Skip to content Skip to left sidebar Skip to footer

Bēres

Laikā no veļu dienas līdz pavasarim kapus centās bez vajadzības neapmeklēt, jo uzskatīja, ka šajā laikā traucēt mirušos nav labi. Pēc kapu apmeklēšanas vienmēr nomazgāja rokas. Ir arī paradums, ka no kapiem neko nedrīkst nest mājās un ticējums, ka ja putns ielido logā, tas liecina par kāda tuvinieka nāvi.

Pirms cilvēka miršanas centās aizdegt sveci, lai dvēselei ir gaišāks ceļš. Ja nepaspēja, aidzedza vēlāk un dedzināja visu laiku, kamēr mazgāja nelaiķi. Ja cilvēks jau bija tuvu savai nāvei, tuvinieki un kaimiņi blakus istabā skaitīja pātarus. Turpināja skaitīt arī mazgāšanas laikā līdz iezārkošanai. Logu atvēra vai nu cilvēkam nomirstot, vai arī pēc mazgāšanas ar domu, lai cilvēka dvēsele varētu izkļūt no telpām. Ar mirušā mazgāšanu un ģērbšanu nodarbojās sievietes. Ja nomiris bija vīrietis, mazgājot tam nodzina bārdu. Ap kreiso roku aptina Rožkroni, bet labajā ielika svētbildīti. Pēc iezārkošanas (zārks jau mājās bija sagatavots) vēl noskaitīja kādu lūgšanu un paēda vieglu maltīti (vakarā to sauca par naktslaunagu).  Zārkam pa nakti, ja pie tā klāt nebija kāds no tuviniekiem, uzlika vāku. Taču vāku uzliekot atstāj nelielu spraugu, lai zārks vēdinātos. Ja mājās ir cilvēki, dienas gaišā laikā zārks tika turēts vaļā.  

Bedri raka iepriekšējā dienā kaimiņi vai attāli radinieki. Racējiem deva līdzi tā saucamo kapu šņabi.  Izrakto smilšu kaudzi nopušķoja ar egļu zariem un kādiem ziediņiem. Kapa iekšpusi izsprauda ar egļu zariem. Nelaiķa mājas ceļgalu, klēti un kapu vārtus (varēja arī citas vietas) rotāja ar eglītēm, kuru galotnēs iesēja melnas lentītes. Galotnes tika aizlauztas. Agrāk krusts dienu pirms bērēm tika izpušķots ar īpašu krusta vainadziņu, kas tika pīts no mirtēm, brūkleņu mēterām, istabas papardēm vai kā līdzīga. Tagad krustu apsien ar melnu lenti.

Kapu zvans bija jāzvana vairākas reizes. Pirmo reizi – tās dienas vakarā, kad cilvēks bija nomiris – uz saules rietu. Zvanu piesit (bet nezvana) arī tad, kad kapos sāk rakt bedri. Nākamo reizi zvana tad, kad zārks tika nests iekšā kapsētā, pēc tam tad, kad zārks tika ielaists bedrē. Pēdējo reizi zvana, kad apbedīšana jau ir pabeigta. Šī zvanīšana ir bijusi domāta nevis dzīvajiem, bet gan kapsētā apbedītajiem, lai viņi varētu sekot līdzi notiekošajam. Vēl cilvēki ticēja, ka pēc apbedīšanas jaunajam mirušajam ir jāstāv kapos pie vārtiem par sargu līdz tam brīdim, kad nāks nākamais un viņu nomainīs.

Pēc iezārkošanas, nākamā sanākšana bija vakarā pirms bēru dienas. Pirms saules rieta sabrauca radi un sanāca kaimiņi. Agrāk kaimiņi nesa līdzi spaiņos pienu, maizes kukulis katram bija padusē un sviesta bundulis ietīts lakatiņā. Tā bija pieņemts. Kādu izvēlēja par pātarnieku, kurš tad noteica, kādus pātarus skaitīt un kādas dziesmas dziedāt.

Vispirms pie mirušā dziedāja No tiem dziļumiem es saucu uz Tevi, Kungs, tad Apžēlojies par mani, Kungs un noskaitīja dažas lūgšanas. Tad visi gāja uz istabu, kur bija novietoti gari, balti apklāti galdi. Uz galdiem dega divas sveces. Pie griestiem karājās divas petrolejas spuldzes. Sanākušie apsēdās, dziedāja, un tad noskaitīja Rožkroni. Kad tas beidzās, saimnieces nesa iekšā zupas bļodas. Bērinieki ņēma baltmaizes kukulīšus, kurus uz galda lika nesagrieztus, ar saviem kabatas nažiem grieza šķēles un smērēja uz tām sviestu. Zupu strēba ar lielām koka karotēm tieši no bļodas. Saimnieks nesa arī alu māla krūzē un lēja to vienā un tajā pašā glāzē un piedāvāja bēriniekiem. Pēc launaga atkal dziedāja, tad ēda vakariņas. Ēda gaļu. Pēc vakariņām vēl nodziedāja dažas litānijas, skaitīja vakara lūgsnas un nodziedāja Nu klusēs visas lietas. Pēc pusnakts bērinieki devās uz mājām vai palika uz vietas gulēt.

