Kāzas

Šeit ievietotais suitu kāzu tradīciju un ceremoniju norises apraksts ir balstīts uz basenieka Jāņa Šperliņa pierakstīto un 1937. gadā grāmatā Senās suitu kāzas un ķekatas publicēto materiālu. Ar pilnu šīs unikālās grāmatas tekstu varat iepazīties šī portāla sadaļā Publikācijas un grāmatas.

Precības

Tālā senatnē līgava tautietim un viņa radiniekiem bija jānozog. Un ne vienmēr šī zagšana bija ar pašu līgavu un viņas dzimtu saskaņota. Par to, ka vardarbīga līgavu zagšana neiztika bez savainojumiem un cilvēku upuriem un tika uzskatīta par reālu problēmu liecina kaut vai tas, ka Kurzemes hercogistē par šādu rīcību tika paredzēts nāves sods.

Mums tuvākā pagātnē līgavu zagšanu bija aizstājušas precības. Puisis, kurš bija nolūkojis sev līgavu, palūdza kādu no savām precētajām radiniecēm izpildīt precinieces lomu un paziņot līgavai un tās vecākiem sava radinieka priekšlikumu. Gadījumos, kad iecerētā līgava puisi nepazina un nebija iepriekš redzējusi, precinieces uzdevums bija noorganizēt viņai iespēju puisi ieraudzīt. Tā varēja gadīties, jo agrākos laikos jebkādas attiecības pirms kāzām tika uzskatītas par netikumīgām. Ja iecerētā līgava preciniecei atteica, tad ar to arī lieta tika izbeigta. Mazliet senākos laikos lēmumu par līgavas izvēli pieņēma nevis puisis, bet gan puiša vecāki. Viņi bija tie, kas sūtīja precinieci. Ja priekšlikums tika pieņemts, tautieša un līgavas vecāki kopā ar jaunajiem norunā kāzu dienu. Arī te preciniece veica starpnieces lomu.

Nākamais solis tad bija braukšana precībās. To darīja divatā tautietis (līgavainis) ar savu krusttēvu, bet ja krusttēvs bija miris, tad ar kādu no precētajiem radiniekiem. Senākos laikos precībās jāja ar zirgiem, bet jaunākos jau brauca ar ratiem. Precībās brauca vakarā un līgavas mājās visiem vajadzēja izlikties, ka viņi par to nekā nezina. Braucēji saģērbās labās drēbēs, līdzi ņemot linu kulē siera gabalu un kabatā pudeli degvīna. Kad precinieki bija iebraukuši līgavas mājās, tautieša krusttēvam bija jāstāsta, ka tie ir apmaldījušies, jāvaicā, kā sauc šīs mājas, un jāmin kādas citas mājas kā sava ceļa mērķi. Uz tām tad bija jālūdz parādīt ceļu. Tad precinieki palūdza padzerties ūdeni, jo esot izslāpuši, uz ko sagaidītāji aicināja tos iekšā mājā, solot ceļu parādīt vēlāk. Kad viesi jau bija telpās, namatēvs ar namamāti piedāvāja tiem palikt pa nakti. Esot jau vēls un ceļš uz viņu ceļa mērķi esot slikts. Tad visi apsēdās, tautieša krusttēvs izņēma sieru un nolika uz galda.

Pie galda krusttēvs atkal ievadīja sarunas, ka viņa krustdēlam vajag līgavu un tas ir viņu brauciena mērķis. Uz to nama māte atbildēja, ka varbūt nav vajadzīgs tālāk braukt, jo arī viņai esot meitas un varbūt viesis var izraudzīties kādu no tām. Krusttēvs lūdza meitas parādīt. Vispirms nama māte ieveda pie viesiem kādu vecāku sievieti un jautāja, vai šī varētu derēt. Uz to krusttēvs atbildēja, ka viņu mājās ir daudz darba un ir vajadzīga kāda jaunāka. Kā nākamo ieveda kādu jaunu meiteni, pusaudzi. Uz to krusttēvam bija jāsaka, ka šī ir par jaunu un to vēl ir nepieciešams audzināt. Tad ieveda īsto, kuru krusttēvs atzina par derīgu. Te nu tautietis izvilka no kabatas degvīna pudeli un saderēja ar tautu meitu. Uz šīm derībām visi uzdzēra degvīnu. Pēc tam ēda vakariņas un precinieki palika līgavas mājās pārnakšņot. Šajā vakarā tika pārrunāti dažādi praktiski jautājumi par jaunā pāra topošo dzīvi. Mājās precinieki brauca nākamajā rītā ap brokastu laiku.

