žuburotu kroni nesa.

Tautam zemas klētes dores,
Man zarots vaiņadzīš;
Nolauž zaru ieiedama,
Pazariti iziedama.

Tad panāksnieces ar līgavu, rokās saķērušās, iet uz istabu. Līdzi iet arī vakara māsa un dižvedēja sieva. Panāksnieces tad dzied:

Sprunguļi, runkuļi,
Šķiŗat ceļu,
Lai vietas liepam
Grozīties.

Mīļa Māŗa man vaicāja,
Ko nes’ zīda nēzdauge?
Nesu savu vaiņadziņu,
Ar godiņu savalkajse.

Velku bērzus sētiņe,
Ar visim zariņim;
Eimu tautu istabe
Ar visim brālišim.

Šinī laikā puiši saņem rokā pa tauku svecei un aizdedzina. Viņi gaidīs līgavu ar panāksniecēm istabā. Kad panāksnieču gājiens atrodas jau pie istabas durvīm, panāksnieces dzied:

Dedzin’, Laima, vaska sveci,
Ej pa priekšu istabe,
Lai kājiņu neiespēru
Asariņu pelcite

Paskaties, dēlu māte,
Kad es gāju istabe;
Ja tu dores neredzēji,
Lec pa logu istabe!

Kas tā tāda līka kārte
Istabiņas dubene?
Tā tautieša māmuļiņa
Sēd, gāliņu nodūruse.

Ko tā diža dēla māte
Āzkrāsne velējās?
Es cerēju ogļu maisus,
Tie dēliņa goda krekli.

Istabā līgava, dizvedēja sieva, vakara māsa un it visas panāksnieces (arī panāksnieku sieva), saķērušās rokās, izveido loku. Puiši ar tautieti izveido otru loku, ārpus panāksnieču loka. Še visiem vīriešiem rokā degošas sveces. Dziedātāju meitas vainaga noņemšanā nepiedalās.

Piezīme: Vēlākos laikos tautietis puišu lokā nepiedalījās.

Panāksnieces, riņķī staigājot, dzied:

Sprunguļi, runkuļi
Šķirat ceļu,
Lai vietas liepam
Grozīties (otrreiz dziedāja)

Es vide, es vide
Ar to spangu vaiņadziņu;
Visapkārti bāleliņi
Kā pelēki vanadziņi.

Stādīju roziti
Augste kalne;
Pār gadu āzgāju
Roziti raudzīt,
Vai aug diža,
Vai zied grazni.
Norāvu ziediņu,
Pin vaiņadziņu.

Svētrītu tecēju
Baznīcei,
Satiku tautieti
Kumeļu jūdzam.
Tautiet’s prasīja:
Dod vaiņadziņu.

Ko gribi, māsiņa,
Par vaiņadziņu?
Vai gribi, es došu
Rudzim sēklu?

Negribu negribu,
Tā man ir pašai.

Ko gribi, māsiņa,
Par vaiņadziņu?
Vai gribi, es došu
Miežim sēklu?

Negribu negribu,
Tā man ir pašai.

Ko gribi, māsiņa,
Par vaiņadziņu?
Vai gribi, es došu
Kviešim sēklu?

Negribu negribu,
Tā man ir pašai.

Ko gribi, māsiņa,
Par vaiņadziņu?
Vai gribi, es došu
Zilāju govi?

Negribu negribu,
Tā man ir pašai.

Ko gribi, māsiņa,
Par vaiņadziņu?
Vai gribi, es došu
Raibāju cūku?

Negribu negribu,
Tā man ir pašai.

Ko gribi, māsiņa,
Par vaiņadziņu?
Vai gribi, es došu
Linarājiņu?

To gribu, to gribu,
Tā man nevaid.

Tad no klēts istabā ienāk vīra māsa, kas klētī uz tā vadža, kur atradās līgavas vainags, ir uzlikusi cimdu pāri. Vīra māsa ienāk lokā. Tad līgava iztin vaiņagu no zīdeņa, saskūpstās ar vīra māsu un uzliek tai galvā vainagu un virs vainaga uzsien zīdeni. Tad vakara māsa uzliek līgavai aubi. Aubi drīkstēja valkāt tikai precētas sievas, tāpat kā vaiņagu tikai jaunavas. Šinī momentā panāksnieces dzied:

Nāc iekše, vīra māsa,
Še māsiņas vaiņadzīš.
Valkā godam, vīra māsa,
Manu spangu vaiņadziņu:
Nerūsini, nepelini,
Nekaŗ mellu vadzite.

Tad līgava ar vīra māsu iziet ārā no loka. Abas aiziet uz klēti, un, apsēdusies uz savas pūra lādes, līgava raud par zaudēto vainagu.

Puišu loks izjūk. Tautietis aiziet uz klēti. Panāksnieces tālāk dzied:

Aili, manu vaiņadziņu,
Tik jaunai nojemot!
Nu tik gāju zīles pierkt,
Nu tik daiļi šūdināt.

Div’ kalniņi noziedēja
Dzeltenāja āboliņa;
Būt’ trešais noziedējis,
Ja salniņa neuzietu.

Div’ meitiņas gode tapa
Ar to vienu vaiņadziņu;
Būt’ trešā ar tapuse,
Kaut godiņu turējuse.

Brauc tautieti, Rīge pierkt
Man rakstītu gālas autu;
Es nejemšu nerakstītu
Pretim savu vaiņadziņu.

Kādu skādi padarīja
Mans misiņa vaiņadzīš?
Vienu stumdu pastāvēju
Ar tautieti baznīce.

Vaiņags, manis vaiņadzīš,
Vienu roku uzliekams;
Tautu dēla rakstu mice
Abu roku tauņājama.

Minam, minam
Vaiņaga pēdas,
Lai māsa neraud
Staigādama.

Panāksnieces iet uz klēti un dzied:

Nu es iešu raudzīties
Vakarēju likumiņu;
Vakar liku vaiņadziņu,
Šodien radu cimdu pāri.

Asaru pelcite
Pie klētes dorem:
Mūs’ māsa raudā
Par vaiņadziņu.

Sauc dižu saukumiņu,
Brāļu vide stāvēdama:
Redzēj savu vaiņadziņu
Zūdam tautu rociņe.

Aili, manu vaiņadziņu,
Sīku spangu, spoža vaŗa!
Tautu dēla sierdi spieda,
Tas neļāva novalkāt.

Es nopierku arājiņu
Par misiņa vaiņadziņu:
Nu es vairs neatdotu
Ne par zelta gabaliņu.

Maza, maza ābelite,
Pieci zelta āboliņi;
Divus devu brālišam,
Trīs es pate paturēju.

Par to vienu ziergu pierku,
Par to otru novadiņu,
Par trešo es nopierku
Sav maizītes arājiņu.

No Dieviņa es izlūdzu
Sav trejādu labumiņu:
Bērus ziergus, kaltus ratus,
Gudru maizes arājiņu.

Viltniece, krāpniece
Tautu dēla māmulīte:
Izauduse plānus audus,
Izkrāpj manu vaiņadziņu.

Ko tautam skādi dara
Mans sudraba vaiņadzīš?
Visu nakti karināja
Zobentiņa galiņe.

Kur likšu, kam došu
Savs pangu vaiņadziņu?
Tautiešam div’ māsiņas –
Abam auti gāliņe.

Tautietis ar līgavu sēž klētī katrs savā krēslā. Vakara māsa apsien līgavai virs aubes nēzdaugu. Dziedātāju meitas pie klēts durvīm dzied:

Laimiņa, Laimiņa,
Nāc sētiņei;
Nu ģērbs meitiņu
Sieviņas drānās.

Dziedam, sieviņas,
Mums viena vairāk;
Raudat, meitiņas,
Jums viena mazāk.

Tad tautietis ar līgavu paņem vīnu, degvīnu un sieru un visus ar to pacienā. Vispirms dod panāksniecēm. Dziedātājas meitas dzied:

Man ar’, man ar’,
Vaiņaga brandīnu:
Es ar līdzēju
Brāliti šūpāt.

Man ar’, man ar’,
Vaiņaga brandīnu:
Es ar līdzēju
Brāliti puškot.

Ūja, Anniņa,
Tavu cietu sierdi!
Ne vienu asaru
Par vaiņadziņu.

Es šūpāju bāleliņu,
Vaiņadziņu pelnīdama;
Brālits jēma vecu sievu,
Kam nebija vaiņadziņa.

Otrā kāzu dienā pusdienās pasniedza cūkas galvas, pašdarītas desas, sieru, sviestu, medu. Alu dzēra cauru dienu. Dažreiz arī otrā kāzu dienā, pusdienas ēdot, meitas apdziedāja kāziniekus, bet obligāti tas nebija. Arī lūgšanu vairs neskaitīja.

Dāvanu dalīšana

Pēc pusdienas, apmēram plkst. 2-os, sākās dāvanu izdalīšana, dvieļu kāršana un naudas mešana. Galdu apklāj ar lielu galda drānu, kas ņemta no līgavas pūra. Panāksnieces tad dzied:

Vāķ zem’, māmiņa,
Sav’ ziergu deķi.
Nu klās māsiņa
Linpaladziņu.

Tad līgavas brāļi vai citi radinieki un muzikanti aiziet uz klēti. Spēlē, šauj, liela līksmība, troksnis. Kāzinieku noskaņojums ļoti jautrs. Līgavas brāļi paņem līgavas pūru, kas ietīts divos palagos, un nes uz istabu. Šajos palagos jau iepriekš bija ietīti vismaz 50 pāri dvieļu, tikpat cimdu, zeķu un prievetu. Vakara māsa aiziet līdz uz klēti, paņem jau agrāk iesietās dāvanas un arī nes uz istabu. Pūru līgavas brāļi noliek istabā uz galda; dāvanas vakara māsa tur rokā. Sākas dāvanu dalīšana. Vispirms līgava pasniedz tautietim skaisti izrakstītus krāsainus cimdus, aizbāzdama tos aiz bruslakiem. Ienesot pūru istabā, panāksnieces dzied:

Es jau saku, es jau saku,
Rožu smarša istabe:
Ienesa mūs’ māsas
Rožotu pūru.

Pasniedzot tautietim dāvanu, dzied:

Še, tautieti, tie cimdiņi,
Mans piermais adījums.
Tu sedloji manis dēļ
Piermo reizi kumeliņu.

Tad nosēdina vīra tēvu un vīra māti istabas vidū uz diviem krēsliem. Līgava pasniedz vīra tēvam kreklu, cimdus un zeķes. Visi šie tērpa piederumi ir baltā krāsā un izrakstīti. Vīra mātei līgava pasniedz baltu villaini, aubi, zīdeni, cimdus, zeķes, prievetu. Aubi un zīdeni uzliek galvā, villaini uzsedz uz pleciem, bet cimdus, zeķes un prievetu iedod rokā. Pēc ienāk tautieša māsas. Tām līgava katrai dāvina zīdeni, villaini, zeķes un prievetu. Ja no tautieša māsām kāda ir precējusies, tad tai uzliek arī aubi. Tautieša brāļiem līgava katram dāvina kreklu, cimdus un zeķes. Saprotams, šie nav parastie, bet pūra cimdi un zeķes, kas īpatnēji gatavoti, krāsoti, rakstīti, tāpat arī krekls bija savādāks. Dāvanas izdalot, sākumā dzied panāksnieces, pēc tam dziedātāju meitas.

