Tautastērps

Alšvangas draudze ir katoļticīga, ar ko tā atšķiras no luterticīgās apkaimes, kas ir pa daļai iemesls, kāpēc tajā ir saglabājies diezgan daudz no senatnes īpatnībām. Sākotnēji draudze ir bijusi luterticīga, līdz pils īpašnieks Šverins katoļu polieti apprecēdams arī pats pārgājis katoļu ticībā un laikā no 1632. – 1636. gadiem piespiedis darīt tāpat arī visu draudzi.

Viņš arī piespiedis draudzi nēsāt īpatnējus tautas tērpus – vīriešiem garos, baltos dižsvārkus, un sievietēm kapatu. Tas gan varētu nebūt tiesa, jo dižsvārki esot bijis tautiskais goda uzvalks arī Kuldīgas apvidū un līdz pat Ventspilij. Tas pats būtu sakāms par Alšvandznieku kapatu. Tāpat arī uz pazīstamo mēļu villaini jeb mēleni – indigo ziluma krāsas seģeni ar metāla (parasti bronzas) ielokiem un karuļiem. Tā nepārveidota ir bijusi pazīstama viscaur Ventas apvidum.

19. gadsimtā lauku iedzīvotāji sadzīvē lietoja ikdienas (darba) apģērbu, kā arī ceremoniju un svētdienas tērpu. Ikdienas apģērbu parasti nerotāja. Tas bija vienkāršs un izturīgs. To nēsāja gan mājās, gan darbā un darināja no nātna (linu vai pakulu) auduma. Suitu novadā sievietes kā darba apģērbu nēsāja arī sarkanos vilnas brunčus.

Ceremoniju (svētku) tērps bija grezns kā krāsā, tā rakstā. Iespējams, ka to pēc noteiktām tradīcijām darināja tikai vienreiz mūžā un vilka reti, tikai īpašos dzīves gadījumos – kāzās, kristībās un citos godos. Tērpu glabāja nākamajām paaudzēm. Līdz ar to svētku apģērbos saglabājās daudz detaļu no iepriekšējo paaudžu tērpiem, piemēram, jostas, rotātās villaines, saktas, galvassegas. Turklāt katra nākamā paaudze apģērbu papildināja (vai arī vienkāršoja) ar savam laikam raksturīgām detaļām un rotājumiem.

Svētdienas (t.s. baznīcas) tērpam piemita jau daudz laikmetīgākas apģērba iezīmes, t.i., tas bija modernāks, ar izteiktākiem pilsētas modes elementiem. Galvenā atšķirība bagāto un mazturīgo cilvēku apģērbos bija vērojama tikai materiāla kvalitātē un apģērba daudzumā, bet piegriezums un stils visiem bija vienāds.

Alsungas tautas tērpam ziemeļos un austrumos ir noteikta robeža – bijušo Ventspils un Kuldīgas apriņķu robeža. Bet uz dienvidiem tas nemanot pāriet Sakaslejas un Aizputes tautas tērpos. Tāpēc no tērpu viedokļa pie Alsungas novada papildus Gudeniekiem, Basiem un Jūrkalnei var pieskaitīt arī agrākos Apriķu, Klosteres un Ulmāles pagastus.

Alsungas novada tautas tērpam parasti pievēršas sākot ar 17. gadsimtu, kad Alsungas jeb Alšvangas draudze pieņēma katoļticību. Bez poļu materiālās kultūras un katoļticības izplatīšanās alsundznieku apģērba attīstību īpaši ietekmēja arī vairāki vēstures notikumi:

Hercoga Jēkaba valdīšanas un saimniekošanas laiks Kurzemē (1642 – 1682), kad valdīja aktīva saimnieciskā rosība, darbojās dažādu nozaru rūpnieciski uzņēmumi, arī tekstiluzņēmumi. Tajos strādāja zemnieki, bet meistari bija zviedri un franči, no kuriem vietējie zemnieki daudz ko varēja mācīties.

Ziemeļu kara darbība Latvijas teritorijā (1700 – 1721). Tās laikā (1710) izcēlās mēris, kas stipri satricināja Kurzemes labklājību. Daudz iedzīvotāju gāja bojā (apmēram 4/5 no viesiem lauciniekiem nomira ar mēri). Lai neaizlaistu šīs zemes pavisam postā, kungi ieveda ļaudis no Lietavas un pat no Sāmsalas. Iespējams, ka arī no sāmsaliešiem tika kaut kas aizgūts. Te būtu īpaši jāpiemin paralēles brunču konstrukcijā ar klātpiešūtiem ņieburiem (lencēm), kas 18. gadsimtā bija plaši izplatīti somugru vidū, arī Hījumā, Sāremā salā un citās Igaunijas teritorijās. 19. gadsimtā šo teritoriju iedzīvotāji, piemēram, tāpat kā citur Eiropā, sāka nēsāt kuplus brunčus ar klāt piešūtu jostu.