Braukšana pie mācītāja

Kad kāzu diena bija norunāta, jaunajam pārim bija jābrauc uz baznīcu pie prāvesta pierakstīties. Parasti to darīja piektdien vai sestdien, 2-3 nedēļas pirms kāzām. Līgavai līdzi brauca krusttēvs un krustmāte, tautietim krusttēvs. Brauca ar diviem ratiem, katrs no savām mājām. Pēc tam nākamajā svētdienā jaunais pāris tika uzsaukts baznīcā.

Gatavošanās kāzām

Tautietim un viņa vecākiem bija jārūpējas par pašām kāzām, bet līgavai un viņas vecākiem par pūru un mantu, ko deva līdzi līgavai. Bija pieņemts, ka katra dzimta, kas kāzās piedalījās, aiznesa tur vienu kukuli rudzu maizes, sviestu un vismaz vienu cūkas galvas pusi. Daži nesa arī sieru. Citas dāvanas agrāk kāzu viesi nenesa un jauno pāri, kā tas pieņemts mūsu dienās, neapdāvināja ne ar ziediem, ne ar dāvanām.

Tautietis un viņa vecāki ielūdza kāzās savus radiniekus, tā sauktos vedējus, un tuvākos kaimiņus. Līgava un viņas vecāki ielūdza kāzās savus radiniekus, tā sauktos panāksniekus. Kāzinieku skaits Suitu novadā parasti esot bijis ap 100 – 200 cilvēkiem un kāzas svinēja trīs dienas. Apmēram nedēļu pirms kāzām tautietis ar līgavu aizbrauca uz pilsētu iepirkties (parasti uz Kuldīgu vai Aizputi). Tautietim bija jānopērk linkainim (līgavas galvas segai) skaistas saduramās adatas (brošas), gredzenus un zīda lakatu – tā saucamo līgstamo zīdeni. Līgava tautietim nopirka vienu zīdeni (vīrieši to sēja ap kaklu), vienu kreklu, tā saucamo smalko kreklu, un kabatas lakatus. Kreklu līgava mājās vēl izrotāja ar dažādiem izšuvumiem. Pilsētā kāzām sapirka arī degvīnus un vīnus.

Līgavas pūrs

Līgavas pūrs sastāvēja no dvieļiem, cimdiem, jostām, baltajām villainēm, galdautiem, palagiem, zeķēm un dāvanām vīra tēvam, mātei, brāļiem un māsām. Bagātām meitām pūrā bija 100 dvieļu, 100 pāri cimdu, 24 villaines, 12 palagu, 12 linu kreklu ar izšuvumiem, 12 pāri baltu un 12 pāri krāsainu zeķu. Līgavas pūrs atradās lādē, vēlāk lādē un skapī vai pat lādē un divos skapjos.

Pūra vešana

Parasti kāzas sāka svinēt svētdienā. Ceturtdienas vakarā pirms kāzām bija jābrauc pēc pūra. Šī notikuma sakarā līgavas vecāki rīkoja nelielas viesības, tā saukto pūra vešanu, uz kurām ielūdza dažus tuvākos radiniekus un kaimiņus. Parasti te sanāca 20 – 30 cilvēki. Pēc pūra uz līgavas mājām brauca tautietis, viņa krusttēvs un tautieša brāļi, vai, ja tādi nebija, citi tautieša radinieki. Pūru veda ar 2-3 garajiem darba ratiem. Pūra vedēji palika līgavas mājās pa nakti.

Tautietis iebraucot sētā iedeva līgavai mazu drāniņu, kurā bija iesietas pilsētā pirktās dāvanas: linkaiņa audums, brošas, zīdenis un gredzens. Vēlāk līgava tajā pašā drāniņā iesēja savas dāvanas tautietim: zīdeni, kas tautietim bija jāsien ap kaklu kāzu dienā, divus kreklus – vienu austu un vienu pirktu, abus izrakstītus, vienu pāri baltu cimdu un vienu pāri baltu zeķu, kurus tautietis valkās kāzu dienā. Bez tam vienu baltu cimdu pāri arī tautieša mātei. Vakarā visi mielojas pie bagātiem galdiem, dziedāja, spēlēja un omulīgi pavadīja laiku.

No rīta, pēc saules uzlēkšanas veda pūru. Pūra lāde (un skapis) atradās klētī. Tā bija apklāta ar baltu palagu un pārsieta ar jostām (prievetiem). Pirms nešanas līgavas brālis uzsēdās uz pūra lādes un neļāva to ņemt pirms tautietis nebija viņam samaksājis vienu naudas gabalu (dālderi, rubli, vai latu). Tikai tad tas nokāpa no lādes un tautietis ar saviem brāļiem varēja iecelt pūru ratos. Šinī brīdī līgava iedeva tautietim drāniņu ar dāvanām. Tautieša mājās nekādas dzīres pūra atvešanas sakarā netika rīkotas. Tautietis tikai atdeva savai mātei līgavas dāvanu – baltos cimdus, un pūra vedēji ienesa pūru klētī.

