Rotaļas

Visās svinībās un svētkos ļaudis laiku pavadījuši ne tikai tautiskās dejās, bet vēl vairāk rotaļās, kur var piedalīties visi – kā veci, tā jauni, lieli un mazi. Šīs rotaļas pazīstamas Alšvangas novadā. Ievērojamu darbu Suitu novada rotaļu pierakstīšanā ir paveikusi Veronika Porziņģe.

Kur tu teci

Rotaļai izmanto tautas dziesmu. Darbība – soļo pa pāriem 3 soļi uz priekšu, ceturtais pielikts. Tas pats atpakaļ. Pie vārdiem No rītiņa agrumā tai pat tempā griežas elkoņos. Visos pantos darbība vienāda.

Numuros

Dalībnieki sasēžas lielā lokā un viens iet apkārt un pateic katram vienu numuru klusām. Kad visiem pateikts, tad teicējs pastāsta, cik numuru ir pateikts un kāds ir pēdējais. Tad viens nostājas vidū un sauc divus numurus, tikai tiem dalībniekiem, kam tāds numurs ir (piemēram 1 ar 6), tiem jāsamainās vietām. Tad saucējs mēģina pa pārmainīšanās laiku ieņemt vienu no mainošos numuru vietām. Ja saucējam neizdodas ietapt kādā no vietām, tad tas sauc atkal citus numurus. Ja saucējs ir izmanīgs un ietiek kādā no brīvajām vietām, tad tam numuram, kurš palicis bez vietas, jāuzņemas saukšana. Bet ja saucējs nav pietiekoši izmanīgs, un trīs reizes nepaspēj ieņemt numura vietu, tad par ķīlu saucējam jādod kāda manta, piemēram ķemme, spogulis, cepure, vai tamlīdzīgi. Rotaļas beidzot, visi dalībnieki apspriež, kā likt izpirkt ķīlu, jo par brīvu ieķīlāto mantu neatdod.

Dzērves bērnus plucināt

Viens nostājas un cērt malku, pārējie sastājas cits aiz citu ciešā rindā. Pirmais, kas stāv rindas galā, sarunājas ar malkas cirtēju: Ko tu tur cērt?
Malku!
Ko tu darīsi ar malku?
Sildīšu ūdeni.
Ko tu darīsi ar ūdeni?
Dzērves bērnus plucināšu.
Nedabūsi!
Dabūšu!
Klūr, klūr, klūr!

Malkas cirtējs mēģina saķert pēdējo, kas rindas galā un dzērve mēģina ar izplestām rokām aizsargāt. Visi cits cita aizmugurē saķērušies, tādēļ dzērvei lēkājot, visai rindai jālēkā līdzi. Ja izdodās pēdējo saķert, tad tas stājas par malkas cirtēju un malkas cirtējs par dzērvi.

Dižais puisis

Stājās cits aiz cita rindā. Viens ir saimnieks, tas nostājas pretī un prasa pirmajam, kas rindas galā: Vai gaisma aust?
Aust, aust!
Vai saule lec?
Lec, lec!
Kur dižais puisis?
Pie krāšņa uz beņķi.
Vai viņš zirgus sakopa?
Jā.
Ko iedeva ēst?
Salmus ar ūdeni.
Ak tā tu manus zirgus kop!

Saimnieks skrien uz rindas galu un dižais puisis, kas rindas pēdējā galā, tas mūk trīs reizes apkārt rindai, un tad nostājas saimnieka vietā. Bijušais saimnieks nostājas rindas pirmajā galā. Saimniekam, dzenot puisi, ir rokā grīstē sagriezts dvielis. Ja puisis nav izmanīgs un nevar izmukt, tad saimnieks ar to puisi sit.

Aitiņas ganīt

Viens iet apkārt pārējiem, kas stāv bariņā un dzied (dungo ar pats savu meldiņu): Ganu, ganu aitiņas, ik vakarus viena zūd.
Kad apnīk, tad iet pie saimnieces, kas sēž attālākā kaktā un prasa: Saimniece, dod brokastis!
Vai aitas ir visas?
Ir!

