Kāzu tērps

Te ir aprakstītas 19. gadsimta suitu godu drānas, kuru oriģināli kopš 20. gadsimta sākuma atrodas Somijas Nacionālā muzeja krājumā.

Linkainis

Attēlā: Pēc Somijas Nacionālā muzeja parauga atdarinātais linkainis Līgavas galvu rotāja meitas vainags, virs kura tika uzlikts linkainis, kas tika aptīts ap galvu tā, ka galvas kreisajā pusē veidojās rags. Otrs auduma gals karājās mugurpusē. Lai linkaini nostiprinātu un locījuma vietas paliktu savās vietās, to sastiprināja ar vairākām brošām.

Somijas Nacionālajā muzejā ir saglabāts linkainis no Alsungas, kas darināts no balta, smalka un šaura linu auduma. Auduma blīvums – 1cm /20 diegi. Tā garums ir 2,5 m un platums apmēram 0,65–0,67 m. Linkaiņa audums ir austs vajadzīgā platumā, kam viens gals salocīts 5,5–6,5 cm platā lentē, kas izlocīta kā kronis un sasprausta ar 7 brošiņām.

Zīmējums no: Heikel A.O. Die Volkstrachten in den Ostseeprovinzen und in Setukesien. Helsingfors: Societe Finno–ougrienne, 1909.

Attēlā: Linkainis. Somijas Nacionālais muzejs

Lupata

Suitu sievas galvassega sastāv no četrām kārtām – lupatas, aubes, ragu lakata un virslakata. Somijas muzeja fondos glabājas viena no retajām saglabātajām galvassegām – lupata, kas pēc raksta un izmēriem ir identiska Latvijas Nacionālā muzeja krājumā esošajai lupatai (apskatāma grāmatā Latviešu tautastērpi. II Kurzeme 75. lpp., 127. att.).

Attēlā: „Lupatas” mala. Somijas Nacionālais muzejs. Izmērs 94 x92 cm.

Attēlā: Lupatas mala. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Izmērs 94x104cm.

Zīmējums no: Heikel A.O. Die Volkstrachten in den Ostseeprovinzen und in Setukesien. Helsingfors: Societe Finno–ougrienne, 1909.

Attēlā: Pēc Somijas Nacionālā muzeja parauga atdarināts linkainis.

Zeķes un cimdi

Suitiem pie kāzu, kā arī goda tērpa, piederēja ar košiem rakstiem un krāsām rotāti cimdi un zeķes. Rakstainās zeķes līdz pat pirkstu galiem ir rotātas ar rakstiem. Tādējādi, kājās aujot kurpes vai pastalas, košie raksti ir labi saskatāmi. Zeķes neizrakstītas paliek tikai augšdaļā pie pašiem ceļgaliem. Arī rakstainie cimdi, tai skaitā arī pirkstaiņi, tika smalki izrakstīti līdz pirkstu galiem.

Mēļie brunči

Vēl 19. gadsimta līgavas tērpa sastāvdaļa bija mēļie brunči. Brunču nosaukums saistīts ar tā pamatauduma krāsu mēļš, kas nozīmē tumši zila krāsa. Bez mēļajiem brunčiem tika nēsāti arī sarkanie brunči. Arī sarkano brunču nosaukums saistīts ar to krāsu, kaut sarkano brunču krāsu gammā sastopami gan oranži, rozā, violeti, gan, protams, košāki un blāvāki sarkanie toņi.
Somu etnogrāfs A. O. Heikels raksta, ka mēļie brunči piederēja pie līgavas kāzu tērpa. Šādos gadījumos vīri bija baltos svārkos (dižsvārkos). Heikels arī norādījis, ka mēļos brunčus jau 50 gadus vairs nenēsājot.

Tā kā šo brunču nēsāšanas tradīcija izzudusi jau 19. gadsimta vidū, tie nav saglabājušies. Tādējādi mēļie brunči, kas atrodas Somijas muzejā, ir uzskatāmi par unikālu eksemplāru. Mēļie brunči, tāpat kā sarkanie, sastāv no divām daļām – augšējās daļas, kuru sauc par “augšiņu” un svārku daļas. Abas daļas ir sašūtas kopā. Somijas muzejā saglabāto brunču svārku daļa austa no mēļa lina, kas ir vistumšākais indigo krāsas tonis.

Brunču svārku daļas auduma platums ir 78 cm, tas austs četrnīšu audu atlasa rakstā. Svārku daļa ir sašūta no 5 auduma daļām un augšdaļā krokota ar sīkām, apmēram ½ cm, platām krokām. Krokas nošūtas ar lina diegu. Apmēram 2–3 cm zemāk krokas nostiprina ar diegu no brunču iekšpuses. Brunču apakšmala nolocīta un atšūta. Brunču priekšpusē kreisajā sānā iestrādāta kabata, kas iešūta šķēlumā starp krokām tā, lai no virspuses nav redzama. Kabata šūta no tumša lina auduma.

Brunču augšdaļas auduma tuvplāns un mēļā auduma tuvplāns.

Rakstainās villaines

Pie līgavas un citu neprecētu meitu goda tērpa, kad tiek valkāta mēlene, tai pa virsu vienmēr tiek segta arī aizsitene. Turklāt aizsiteni uzsedz apmēram plaukstas tiesu augstāk par mēlenes apakšmalu tā, lai mēlenes rakstu daļa paliek redzama. Abas villaines uz krūtīm sasprauž ar dižo saktu.