Manta

Līgava no saviem vecākiem saņēma arī tā saucamo mantu, kuru uz tautieša mājām aizveda jau pēc kāzām. Tas notika bez jebkādām ceremonijām. Turīgākie Suitu novada saimnieki savai meitai esot devuši līdzi 2 zirgus, 5 govis, 5-6 aitas, 1 lielu un 5 jaunas cūkas, 1 divjūga braucamos ratus, 1 darba ratus. Dažreiz deva arī galdu, 2-3 krēslus, gultu, arklu, ecēšas un zirga aizjūgus. No labībām deva pavasarī vasarāju sēklu un dažreiz arī rudzus maizei līdz nākošajam gadam. Bez tā visa līgava sev līdzi atveda ap 12 lindraku un 15 – 20 jakas. Tie, kas bija mazāk turīgi, protams, deva mazāk. Tradicionālās kāzas senatnē nebija lēts prieks.

Kas drīkst apmeklēt kāzu namu?

Kāzu namu (tautieša mājas) drīkstēja apmeklēt tikai lūgtie viesi un ubagi, kas uzturējās virtuvē. Aiziet nelūgtam uz kāzu namu skaitījās liels negods. 

Kāzu pirmā diena

Tautieša izvadīšana uz baznīcu

Tautieša mājās bija uzcelti goda vārti no saliektiem bērziem vai eglītēm. Pītus goda vārtus agrāk netaisīja. Pie vārtiem un māju durvīm ziemā zemē bija sadurtas eglītes, bet vasarā un rudenī bērzu meijas. Pie istabas griestiem ziemā stiprināja egļu, vasarā bērzu zarus, pīlādžu ziedus un puķes, rudenī stiprināja pīlādža zarus ar ogām. Bez tam griestu dekorēšanai izmantoja krāsotas ēveļskaidas un salmu lukturīšus – tā saucamos puzurus.

Tautietis un līgava uz baznīcu brauca katrs no savām mājām. Tautieša krusttēvs ar savu sievu tautieša mājās ieradās jau ap pulksten septiņiem svētdienas rītā. Ja viņš dzīvoja tālu, tad tas varēja ierasties jau sestdienas vakarā. Kāzās viņu sauca par dižvedēju. No rīta sajāja arī tautieša radinieki – vedējpuiši. Tautieša radinieces – meitas, kuras sauca par dziedātāju meitām, kāzu namā ieradās tikai uz pusdienas laiku, kad jau bija jāsagaida jaunais pāris no baznīcas.

No rīta sabraukušajiem viesiem tika pasniegtas brokastis. Dažs tautietis ēda brokastis, taču dievbijīgākie mēdza pirms braukšanas uz baznīcu neko neēst. Pēc brokastīm dižvedēja vadībā visi noskaitīja lūgšanu un nodziedāja dziesmu no dziesmu grāmatas. To sauca par pātaru skaitīšanu. Pēc tam tautietis atvadījās no saviem vecākiem, brāļiem, māsām un citiem radiniekiem un reizē ar vedējpuišiem sēdās zirgos un devās uz baznīcu. Dižvedējs ar sievu brauca uz baznīcu braukšus. Zirgu iemaukti bija izrotāti ar krāsainām vilnas dziju podziņām. Tautieti uz baznīcu izvadīja ar mūziku (kokle un dūdas, vēlāk vijole un ermoņikas).

Līgavas izvadīšana

Līgavu uz baznīcu izvadīja no viņas mājām. Svētdienas rītā ap pulksten septiņiem te atbrauca līgavas krusttēvs un krustmāte, saukta par vakara brāli un vakara māsu, kā arī panāksnieces un panāksnieku puiši – līgavas radinieki. Arī te tika celti goda vārti un izrotātas telpas. Viesi paēda brokastis un pirms braukšanas uz baznīcu vakara brāļa vadībā noskaitīja lūgšanu un nodziedāja dziesmu. Arī līgavu izvadīja ar mūziku. Ja kāzas notika ziemā, līgavas mājās tika ierīkota īpaša apgaismošana bietēs izgriežot caurumu un tur ieliekot sveci, tādā veidā iegūstot sarkanas uguntiņas.

Līgava atvadījās no tēva un mātes. Vecākiem agrāk bija paradums skūpstīt rokas. Līgavas brāļi tad uzcēla līgavu zirgā, kurš nedrīkstēja būt ne zils, ne melns. Zirga iemaukti bija izpušķoti ar krāsainām vilnas dzijām un vasarā arī ar puķēm. Vakara brālis visu ceļu jāj līgavai blakus turot rokā viņas zirga iemauktus. Aiz viņiem ratos vakara māsa ar kādu savu radinieku. Panāksnieku puiši uzcēla zirgos panāksnieku meitas un tad pa pāriem tie sekoja.