Par to laiku vilks aiznesis vienu aitu. Tā tas turpinājās, līdz visas aitas vilks aiznesis. Tad gans iet un meklē pēdas:
Te spiriņa, te pēdiņa, te asins lāsīte, te vilnas sprodzīte. Līdz aiziet pie vilka. Vilks aizstājies aitām priekšā sagaida ganu. Gans uzprasa: Ciemiņ, kas jums te rūgst?
Alutīš. atbild vilks.
Ļauj man vienu pirkstiņu paslapināt!
Nevar, nevar!
Nu druscītiņ pasmēķēt!
Nevar, nevar!

Kamēr vilks tielējās, gans pielavās pie aitām un uzsauc: Buč mājā, buč mājā! un aizdzen visu baru pie saimnieces. Ar to rotaļa beidzas.

Rudā lapsa

Visi sasēdās riņķī (tādā mazā riņķī), pāri pārsedz villaini pār visu dalībnieku galvām. Acis visiem uz vidu, muguras uz āru. Viens skrien apkārt gar loka āra malu (gar dalībnieku mugurām) ar grīstē sagrieztu dvieli rokā un dzied (dungo ar savu meldiņu):
Skatatiesi, mani bērni, kur tā rudā lapsa tek!

Apkārt skrienot nemanot nosviež grīsti kādam no riņķī sēdošajiem aiz muguras. Otrreiz pieskrienot, ja atrod, ka grīste nav uzņemta (jo sēdētāji atpakaļ skatīties nedrīkst). Tad paķer grīsti un sit ar to tam, kuram atrada grīsti aiz muguras. Tad sitējs sēžas viņa vietā un sēdētājs iet par lapsu.

Šustars

Visi sastājas lielā lokā. Viens iet, ar kāju piesizdams pie grīdas, apkārt pie lokā stāvošajiem un prasa: Kur Šustars?
Prasītais parāda ar roku uz citu kādu dalībnieku un pasaka: Otrā sētā, otrā sētā!

Šustara meklētājs iet pie tā, kuru viņam rādīja. Par to laiku rādītājs ar kādu no loka pretējās malas dalībniekiem mēģina mainīties vietām. Šustara meklētājam tad jābūt izmanīgam un mainīšanās laikā jātiek vienā no brīvajām vietām. Tad tam, kas palicis bez vietas, jāstājas par Šustara meklētāju. Turpretī, ja Šustara meklētājs nav diezgan izveicīgs un trīs reizes pārmainoties nepaspēj tikt nevienā brīvā vietā, tas jādod ķīla un spēle turpinās tālāk.

Kripat, kripat, marš!

Visi saķeras rokās apaļā riņķī. Viens stāv vidū ar kādu nūju rokā. Visi riņķī skrien apkārt. Vidū stāvošais sit ar nūju pie griestiem vai grīdas (ātri, un cik ātri tas skaita, tik mudīgi riņķim jāskrien) un skaita – kripata, kripata! Visi skrien mudīgi riņķī un kad sauc marš!, tad visiem uz reizes jānotupās pie zemes. Kurš neattop notupties un paliek stāvot, tam jādod ķīla. Kripata, kripata var saukt cik reizes vien grib, jo skaits nav noteikts. Un parasti sauc ne visas reizes vienu daudzumu, lai nevarētu ievērot, pēc cik reizēm ir jānotupstas, jo tad var vairāk ķīlas sadzīt un pārējos tas saceļ lielu jautrību.

Kāzās lūgt

Visi sasēžas rindā un viens nosēžas otrā istabas malā. Viens paņem kādu nūju un iet pie sēdētājiem (pie katra pa reizei) un saka: Es jūs lūdzu kāzās.

Sēdētājs atbild pēc gribas, piemēram, negribu, neiešu, nav laika. Ko tik iedomājas, to var teikt. Ko atbild, to lūdzējs iet un pasaka, ar žestiem izrāda saimniekam, kas sēž otrā istabas stūrī. Tā atkārtojas tik ilgi, līdz visi ir lūgti. Tad atkal iet pie katra pa reizei un prasa: Ko nesīs kāzās ejot?

