Vīru tērps

Vīriešu tautas tērps Alšvangā ir saglabājies ne mazāk arhaisks kā sieviešu. Pilnā mērā tautisks tas bija vēl līdz 1880. gadiem. Tas līdzinās Kuldīgas apvidus tērpam, tomēr ir suitiski īpatnējs, arhaiskāks un konservatīvāks, nekā citviet Latvijā. Alšvangas tautiskais vīrieša uzvalks sastāv no svārkiem, bruslaka, mēteļa, biksēm, rakstīta krekla, jostas (austas vai sleņģenes), kaklauta, ratenes cepures, zeķēm, cimdiem un zābakiem, pastalām vai vīzēm.

Svārki

Vīriešu svārki bija šūti no biezas vadmalas, parasti pelēkas krāsas, vilnas, kā aitas mugurā augušas, taču bija arī gluži spodri balti, tā dēvētie dižsvārki sevišķiem godiem, piemēram, kāzām, kurās vīrieši bija ģērbti spilgti balti no galvas līdz kājām. Tikai cepure un zābaki bija melni. Jauniešiem svārki bija garumā līdz celim, kur sākās zābaki. Vecākiem ļaudīm svārki bija stipri zemāki par celi. Apkakle šaura, tikai pirksta platumā, stāva, rakstīta melniem diegiem. Tāpat rakstīta svārku priekša uz krūtīm, gar malām, raksti arī gar kabatām, kuras iešļauptas viemēr sāniski, un gar piedurkņu galiem. Uz muguras, gurnu starpā, svārki buntoti, t.i. sakrokoti sīkās krokās – buntīs – drēbi pie tam atstājot negraizītu, pilnīgi bez šķēteles. Buntis šūdinātas sevišķā gaumē un tās ceļ svārku diženumu. Jo buntu vairāk, jo daiļāk un izcilāk tās izdiegtas, jo svārki diženāki, kuplāki un raksturīgāki. Gar buntu galiem, virs tiem, smalki, melni šūdināti raksti. Svārkiem nav pogu. To vietā kāši, t.i. raksturīgi plāksnoti, spodri misiņa āķi, sadiegti sīki biezi uz krūtīm, svārku saturam. Tādā veidā svārkiem, tos uzvelkot, uz krūtīm ir nevien raksts, bet arī spodra metāla, teiksim, pat sudraba, plākšņu svītra. Senāk svārki valkāti tieši virs krekla.

Bruslaki

Bruslaki nav gluži nepieciešams apģērba gabals, tomēr pēdējā, senākā laika posmā tie bija nākuši modē un ir vēl tagad. Bruslaki valkājami zem svārkiem vai arī tie izpilda svārku vietu. Tie vienmēr gatavoti no pelēkas krāsas vilnas drēbes, īsāki par svārkiem, arī buntoti, jo kupli, tikai buntis pielaikotas gulu, ne pacilu, lai nebūtu par traucēkli svārkiem, tos pāri bruslakiem uzvelkot. Bruslaki šūdināti un rakstīti līdzīgi svārkiem, tikai uz krūtīm ne kāšoti, bet ar pogām, labi biezi kopā, pa divām rindām, senāk, ja vien iespējams, prāva sudraba, tagad gaiša perlamutra. Tā kā bruslaki krūtis krietni ornamentē, tad svārki, ja uzvilkti tiem pāri, paliek atstāti priekšā paviru. Tādā gadījumā nepieciešama josta, vismīļāk spodra metāla sleņģene, svārkus pienācīgi apjožot ar plaukstas platiem un gariem metāla pleņķiem, t.i. plāksnēm, priekšā, pāri bruslakiem.

Bruslaki darināti arī bērniem, bet ne svārki. Bruslakiem šķiet ar svārkiem ir bijusi cīņa dēļ pastāvības. Tādēļ tie varētu būt paņemti no citurienes. Par brucīti Kurzemē esot dēvēts īss kažociņš bez piedurknēm un, iespējams, no tā ir radies bruslaku nosaukums.

Mētelis

Mētelis bija plaši šūts virsuzvalks, vienmēr melnas vilnas, garš, zemu pāri ceļiem, platu spārnu apkakli, līdz pāri pleciem. Mētelis nebija apģērba gabals godam, bet gan sliktam laikam. Ja nepieciešams, plato apkakli varēja pacelt pāri galvai. Pogu vietā bija vienkārši kāši. Nebija arī izšuvumu. Uzvelkot melno garo mēteli, suits, balts būdams, kļūst par melnu. Suiti bija spēcīgu ļaužu suga un senāk bija pazīstami par lieliem kaušļiem, kas ļaunu vārdu vis nesodītu neatstāja.