Kāzu gājiens pie baznīcas

Pie baznīcas līgava parasti iegāja Ķestera mājā, kur pārģērbās. Te noģērba virsdrēbes un virs vainaga aplika linkaini. Kad līgava bija gatava ceremonijai, noteiktā secībā notika ieiešana baznīcā. Vispirms baznīcā ieveda līgavu, pēc tam tautieti. Brīdi pirms laulāšanās vakara māsa noņem līgavai no galvas linkaini. Galvā palika tikai vainags. Pēc laulāšanās linkaini atkal atlika atpakaļ uz galvas. Arī iziešana no baznīcas notiek noteiktā kārtībā. Tautietis ar līgavu iet ārā kopā, rokas sakrustojuši, tas ir sadevuši labo ar labo un kreiso ar kreiso roku. Līgava līgava atrodas tautietim pie labās rokas. Pārējie seko jaunajam pārim. Ārā jaunais pāris sadalās, jo līgava ieiet Ķestera mājā pārģērbties ceļam. Tautietis viņu gaida pie zirgiem.

Ceļā uz mājām

Pēc pārģērbšanās tautietis uzcēla līgavu zirgā un turot rokā tā pavadu jāja tai blakus uz mājām. Aiz viņiem sekoja pārējie stingri noteiktā kārtībā. Dodoties projām no laukuma pie baznīcas, kāzinieki šāva gaisā ar pistolēm. Arī ceļā uz mājām kāzinieki bieži šāva. Nereti gadījās, ka ceļā bija izlikti šķēršļi: divi vīri turēja šķērsām pāri ceļam virvi un citi stāvēja tiem blakus. Kāzinieki iedeva šo šķēršļu cēlājiem baltmaizi un degvīnu. Pēc tam ceļš tika atbrīvots un kāzu gājiens varēja doties tālāk.

Kāzinieku sagaidīšana

Kāzinieki no baznīcas brauca uz tautieša mājām. Tām tuvojoties viņi atkal sāka stipri šaut. Kad kāzinieki atradās apmēram vienu kilometru no galamērķa, četri puiši atdalījās no gājiena un ātri jāja uz tautieša sētu. Tie bija ziņneši, kuru parādīšanās liecināja, ka kāzinieki drīz ieradīsies. Iejājot sētā, šie vēstneši apgrieza vienu reizi zirgus, izšāva gaisā un steidzīgi jāja atpakaļ, ieņemot savas iepriekšējās vietas kāzu gājienā. Kāzu namā uz to brīdi jau ir sanākuši ļoti daudz viesu. Pēc šāvieniem tie iznāca ārā un nostājās pie vārtiem sagaidīt kāziniekus. Šis tika uzskatīts par svarīgu kāzu ceremoniju brīdi, kuru redzēt vēlējās ikviens kāzu dalībnieks. Jauno pāri sagaidīja ar mūziku un dziedāšanu. Iebraucot pa vārtiem līgava nosvieda zemē jostu.

Jau sētā tautietis nocēla līgavu no zirga. Līgava ielika seglos cimdu pāri un norāva zirgam iemauktus, par zīmi, ka tālāk vairs nav kur jāt.

Apziedošana

Dižvedējs paņēma līgavu zem rokas un kopā ar dziedātāju meitām veda viņu uz istabu caur virtuvi. Pavarda vietā līgavai bija jānomet josta. Pie istabas durvīm dižvedējs ar zobenu cirta uz istabas sliekšņa krustus. Istabā bija bagātīgi klāts galds. Virs tā bija pakarināts lukturis, kurā dega vairākas vaska sveces. Ienācēji apsēdās, līgava apziedoja ar jostu lukturi un uz vadža nolika cimdu pāri. Tad dižvedējs ar līgavu iegāja mazajā istabā, kur to sagaidīja tautieša māte. Līgava ielika vīra mātes gultā cimdu pāri (ja gribēja dēlu) vai zeķes (ja gribēja meitu). Pēc tam vīra māte paņēma līgavu zem rokas un kopā ar dižvedēju visi trīs aizgāja uz pirti, kur līgava nometa jostu. Tāpat to izdarīja arī pie akas un cūku kūtī. Beigās līgavu aizveda uz klēti, kur to gaidīja tautietis un kur jaunajam pārim bija sagatavota guļas vieta. Līgava apziedoja arī to un noliek gultā zem spilvena degvīna pudeli, tā saucamo guldamo brandīnu. Tad līgava apsēdās klētī uz krēsla, un tautietis noņēma viņai vainagu un pakāra to uz vadža. Klētī vadzis jau bija piestiprināts, bet agrākos laikos tautietis to piestiprināja tad, kad līgava atgriezās no apziedošanas.

Mičošana

Tad vakara māsa apsēja līgavai sienamautu – mici, un aplika linkaini. Mice bija dāvana no vīramātes, bet uzlicēja bija vakara māsa.