Atkal var teikt, ko tik katrs iedomājas, ko viņš nesīs kāzās ejot. Atkal lūdzējs iet pie saimnieka un saka ar visādiem žestiem rādot (jāatdarina arī sejas izteiksme, kādā tas ir pasacījis), ko nesīs. Kad visi lūgtie ir pateikuši, ko nesīs, tad lūdzējs uzsēžas atpakaļiski uz savas nūjas (garais gals nūjai cauri kājām), un tad tāpat atpakaļiski lec virsū kāzu viesiem., jo viņš jau neredz, kur nūjas gals iet, jo tas ir viņam aiz muguras. Tad taču neviens vairs nevar nosēdēt savā vietā un tā izceļas liela jautrība. Ar to rotaļa nobeigta

Bum, bum, vecais!

Visi sasēžas cits citam klēpī. Viens nostājas priekšā un saka: Bum, bum, vecais (vecais ir tas, kurš sēž pats apakšējais!
Ko labu meklē?
Podiņu, katliņu.
Kur tas palika, ko vakar iedevu?
Suņi, kaķi saplēsa.
Kur tu pats biji?
Dižus labus viesus vadīju.
Kur tavi bērni bija?
Pakaļ skrēja.
Kādēļ nedzini atpakaļ?
Dzinu, bet ielīda zemē.
Kādēļ neraki ārā?
Raku, bet lāpsta nolūza.
Kādēļ negāji pie kalēja?
Vecais kalējs saēdies teļa putru, ielīdis krāsnī un nosprādzis. Jaunais aizbraucis uz Rīgu sievu precēt.
Nu tad nāc, izrauj manā dārzā vienu rozi!
Nu mēģina raut, bet pārējie nelaiž, saukdami: Dārgs, dārgs podiņš!
Rāvējs sauc: Lēts, lēts!

Beigās palaiž – tas aiziet pie rāvēja. Tā turpinās līdz pēdējais vien palicis uz krēsla sēžot un pārējie visi aizgājuši pie jautātāja un pārvērtušies par suņiem. Jautātājs iet atkal un uzsāk sarunu ar pēdējo sēdētāju: Vecmāt, es jūs lūdzu pirtī!
Nē mīļo ciemiņ, jums sīvi suņi, man kliba kāja.
Mani suņi nekož, tie saēdušies sviestmaizi.
Vai ir silts gariņš, mīksta slotiņa?
Ir, ir. Pirtiņa ar liepu malku kurināta, bērzu slotiņa, mīkstas ziepītes, silts ūdentīš. Nāc vien, vecomāt!
Nu, iešu arī.
Tikko vecomāte iet uz pirti, tā visi suņi klūp virsū un sāk vecomāti pamatīgi plucināt.

Ādamam bij septiņ dēli

Paņem galvas lakatu vai citu kādu drēbes gabalu un visi dalībnieki saķērās, kur varēdami malās vai galos. Viens ar pirkstu griež riņķī par dzīves vidu un skaita:
Ādamam bij septiņ dēli,
Visi septiņ labi dēli
Ne tie ēda, ne tie dzēra,
Naudu bāza kabatā.
Tur ciet!
Kad saka tur ciet!, tad visiem uz reizes ir jāatlaiž rokas vaļā. Kas to neizdara un paliek drēbi turot, tam jādod ķīla. Tāpat, ja sauc laiž vaļā!, tad nedrīkst laist drēbi vaļā. Kurš palaiž vaļā, tam jādod ķīla.

Sudraba doze

Še tev viena sudraba doze!
Kas tur iekšā?
Trīs jauni puiši.
Kā viņi ģērbušies?
Nu stāstītājs stāsta, kādas kuram drēbes. Viņš domā par kādiem trijiem viņam pazīstamiem puišiem, un stāsta tādas drēbes, kādas tie parasti valkā. Bet tam nesaka, kas tie ir, tikai saka – kurš pirmais, kurš otrais, kurš trešais. Pats teicējs gan domā, kurš katris ir. Kad visi pateikti, tad jautā: Kuru par vīru, kuru pie rokas, kuru aiz durvīm?
Kad pateic, kuru grib par vīru, kuru pie rokas, kuru aiz durvīm, tad pasaka, kas tie tādi ir. Ja gadās puisim jautāt, tad saka trīs jaunas meitas tādā pašā kārtībā.