Panāksnieces dzied:

Še būs pieci linu krekli –
Vai būs pieci bāleliņi?
Še būs piecas villainītes –
Vai būs piecas māsenites?

Piecus gadus ganos gāju,
Vilka villu lasīdama;
Es noaudu dēla mātei
Vilka villas villainiti.

Ja līgava bija sērdienīte, tad panāksnieces dziedāja:

Jem par labu, dēla māte,
Kādu segšu villainīti:
Šaura, īsa, maģ pušķota,
Kalpodama nopelnīju.

Tēvam došu linu kreklu
Par šūpuļa kārumiņu;
Māmiņai villainiti
Par miedziņa kavējumu.

Teic taisnību, tautu dēls,
Vai tav māte, vai pamāte.
Ja būs māte, sagšas segšu,
Līdz zemiti pušķodama;
Ja pamāte – paladziņu,
Līdz zemīti rakstīdama.

Dziedātājas dzied:

Es jau saku, es jau saku,
Suņu smaka istabe.
Ienesa tautumeitas
Pelejšu pūru.

Māmiņ, tavu muļķumiņu
Uz vecam dieniņami:
Tu izdevi sav’ dēliņu
Par pakulu villainiti.

Ko tu nāci, plikadīda
Bagātos ļautiņos?
Še būs pieci dieverīši –
Vai būs pieci linu krekli?
Še būs piecas māsenites –
Vai būs piecas villainītes?

Piecus gadus audzināju
Rožu krūmu dārziņe;
Ja būs mīļa brāļa sieva,
Ar rozem izpušķošu.

Dvieļu kāršana

Kad dāvanu izdalīšana nobeigta, tad tūliņ sākas dvieļu kāršana. Tas notiek šādā kārtā: līgava aiziet, pie galda, paņem divus dvieļus un uzliek tos pārkrustis pār pleciem vispirms dižvedējam, tad vakara brālim. Pēc tam nāk puiši (kā panāksnieku, tā arī vedēju) viens pēc otra pie galda, un visus tos līgava apdvieļo. Katra dvieļa galā piešūts viens pāris cimdu. Katrs apdvieļotais izrāda savu prieku par saņemto dāvanu: tūliņ tas aiziet dejot, skaļi gavilēdams. Panāksnieces dvieļu kāršanas laikā dzied:

Kā lubas, kā dēles
Mūs’ māsas dvieļi;
Situse, auduse
Mūs’ māsiņa.

Ko gaidat, lieki ļaudis,
No mūs’ māsas dāvanam?
Cik dieniņas mūs’ māsiņa
Nesēdēja rakstīdama!
Dažu dienu nosēdēja
Mūs’ māsiņa raudādama.

Apdzied arī dāvanu saņēmējus:

Sārgies, Miķeli,
Nu tevi kārs!
Nu tevi pakārs
Ar linu šķiedru.

Kur skriesi, Pēteri,
Ar vienu spārnu?
Vai skriesi šķūne
Zvierbuļus ķērt?

Pietrūka tautas
Atlika pūra;
Atlika pūra
Pusotra simta.

Drusciņ vēlāk dvieļu kāršanas laikā sāk dziedāt arī dziedātāju meitas:

Cilpaiņi, blakaiņi
Tautmeitas dvieļi;
Snauduse, gulejse
Taisīdama.

Vēlīgs Andrējs
Krustim jemt;
Vai būs vēlīgs
Apaļu mest?

Pietrūka pūra,
Atlika tautas;
Atlika tautas
Pusotra simta.

Kad dvieļu kāršana pabeigta, tad līgava vēl apdāvina panāksnieces, pasniedzot katrai 1 cimdu pāri, 1 pāri zeķu un 1 prievetu.

Parasti ir tā, ka pēc dāvanu izdalīšanas uz galda vēl palikuši lieki dvieļi un cimdi. Tos līgava sasien palagā un nodod tautietim, kas tos aiznes uz klēti. Līgava iet viņam līdzi. Dziedātāju meitas tad dzied:

Nes āre, brāliti!
Tā tava tiesa;
Tā tava nākamā
Krustību tiesa.

Naudas mešana

Kad līgava ar tautieti atgriežas no klēts istabā, līgava noliek uz galda divus māla šķīvjus, vienu otrā iekšā, tur, kur bija nolikts pūrs. Visi sasēžas ap galdu tādā pašā kārtībā, kā to darīja pirmajā kāzu dienā, pusdienu ēdot, t.i. galda galā dižvedējs ar savu sievu, tad blakus galda malā vakara brālis ar vakara māsu, tad tautietis ar līgavu un tālāk sienas pusē panāksnieku sieva un panāksnieces. Dziedātāju meitas paliek plāna pusē. Uz galda nolikta arī degvīna pudele, ar kuru rīkojas dižvedējs. Panāksnieces sāk dziedāt:

Vāķatiesi, vāķatiesi,
Mani mīļi bāleliņi!
Vāķatiesi, vāķatiesi
Māsiņai naudu mest!
Kā jūs visi vāķaties
Pie māsiņas dāvanam.

Skaitat naudu skaitīdami,
Bet pareizi izskaitat:
Mūs’ māsiņa sav’ pūriņu
Gan pareizi izdalīja.

Dziedātāju meitas dzied:

Vāķatiesi, vāķatiesi,
Cūku puiši, suņu puiši!
Vāķatiesi, vāķatiesi
Tautu meitai naudu mest.

Zil’ un blāva tautu meita,
Brāļa naudu sajēmuse;
Atdod, muļķi, brāļa naudu
Patur savu graznumiņu.

Sākās naudas mešana. Par katru dvieli jāmet 1 rublis (agrāk 1 dālderis), tātad katram apdvieļotajam jāmet 2 rubļi. Naudu meta tikai tie, kas saņēma dvieļus. Pirmais naudu met dižvedējs, tad vakara brālis un tad nāk viens pēc otra dvieļotie puiši un uzmet 2 rubļus virsējā šķīvī. Tikko kāds naudu uzmetis, dižvedējs to tūliņ ieliek apakšējā šķīvī, tā kā virsējais vienmēr tukšs. Reizē dižvedējs arī skaita naudu. Kas naudu šķīvī iemetis, tam dižvedējs no pudeles ielej glāzīti degvīna, kas jāizdzer. Daži naudas metēji tīšām met tik stipri, lai virsējais šķīvis saplīstu. Saplēš apmēram 5-6 šķīvjus, jo 5-6 puiši parasti gadās tādi, kas izturas bramanīgi. Naudas mešanas laikā notiek arī apdziedāšanās. Panāksnieces dzied:

Es gan redzēju
Vedēju naudu:
Pelejse, pelejse
Vedēju nauda;
Šķierbe pelejse,
Ne maciņāje.

Rubuļi, dālderi
Panaksnieku nauda;
Kapīķi, vērdiņi
Vedēju nauda.

Dziedātāju meitas dzied šo pantu otrādi:

Rubuļi, dālderi
Vedēju nauda;
Kapīķi, vērdiņi
Panāksnieku nauda.

Apdzied arī pašus naudas metējus:

Es gan redzēju,
Ko Ādams meta.
Uzmeta vērdiņu
Liektam malam.

Met jel, Pēteri.
Vēl vienu marku!
Vai tevi jods raus
Par vienu marku?

Kas tie dvieļi, kas tie dvieļi?

  • Spaļi vien, spaļi vien.
    Kas tā nauda, kas tā nauda?
  • Ledus vien, ledus vien.

Panāksnieki, žūžainiši,
Ko atnesat māmiņai?
Māmiņai šūtas korpes
Par dēliņa lolojumu,
Tēvam caunu cepuriti
Par šūpuļa kārumiņu.

Kad naudas mešana pabeigta, tad tautietis naudu paņem un atdod līgavai, kas to aiznes uz klēti. Tautietis iet viņai līdzi. Pēc tam istabā tika mesta tā saucamā virbiņu nauda. Te meta nelielu naudu – kapeikas. Kāds no panāksnieku puišiem ar pavārnīcu rokās apstaigāja kāzu viesus un pēdējie meta. Virbiņu nauda bija domāta tikai līgavai. Panāksnieces tad dziedāja:

Metat, metat
Vierbiņu naudu!
Cik vierbu nezuda,
Pūriņu lokot!

Pēc tam met vēl pavāra naudu. Katrās kāzās tika aicinātas vai, pareizāk sakot, nolīgtas dažas sievas – pavārenes, kas pagatavoja ēdienus. Tām kāzu viesi meta arī naudu. Arī te meta nelielu naudu – dažas kapeikas. Kāds no vedēju puišiem paņēma lielu karoti – pavārnīcu – un apstaigāja kāzu viesus, lūgdams mest naudu. Dziedātāju meitas dziedāja:

Metam mezdami.
Pavara naudu!
Pavaru sievam
Trīs skādes notika:
Izlija virene,
Nopluka nagi,
Sadega lūpiņas
Smeķējoti.

Katrās kāzās bija nolīgti alus iznēsātāji, kas ar koka kannām pienesa kāzu viesiem alu. Ielēja glāzēs vai māla un porcelāna krūziņās. Vēl agrākos laikos alu dzēra no koka kannām, vēl senāk no kausiem. Šos alus iznēsātājus sauca par alus vīriem. Viņiem naudu nemeta. Alus vīrus arī apdziedāja:

Alus vīrs, alus vīrs,
Sārgi savu muguriņu:
Es atradu kanniņe
Maģ virušu apentiņu.

Pēc tam atkal bija mielasts. Galdā lika cūkas galvas, desas, sieru, kriņģeles (kliņģerus), degvīnu, alu, dažādas maizes. Vakara brālim nolikta šķīvī uz galda izpušķota teļaste. Apsēdies pie galda viņš vicina to. Visi ēd, bet dziedātāju meitas stāv plānā un dzied:

Vakara brāļam
Teļaste roke;
Tos citus pīckāja,
Lai labi ēda.

Vakara brāļam
Pliks pakausitis;
To cits skatās,
Kā mēnese.

Apdzied arī puišus un meitas:

Ēd, ēd, Trīnite,
Stiep gaŗi lūpu!
Lai vira nelija
Suņim lakti,
Lai druskas nebira
Cāļim lasīt.

Ēd, Andrēj, rij, Andrēj,
Sviež pa logu gabaliņu!
Trīne sēd āz lodziņa
Deviņim bērniņim.

Kas tā tāda grieža (griezes) gāla
Sēd pie mana bāleliņa?
Kur mana lielā knauķenes nūja,
Ciertīšu griezei pa cekuliņu.

Sākas apdziedāšanās, bet te atkārtojas daudzas no tām dziesmām, kas dziedātas jau pirmajā kāzu dienā. Vēl dziedātāju meitas dzied:

Uŗā! Uŗā! Rītu braukšu Rīge,
Pārvedīšu kriņģeļu vezumiņu.
Panāksnieku meitiņam
Pa vienai izdalīšu.