Ieiešana istabā

Kad mičošana pabeigta, dižvedējs paņēma līgavu zem rokas, vakara brālis tautieti, un gāja caur virtuvi uz istabu. Dižvedējs ar līgavu gāja pa priekšu. Gandrīz visi jau bija sagājuši istabā. Ejot uz istabu tika šauts gaisā un muzikanti spēlēja. Arī pie galda sēžoties tika ievērota zināma kārtība. Dziedātāju meitas gāja uz klēti pakaļ panāksniecēm. Ejot caur virtuvi panāksniecēm bija jāiesviež akmens maizes krāsnī, lai turpmākajā apdziedāšanās karā tās būtu uzvarētājas. Ja dziedātājas tur jau akmeni bija iesviedušas, tas tika izrauts ārā un panāksnieces tur iesvieda savu akmeni. Nonākot pie galda panāksnieces saskūpstījās ar līgavu. Bija pieņemts, ka līgavai pie galda bija jāsēž ar noskumušu seju. Tad istabā ienāca tautieša māte un panāksnieces norāva pāri galvai savas baltās villaines un uzmeta tās vīra mātei, kura paņēma šīs villaines un aiznesa uz klēti. Pēc tam panāksniecēm bija jāmēģināja nolauzt sola kāju.

Tad piecēlās vakara brālis un uzsāka lūgšanu, dziedot no dziesmu grāmatas: „Mēs gribam jemt šo barību un neaizmirst pateicību dot Dievam, kas ir radījis ēdien, dzērien sataisījis. Tā laulība kopā sien div svabadus cilvēkus; ka dievbijīgi tie arvien, ienīdēdam tos grēkus, viens otram sev palīdzētos un Dieva svētīb dabū. Iekš pulka sevī vairoties un bērnus māc uz labu.”

Pēc lūgšanas dziedātāju meitas paņēma uz rokām bērnu un līgava tam uzmeta cimdu pāri. Tad dižvedēja sieva paņēma baltmaizes kukuli un gaļas gabalu, iedeva to tautietim un tautietis tos iznesa virtuvē un atdeva ubagiem. Pēc tam viņš pats aizgāja uz klēti.

Pusdienas un apdziedāšanās

Tad visi sāka ēst. Neēda tikai līgava. Tai joprojām bija jāsēž pie galda ar skumju sejas izteiksmi. Pēc ēšanas vakara brālis atkal noskaitīja lūgšanu. Tad istabā atgriezās tautietis un muzikanti sāka pašpāru deju. To dejoja pēc stingri noteiktas kārtības: pirmais dejot izgāja dižvedējs ar savu sievu, tad vakara brālis ar savu sievu un tad tikai tautietis ar līgavu. Kad visi trīs pāri bija izdejojušies, tad dižvedējs ar krītu uzzīmēja trīs lietuvēna krustus: divus uz durvīm un vienu uz grīdas. Tos uzvilka lai aizsargātos no visa ļaunā. Tikai pēc tam dižvedējs atļāva arī citiem dejot. Pirms šīs atļaujas kāzās nevienam dejot nebija atļauts.

Pēc dejas, visi panāksnieku puiši un meitas aizgāja uz klēti. Arī līgava ar tautieti devās uz klēti. Te viņiem bija uzklāts īpašs pusdienu galds ar visu to labāko, kas kāzām sarūpēts. Pie galda klētī sēdēja arī vakara brālis ar savu sievu un dižvedējs ar savu sievu. Visi ēda un dzēra. Ēšanas laikā saimniece nolika uz galda divus tukšus šķīvjus: vienu pret tautieti, bet otru pret līgavu. Zem tiem tautietis un līgava katrs palika vienu naudas gabalu (dālderi, rubli vai latu). Kad saimniece galdu novāca, viņa šo naudu paņēma.

Panāksnieki atgriezās istabā un sākās apdziedāšanās starp dziedātāju meitām un panāksniecēm. Panāksnieces vienmēr sēdēja pie galda sienas pusē, bet dziedātāju meitas panāksniecēm pretējā pusē. Tautietis ar līgavu palika klētī. Apdziedāšanās turpinājās pārmaiņus ar dejām. Senāk kāzās dejoja garo danci, kamoldanci, vadžu danci, dvieļu danci, četrpāru danci, sešpāru danci, vēlāk arī opsvalci, štocgalopu, polku, kazāku, krusta polku, akanšpici un žīdu danci.

Vakarā

Apdziedāšanās un dejošana turpinājās līdz vakaram. Gulēt jaunais pāris aizgāja bez jebkādām ceremonijām kāzu viesiem nemanot. Tuvākie viesi vakarā devās uz savām mājām pārgulēt, bet tālākie palika kāzu sētā pa nakti. Klētsaugšā un kūtsaugšā parasti gulēja precētie ļaudis un puiši. Meitas un vecās sieviņas palika gulēt istabā, kur gulēšanai ienesa salmus. 