Man bija cūciņa

Ko tu gribi no tās cūciņas? Iet pie katra dalībnieka pa kārtai un prasa: Ko tu pirksi no tās cūciņas?

Katris kaut ko pērk – kājiņu, austiņu. Kad visi ir nopirkuši, tad katram dalībniekam uzstāda dažādus jautājumus, bet uz visiem jautājumiem atbild tikai to, ko viņš ir nopircis. Piemēram, ja vaicā – vai tu dārgi samaksāji, jāatbild – kājiņu, jeb ko tu esi nopircis, tikai to vārdu drīkst atbildēt. Ja aizmirst un izteic ko citu, tad jādod ķīla. Nedrīkst arī smieties.

Stulbos vanagos

Apliek nodrēbēm uz grīdas vai arī laukā apaļu, diezgan lielu loku un visi dalībnieki nostājas loka iekšienē. Vienam no tiem aizsien acis – tas ir vanags. Un pārējās ir vistiņas. Vanags iet par loku un klausās. Vistiņas arvien saplaukšķina rokas, lai vanags zinātu, kur ir. Tad vanags ar joni dodās uz to pusi un mēģina kādu no vistiņām saķert. Vistiņas nedrīkst skriet ārā no loka. Ja kāda mūkot pārskrien pāri loka robežām, tai jādod ķīla. Kuru vanags noķer, tai jāstājas par vanagu. Ja vanags iet pāri robežai (jo vanags jau nevar redzēt), tad pārējie sauc: Deg, deg! Tad vanags zin, ka jāgriežas atpakaļ.

Ābrama upe

Sasēdās pa pāriem puisis un meita. Viens paņem naudu rokā un apstaigā sēdošos, visiem likdamies dodot naudu izstieptās rokās. Un vienam no visiem dalībniekiem arī iedod. Kad visi apstaigāti, tad naudas devējs sauc: Ābrama upe!
Tas, kuram ir nauda, tas mudīgi lec augšā un skrien istabas vidū. Bet blakus sēdošajam ir jānotura, lai tas nevarētu izskriet. Ja paspēj izskriet, tad tas, kurš nenoturēja dod ķīlu. Bet ja nepaspēj, tad tas dod ķīlu, kuram bija nauda rokā iedota.

Kāķi sist

Nogriež žebērklīti ar trim vai četriem zariem un nostāda. Pa gabalu met tam ar koka nūju, lai žebērklīti nogāztu. Visbiežāk spēle spēlēta ganos.

Ripas kaut

Spēlētāji sadalās divās komandās. Pirmie met ripu, kas ir atzāģēts baļķa gals, otrie ar mietu cenšas ripu atsist. Pēc tam otrie met ripu no tās vietas, kur pēc atsišanas tā nokrita. Uzvar spēcīgākais un veiklākais. Spēles laukums nav ierobežots, tādēļ vājākos spēlētājus var dzenāt pa visām pļavām.

Oliņas mest

Vajadzīgi 5 apaļi, gludi akmentiņi. Spēles vietai jābūt gludai. Visus akmentiņus met gaisā un uzķer ar delnas virspusi. Tad, lai akmentiņi būtu izklaidus, tos izslidina caur pirkstiem uz zemes. Šāda sagatavošanās pirms katras tūres.