Vadžu laušana

Panāksnieces dzied:

Māte manim pavēlēja
Ši zeme kaŗu vest.
No šīs zemes neiziešu,
Līdz es skādi padarīšu;
Visus vadžus aplauzīšu,
Galdam kājas nolauzīšu,
Medus podu izēdīšu,
Puišim bērnu piegulēšu.

Māte manim pavēlēja
Ši zeme kaŗu celt;
Ēst un dzērt, lielīties,
Sienas gāzt, vadžus lauzt.

Tad panāksnieces apgāž solus un aplauž mazus vadžus (tie īpaši šim nolūkam gatavoti). Kad tas padarīts, panāksnieces iziet no istabas ārā sētā. Dziedātāju meitas pa otrām durvīm arī iziet sētā, kur dziesmu karš turpinās. Dziedātāju meitas dzied:

Šorīt sarkana
Saule lēca,
Šodien vajaga
Kaŗam būt.

Atkārtojušas vairākas jau agrāk dziedātas dziesmas, dziedātāju meitas negaidot maina savu aso toni un dzied:

Saderam, saderam,
Mēs ienaidu neturam!
Jūs turat ienaidiņu,
Sav’ māsiņu pārdodami.

Panāksnieces tad dzied:

Nekāpšu pret kalnu
Ne vienu soli;
Nelūgšu svešļaužus
Ne vienu vārdu.

Nederēšu, nederēšu,
Jūs ienaidu uzcēluši;
Jūs ienaidu uzcēluši.
Jūs māsiņu paturējši.

Dziedātāju meitas tad dzied:

Nederēšu, nederēšu,
Jūs to dumpi uzcēlušas;
Jūs māsiņa vīru grib,
Tā to dumpi uzcēluse.

Saderēšana

Tad puiši, paņēmuši egļu skujas, sagrūž abas cīnītāju puses kopā. Te nu visas meitas un arī puiši saskūpstās. Tā ir zīme, ka ir noslēgts miers. Panāksnieces pasniedz dziedātājām un arī puišiem sierus. Pēc tam visas meitas kopā lēni dzied:

Saderam mēs, māsiņas,
Viena otrai muti dos;
Visu mūžu dzīvājot,
Ienaidiņa neturēs.

Saderēts, saderēts,
Šī zemite saderēta:
Krievi, leiši, savas bruņas
Lemešos izkaluši.

Tencini, tautumeita,
Manam brāļam;
Vais tu cūkas neganīsi
Sava tēva pavārte.

Piermo reizi ši sēte
Man dzeŗams alutīš:
Nu atnāca man’ māsiņa,
Nu es dzēršu ik dieniņas.

Nu iešu māsiņas
Zemiti raudzīt,
Kur mūsu māsiņa
Liniņus sēs.
Vai sēs pūriti,
Vai puspūriti?

Diezgan, diezgan,
Šim vakaram,
Gan biju dziedajse,
Gan gavilejse,
Gan dažu netikli
Pakaitinajse.

Kā būs, tā būs
Šim vakaram:
Cits grazni dziedās,
Cits žēli raudās.
Dēla māte dziedās,
Būs jauņuvite;
Meitumāte raudās
Meit’ izdevuse.

Otrās kāzu dienas vakarā vakariņās pasniedza vai nu piena grūbu vireni, vai piena makaronu vireni.

Piezīme 1: Agrāk, 18. gadsimtā un vēl 19. gadsimta pirmajā pusē un vidū kāzu parašas drusciņ atšķīrās no tām, kas šeit aprakstītas. Agrākos laikos pēc laulībām baznīcā visi kāzinieki jāja un brauca uz līgavas mājām. Tikai kāzu otrā dienā, ap pusdienas laiku, pārjāja un pārbrauca no līgavas vecāku mājām uz tautieša mājām, kur kāzas turpinājās pārējās pusotras dienas. To kāzu daļu, kas notika līgavas mājās, sauca par izdotenēm vai izdēbēm. Tad līgavas mājās tika dvieļi kārti vedējpuišiem un dižvedējam, bet tautieša mājās panāksnieku puišiem un vakara brālim. Līgavai vainagu arī noņēma līgavas vecāku mājās. Raksturīgi, ka izdēbēs tika piegriezta lielāka vērība līgavai. To sirsnīgāk sagaidīja no baznīcas pārbraucot, nekā tas bija tautieša mājās. Sagaidot līgavu dziedāja:

Gaidīt mums to māsiņu,
Ko šorītu raidījam,
Ar bērim kumeļim,
Ar mellim iemauktim.

Nepazinu sav’ māsiņu,
Šorīt vestu tautiņās:
Tās zeķites, tās korpites,
Vaiņadziņa vien nebij.

Piezīme 2: Dzimtbūšanas laikos un vēl kādu laiku pēc tam kāzās par vedējiem pa lielākai daļai tikuši aicināti bajari. Par bajariem saukuši tādus saimniekus, kam bijušas sevišķas tiesības, salīdzinot ar pārējiem zemniekiem. Tādi bajari Suitu novadā bijuši divi: Deksnieku saimnieks un Kautiņu saimnieks. Bajarus kungi nevarējuši sodīt, bet strīdu gadījumos varējuši tikai iesūdzēt viņus augstākā tiesā. Bajari varējuši braukt tāpat kā muižnieki četriem vai sešiem zirgiem. Rati un kamanas bajariem bijuši rotāti skaistiem izgriezumiem. Diemžēl šo bajaru ratu un kamanu ornamenti nav saglabājušies, bet veci cilvēki tos vēl atceras. Kamanu rotājumi bijuši no vara. Arī tautas dziesmas liecina par bajaru privilēģijām:

Div’ bajari lielījās,
Ka par kungu nebēdāja:
Nevar kungs rīkstēm šaust,
Ne no mājas ārā sviest.

Domājams, ka Suitu novada bajari ir seno kuršu bajaru pēcnācēji.

Ticējumi

Par to, kāda būs jaunā pāra nākošā dzīve, tauta pareģoja pēc dažādām pazīmēm:

  1. Ja kāzu izrīkošana un ceremonijas norisinās atšķirīgi un skaidri, tad būs laimīga dzīve, pretējā gadījumā nelaimīga.
  2. Ja kāzu pirmā diena ir miglaina, tad jaunais pāris būs bagāts; ja kāzu diena ir saulaina, tad būs jādzīvo trūkumā. Bagātību sola arī pilns mēnesis.
  3. Izvadot līgavu uz baznīcu pie laulībām, nevajag mājās palicējiem – vecākiem, brāļiem, māsām – raudāt. Tad jaunajam pārim būs laba dzīve. Parasti grūti bija atturēties no raudāšanas līgavas mātei.
  4. Ja baznīcā pēc salaulāšanās un roku pārkrustis salikšanas pirmais apgriežas apkārt tautietis, vedot līdzi līgavu, tad tas dzīvē valdīs pār līgavu; ja apgriezējs bija līgava, tad tā būs vīra valdiniece.

KĀZU TREŠĀ DIENA

Trešajā kāzu dienā nenotiek nekādas ceremonijas. Brokastīs pasniedz zulšu gaļas vireni, pusdienās skābus kāpostus ar cūkas gaļu un govs gaļu. Pēc pusdienas kāzu viesi gatavojas jāt un braukt uz mājām. Pusdienas ēdot visas meitas kopēji dzied:

Nu ēda svešļaudis
Pēdējo maltiti,
Nu ēda nabagi
Raudādami.

Tā ēdat sveši ļaudis
Kā sētaje zinājat
Ja sētaje daudz zinājat,
Baudīt vien pabaudat;
Ja sētaje maz zinat,
Ēdat pillu vēderiņu.

Skatos, raugos,
Kur gaļa paliek;
Panāksnieku puišim
Div’ kules dange.

Dedz, svecite, lukture,
Aptec manu galda galu,
Jo es pate neattapu,
Dižus viesus mielodama.

Cerēja svešļaudis
Labu gaļu apēduši,
Tie jūs’ pašu kumeliņi,
Ko vakar atjājat.

Ko gaidat, sveši ļaudis,
Ka projum neejat?
Vai gaidat mucas tapu
Uz galdiņa uzliekam?
Mucu kāršu mugure,
Tapu doršu vēdere.

Lūdzama, māmiņa,
Uzpildi bļodas;
Svešļaudis kaŗotes
Vien klabināja.

Šādi, tādi klinklāviņi
Izdzeŗ manu alutiņu;
Kur tie mani pašu bērni,
Miežu vārpu lasītāji.

Kalab alu nedzerat,
Kalab manim nedodat?
Vai es miežus negrābstīju,
Vai vārpiņas nelasīju?

Iesaliņa malējam
Viena paša vaŗa sakte,
Alutiņa dzērājam
Pillas krūtes sudrabiņa.

Es visu viesiņu
Izvadītāja;
Diezin, diezin,
Kas mani vadīs.

Pēc pusdienas pirmie aizjāj un aizbrauc tālāk dzīvojošie kāzu viesi, tuvējie atstāj kāzu namu drusku vēlāk. Mājās jāj un brauc apkārušies dvieļiem. Izvadot kāzu viesus meitas dziedāja:

Projum, projum
Tālēji radi!
Lai tie tuvēji
Muciņas skalo.

Projum, projum
Tuteņu zagļi!
Gar ceļa malam
Naģenus (vardulēnus) badīt.

Projum upite
Gaigaļus nesa,
Projum māsiņa
Brālišus raida.

Daži kāzu viesi aizbraucot tramdīja (dīdīja) savus zirgus. Pret tiem bija vērsta dziesmiņa:

Ko tu, nerra, nerrojies
Gar to labu kumeliņu?
Ne tu jāji, ne tu brauci,
Stāvus vien lecināji.

Vēl dziedāja:

Pagaid’, manu kumeliņi,
Līdz es alu nodzēršos!
Ka es tevi pagaidīju
Piecus gadus uzaugam.

Neiešu projum
Bez triju nakšu,
Līdz māsa pierada
Pie jaunā vīra.

Sen iejūgts kumelīšu,
Iziešana vien nevaid.
Brālit, tavu saldu alu,
Mārša, jauku valodiņu!

Jaunarajis, bajarīš,
Nedrīkstēja rādīties:
Kā kaķeni kumeliņi,
Kā skalgani ritentiņi.

Vadam, vadam
Mīlamus viesus;
Ar alus kannam
Ar biķerim.

Visi kāzu viesi atsveicinājušies viens pēc otra aizjāj un aizbrauc. Aizbraucot tie vēl tiek pacienāti ar alu, ko iznes sētā ar kannām.

Laika pavadīšana kāzās

Lai gan kāzu viesi bieži bija aizņemti dažādās kāzu ceremonijās, atlika tomēr arī vēl brīvais laiks. Šo laiku pavadīja dažādā veidā.

Vīrieši spēlēja kārtis vai spēkojās. Spēkošanās senās kāzās bija parasta parādība. Visbiežāk „vilka šautrus”. Par šautru sauca stipru nūju, ko divi vīri, sēdēdami un viens pret otra kājām atspērušies vilka katrs uz savu pusi. Kuru uzvilka stāvus, tas bija uzvarēts.