Kāzu otrā diena

Jaunā pāra modināšana

Otrās kāzu dienas rītā cēlā jau agri. Tikko viesi bija nomazgājušies, pasniedza mazās brokastis ar galertu, maizi, sviestu, alu un degvīnu. Pēc brokastīm visi devās modināt jauno pāri. Pie klēts durvīm muzikanti spēlēja, puiši šāva, meitas dziedāja. Kad tautietis un līgava iznāca no klēts viņiem rokās bija degvīns un siers, ko tie modinātājiem deva iedzert un uzkost.

Vainaga noņemšana

Pēc jaunā pār modināšans visi devās uz istabu ēst dižo brokasti. Pēc šīm brokastīm notika vainaga noņemšanas ceremonija, ko sauca par vaiņaga dancināšanu. Tā sākās ap pulksten deviņiem no rīta.

Līgava, panāksnieces ar dižvedēja sievu un vakara māsu devās uz klēti pārģērbties. Spēlēja mūzika. Klētī līgava paņēma no vadža savu vainagu un ietina to zīdenī. Tad panāksnieces ar līgavu, rokās saķērušās devās uz istabu. Līdzi nāca arī dižvedēja sieva un vakara māsa.

Puiši istabā paņēma rokā tauku sveces un tās aizdedzināja. Istabā līgava, dižvedēja sieva, vakara māsa un visas panāksnieces saķērušās rokās izveidoja loku. Puiši ar tautieti izveidoja otru loku ārpus panāksnieču loka. Puišiem rokā bija degošas sveces. Dziedātāju meitas vainaga noņemšanā nepiedalījās. Vēlākajos gados tautietis puišu lokā nepiedalījās. Panāksnieču loks gāja riņķī un dziedāja. Tad no klēts istabā ieradās tautieša māsa un ienāca lokā. Pēc tam līgava iztina vainagu no zīdeņa, saskūpstījās ar tautieša māsu un uzlika tai galvā vainagu, virs vainaga uzsienot zīdeni. Tad vakara māsa uzlika līgavai aubi. Aubi drīkstēja valkāt tikai precētas sievas. Pēc tam līgava ar vīra māsu izgāja ārā no loka un devās uz klēti, kur līgavai bija jāapsēžas uz savas pūra lādes un jāraud par pazaudēto vainagu. Puišu loks izjuka un tautietis devās uz klēti. Panāksnieces vēl turpināja dziedāt.

Tautietis ar līgavu klētī sēdēja katrs savā krēslā. Vakara māsa apsēja līgavai virs aubes nēzdaugu. Šajā laikā dziedātāju meitas ārā pie klēts durvīm dziedāja. Tad tautietis ar līgavu paņēma degvīnu, vīnu un sieru un visus pacienāja. Vispirms cienastu piedāvāja panāksniecēm.

Otrajā kāzu dienā dažreiz pie galda joprojām apdziedāja kāziniekus, bet obligāti tas nebija. Arī lūgšanas pie galda otrajā dienā neskaitīja.

Dāvanu dalīšana

Ap pulksten diviem pēcpusdienā sākās dāvanu izdalīšana, dvieļu kāršana un naudas mešana. Vispirms galdu apklāja ar lielu galdautu, kas tika ņemts no līgavas pūra. Tad līgavas brāļi, citi radinieki un muzikanti aizgāja uz klēti. Kāziniekiem bija šajā laikā labs noskaņojums, mūzika spēlēja, šāva gaisā un valdīja liela līksmība. Līgavas brāļi paņēma līgavas pūru, kas bija ietīts divos palagos un nesa uz istabu. Šajos palagos bija ietīti vismaz 50 pāri dvieļu, tikpat cimdu, zeķu un jostu. Vakara māsa arī aizgāja uz klēti, paņēma tur jau agrāk iesietās dāvanas un atnesa tās uz istabu. Pūru līgavas brāļi nolika istabā uz galda, dāvanas vakara māsa turēja rokās.

Dāvanu dalīšana sākās ar to, ka līgava pasniedza tautietim grezni izrakstītus krāsainus cimdus, kurus tam aizbāza aiz bruslakiem (suitu tautas tērpa vīriešu svārki). Tad istabas vidū uz diviem krēsliem nosēdināja vīra tēvu un vīra māti. Līgava pasniedza vīra tēvam kreklu, cimdus un zeķes. Tie visi bija baltā krāsā un izrakstīti. Vīra mātei līgava pasniedza baltu villaini, aubi, zīdeni, cimdus, zeķes un jostu. Aubi un zīdeni uzlika galvā, villaini uzsedza uz pleciem, bet cimdus, zeķes un jostu iedeva rokā. Pēc tam nāca tautieša māsas, kurām katrai līgava dāvināja zīdeni, villaini, zeķes un jostu. Ja no tautieša māsām kāda bija precējusies, tad uzlika arī aubi. Tautieša brāļiem līgava katram uzdāvināja kreklu, cimdus un zeķes. Šie visi nebija vis parastie cimdi un zeķes, bet gan pūra cimdi un zeķes, kas bija īpatnēji gatavoti, krāsoti un izrakstīti. Arī krekls bija savādāks. Dāvanas izdalot dziedāja.