Oriģinālās villaines izm.: 134 × 103 cm.
Velki – kokvilna, audi – vilna.
Villaines baltā daļa austa abpusējā četrnīšu trinītī 2/2. Villainē nav ieausta plāce rakstam.
Raksts ielocīts trinīša audumā.
Raksta platums – 6,3 cm. Grieztās malas vīle divas reizes nolocīta un apšūta ar roku. Vīles platums – 0,5 cm.
Oriģinālās villaines izm.: 130 × 110 cm. Velki – kokvilna, audi – vilna.
Villaines baltā daļa austa abpusējā četrnīšu trinītī 2/2 .
Raksta platums – 9 cm.
Grieztās malas apstrādātas, divas reizes nolokot, un apšūtas ar roku. Vīles platums – 0,5 cm.
Oriģinālās villaines izm.: 105 x 144 cm. Austa vilna vilnā. Villaines malā 5 lina diegu velki.
Villaines baltā daļa austa abpusējā četrnīšu trinītī 2/2.
Raksta platums 9,5 cm. Apakšējās malas rīdzes platums 2 cm.
Grieztās malas vīle divas reizes nolocīta un apšūta ar roku. Vīles platums 0,5 cm.

Jau 20. gadsimta sākumā aizsitenes un mēlenes bijis liels retums. Arī informācija par suitu aizsitenēm literatūrā un muzeju fondos saglabājusies ļoti maz. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā saglabājusies baltā rakstainā villaine, kuras attēls ir vairākkārt publicēts un pēc kuras parauga arī darinātas daudzas suitu tērpu villaines. Villaines gali rotāti ar zilu un zaļu rakstu, kas izvietots četrstūru laukumos, kuri rindojas viens aiz otra. Villaines galus rotā krāsainas celaines bārkstis. Pamatā tas ir vienī¬gais zināmais suitu villaines aizsitenes paraugs Latvijā.

Svārki – vīru tumšais mētelis

Somijas muzejā ir saglabātas vairākas suitu vīru apģērbu sastāvdaļas, tai skaitā divi garie mēteļi, kas agrāk dēvēti par svārkiem. Vieni no tiem ir svārki, kas darināti notumšas vadmalas, bet otri ir dižsvārki, kas darināti no balta vilnas auduma.

Abi vīru svārki ir unikāli eksemplāri, jo Latvijā tādi nav saglabājušies. Informācija par tiem pieejama tikai no tērpa apraksta, fotogrāfijām un zīmējumiem. Turklāt līdzīgi svārki tika nēsāti arī suitu kaimiņu – Ventspils un Kuldīgas – novados.
Abi vīru svārku veidi – svārki un dižsvārki – šūti pēc viena modeļa ar nelielām atšķirībām.

Tumšie svārki šūti no tumši pelēkas vadmalas un oderēti ar lina audumu, kas austs sarža pinuma tehnikā, tautā saukts par lauzto trinīti. Mugurpuses lejasdaļa piegriezta ar paplatinājumu, kas veido kuplāku kritumu. Mugurdaļa bagātīgi rotāta ar ielocītēm, kas iekšpusē nostiprinātas ar lina diegu.

Svārki bija āra apģērbs, tos telpā ģērba nost. Zem svārkiem vilka arī bruslaku, atstājot svārkus priekšpusē vaļā tā, lai abas bruslaku pogu rindas būtu redzamas. Viduklī visu apjoza ar austo jostu.

Dižsvārki

19. gadsimtā pie līgavaiņa goda tērpa tika vilkti dižsvārki, kurus šuva no balta vilnas auduma, aiztaisīja ar āķiem un apjoza ar sleņģeni vai jostu. Kājās āva zābakus, kurpes vai pastalas ar rakstainām zeķēm. Galvā lika rateni (filca platmale). Pēc tradīcijas līgavainis kāzu dienā vilka līgavas dāvinātās rakstītās zeķes un cimdus, kā arī izšūto kreklu un zīda lakatiņu, kurus dāvanā saņēma no līgavas pūra vešanas dienā.

Dižsvārkus vilka tikai lielos godos, piemēram, kāzās. Siltā laikā dižsvārku priekšdaļu mēdza nēsāt arī mazliet pavērtu, lai būtu redzami krekla izšuvumi, kas dažkārt sniedzās līdz pat jostas vietai. Krekla apkaklīti priekšā sasēja ar aukliņu vai sasprauda ar saktiņu un neatlocītu apvija ar lentveidā salocītu zīda lakatiņu, kuru priekšpusē sasēja.

Dižsvārki šūti no balta vilnas auduma, kas austs četrnīšu trinīša tehnikā. Dižsvārku priekšdaļa oderēta ar lina oderi, kas austs sarža pinuma tehnikā, tautā saukts par lauzto trinīti. Apkaklītes un aizdares mala ir izšūta ar tumši zilu dziju. Aizdares mala no apkakles līdz zemākajam aizdares āķim papildināta ar dekoratīvu izšuvuma rakstu.

Pētniece un teksta autore: Kristīne Vasiļevska-Stepanova