Runāja visādas asprātības un jokoja. Jokus taisīja galvenā kārtā precētie. Jaunie parasti daudz dejoja. Precētie ļaudis senāk Suitu novadā nedejoja. Visbiežāk improvizēja kaut ko līdzīgu mazai ludziņai: izdomāja sarežģījumus dzimtas dzīvē, samainīja sievas, bērnus, tēloja kristības, gāja kūmās u.t.t.

Precētās sievas kāzās bieži nodarbojās ar aizrunāšanu. Aizrunāšanas nolūks bija sevi palielīt un otru nolikt. Personīgi gan viena otru neaiztika, bet sagrupējās pa pagastiem (toreiz sacīja – novadiem). Piemēram basenieces lielījās un nozākāja gudeniekus un otrādi. Kam veiklāka mēle, tas šinī karā uzvarēja. Piemēram, baseniekus saukāja par baskājiem, gudeniekus ironiski par gudriem, alsundzniekus par nabagiem u.t.t. Viss tas notika pa jokam. Nolūks te bija asprātīgi izsacīties, aizrunāt. Dažreiz gadījās, ka arī precēti vīri piedalījās šinī runas sacīkstē. No runāšanas nogāja pat līdz dziedāšanai:

Gudenieki – čibatnieki
Pieci vienu uti kava,
Vēl to pašu nenokava,
Ja pie mieta nepiesēja.

Alsunieku sieviņam
Nebij krekla mugure;
Augšgale slēša drāna,
Apakše zierga deķis.

Lai gan kāzās tika daudz dziedāts, izpildot dažādas kāzu ceremonijas, tomēr kāzinieces dziedāja arī brīvos brīžos. Senlaiku suitu kāzās vienmēr dziedāja. Dziesmu izvēlē te nu bija lielāka brīvība. Tomēr šo dziesmu saturs arvien bija tāds, kas saskanēja ar kāzu apstākļiem un noskaņām:

Nu iešu tautieša
Novadu raudzīt,
Vai sējis pūriņu,
Vai puspūriņu,
Kur mūsu māsiņai
Liniņu zeme.

Ai, dieniņa, ko darīšu,
Grib brālitis mani jemt.
Sviežu savu vaiņadziņu
Sīku kārklu krūmiņe,
Maucu savu gradzentiņu
Zaļas niedras galiņe.

Lej man pillu, iten pillu,
Es bij pilla dzērējiņa;
Jūdz man daiļu, iten daiļu,
Es bij daiļa braucējiņa.

Pilla vīra sieva biju,
Pillu dzēru biķeriti;
Vide gultu vien gulēju,
Negulēju maliņe.

Kundzīš jāja raudādams
Garum manu rudzu lauku:
Redzēj’ manu rudzu lauku
Zelta rasu rasojam;
Zelta rasu rasojam,
Zelta miglu miglojam.

Neskatos augstu namu.
Ne rakstītas klētes dores,
Paskatos lauciņe,
Kur maizite vilni meta;
Kur maizite vilni meta
Pa to smilgas atmatiņu.

Kalne kāpu, izgrozīju
Savu spangu vaiņadziņu;
Kur spožāki paspīdēja,
Tur es iešu tautiņās.

Kalne kāpu raudzīties,
Kas aŗ manu tēvu zemi:
Vai aŗ tautas, vai brālitis,
Vai ierbites purināja? –
Ne aŗ tautas, ne brālitis,
Tik ierbites purināja.

Ik vakarus, pavakarus
Par brāliti pieguļe,
No brāliša pelnīdama
Dulumbēru kumeliņu.

Pieguļnieki sakūruši
Mazu, mazu uguntiņu.
Ja zinātu – mans ar’ būtu,
Es ar’ ietu sildīties.

Piestāv’ kalnu ar ielēju
Ar brāliti runādama;
Brālīšam treji svārki,
Man deviņas villainites.

Muļķe bija vecā māsa
Āz vārtim saderēja;
Es jaunāka, es gudrāka,
Es aicinu sētiņe.

Trīc un dreb apšu lapa
Rāmaje laiciņe;
Tā drebēja man siersniņa
Ar tautieti runājoti.

Oši vien, kļavas vien,
Kur ciertīšu vezumiņu?
Māsas vien tai cieme,
Kur es jemšu līgaviņu?

Lakstigala maksu prasa
Par vasaras dziedājumu:
Sieku miežu, sieku rudzu,
Sieku sīku magonišu.

Gan apgudri es daboju
Lakstigalas vaiņadziņu:
Dažu labu lagzdas krūmu
Apkārt gāju, cauri līdu.

Puceņzaru meitu māte (pucene – pīlādzis)
Kam meitiņu man nedevi!
Tā būs māte, kas man dos,
Tu raudāsi nedevuse.

Es meitiņa maza, maza,
Es par puisi nebēdāju:
Plāne liku cūku sili,
Pāri puisi lecināju.

Puisis saka pārlekdams:
„Tā būs meita, ja tā augs;
Tā būs meita, ja tā augs,
Tā nemuks manu nagu”
Es izmuku tavu nagu,
Dažu labu kaitināju.

Es meitiņa maza, maza,
Piekrāpj’ puisi bandenieku:
Sviežu baltu akmentiņu,
Saku – siera gabaliņu.

Pūš vējīš, grib nolauzt
Pore bērza galokniti;
Grib puisitis bez godiņa
Nojemt manu vaiņadziņu.

Griezis grieza rudzišos,
Paipaliņa pļaviņe;
Griezis grieza rudzu spaili,
Paipaliņa siena vālu.

Ieva, ziedus sakŗāvuse,
Gaida pillu mēnestiņu;
Meitas, pūru pielocijšas,
Gaida tautas atjājam.

Es gaiīju tautu dēlu
Šovakar atjājam;
Kas slinkam kājas ava,
Kas sedloja kumeliņu?
Piecus stumdus kājas ava,
Seste jūdza kumeliņu.

Nākat, puiši, pie manim,
Kad es saucu vakarei:
Es vietiņu pataisīju
Četru lapu āboliņu.

Sīvājam tautiešam
Mīkstu vietu pataisīju:
Vienu sauju nātru liku,
Otru sīku adatiņu.

Man’ apsniga jauns sniedzīš
Ar puisiti pelude:
Iesim abi istabe
Pa vienam pēdiņam.
Ja ļautiņi mūs redzēs,
Zināsim atbildēt:
Viens bijam ziergus kopt,
Otris goves apraudzīt.

Klusi, klusi pie meitam
Ar pakulu zeķitem:
Lai salmiņi nečabēja,
Lai māmiņa nedzierdēja.

Runā vista ar gailiti,
Kur naksniņu pārgulēti;
Īsas kājas, dziļš sniedzīš,
Tālu salmu gubezitis.

Klausatiesi, ciemu meitas,
Nu es jūsu godu teikšu:
Nav saulite nogājuse,
Ar puišim pelude;
Nav saulite uzlēkuse,
Ar čunčuli istabe.

Ciemiņam smuks puisitis,
Dzeltenimi matiņimi;
Tur gulēja mans prātīš,
Tai matiņu galiņe.

Ai ciemiņ, ai kaimiņ,
Mēs div’ dumpi turēsim:
Tavas meitas manus puišus
Ik vakarus kaitināja;
Mani puiši ik vakarus
Neēduši pieguļe;
Neēduši pieguļe
Ar basam kājiņam.

Ciemiņam meitas aug
Pelēkam vamzitem,
Mešos draugu ar ciemiņu
Jemšu vienu pelēķiti.

Tautiet’s manu gradzentiņu
Mazai mauca, tālu nesa;
Nevalkāja, neatnesa,
Gaidīj’ mani uzaugam.

Par ūdeni atsūtīja
Mazu, mazu grāmatiņu,
Lai gatava taisījos
Līdz citam rudeņam. –
Izlasīju, saplosīju,
Man vēl tādu nevajag;
Ka gaidīji uzaugam,
Gaid’ līdz pūru pielocīšu.

Tuvu sviedu zierņu sauju,
Tālu, tālu noritēja;
Tuvu manis arājīš,
Tālu laidu valodiņas.

Neviens mani nezināja,
Ka es augu seimeniece;
Piesit’ roku pie kabatas,
Šķindēj’ klētes atslēdziņa.

Es gulēju dienasvidu
Save rožu dārziņei,
Kriņģelišu vietu taisu,
Rozem klāju paladziņu;
Rūtenites, samtenītes
Tās ieliku pagāle;
Magonei platas lapas,
Tie bij mani apsedziņi.

Es noviju vaiņadziņu
No deviņi zemenāji;
Kad uzliku gāliņe,
Atspīd visa Rīgas pile.

Brīnās kungi, brīnās ļaudis,
Kur meitiņa tādu jēma;
Rīge pierku, naudu devu,
Vāczeme kaldināju.

Gaŗum laidu rudzu lauku
Pūŗu lauku gaidīdama;
Gaŗum laidu kalpa puisi
Seimenieku gaidīdama.

Div’ vaiņagus es nopinu
Pie upītes sēdēdama;
Vienu pinu no mirtem,
Otru pinu no rozem.
Kuŗu pinu no rozem,
To es došu māsiņai;
To es došu māsiņai,
Lai raženi puškojās.
Kuru pinu no mirtem,
To likš’ pate gāliņe;
To likš’ pate gāliņe,
Kad ar tautam saderēšu.

Gribēj’ mani sveši ļaudis
Dziesmiņam uzvarēt.
Tu kā krupis, es kā liepa
Kur tu mani uzvarēsi?
Tu kā krupis zeme līdi,
Es kā liepa līgojos.

Tikko badu nenomiru
Šīs bajaru kāziņās:
Salda putra, jēla gaļa,
Maz bij ceptas kviešu maizes.

Tādam meitam kāzās iet,
Kas var ugun’ sauje nest;
Kas var ugun’ sauje nest,
Kas var sudrab’ podim (20 mārc.) svērt.

Svētī, Dieviņ, to sētiņu,
Kur ēdam, kur dzeram;
Kā svētīji pavasari
Pillas upes, ezeriņus.

Labāk manu iesaliņu
Ciema cūkas apēdušas,
Nekā manu alutiņu
Bez dziesmām izdzēruši.

Rau, kur nāk alus kanna
Pa istabu dziedādama;
Kas bij alus dzērējīš,
Tas pacēla cepuriti.

Es droši dziedāju
Pa visu pulku;
Es labi zināju,
Te mana nevaid;
Ne šai pulke,
Ne novade.

Es negribu tādu vīru,
Kas kā bullis raudzījās;
Es gribēju dziedātāju,
Ar ļaužim runātāju.

Aili, aili, tas man tika,
Nu mēs čūras vinnēsim:
Viņas dzied vienu dziesmu,
Mēs deviņas izdziedam.

Šī pusite grazni dzied,
Šai dod saldu alutiņu;
Viņa puse nedziedāja,
Tai dod rāvu ūdentiņu.

Piedzēruši Dievu lūdza,
Vairāk Dievu kaitināja;
Būt’ lūguši nedzēruši,
Tad būt’ Dievu pielūguši.