Bikses

Bikses siltā laikā bija no nātna, baltas, aukstā laikā vilnas, pelēkas, vienmēr cieši pieguļošas pie lieliem, kas tiek uzskatīts par pievilcību. Gar gurniem, turpretim, jo vairāk kroku, jo labāk. Bikses godos baltas, vilnas, arī nātna, ja mugurā baltie dižsvārki. Biksēm nav pogu, nav arī kāšu, bet ir saitītes, aukliņas vai arī savelkamais – lente, uz kuras savelkamā vai atvaļināmā veidā uzkrokotas buntis. Franču lielās revolūcijas laikā, kad modē bija īsas bikses līdz ceļiem, tādas ir valkātas arī Alšvangā un dēvētas par ūzām no vācu hosen.

Krekls

Vīriešu krekls ir izrakstīts gluži kā sieviešu krekls. Apkakle stipri platāka par svārku vai bruslaku apkakli. Būdama stāvā apkakle tā ļauj palepoties ar labi redzamo rakstu, jo sniedzas pāri par svārku vai bruslaku rakstīto apkaklīti. Krūtis bagātīgi izrakstītas līdz pat jostas vietai. Siltākā laikā virsdrēbes paliek neaizkāšotas vai neaizpogātas, kur kļūst redzami daiļie raksti. Bez tam virsdrēbēm pie reizes vēl arī lieks izšļaupums pakaklē tam pašam nolūkam. Tur tad piesprauž vēl klāt pa kādai zīļotai saktiņai, sarkanām zīlēm. Krekla raksti visi sieviešu roku darbs. Rakstīti krekli savam gaidāmajam izredzētajam nedrīkst iztrūkt jaunu sieviešu pielocītā pūrā. Kreklu pie kakla satur kopā sarkanas vai zaļas zīda lentītes, ar saktu (senāk), vai apņem ap kaklu vēl tādas pašas krāsas lentveidā salocītu zīda lakatiņu, ar mezglu pakaklē.

Ratene (arī kapūzene)

Ratene ir tūbas platmales stāva cepure, cieša apvēluma, tumši brūnā vai melnā krāsā. Tā nāk no 18. gadsimta modes. Raksturīgi, ka cepures dibens parasti ir platāks, nekā aploks ap galvu. Ap cepuri gar apakšu apsieta grīste, griezeniski pīta zīļu pīne. Zīles apaļas, stipri prāvas, dažādās krāsās, sarindotas gareniskās svītrās. Grīste apmēram mazā pirksta resnumā. Tāda zīļu grīste padara ratenes vienmuļumu stipri dzīvu. Grīstes vietā pietiek arī gar cepuri apsiet ap 2 cm platu zīda lenti, zaļu vai sarkanu. Negari lentes gali aizmugurē nokarājās.

Zeķes un cimdi

Zeķes un cimdi tieši tāda paša adījuma un tādiem pat rakstiem, kā sievietēm. Vīriešiem tikai nebija sievietēm raksturīgo īso kabzeķu. Kad modē bija ūzas (īsās bikses līdz ceļiem), ar tām saderēja tikai garās zeķes ar gariem, rakstītiem lieliem. Sievietes, turpretim, notina lielus ar sietavām, vai tām pāri uzmauca vēl liekus rakstītus lielenus, dēvētus arī par maučiem.

Apavi

Apavi goda uzvalkam bija garie zābaki, līdz ceļiem, pat ar piepogājamiem lakādas stulmjiem. Darba vajadzībām izmantoja pastalas, zandales no viena ādas gabala grieztas, uz augšu atvītām malām, apsedzot arī kāju purnu un papēdi, atsienamas pie pēdas gar lielu ar auklām vai siksnām. Vīzes, pastalas veidojums no mizas sloksnēm, pinuma veidā, kārkla, liepas vai kadiķa – Alšvangā ērču– mizas. Vīzes pītas arī no linu vai kaņepāju auklām. 1920. gados vīzes vairs netika valkātas un bija vairs sastopamas tikai muzejos. Sievietēm goda apavi bija vai arī puszābaki. Modes ietekmē pēdējā laikā papēži bija ar misiņa pakaviem.