Vēsturiskie notikumi Eiropā (Franču buržuāziskā revolūcija (1787 – 1794) un Kurzemes hercogistes pievienošana Krievijai 1795. gadā, kad tā kļuva par Krievijas guberņu. Napoleona karadarbības (1812.) sekas Kurzemē. Uz laiku bija okupēta visa Kurzemes guberņa. Okupācijas dēļ ļoti cieta vietējie zemnieki. Taču redzot franču armijas apģērbu un pārējās sadzīves detaļas, vietējie iedzīvotāji kaut ko patapināja arī savām vajadzībām. Tā, piemēram, viena no raksturīgākām Alsungas sieviešu tērpa silueta atšķirībām Latvijā ir paaugstinātais viduklis brunčiem un kuplās, sakrokotās piedurknes krekliem. Šādi brunči un krekli Eiropā bija modē ampīra stila laikā (1804 – 1815), kas sakrīt ar minēto Napoleona karadarbību Kurzemē. Domājams, ka krekla garās pieguļošās aproces un vamžu (jaku) piegriezums un rotājums arī ir radušies tai pašā vēstures posmā. Tos vairākas Eiropas tautas (arī poļi) patapināja savā apģērbā no Napoleona armijas karavīru uniformu piegriezuma un noformējuma.

1817. gada 25. augustā Kurzemes guberņā pasludinātā zemnieku brīvlaišana (dzimtbūšanas atcelšana ar vairākām dažādām atrunām). Pēc zemnieku brīvlaišanas Baltijas guberņās sākās manāma kapitālistiskās rūpniecības rosība. 19. gadsimta 30. un 40. gadi ir rūpniecības apvērsuma sākumposms, kad notika pāreja no manufaktūras uz kapitālistisko fabriku, kur tika izmantotas mašīnas un tvaika dzinēji.

Šeit ir minēti spilgtākie vēstures pagriezieni, kuri tieši skāra kurzemniekus, tai skaitā suitus. Tajos tieši vai pastarpināti vajadzēja iesaistīties arī vienkāršajai tautai, lai piemērotos un iekļautos kopīgajā vēstures attīstības gaitā. Arī vienkāršās tautas (zemnieku) apģērbs gāja laikam līdzi. Zemnieki dzīvi reaģēja uz apkārt notiekošo, apģērba ziņā daudz ko aizgūdami un piemērodami savām vajadzībām, izpratnei un tradīcijām. Tomēr alsundznieki, kuros vairāku paaudžu gaitā bija ieaudzināts katoliskais konservatīvisms, savu tautas apģērba savdabību saglabāja līdz pat 19. un 20. gs. mijai. Taču tas nenozīmē, ka tautastērps visu savu pastāvēšanas ir bijis nemainīgs – savu iespēju robežās tas nepārtraukti attīstījies.

Izmaiņas tautas apģērbā 19. gadsimtā

Konkrēti par Alsungas novada tradicionālo tautastērpu diemžēl nav saglabājušies (nav zināmi) kādi laikabiedru zīmējumi, kas attiektos uz 17. un 18. gadsimtu, kā arī 19. gadsimta sākumu, un tāpēc par tā kādreizējo izskatu varam spriest tikai pēc 20. gs. sākuma etnogrāfiskā materiāla (Pieminekļu Valdes, Latvijas Kultūras atlanta), vācēju pierakstiem un pēc 20. gs. sākuma publikācijām. Par senāko laika posmu ziņas ir fragmentāras, ir saglabājušies atsevišķi priekšmeti, kas nereti ir vienā eksemplārā, un no tiem nevar izdarīt visaptverošus secinājumus. Tāpēc pilnībā rekonstruēt senāko (agrāko gadsimtu) tradicionālo Alsungas tautas apģērbu nav iespējams. Vienīgi var uzskaitīt atsevišķās apģērba daļas (detaļas) un, velkot paralēles ar tuvāko kaimiņu saglabāto materiālu, kā arī konkrēto vēstures notikumu gaitu, izteikt pieņēmumus par to, ko senie alsundznieki vilkuši mugurā.

Jau konkrētāks materiāls mūsu rīcībā ir, sākot ar 19. gs. sākumu, kad Eiropā bija liels sociālekonomisku pārmaiņu laiks, veidojās jaunas kapitālistiskās attiecības, attīstījās rūpniecība, tirdzniecība un arī kultūras sakari. Par šī laika pārvērtībām raksta Matīss Siliņš: Bet, ko nespēja vācu varas jūgs vairāk kā pus gadu tūkstoša ilgu laikmetu, to izdarīja pus gadusimteņa laikā eiropejiskā fabriku rūpniecības iekārta no 18./19. gadusimteņa ceļa jūtīm. Latviju tā aizskāra 19. gs. pirmā pusē. Tad sacensībā ar lēto, kauču vieglo fabrikas ražojumu tautiskai rokdarbu mākslai, tās paraugiem nācās kā dārgām senāku laiku piemiņām glābšus glābties šķirstos, tīnēs un pūra lādēs un no turienes, vēl pus gadusimteni vēlāku, cik atlikušās, uz paliekamāku vietu – muzeju glāžu skapjiem.