Es ar savu bāleliņu
Apkārt rožu pili braucu,
Turi ziergus, bāleliņ,
Pērc man rožu vaiņadziņ’.

Kuŗa kunga tā bierzite
Zaļājam zīlitem?
Kuŗa brāļa tā māsiņa
Zelta roze vaiņage?

Tīrume, klajume
Grozu savu vaiņadziņu.
Kur spožāk atspīdēs,
Tur mūžiņu nodzīvās.

Spožu bērzu, baltu bērzu
Savu spangu vaiņadziņu.
Šī pēdēja vasariņa
Spožu, baltu valkājot.

Visi ļauži brīnējās,
Ka es ilgi vaiņage.
Savu laiku roze zied,
Savu laiku magonite;
Savu laiku es valkāju
Savu spangu vaiņadziņu.

Strauja, strauja tā upite,
Jo tek strauji, jo olaiņa;
Ilgi gāja tā meitiņa,
Jo iet ilgi, jo bagāta.

Es ne nieka nebēdāju,
Ka paliku veca meita;
Ziedēs mani balti mati
Apkārt spangu vaiņadziņu.

Trīskārt zīda banti liecu
Apkārt savu vaiņadziņu,
Trīs vasaras tautu dēlu
Asarās rūdināju.

Visu dienu silu bridu
Vaiņadziņu vairodama;
Lidz siliņa maliņe,
Vaiņags tautu rociņe.

Vaiņags manis vaiņadzīš,
Ne visam mūžiņam;
Slēšu drāna, linu auts –
Tas visam mūžiņam.

Mans sudraba vaiņadzīš
Baltim ziedim noziedēja;
Viegli liku gāliņe,
Lai ziediņi nenobira.

Lai Dies sārg’ man’ no ļaun’
No dzērēja tēva dēla;
Pārmet krustu – ļauns atstāj.
Ko darīšu dzērušam?

Sārgies linu cielaviņa,
No pelēka vanadziņa!
Tā ar’ es sārgājos
No dzērēja tēva dēla.

Šī pēdējā man’ dziesmiņa,
Šī pēdējā vasariņa;
Šī pēdējā vasariņa
Valkāt spangu vaiņadziņu.

Tīšum minu to dadzīti,
Kas celiņa maliņe:
Tas kājiņu badītājs,
Ne labuma darītājs.

Nīdēt nīdu to puisiti,
Kas bij pašu sētiņe;
Tas kauniņa darītājs,
Ne maizites arājīš.

Ciema puiši Dievu lūdza
Uz jumtiņa tupēdami –
Vai lūdzat, nelūdzat,
Jums jau mani nedabot.

Āz kalniņa linus sēju
Ar apkaltu kumeliņu;
Nāks rudenis – pārvedīšu
Ar korpem plūcējiņu.

Sebu, sebu es dziedāju,
Vēl jo sebu klausījos;
Vēl jo sebu klausījās
Mans maizites arājīš.

Ķizu, ķizu, ciema puiši,
Šonakt mani nedabos:
Māte mani klēte slēdza,
Atslēdziņa kabate.

Tierge gāju nopierkties
Trīsžuburu pātedziņu
Lai varēju tautu dēlu
Ar pātegu izmācīt.

Nevijies, vītoliņ’,
Kad nav laba vijējiņa.
Nedzīvāsi, bāleliņ,
Kad nav labas līgaviņas.

Še nav viena ozoliņa
Rūtaiņam lapiņam;
Še nav viena tēva dēla
Pa manam prātiņam.

Gŗūti pūta sila priede,
Smalka lietus pielijuse;
Gŗūti pūta, sēri raud
Mans piermais brūtganīš.
Nepūt gŗūti, neraud sēri.
Es tev’ lūgšu panākstos;
Es tev kāršu krustim dvieli,
Kā īstam bāliņam.

No zemites izritēja
Div’ sarkani āboltiņi,
No siersniņas iemīlēju
Div’ raženus tēva dēlus.

Lidot man kā bitei
Pa ūdeni Vāczeme.
Kam, Dieviņ, nesaradi
Šai zeme arājiņu.

Tu puisiti, knēveliti,
Neraust’ manu vaiņadziņu!
Man āzgāja trīs dieniņas,
Vienu zīli meklējot.

Tu puisiti, knēveliti,
Nesmej manu vaiņadziņu!
Kas jel tevi vīre cēla,
Ne meitiņas vaiņadzīš?

Tu puisiti, knēveliti,
Daudz tu mani nekaitini!
Sīva tēva meita biju,
Drīz es tevim pliķi cierstu.

Labāk augu sīva, dzedra,
Nekā augu netikuse:
Sīvu dzedru tautas jēma,
Netikliti nicināja.

Kad es gāju, zeme rīb,
Akmens šķīla uguntiņu;
Dažs uz mani raudzījās,
Nedrīkstēja bildināt.

Es neautu baltas kājas
Alsunieku novade,
Tur nav mani arājiņi,
Kas uz mani raudzījās.

Ne lūdzama es neietu
Gudenieku puisenim:
Gudenieku novade
Šodien zeme izmērīta;
Šodien zeme izmērīta,
Adatami izbadīta.

Pierkstainišus vien adīju,
Baseniekus gaidīdama,
Vēš (vējš) atnesa gŗāverniekus (agrāk pagasts)
Rāvaiņam kājiņam.

Lietus lija, zeme rīb,
Es pa logu raudzījos,
Redzēj’ savu mīļu draugu
Gar vārtim āzjājam.

Kupla caunu cepurite,
Diži bēri kumeliņi;
Es gribēju runāt iet,
Ļaudis redz, nedrīkstēju.

Lai redz ļaudis, lai neredz –
Kuŗš ar savu nerunā?
Kuŗš ar savu nerunā,
Kuŗam sava nava žēl?

Sāp siersniņa, bierst asaras,
Pretim sēd arājīš;
Nāc, puķit, sēd blakum,
Lai siersniņa remdējās;
Lai siersniņa remdējās,
Lai asaras vais (vairs) nebira.

Ļaudis teica: maza bēda.
Kādas bēdas vēl vajag?
Atstāj mani tautu dēls,
Patur zelta gradzentiņu.

Es dziedāju, trallināju,
Bandu laukus ecēdams;
Tautu meita, mellacite,
Nesa manim launadziņu.
Nesot manim launadziņu
Iekrituse upite. –
Ķizu, ķizu – to solīju,
Kam tu nāci nebildama.

Ciema puiši muti deva
Pelēkam akmeņam,
Cerēj’ meitas apgulušas
Pelēkam vamzitem.

Ko gaidat, ciema puiši,
Ka līgavas nejemat?
Pēr (pērn) devat miežim vainu,
Kāda vaina šoruden?
Nu aug mieži, zied apeņi,
Māte meitu vais nedeva.

Cauri, cauri caur upiti,
Caur to pašu dziļumiņu
Gribēdama skaidru viru,
Tīru rudzu maizi ēst.

Divi, divi – kas tie divi,
Kas miedziņu negulēja?
Bitit’ miegu negulēja,
Kaŗa vīra līgaviņa.

Dižas meitas, mazas meitas,
Mīlat mazus puisēniņus:
Sasienat buntiņe,
Iemērcat upite.

Tec, upite, neviļņo,
Lai viļņo ezerīš;
Ej, māsiņ, neliedzies,
Lai liedzās bālelīš.

Mute, mute, aces, aces,
Ko jūs laba gribējat?
Mute grib ēst un dzērt,
Aces labu cilēciņu (cilvēciņu).

Pūš vējīš, grib nolauzt
Pore bērza galokniti;
Grib puisitis, bezgodītis,
Nojemt manu vaiņadziņu.

Puiši dzina pieguļei,
Es ar’ līdzi taisījos;
Puiši jēma manteliti,
Es pajēmu paladziņu;
Puiši pina kumeliņus,
Es pie upes mazgājos.

Es brāliša kumeliņu
Roke vedu pieguļe;
Kur atradu āboliņu,
Pavade ēdināju.

Es uzaugu daiļa meita
Novadiņa maliņe;
Ik dieniņas tautas jāja,
Kā pie kādas ābelites.

Kur mellās vārnas skrēja,
Tur raibās žagatiņas;
Kur meitiņas pulkim dzied,
Tur puisišu dvēselites.

Mazs puduris meitu dzied
Apaļe kalniņe.
Trīs novada puiši jāj
Pie tā maza puduriša.

Piermo reizi es izgāju
Uz novadu padziedāt.
Būt’ es gājse otru reizi,
Būt’ spēlejse vaiņadziņu;
Kad izietu trešo reizi,
Vais es pate nepārietu.

Nejājat, novadnieki,
Es neiešu pār novadu;
Es neiešu pār novadu,
Smilkšu kāpas putināt;
Kas kaiš pašu novade
Līdzene zemite.

Es mātei viena meita,
Kā zīlite žagaros;
Staigāj’ puišus brākādama,
Kā kaņupes lauzīdama.

Saderēju ar tautieti,
Bet neiešu šoruden:
Ne viņam mieži sēti,
Ne uzaudzis kumelīš.

Taisi vietu, līgaviņa,
Taisi sav, taisi man;
Ja tu mani nesagaidi,
Gul mane maliņe.

Līgaviņa, līgaviņa,
Tav nebija mani rāt;
Tav bij manus bāleliņus
Saujiņe pamielot;
Saujiņe pamielot,
Biķere padzierdīt.

Tautu meita, tautu meita,
Tava vaina, tava vaina:
Kur es aru, kur ecēju,
Tu atlaidi ganīdama;
Tu atlaidi ganīdama,
Raibus cimdus adīdama;
Kur es ziergus pūtināju,
Tur tu goves guldināji;
Kur es ēdu launadziņu,
Tur tu sēdi rakstīdama.

Šūpā, egle, to cauniņu,
Tā būs mana cepurite;
Lolo, māte, to meitiņu,
Tā būs mana līgaviņa.

Maza mana līgaviņa
Cisiņāse pazuduse.
Jem, brāliti, grābekliti,
Meklē savu līgaviņu.

Ceļa malas āboliņ,
Ko mēs divi darīsim?
Tevi ļaudis kājam mina,
Mani jēma valodās.

To dadziti kājam minu,
Kas aug ceļa maliņe;
To puisiti ienīdēju,
Kas bij paša sētiņe.

Meitu dēļ rozes zied,
Meitu dēļ magonītes;
Puišu dēļ neziedēja
Asais dadzis žogmale.

Gulēt man, kur gulēt,
Visi kalni noguluši;
Visi kalni noguluši
Pelēkim vanagim;
Cisas nesu saujiņe,
Paladziņu paduse.

Gar lūpam man āzgāja
Silta maize kūpēdama;
Gar vārtim man āzveda
Sen cerētu līgaviņu.

Es ieskrēju tai sēte,
Kur ieskrēja vanadzīš.
Vanadzīš vistu ķēra,
Es noķēru tautu meitu;
Vanagam viens launags,
Man visam mūžiņam.

Mazs bērzīš, smīdri zari,
Nenes manu vaiņadziņu;
Tautiešam mazs kumeļis,
Nenes manu augumiņu.