Bēru galdam agrāk vārīja zupu, gaļu, galertu, cepa baltmaizi un taisīja sklandraušus. Nākamās dienas agrā rītā jau mazā gaismiņā visi salasījās un sāka rīta dievkalpojumu. Tikai pēc Jaunavas Marijas stundām varēja sākt brokastis. Galdā lika nemizotus kartupeļus un galertu. Uzlika arī dažas bļodas skābputras piestrēbšanai. Uz galda varēja būt arī alus. Iznēsāja arī šņabi. Pēc tam visi posās uz kapiem.

Mājās mācītājam, krusta nesējam, kučierim un zārka nesējiem izdalīja cimdus. Krusta nesējs uzlika cimdus uz pleca, bet pārējie tos vilka rokās. Vasarā parasti deva pirkstaiņus, ziemā dūraiņus. Cimdu dalīšanu veica kāda no aizgājēja tuvākajām sievietēm. Cimdi bija sasieti kopā ar krāsainu dziju. Melnās lentes pie pleca agrāk nesprauda. Krusta nesējs parasti ir krustdēls vai kāds cits nelaiķim tuvs cilvēks. Zārku nedrīkstēja nest bērni, bet mazbērni varēja. Jaunam cilvēkam, it sevišķi maziem bērniem zārki bija baltā krāsā. Neprecējušās vai arī pusaugu meitenes apglabāja baltā kleitā, reizēm arī ar plīvurīti un miršu vainadziņu.

Zārku stingri aizvēra pirms likšanas ratos. Ratos parasti bija ielikti divi sēdamie maisi, apsegti ar gultas segām. Pie zārka klāt pielika krustu. Braucot segu nesedza. Braucējs sēdās zārka kājgalī un sāka braukt. Otros ratos sasēdās dziedātāji un dziedāja Visu svēto litāniju. Ja ceļš garš vai arī laiks slikts, litāniju skaitot un kājām ejot izvadīja līdz mājas ceļgalam, un tad visi pārsēdās ratos.

Visi rotājumi no tās vietas, kur atradās zārks (arī eglītes) mājiniekiem bija jānovāc pirms bērinieku atgriešanās. Uz kapiem pēdējie cilvēki devās tikai tad, kad tas bija izdarīts. Nelaiķa drēbes un gultas veļu (reizēm arī gultu) sadedzināja pēc bērēm. Citi šīs lietas dedzināja uz mājas iebraucamā ceļa.

Kad piebrauca pie kapiem, zvanīja kapu zvans. Zvanīja tik ilgi, kamēr zārks tika uznests līdz kapa vietai. Parasti to darīja kāds, kas ir kapsētā uzņēmies zvaniķa amatu. Kad zārks ir uznests, mācītājs apsvēta zārku un pasvēta arī kapu. Apsvēta arī beigās kapu kopu. Zārku iekšā laida nesēji. Parasti racēji un nesēji bija vieni un tie paši cilvēki. Pirmās trīs saujas smilšu met mācītājs, tad visi pārējie. Pēc trīs saujām parasti dzied Esi sveicināta Karaliene un Kunga eņģeli. Pēc tam, aizrakšanas laikā, dzied dažādas bēru dziesmas. Uz uzbērtā kapa smiltīm racēji pirms skuju likšanas uzspieda krusta zīmi.

Kad uzlika skujas, uz kapa uzlika sedziņu, uz kuras bērinieki lika naudu mācītājam. Tagad tas vairs nenotiek. Bērinieki kapos palika līdz beidzās ziedu nolikšana, tuvinieki mēdza palikt vēl ilgāk.

Kad pārbrauca mājās, bēriniekiem deva ūdeni un ziepes roku mazgāšanai. Pēc tam visi sēdās pie bēru galda, kur vispirms tika noskaitīta Tēvu reize. Uz vieglām smiltīm visiem bija jāizdzer glāze vīna. Šī glāze bija jādzer tukša. Tad ēda un dziedāja. Visu laiku pie galda nesēdēja. Vīri bērēs agrāk spēlēja kārtis, bet sievas pārrunāja jaunākos notikumus. Alus bērēs nekad netrūka. Šņabi iznēsāja. Svarīgākiem viesiem reizēm tika dots labāks šņabis, nekā visiem pārējiem. Bēres tajā vakarā (agrāk vai vēlāk) arī beidzās. Kāršu spēlmaņi parasti palika pēdējie.

Ja ir nomiris jauns cilvēks, bērēs pēc pusnakts arī dancoja. Vecākiem cilvēkiem dancoja, ja nelaiķis bija to vēlējies.

Nākošajā vakarā, kad riet saule (citi pa dienu), tuvinieki, kas nedzīvo tālu, gāja uz kapiem sakārto kapu kopu un aizdedzināt sveces.

Skujas no kapa noņēma 40 dienas pēc bērēm. Vainagus un puķes noņēma ātrāk, bet pašu kapu traucēt pimrs šī termiņa nebija pieņemts.