Dvieļu kāršana

Kad dāvanu izdalīšana bija pabeigta, tūlīt sākās dvieļu kāršana. Tā notika tā, ka līgava aizgāja pie galda, paņēma divus dvieļus un uzlika tos krustiski pār pleciem vispirms dižvedējam, tad vakara brālim, tad visiem puišiem (kā panāksnieku, tā arī vedēju) kas pa vienam nāk klāt pie līgavas. Tos visus līgava apdvieļoja. Katra dvieļa galā bija piešūts viens pāris cimdu. Katrs apdvieļotais izrādīja prieku par savu dāvanu un tūlīt pēc tās saņemšanas gāja dejot.

Kad dvieļu kāršana bija pabeigta, līgava vēl apdāvināja panāksnieces, pasniedzot katrai vienu cimdu pāri, vienu zeķu pāri un jostu. To, kas uz galda bija palicis pāri, līgava atkal sasēja palagā un nodeva tautietim, kas to aiznesa uz klēti. Līgava gāja viņam līdzi.

Naudas mešana

Kad līgava ar tautieti atgriezās no klēts, līgava nolika uz galda divus māla šķīvjus vienu otrā iekšā tajā vietā, kur bija nolikts pūrs. Visi sasēdās ap galdu tādā pat secībā, kā pirmajā dienā pusdienas ēdot. Uz galda tika nolikta degvīna pudele, ar kuru bija jārīkojas dižvedējam. Sākās naudas mešana. Par katru dvieli bija jāmet viens naudas gabals (dālderis, rublis vai lats) virsējā šķīvī. Tātad katram apdvieļotajma bija jāmet divas monētas. Naudu meta tikai tie, kas saņēma dvieļus. Pirmais bija dižvedējs, tad vakara brālis, un tad viens pēc otra visi pārējie. Tikko kāds bija naudu uzmetis, tā dižvedējs to tūlīt pārlika apakšējā šķīvī tā, ka virsējais šķīvis vienmēr palika tukšs. Dižvedējam bija gan jāskaita nauda, gan arī katram, kas naudu bija uzmetis, jāielej glāzīte degvīna, kura tam bija jāizdzer. Daži naudas metēji centās speciāli mest monētas tik stipri, lai virsējais šķīvis saplīstu. Parasti dažus šķīvjus arī izdevās saplēst. Naudas mešanas laikā notika apdziedāšanās. Kad naudas mešana bija pabeigta, tautietis naudu paņēma un atdeva līgavai, kas to aiznesa uz klēti. Tautietis gāja viņai līdzi.

Pēc tam istabā tika mesta tā saucamā vierbiņu nauda. Te meta sīknaudu. Kāds no panāksnieku puišiem ar pavārnīcu rokās apstaigāja kāzu viesus, kuri meta naudu pavārnīcā. Vierbiņu nauda bija domāta tikai līgavai lai kompensētu pūru darinot pazaudēto adāmadatu izmaksas.

Pēc vierbiņu naudas meta vēl arī pavaru naudu. Katrās kāzās tika nolīgtas dažas sievas, kas nodarbojās ar ēdienu gatavošanu. Arī pavaru naudu meta pavārnīcā, kuru iznēsāja kāds no vedēju puišiem. Tāpat kā vierbiņu naudai, pavaru naudai meta sīknaudu.

Vēl bez pavariem katrās kāzās bija nolīgti alus iznēsātāji, kas ar koka kannām pienesa viesiem alu. Dzeršanai alu lēja glāzēs vai porcelāna krūzītēs. Senākos laikos dzēra no koka kannām, vēl pirms tam no koka kausiem. Šos vīrus sauca par alus vīriem un viņiem naudu mest nebija pieņemts.

Pēc naudas mešanas atkal bija mielasts. Galdā lika cūkas galvas, desas, sieru, kriņģeļus, degvīnu, alu un dažādas maizes. Vakara brālim priekšā uz galda šķīvī tika nolikta izpušķota teļa aste. Kad tas bija apsēdies pie galda, viņam šī teļa aste bija jāvicina. Ēšanas laikā dziedāja.