1. tūre – Vienu akmentiņu met gaisā. Tā lidojuma laikā paceļ otru un vēl noķer krītošo akmentiņu. Nu rokā ir divi. Vienu noliek, palikušo met gaisā un paceļ nākošo. Tā tas turpinās, līdz nolikti visi akmentiņi.
2. tūre – Vienu akmentiņu met gaisā. Tā lidojuma laikā paceļ vēl divus un noķer krītošo akmentiņu. Nu rokā ir trīs. Divus noliek malā. Atlikušo met gaisā, uzceļot atlikušos divus akmentiņus.
3. tūre – Vienu akmentiņu met gaisā, otru paceļ. Noķer lidojošo un vienu noliek malā. Atlikušo met gaisā, lidojuma laikā paceļot visus trīs atlikušos akmentiņus. Noķer lidojošo un visus noliek malā.
4. tūre – lecis – Vienu akmentiņu met, otru paceļ. Divus met, trešo paceļ. Trīs met, ceturto paceļ. Tūres laikā neviens akmentiņš netiek nolikts.
5. tūre – pipsis – Vienu akmentiņu met, otru paņem – rokā divi. No tiem vienu met, paņem no zemes vēl vienu un noķer lidojošo – rokā trīs. Tā turpinot paņem no zemes visus akmentiņus.
6. tūre – tupsis – Visus piecus akmentiņus turot rokā, vienu met četrus noliek. Vienu met, četrus paņem.
7. tūre – Spēle uz punktiem. Katram trīs metieni. Par katru no kritušo akmentiņu 10 punkti. Parasti spēlē līdz 100. Darbība – visus akmentiņus met gaisā un ķer ar plaukstas virspusi. Akmentiņus parasti ķer no apakšas. Grūtāks variants – ķert tos no augšas.

Ķīlas izpirkt:

Ķiršus plūkt

Ķīlu izpircējs nostājas istabas vidū un saka: Es plūktu ķiršus, bet nav redeles kur pakāpt.
Viens ir saimnieks, tas prasa: Kuru tu gribi, vai to?
Parāda uz kādu no dalībniekiem. Ja plūcējs pasaka jā, tad tas nostājas blakam, zem rokas saņemot plūcēju. Vienam acis uz vienu pusi, otram uz otru pusi. Tad vaicā saimnieks: Ko vēl tev vajaga?
Plūcējs prasa kāsi, kurvi, mēru un vēl dažādas lietas. Visi prasītie sastājas cits pie cita garā rindā, zem rokas saķērušies. Vienam acis uz vienu pusi, otram uz otru pusi. Kad nu visi sastājušies, tad saimnieks iedod ķiršu plūcējam apmēram centimetru garu salmu vai kociņu, un tas paņem lūpās, jo rokas ir saķertas kopā ar blakus stāvošā rokām, un dod blakus stāvošam. Tas atkal saņem ar lūpām un dod tāpat tālāk. Kad visa rinda cauri, tad tādā pašā ceļā dod atkal atpakaļ līdz nonāk pie ķiršu plūcēja.

Kapeju smēķēt

Ķīlas izpircējam jāiet un jānobučo viens no dalībniekiem, kuru publika nolemj. Parasti meitām liek iet kādu no puišiem bučot, puišiem meitas, kaut gan meitām ir daudz grūtības, bet puiši labprāt izpilda. Kad nobučo, tad pārējie prasa: Vai bija ar kafija salda? Un ar to ķīla izpirkta.

Melus ienest

Izej, ienes piecus (vai septiņus) melus!
Ķīlu pircējs iziet ārā un, atpakaļ ienācis, pastāsta piecas kaut kādas izdomātas lietas, ko visi zina, ka tās ir nieki. Par piemēram – vasarā stāsta, kā ārā dziļš sniegs, saule spīd – stāsta – apmācies un stipri līst, vai tam līdzīgi.

Bukam kuli kustināt

Aiziet un sakustina durvju rokturi.

Plankus zāģēt

Apgulās uz acim krusteniski pāri solam, rokas pirkstu, vidējo, iebāž katru vienā ausī un tad svārstās pāri solam un atpakaļ (kājas nedrīkst atdurties zemē). Šņācot atdarina zāģa šņākšanu. Tā zāģē tik reizes, cik plankas ir uzlikts zāģēt.