Priekše man saule lēca,
Pakaļe mēnestiņis;
Priekše man kungu dēli
Cepurites nojēmuši;
Pakaļe kalpu dēli,
Kā tārpiņi locījās.

Cilpu calpu zaķits lēca
No aparu aparam;
Tā cilpāja veci puiši
Uz jaunam meitiņam.

Uzaug ieva ar ābeli
Viene lagzdu krūmiņe;
Es uzaugu ar tautieti
Viene kunga novade.

Kas varēja priedi, egli
Ar ozolu šķetināt?
Kas varēja man āzliegt
Patīkamu tēva dēlu?

Putnīš skrēja pa gaisim,
Nesa mazu grāmatiņu;
Puiši sūta meitiņam
Dižus, labus vakariņus.

Kālabad es nevaru
Caur bajara sētu iet?
Tādas pašas villainītes
Kā bajaru meitiņam.

Kas tur nāca pa jūriņu,
Kas tās niedres brakšķināja?
Divas laivas meitu nāca,
Treše jauni puiseniņi.

Meitu laiva izpuškota
Baltim ievu ziediņim;
Puišu laiva izpuškota
Baltim prūšu dālderim.

Pavasari jaunas meitas,
Kā bitites līksmojās;
Nāk rudenis – noskumušas:
Sīvas tautas bildināja.

Bieza, bieza bērzu bierze,
No biezuma nelapoja;
Lepna, lepna tautu meita,
No lepnuma nerunāja.

Sudrabota, varen daiļa,
Tā priekš manis gražojās;
Es negribu sudrabotu,
Ne visai varen daiļu.

Kumeliņ, baltskarit,
Tav tecēt, man sēdēt;
Tav bij manas bruņas nest,
Manu skaidru augumiņu.

Āz kalniņa suņi rēja,
Zviedza bēri kumeliņi;
Nelaiž mani māmuļite
Ne ganiņu pavadīt.

Es ganiņu vadīdama,
Dzierdēj’ jaunu valodiņu:
Tautu dēla māmuļite
Sakuļ manu arājiņu.

Vanadziņi lidinās,
Gribēj’ manu vaiņadziņu.
Ligzdu, ligzdu, vanadziņ,
Vaiņadziņu nedabosi.

Baltābola pļavu bridu,
Roke nesu vaiņadziņu,
Lai tie mani neierauga
Baltābola pļāvējiņi.

Tā dziedāju, tā runāju,
Kā es biju ieraduse;
Es nebiju lakstigala,
Grozīt savu valodiņu.

Balta, balta meita gāja
Viņe puse ezeriņa;
Tec, brāliti, met laipiņu,
Tā būs tava līgaviņa.

Es laipiņu nemetīšu,
Jūgšu bēru kumeliņu;
Jūgšu bēru kumeliņu,
Rakstītās kamanās;
Kad es viņu vizināšu,
Ķīlam jemšu vaiņadziņu.

Gan bij gaŗi priežu zari,
Vēl bērziņi pāri nāk;
Gan bagāts māsu prec,
Māsa gaida jo bagātu.

Dies, āzsūti labvakaru
Manam maizes arājam;
Es jau pate neattapu,
Jo celiņa nezināju.

Kaut zinātu to sētiņu,
Kur gul manis arājīš,
Es sūtītu ar gulbiti
Pāri baltu villainišu.

Div’ priedītes sile auga,
Vide liepa līgojās;
Div’ svainīši pretim sēd,
Vide manis arājīš.

Šuvu savu vaiņadziņu
Deviņam rindiņam,
Lai tek tautu kumeliņi
Deviņim celiņim.

Balta kaza pienu prasa,
Pate piena devējiņa;
Jauni puiši mutes prasa,
Paši mutes devējiņi.

Tav, liepiņa, platas lapas,
Apsedz ziedus migliņe;
Tav, māsiņa, daudz brālišu,
Dod man vienu arājiņu.

Kaut Dies dotu, ka es būtu
Piermā dēla līgaviņa,
Laba mārša tad es būtu,
Citam vestu līgaviņu.

Brālits mani māsu sauca,
Ne gradzena nenopierka;
Kāda māsa tautu meita,
Tai nopierka sudrabiņa.

Es nezinu, kur lec saule,
Kur noiet vakare;
Es nezinu, kur noiešu,
Kur mūžiņu nodzīvāšu.

Ak, tu plata rudzu eža,
Tavu daiļu magonišu;
Ak, tu veca māmuļiņa,
Tavu daiļu arājiņu.

Pērc, tautieti, Rīge autu
Rakstītam maliņam;
Es nejemšu nerakstītu
Pretim savu vaiņadziņu.

Dziesmiņam, valodam
Nolūkoju līgaviņu;
Citi puiši nevarēja
Caunotam cepurem.

Kas par gaišu uguntiņu
Meitu mātes istabe;
Sešu zaru svece dega
Sudrabiņa lukture.

Silta saule, rokas sala,
Ledus cimdi rociņe;
Silta guļa, sāni sala,
Nav laulātis arājīš.

Man patika miežu lauks
Ar visim akotim;
Man patika arājīš
Smilktaiņam kājiņam.

Lai bij skaista, kas bij skaista,
Skaista rožu ravētāja:
Mellas korpes, baltas zeķes,
Sārkans rožu vaiņadzīš.

Tik upe neiekritu
To riekstiņu meklēdama;
Tik es veca nepaliku
To puisiti gaidīdama.

Pus upiti es iebridu
Pēc baltam magonem;
Pus siersniņas es mīlēju
Nelaulātu arājiņu.

Ik vakaru dziedāt gāju
Avotiņa lejiņe;
Izdziedāju sav’ pūriņu,
Savu spangu vaiņadziņu.

Ai, Dieviņ, augstu saule,
Kad vakaru sagaidīšu?
Ai, Dieviņ, sīvs tautietis,
Kā mūžiņu nodzīvāšu?

Ticat ļauži, neticat,
Šogad puiši mani mīl:
Nevarēju paslēpties
Ne pelites aliņe.

Ciemiņos es turēju
Atsakamu arājiņu;
Ja labāks gadīsies,
Es tam mīļi atsacīšu.

Dies, nedod, es negribu
Sēte savu arājiņu:
Es nevaru ik dieniņas
Tik raženi izstaigāt;
Tik raženi izstaigāt,
Pēc prātam izrunāt.

Tikušam puisēnam
Bite jūdza kumeliņu,
Kaut kādam netikļam
Nejūdz laba mātes meita.

Pie ozola nesēdēt,
Ar puisiti nerunāt:
Ozolam platas lapas,
Puišam viltus valodiņa.

Vai māsiņa, vai māsiņa,
Ja tu būtu tautu meita,
Tu būt’ mana līgaviņa
Pa prātam izauguse.

Bēržat, meitas, baltus rīkus,
Nedarat mātei kaunu:
Ik dieniņas viesi nāca,
Māte viesu mielotāja.

Tautas jāja, zeme rīb,
Meitas gul dienasvidu.
Tec, māmiņa, slēp kauniņu,
Teic, ka rožu dārziņe;
Teic, ka rožu dārziņe
Pina rožu vaiņadziņu.

Es apvilku zīda diegu
Gar Alsungas novadiņu,
Lai nenāca jaunmuižnieki
Alsunieku novade:
Tiem puišim vecas lūpas
Nosūnojšas, nopelejšas.

Kur tik saldas ogas auga,
Kā kalniņa galiņe;
Kur tik daiļas meitas auga,
Kā Alsungas novade.
Lai tā diža, lai tā maza,
Stotem šūti lindruciņi.

Kas grib skaidru ūdentiņu,
Lai kac akas dubene;
Kas grib daiļu līgaviņu,
Jem Grāveru novade.

Droši bridu to upiti,
Zināj’, olas (oļus) dubene;
Droši jēmu to puisiti,
Zināj’ viņa tikumiņu.

Vēl, Dieviņ, tu man labu,
Ļaudis laba nevēlēja;
Vēl man labu ziergu pierkt,
Gudru maizes arājiņu.

Ļaudis man nevēlēja
Ne ūdeni nodzērties,
Man Dēkliņa novēlēja
Patīkamu tēva dēlu.

Kalniņei stāvēdama
Leje laidu gradzentiņu;
Lai uzjem tas puisitis,
Kam nebija līgaviņa.

Neviens mani nezināja,
Ka es augu saderēta;
Tautu dēla balta nauda
Guļ pūriņa dubene;
Mana pūra atslēdziņa
Tautu dēla kabate.

Viena pate kupla liepa
Blintenieku novade,
Tai pašai zari slīka
Adzenieku novade.

Teic, tautieti, taisnībiņu,
Kur tu mani nolūkoji:
Vai druve, vai pļave,
Vai pie dziernam kambare?
Ne druve, ne pļave,
Ne pie dziernam kambare;
Pie māmiņas istabe,
Balte linu audekle.

Arājs, manis arājīš,
Aŗ sudraba kalniņe;
Sit, Dieviņ, zelta trepes,
Es nesīšu launadziņu.

Tēs (tēvs) dēlam bandu sēja,
Kur, māmiņa, mana banda?
Tā, meitiņa, tava banda,
Kas pūriņa dubene.

Mātes meitas pūru veda,
Gaili jūdza vezume;
Tek gailītis dziedādams:
Kas par vieglu vezumiņu!

Sērdienites pūru veda,
Vērsi jūdza vezume:
Velk vērsitis bauŗādams:
Kas par smagu vezumiņu!

Liepiņ, tavu kuplumiņu! –
Neredz saules spožumiņu;
Māsiņ, tavu villainišu! –
Neredz tautu kumeliņu.

Šuj, māmiņa, man krekliņu,
Šuj raženu, izrakstītu:
Vedīs mani caur ciemiņu,
Paše ciema maliņe;
Dižs ciemiņis, daudz meitiņu,
Nāks raksteni (drēbju izrakstījumu) raudzīties.

Ļaudis mani gražu sauca,
Redz raženi staigājam;
Manas pašas tikumiņis
Liek raženi mugure.
Augs liniņi, vērpšu smalki,
Vēl staigāšu jo raženi.

Aitiņ, mana sīksprodzite,
Māmiņ, smalka vērpējiņa! –
Piecas sagšas salocīju
Viene saujas ieleje.

Kalējiņ, bāleliņ,
Apkaļ manu pūra lādi;
Es tav došu tos cimdiņus,
Kas pūriņa dubene.

Lokat pūru, kam vajag,
Man pūriņa nevajag:
Man Dēkliņa novēlejse
Meitai miert vaiņage.

Brāļi linus man nesēja,
Lai bagāta es neaugu;
Kad es iešu tautiņās,
Trīs pūriņus līdzi vešu.
Viene vešu cimdus, zeķes,
Otre baltas villainītes;
Tei treše pūriņe
Ievas ziedus pielocīšu.

No vaiņaga vien dziedāju,
Es vaiņaga valkātāja;
No pūriņa vien runāju,
Es pūriņa adītāja.

Mīļais mani mīļi lūdza:
Nāc, puķit, šoruden!

Es neiešu šoruden,
Man nevaid pilla pūra.
Ja tav nava pilla pūra,
Lieci skujas dubene.