Vadžu laušana

Tad panāksnieces vienā brīdī cēlās augšā, gāza riņķī solus un aplauza nelielus vadžus, kas speciāli šim mērķim bija piestiprināti pie sienām. Kad tas bija izdarīts, panāksnieces izgāja pagalmā. Arī dziedātāju meitas pa citām durvīm izgāja pagalmā, kur turpinājās dziesmu karš. Ārā atkārtojušas vairākas jau iepriekš dziedātas dziesmas, dziedātāju meitas maina savu dziesmu aso toni un uzsāk miera saderēšanu.

Saderēšana

Sākoties saderēšanai puišiem bija jāpaņem egļu skujas un jāsagrūž abas cīnītāju puses kopā. Te nu abu pušu meitas saskūpstījās. Tā bija zīme, ka dziesmu karš ir beidzies un ir noslēgts miers. Pēc miera saderēšanas panāksnieces pasniedza dziedātāju meitām un puišiem sierus. 

Kāzu trešā diena

Kāzu trešajā dienā nekādas ceremonijas vairs nenotika. Pēc pusdienām viesi jau gatavojās braukt mājās. Pie tam pirmie ceļā devās tie, kas dzīvoja tālāk no kāzu nama. Ar dvieļiem apdāvinātie mājās brauca un jāja ar šiem dvieļiem apkārušies, lai tie būtu visiem redzami. Pirms aizbraukšanas viesi sētā vēl tika pacienāti ar alu. Daudzi aizbraucot bramanīgi dīdīja zirgus.

Senākos laikos – 18. gadsimtā un 19. gadsimta pirmajā pusē kāzu ierašas nedaudz atšķīrās. Toreiz pēc laulībām baznīcā visi kāzinieki jāja un brauca uz līgavas mājām. Tikai kāzu otrajā dienā ap pusdienas laiku tie pārjāja un pārbrauca no līgavas mājām uz tautieša mājām, kur kāzas turpinājās atlikušās pusotras dienas. To kāzu daļu, kas notika līgavas mājās sauca par izdotenēm vai izdēbēm. Toreiz līgavas mājās dvieļi tika kārti vedējpuišiem un dižvedējam, bet tautieša mājās panāksniekiem un vakara brālim. Arī vainagu toreiz noņēma līgavas vecāku mājās.

Kāzu sakarā Suitu novadā bija vairāki ticējumi:

1. Ja kāzu ceremonijas norisinās skaidri un bez aizķeršanās, tad būs laimīga dzīve. 

2. Ja kāzu pirmā diena ir miglaina, tad jaunais pāris būs bagāts, bet ja saulaina, tad būs jādzīvo trūkumā. Arī pilns mēnesis solīja bagātību. 

3. Izvadot līgavu uz baznīcu, mājās palicēji – vecāki, brāļi un māsas – nedrīkstēja raudāt. Tad jaunajam pārim būs laba dzīve. 

4. Ja baznīcā pēc salaulāšanās un roku krustām salikšanas pirmais apgriežas apkārt tautietis vedot līdzi līgavu, tad tas dzīvē valdīs pār līgavu, bet ja pirmā apgriezīsies līgava, tā valdīs pār savu vīru.

Lai arī kāzās notika daudz dažādas ceremonijas, bija arī daudz brīvā laika. Vīri šo laiku pavadīja spēlējot kārtis un spēkojoties. Spēkošanās kāzās bija parasta parādība. Visbiežāk vilka šautrus. Par šautru sauca stipru nūju, ko divi vīri viens pret otru kājām atspērušies vilka katrs uz savu pusi. Kuru uzvilka stāvus, tas bija uzvarētājs.

Runāja arī dažādas asprātības un jokoja. Jokus taisīja galvenokārt precētie vīri, jo puiši daudz dejoja. Suitu novadā agrāk bija pieņemts, ka dejot varēja tikai līdz kāzām. Precēti cilvēki vairs nedejoja. Šī tradīcija sāka pamazām izzust ap Pirmo pasaules karu. Reizēm kāzās sarīkoja kādu nelielu improvizētu ludziņu par dažādiem gadījumiem un sarežģījumiem ģimenes dzīvē: mainīja sievas, tēloja kristības, gāja kūmās.

Precētās sievas kāzās mēdza nodarboties ar aizrunāšanu. Aizrunāšanas nolūks bija sevi palielīt un otru nolikt. Personīgi sievas viena otru neaiztika, bet sagrupējās pa pagastiem, kurus agrāk sauca par novadiem. Tā, piemēram, basenieces lielījās un nozākāja gudenieces un otrādi. Uzvarēja tā puse, kurai veiklāka mēle. Dažreiz aizrunāšanā iesaistījās arī precētie vīri.

Tā kāzas agrāk svinēja Suitu novadā un ļoti līdzīgi droši vien tās notika arī visā Kurzemē. Dažādām ceremonijām pastāvēja un pastāv arī dažādi varianti. Šeit aprakstītā versija balstās uz Jāņa Šperliņa pierakstīto.