Tautiskās uzvalku un rotas gaumes vietā neglābjami stājās eiropejiskā mode, kas tomēr, arī tāda, svešnieciska būdama, nebija vācu, bet franču, sākot ar īsajām (culotte, franču zaldātu uniformas) vīriešu biksēm no 18. gs. un beidzot ar blūzēm (blouse, ormaņa, važoņa uzkreklu Beļģijā) pie sieviešiem. Tad skaisti „rakstīto” villaiņu, jostu, vaiņagu vietā stājās visai paviršie izšuvumi uz „kaneva” (canevas, tiles, auduma tīklacu veidojumā). Bet to drīz apnika, un nāca pie varas untumainā gadskārtējā sezonas mode.” To, ka nepārtraukti jau no hercoga Jēkaba laikiem ar manufaktūru meistaru klātbūtni (17. gadsimta vidū) līdz Napoleona I karadarbībai (1812.) Kurzemē pastāvēja reāla franču klātbūtne, nevar apstrīdēt, un tāpēc nav brīnums, ka alsundznieku tautas apģērbā ir saglabājies diezgan daudz franciskā – franču izcelsmes apģērba daļu vai detaļu.

Rezumējot

19. gadsimtā Eiropā radikāli mainījās tautas ģērbšanās kultūra. Tā kā arī Latvijas teritorijā apģērba attīstība bija diezgan dinamiska, vecās kultūras vērtības izzuda no aprites un jaunās ieņēma to vietu. Šai laikā Latvijas lauku apvidos tika pārņemtas vairākas pilsētnieciskā apģērba formas. Vīrieši bija pirmie, kas jau 19. gs. pirmajā pusē pārgāja no tautā nēsātā tradicionālā piegriezuma apģērba uz klasisko angļu tipa uzvalku, kas sastāvēja no žaketes, īsās vestes un garajām biksēm. Sievietes pilsētas modes apģērbu sāka valkāt vēlāk – 19. gs. otrajā pusē. Šis apģērbs pārstāvēja tā saucamo kostīmkleitu – no vienkrāsaina, svītraina vai rūtota auduma šūtu kostīmu, ko veidoja brunči un jaka. Bērnu apģērbs materiāla, piegriezuma un krāsas ziņā bija līdzīgs pieaugušo apģērbam. Pilsētas tipa apģērbu vispirms pārņēma jaunā paaudze. Veco ļaužu un mazo bērnu apģērbā ilgāk saglabājās atsevišķas arhaiskās piegriezuma formas.

Pārmaiņas latviešu zemnieku apģērbā Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, notika, sadzīvē ienākot jauniem apģērba gabaliem, piemēram, uz auguma šūtām jakām, baltām un krāsainām aubēm, dekoratīvām apkaklēm, rūpnieciski darinātiem dažāda lieluma un lietojuma lakatiem, sākot apģērbā lietot jaunus, tajā laikā mūsu reģionam vēl svešus (netradicionālos) kokvilnas un zīda audumus, kā arī mainoties apģērba piegriezumam – taisnā diegā piegrieztos apģērba gabalus aizstāja pēc speciāli veidotām, diezgan sarežģītām piegrieztnēm profesionāla drēbnieka šūtais apģērbs.

Raksturīgi, ka 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta sākuma moderno, pēc piegrieztnēm pašūto tērpu darināja no mājas apstākļos austajiem vilnas un lina audumiem. Nereti pie jaundarinātā tērpa nēsāja atsevišķas senākā apģērba daļas. Tas apģērba stilā radīja, no vienas puses, zināmu sajukumu, bet, no otras puses, savdabīgu, konkrētam novadam raksturīgu tērpa komplektējumu (ansambli), kurā bija saskatāmas atsevišķas iepriekšējo paaudžu tradicionālā tērpa daļas.

Arī vēl mūsdienās Alsungas novadā tradicionālais tautastērps bieži tiek vilkts folkloras dzīves norisēs. Lielākoties tas pārstāv tautas apģērba pēdējā attīstības posma (19. gadsimta nogales) variantu, ko nereti papildina senākam laika posmam raksturīgas apģērba daļas. Kreklu rotājumam tiek izmantotas arī jaunas rotājošās tehnikas. Tas nozīmē, ka tautastērps joprojām attīstās un tiek radoši interpretēts – tātad tas dzīvo.

Šeit ievietotajā tekstā izmantota sekojoša literatūra:

2005. gadā Janīnas Kursītes redakcijā izdotās grāmatas Suitu identitāte sadaļas Mūsdienu skatījums uz Alsungas novada sieviešu tautastērpu, kuras autore ir Aija Jansone;

Latvju raksti. Tautas māksla uzvalkos, audumos, būvēs, podniecībā u.t.t. Pēc materiāliem valsts un privātajos krājumos. Valstspapīru spiestuves izdevums Rīgā 1924. – 1931.g.;

Novadu tērpi, II Kuldīga, Ventspils, Alsunga, kas izdota 1938. gadā kā Latvijas lauksaimniecības kameras izdevums. 

Latviešu tautas tērpi, II Kurzeme, Zīle Bremze, Velta Rozenberga, Ilze Ziņģīte, Jāņa sēta, Rīga 1997, 398 lpp.