Sudrabiņa šautuvite
Uz ūdeņa līgojās;
Sit, vilniti, maliņe,
Vai būs laba audējiņa.

Ko tās ciema sievas nāca
Pie tās manas māmuļiņas:
Vai tās nāca nītes, šķietu,
Vai ar’ pašu audējiņu?
Tās nenāca nītes, šķiet’,
Nāca pašu audējiņ’.

Zied zemite mīļu ziedu,
Žēl man mīt kājiņam.
Aug māsiņa paklausīga,
Žēl dot tālu tautiņās.

Es atradu siera knauli,
Mātei vietu taisīdama;
Daboj labu arājiņu,
Mātei labi klausīdama.

Es neietu tautiņās
Bez trejādu bāleliņu;
Tēva brālis, mātes brālis,
Manas pašas īstais brālis.
Tēva brālis vaŗu meta,
Mātes brālis sudrabiņu,
Manas pašas bālelīš
Zelta naudu ritināja.

Šeit pieminētās tautas dziesmas dziedāja kā augšā aprakstīts, t.i. bija saucēja, locītāja un vilcējas. Bez tam kāzās dziedāja vēl arī tautas dziesmas, kuru meldijas un dziedāšanas paņēmieni atšķīrās no šeit minētajiem. Šīm tautas dziesmām bija katrai sava meldija. Saucējas, locītājas un vilcējas te nebija. Šīs dziesmas sauca par ziņģiem. Ievietoju šeit dažus no minētajiem ziņģiem.

Man sajāja rāmas tautas

Man sajāja rāmas (cēlas, labas) tautas,
Brāļi liedza, nevēlēj’,
Brāļi liedza, nevēlēj’,

Jāj, tautieti, tu pie kunga,
Rāms kundziņis tav vēlēs,
Rāms kundziņis tav vēlēs.

Rāms kundziņis tav vēlēs,
Jāj pie manis, tad es iešu,
Jāj pie manis, tad es iešu.

Kad es savas kājas avu,
Raud tēviņis, māmuļite,
Raud tēviņis, māmuļite.

Kad es sedzu villainites,
Raud mazāji bāleliņi,
Raud mazāji bāleliņi.

Kad es kāpu kumeļei,
Raud gosniņas laidare,
Raud gosniņas laidare.

Kad es jāju pa vārtim,
Raud rozites dārziņe,
Raud rozites dārziņe.

Neraudat, jūs rozites,
Nākšu jūs apraudzīt,
Nākšu jūs apraudzīt.

Ne trīs dienas es netiku
Ai dieniņa, gāla sāp,
Ai dieniņa, gāla sāp.

Nebēdātu gālas sāpes,
Kad tik tiktu pie māmiņas,
Kad tik tiktu pie māmiņas.

Lūgšus lūdzu tautiešam:
Iejūdz manu kumeliņ’,
Iejūdz manu kumeliņ’.

Ne es jūgšu, ne tu brauksi,
Tad tu vaisi nepārbrauksi,
Tad tu vaisi nepārbrauksi.

Pliķi ciertu tautiešami,
Pate jūdzu kumeliņ’,
Pate jūdzu kumeliņ’.

Lai skatāse tēs, māmiņa,
Kas netikli audzinājse,
Kas netikli audzinājse.

Visi ciema suņi rēja

Visi ciema suņi rēja,
Kad es jūdzu kumeliņu (atkārtoja).

Sēd iekše, līgaviņa,
Lai rej suņi, nebaidies.

Lai rej suņi, nebaidies,
Es kumeļu noturēšu.

Es kumeļu noturēšu
Ar abam rociņam.

Ar abam rociņam,
Ar tām siksnu grožiņam.

Siksniņam, sprādzitem
Neredz manu kumeliņu.

Lentitem, bantitem –
Neredz manu līgaviņu.

Stāv, kumeļi, tu pie kroga,
Es tav auzas vais nedošu.

Kam raustīji iemauktiņus,
Kam mētāji līgaviņu?!

Iemauktiņus citus pierkšu,
Kur jemš’ citu līgaviņu?

Tierge pierku iemauktiņus,
Cieme jēmu līgaviņu.

Augstu skrēja vanadzīš

Augstu skrēja vanadzīš,
Zemu spārnus lidināja.
Tra, ra, rai, rai, ra,
Zemu spārnus lidināja.

Lidin’ augstu, lidin zemu,
Vaiņadziņu nedabos’.
Tra, ra, rai, rai, ra,
Vaiņadziņu nedabos’.

Es atradu putna spalvu
Apakš zaļas ābelītes.
Tra, ra, rai, rai, ra,
Apakš zaļas ābelītes.

Tā nebija putna spalva,
Tā bij jauna meitenite.
Tra, ra, rai, rai, ra,
Tā bij jauna meitenite.

Tev’ es, meitiņ, vien’ atrodu,
Tav es savu sierd’ atdodu.
Tra, ra, rai, rai, ra,
Tav es savu sierd, atdodu.

Trīs priedites sile auga

Trīs priedites sile auga,
Vis’ trīs vienu gaŗumiņu.

Vienu ciertu, otra lūza,
Trešā līdzi līgojās.

Trīs meitiņas māmiņai,
Vis’ trīs vienu smukumiņu.

Vienu jēmu, otra nāca,
Trešā līdzi taisījās.

Dod, māmiņa, man to meitu,
Kas man līdzi taisījās.

Tumsa, tumsa

Tumsa, tumsa, kas par tumsu,
Aija kas par tumsu,
Es par tumsu nebēdāju,
Aija nebēdāju.

Tumsiņaje, vakaraje,
Aija vakaraje,
Pārved manu līgaviņu,
Aija līgaviņu.

Pie vārtim pastāvēju,
Aija pastāvēju,
Uguntiņu parādīju,
Aija parādīju.

Lai uguni, kam uguni,
Aija kam uguni,
Man uguni nevajag,
Aija nevajag.

Man bij jauna līgaviņa,
Aija līgaviņa,
Zvaigžņu deķa audējiņa,
Aija audējiņa.

Man bij bēris kumeliņis
Aija kumeliņis,
Zvaigžņu deķis mugure,
Aija mugure.

To varēja tumse jāt,
Aija tumse jāt,
Līdz uzlēca mēnestīš,
Aija mēnestīš.

Mēness jēma saules meitu,
Aija saules meitu,
Pērkons jāja panākstos,
Aija panākstos.

Izjādams, pārjādams,
Aija pārjādams,
Sasper zelta ozoliņu,
Aija ozoliņu.

Trīs gadiņus saule raud,
Aija saule raud,
Zelta zarus lasīdama,
Aija lasīdama.

Cetorte gadiņe,
Aija gadiņe,
Uzjem pašu galokniti,
Aija galokniti.

Uzjem pašu galokniti,
Aija galokniti,
Nopin zelta vaiņadziņu,
Aija vaiņadziņ.

Nopin zelta vaiņadziņu,
Aija vaiņadziņu,
Āziet Māŗas baznīce,
Aija baznīce.

Apakš muižas kupla liepa

Apakš muižas kupla liepa,
Apakš liepas avotiņis.
Jūle ē, Jūle ā, Jūle opsapsā.

Tur sajāja kaŗa vīri
Dzierdīt savus kumeliņus.
Jūle ē, Jūle ā, Jūle opsapsā.

Siermim ziergim, līkim kaklim,
Izpuškotam cepuritem.
Jūle ē, Jūle ā, Jūle opsapsā.

Tur sanāca muižu meitas
Mazgāt savus nēzdaudziņus.
Jūle ē, Jūle ā, Jūle opsapsā.

Mazgājate, muižas meitas,
Kaŗa vīru nebēdājat.
Jūle ē, Jūle ā, Jūle opsapsā.

Kaŗa vīram vieglas dienas,
Šur dieniņa, tur dieniņa.
Jūle ē, Jūle ā, Jūle opsapsā.

Pieguļniece

Pieguļniece, pieguļniece,
mana jauna līgaviņa;
Rai-rai-rīdi, rai-rai-rīdi,
mana jauna līgaviņ’.

Kad es jāju pieguļei,
viņa līdzi taisījāse;
Rai-rai-rīdi, rai-rai-rīdi,
viņa līdzi taisījās.

Aun, meitiņa, baltas kājas,
jāj man līdzi pieguļei;
Rai-rai-rīdi, rai-rai-rīdi,
jāj man līdzi pieguļe.

Es pajemšu cisu maisu,
tu pajemsi paladziņu;
Rai-rai-rīdi, rai-rai-rīdi,
tu pajemsi paladziņu.

Es sapīšu kumeliņu,
tu vietiņu pataisīsi;
Rai-rai-rīdi, rai-rai-rīdi,
tu vietiņu pataisīsi.

Tu gulēsi ši malei,
es viņei maliņei;
Rai-rai-rīdi, rai-rai-rīdi,
es viņei maliņei.

Čuči, guli, līgaviņa,
uz manami rociņami;
Rai-rai-rīdi, rai-rai-rīdi,
uz manami rociņami.

Kad rociņas nogulēsi,
tad es tevi modināšu,
Rai-rai-rīdi, rai-rai-rīdi,
tad es tevi modināšu.

Mosties, mana līgaviņa,
man rociņas nogulētas,
Rai-rai-rīdi, rai-rai-rīdi,
man rociņas nogulētas.

Līgaviņa atmostāsi,
vai Dieviņi, gāla sāpe,
Rai-rai-rīdi, rai-rai-rīdi,
vai Dieviņi, gāla sāp.

Nebēdātu gālas sāpes,
kad tik tiktu pie māmiņas;
Rai-rai-rīdi, rai-rai-rīdi,
kad tik tiktu pie māmiņas.

Tad sūdzēšu māmiņai
šīs naksniņas gulumiņu;
Rai-rai-rīdi, rai-rai-rīdi,
šīs naksniņas gulumiņ’.

Kur biji, puišeli

Kur biji, puišeli, kur šļuburēji,
Kur šādu naksniņu pārgulēji?

Pie ciema, pie daiļas māmiņas meitas –
Tur šādu naksniņu pārgulēju.

Dedzini, māmiņa, div’ gaišas sveces,
Lai varu meitiņu nolūkoti.

Vai balta mutite, vai sarkana
Vai graznas drēbites, vai bagāta.

Ne balta mutite, ne sarkana,
Ne graznas drēbites, ne bagāta.

Nejemšu atraitni, nemīlēšu,
Nedošu atraitnes bērnim maiz’.

Jemš’ jaunu meitiņu, to mīlēšu,
Jaun’s meitas vaiņagu paglabāšu.

Atraitnes gultiņa izgulēta,
Tie mīļi vārdiņi izrunāti.

Bambāle

Dēls apjēma līgaviņu
Mazu, mellu kā bambāl’
Ja, tik tā! Mazu, mellu kā bambāl’.

Es vaicāju māmiņai,
Ko būs darīt bambālei.
Ja, tik tā! Ko būs darīt bambālei.

Pērc, dēliņ, ziepju podu,
Vedi Dorbes ezere.
Ja, tik tā! Vedi Dorbes ezere.

Izmazgāju vienu podu,
Vēl bij mella kā bambāl’.
Ja, tik tā! Vēl bij mella kā bambāl’.

Pērc, dēliņi, otru podu,
Ved Liepājas ezere.
Ja, tik tā! Ved Liepājas ezere.

Izmazgāju otru podu,
Nu bij tāda puspelēka.
Ja, tik tā! Nu bij tāda puspelēka.

Pērc, dēliņi, trešo podu,
Ved Alsungas ezere.
Ja, tik tā! Ved Alsungas ezere.

Izmazgāju trešo podu,
Nu bij balta līgaviņ’.
Ja, tik tā! Nu bij balta līgaviņ’.

Nu drīkstēju sēte vest
Un ļaudim parādīt.
Ja, tik tā! Un ļaudim parādīt.

Nu drīkstēju klāt gulēt.
Saldi, saldi nobučāt.
Ja, tik tā! Saldi, saldi nobučāt.

Bumbuŗjānis

Bumbuŗjānis bumburēja
Bumbuŗkalna galiņe.

Tēs man deva daudz naudiņas,
Lai es pērku kumeliņu.

Es nopierku kumeliņu
No ūdeņa borbuliša.

Kad uzkāpu mugure,
Kā ūdens līgojās.

Kā ūdens līgojās,
Kā borbulis mētājās.

Es savam kumeļam
Oša loku liecināju.

Oša loku liecināju,
Vasku daru kamaniņas.

Es dzērēja

Es dzērēja, es dzērēja,
Es dzērēja, neliedzos.

Es izdzēru brālišam
Stalle bēru kumeliņu.

Ja tu, šelmi, daudz runāsi,
Es izdzēršu ragainiti.

Es izdzēršu ragainiti,
Stalle mellu sprogainiti.

Kuŗš puišelis mani mīl,
Lai papriekšu brūzi dar’.

Lai es varu ik rītiņus
Brūža dores virināt.

Brūža dores virināt,
Jaunus puišus kaitināt.

Sēju vēju vanadziņ

Sēju vēju vanadziņ,
Augstu lidināja.

Tu noskrēji sveše zeme,
Redzēj’ manu brūti.

Redzēj’ manu piermo brūti
Pie laulibas vedam.

Divi veda pie rociņas,
Trešais pakaļ gāja.

Cetortais – tam sierdi lauza;
Piektais – tas pajēma.

Projum jāiet

Projum jāiet, ceļš pa kājam,
Es nevaru vais še būt

Kumeliņis apsedlotis,
Gaida savu jājējiņu.

Ko tas manim labu dara
Mana tēva tīrume?

Apēd manas tīras auzas,
Rausta stangu iemauktiņus.

Rausta stangu iemauktiņus,
Mētā jaunu līgaviņu.

Ko es teicu

Ko es teicu, tā notika
Lielam kroga dzērējam:

Ziergs āzskrēja meža ceļu,
Krūms norāva cepuriti.

Visus krūmus nolocīja,
Cepuriti meklēdams.

Atron savu cepuriti,
Iet pa ceļu svilpjodams.

Satiek jaunu tautu meitu,
Raibu cimdu adītāju.

Ai, lūdzama tautu meita,
Vai neredzēj’ ziergu manu?

Ai lūdzamis tautu dēls,
Kāds bij tavis kumelīšu?

Dulumbēris, lauku pieri,
Ar basami kājiņam.

Ai lūdzamis tautu dēls,
Tas brāliša stallite.

Es kumeļu neatdošu,
Kumeļš skādi padarīja.

Man izmina rožu dārzu,
Brālišam auzu lauku.

Brālits auzas piecietīs,
Es rozites necietīšu.

Ja tu soli mani jemti,
Tad rozites piecietīšu.

Vadat mani, ciema meitas

Vadat mani, ciema meitas,
Lidz viņami kalniņami.

Lidz viņami kalniņami,
Lidz to zaļu bērzu bierzi.

Tur mēs divi sēdējam,
Mīļus vārdus runājam.

Tu solīji mani jemt,
Pierkt man zelta gradzentiņu.

Nenopierka, nepajēma,
Šelmam šelma valodiņa.

Bērits, manis kumeliņis

Bērits, manis kumeliņis,
Es tav’auzas vais nedošu.

Tav kājiņa pasklidēja,
Man nokrita cepurite.

Man nokrita cepurite
Liele meitu bariņe.

Kas godīga mātes meita,
Atdod manu cepuriti.

Piermā nāca, pāri gāja,
Tā bij tāda vīzdegune.

Otrā nāca, apkārt gāja,
Liela puišu brākātāja.

Trešā nāca, tā padeva,
Tā būs mana līgaviņa.

Tā būs mana līgaviņa,
Manas maizes cepējiņa.

Manas maizes cepējiņa,
Manu lopu kopējiņa.

Manu lopu kopējiņa,
Manas vietas taisītāja.

Tai es došu savu klēti,
Savas klētes atslēdziņu.

Miezišam balti milti

Miezišam balti milti,
Ko līdz balti, sēnalaini.
Odrairā, odrairā,
Ko līdz balti, sēnalaini.

Bajaram daiļas meitas,
Ko līdz daiļas, netikušas.
Odrairā, odrairā,
Ko līdz daiļas, netikušas.

Tīšum jāju svētu rītu
Pie bajara meitiņam.
Odrairā, odrairā,
Pie bajara meitiņam.

Kuplis auga ozoliņis
Bajariņa pavārte.
Odrairā, odrairā,
Bajariņa pavārte.

Tur piesēju kumeliņu,
Eimu kājam sētiņe.
Odrairā, odrairā,
Eimu kājam sētiņe.

Satiek vecu māmuļiņu,
Slauka namu, istabiņu.
Odrairā, odrairā,
Slauka namu, istabiņu.

Kur, māmiņa, tavas meitas,
Ka tu slauki istabiņu?
Odrairā, odrairā,
Ka tu slauki istabiņu.

Manas meitas kambure
Zaro zīļu vaiņadziņu.
Odrairā, odrairā,
Zaro zīļu vaiņadziņu.

Ej, tautieti, istabe,
Sēd pie galda, gaidi godu.
Odrairā, odrairā,
Sēd pie galda, gaidi godu.

Ilgi sēdēj’, gaidu godu,
Nevar godu sagaidīti.
Odrairā, odrairā,
Nevar godu sagaidīti.

Eimu pats raudzīties,
Ko dar’ meitas kamburāje.
Odrairā, odrairā,
Ko dar’ meitas kamburāje.

Vēl, māmiņa, tavas meitas
Vakarēja gulumiņa.
Odrairā, odrairā,
Vakarēja gulumiņa.

Vakarēja gulumiņa,
Vakar kāju avumiņa.
Odrairā, odrairā,
Vakar kāju avumiņa.

Visi panti noguruši

Visi panti noguruši,
Siksnam cieti nosprādzēti.
Aija, aija, aijaja,
Siksnam cieti nosprādzēti.

Gaidīt gaidu to dieniņu,
Kad dabotu atpūsties.
Aija, aija, aijaja,
Kad dabotu atpūsties.

Kad dabotu atpūsties,
Saldu miegu nogulēti.
Aija, aija, aijaja,
Saldu miegu nogulēti.

Rīte agri celdamies
Mundri savas kājas avu.
Aija, aija, aijaja,
Mundri savas kājas avu.

Mundri savas kājas avu,
Šerpi jozu zobentiņu.
Aija, aija, aijaja,
Šerpi jozu zobentiņu.

Šerpi jozu zobentiņu,
Žigli lēcu kumeļe.
Aija, aija, aijaja,
Žigli lēcu kumeļe.

Pa vārtim izjādams,
Atskatose apakaļe.
Aija, aija, aijaja,
Atskatose apakaļe.

Atskatose apakaļe,
Kas raženis sētiņe.
Aija, aija, aijaja,
Kas raženis sētiņe.

Žēli raud tēs, māmiņa,
Vēl jo žēli līgaviņa.
Aija, aija, aijaja,
Vēl jo žēli līgaviņa.

Vēl jo žēli līgaviņa,
Par vaiņaga nojēmumu.
Aija, aija, aijaja,
Par vaiņaga nojēmumu.

Kad tu biji kaŗa vīris,
Kam tu mani bildināji?
Aija, aija, aijaja,
Kam tu mani bildināji.

Kam tu mani bildināji,
Kam nojēmi vaiņadziņu?
Aija, aija, aijaja,
Kam nojēmi vaiņadziņu.

Es būt’ savu vaiņadziņu
Pie māmiņas novalkajse.
Aija, aija, aijaja,
Pie māmiņas novalkajse.

Pie māmiņas novalkajse
Lidz citame rudeņam.
Aija, aija, aijaja,
Lidz citame rudeņam.

Lidz citame rudeņam,
Lidz baltami rozitem.
Aija, aija, aijaja,
Lidz baltami rozitem.

Lidz baltami rozitem,
Lidz citam tēva dēlam.
Aija, aija, aijaja,
Lidz citam tēva dēlam.

Apsedlots ziergs pie kroga stāv

Apsedlots ziergs pie kroga stāv
Un gaida savu jājēju.

Ne vienam lopam nav tik grūt’,
Kā dzērēj’ puiša kumeļam.

Cik bēdīgs stāv tas kumelīšu,
Pie kroga staba piesaistīts.

Tās mušas dūc, tie spārni ŗūc,
Tie sedli spiež tā muguru.

Viš auzas pārdod krodzniekam
Un dzeŗ par naudu brandīnu.

Lai bij gŗūti, kam bij gŗūti

Lai bij gŗūti, kam bij gŗūti,
Gŗūt’ nabaga medniekam.

Gŗūt’ tam bija stiernas šauti,
Vēl jo gŗūti ūden’ brist.

Tūkstots stiernas es nošāvu,
Nevar’ kungus piepildīt.

Sedlo savu kumeliņu,
Jāj uz mežu jaktēties.

Mana jauna līgaviņa,
Gaidi mani pārjājam.

Ja tu mani nesagaidi,
Klausies manu taures balsi.

Ja nedzierdi taures balsi,
Klausies flintes šāvieniņu.

Ja nedzierdi šāvieniņu,
Cerē mani nomirušu.

Kur jūs mani glabāsat,
Mednieciņu nomirušu?

Rokat mani egliene,
Treju egļu stārpiņe.

Treju egļu stārpiņe,
Apakš egļu saknitem.

Gaŗum gāja stiernas, brieži:
Še gul mūsu medniecīš.

Div’ dēliņi dravnieciņi

Div’ dēliņi dravnieciņi
Tek gar Ventu raudādami.

Venta nesa ozoliņu
Ar visami bititem.

Jo tie žēli noraudāja,
Jo bitītes nolaidās

Dravenieku meitenite
Tek gar Ventu raudādama.

Zieda svārki mugure
Vaska cimdi rociņe.

Trīs meitiņas lielījāsi
Pār Daugavu pārpeldēti.

Div’ gan labi pārpeldēja,
Trešā grima dubene.

Trīs rītiņus Rīga rīb,
Kas to Rīgu rībināja?

Tai meitiņai kroni kala,
Kas noslīka Daugave.