Zvaigznes skaitīt

Ķīlu izpircējs apsēžas uz grīdas vai uz kāda ķeblīša. Dalībnieki uzsedz tam praķi uz galvas, piedurkni izceļ uz augšu un liek skatīties caur piedurkni uz augšu (jo piedurkni viens no pārējiem tura uz augšu, lai labāk varētu redzēt). Viens no apkārtējiem ieņem ūdeni mutē un, līdz tas skatās augšā, tad par piedurknes galu visu mutē ieņemto ūdeni sprauslo uz leju, apakšā sēdošajam acīs. Tā tikai var piemuļķot nezinātāju, kas nezin, kā tur dara, bet kas zin, tas neparko nelaižas zvaigznes skaitīt.

Spelti apgriezt

Ķīlas izpircēju aizved un nostellē pie siltummūra. Tad viens no dalībniekiem (tam nezinot) iziet ārā pie krāsns un sasmērē kādu drēbes gabalu gar krāsns sodrējiem. Iekšā nākot (jo citi visādi cenšas krāsnes turētāja vērību nogriezt) aizvelk un apbārsta ar sodrējaino lupatu gar seju tam, kas tura krāsni. Tad pārējie sauc: Nu ir spelte apgriezta!, jo, kā saprotams, visa turētāja seja ir pilnīgi melna. Visiem ceļās liela jautrība par viņa izskatu, kaut gan tas pats brīžiem paliek ļoti dusmīgs, un tūlīt, steigšus, iet mazgāties.

Piparus grūst

Cik daudz pārējie nospriež, tik daudz ķīlas pircējam pipari jāgrūž (vai piecus, vai septiņus, vai desmit). Piparus grūž šādi: apsēžas pie zemes, uz rokām atspiežās, un grūž dibenu pie zemes, skaitot pie katra grūdiena – viens, divi, trīs un tā tālāk.

Koku likt

Viens iziet ārā aiz durvīm, pārējie paliek istabā. Noliek kādu koku un viens no dalībniekiem aiziet un pieliek roku pie koka kaut kurā vietā, apmēram vidū, augšas galā, vai apakšējā galā. Jāpiezīmē, ka kokam jābūt noliktam stāvus – viens gals pie zemes, otrais uz augšu. Tas sauc to, kas ārā aiz durvīm. Tas ienāk un parāda, kurā vietā kokam ir pielikta roka (ne jau tieši uz centimetriem, bet apmēram vidū, vai augšā, vai apakšējā galā). Visi brīnās, kā var uzminēt, jo taču nebija istabā un neredzēja, kurā vietā roku pielika.

Atrisinājums: no publikas vēl vienam vajaga zināt, kā to dara un šis, iekšā nākot, skatās tikai uz to, kas zina, kā darāms. Jo pārējie, kas nezina, visu uzmanību pievērš ienācējam. Tad tas, ka vēl zina, it uzmanīgi, kārtodams apģērbu vai ko citu, pieliek roku sev apakšā, augšā vai vidū, jeb apmēram uz kuru pusi. Tā nu ienācējs pēc dotās zīmes pieiet un parāda, kurā vietā apmēram roka pielikta.

Domas minēt

Vajaga zināt diviem no dalībniekiem. Viens iziet ārā un otram, kaut kurš no dalībniekiem pateic kaut ko, ko viņš domā. Tad sauc to iekšā un prasa: Pasaki, ko es teicu? (Ko domāju)
Tas, kam domas ir pateiktas, tas teic visādas muļķības, kaut patiesībā nav nemaz tas teikts. Bet otrais, kas ienācis minēt, vienmēr saka: Nē, to viņš neteica tev.
Tā var teikt visādas muļķības, cik reizes vien grib, un, starp citu, pasaka arī to (viņš teica to vai to), ko patiesībā tas ir teicis. Tad šis atsaka: Jā, tas ir taisnība, to viņš teica.
Jautājums: kā varēja starp daudzējiem citiem jautājumiem zināt, kuru patiesībā ir teicis? Vai arī ir zināms skaitlis, pēc cik reizēm pateica īsto teikumu?
Atbilde: Teikumiem un reizēm nav nozīmes. Var teikt, cik reizes grib, tikai nedrīkst teikt neko tādu, kas būtu ar četriem riteņiem, vai četrām kājām (kā, piemēram, kaut ko par zirgu, govi, galdu, gultu, ratiem vai tamlīdzīgi), tad vienmēr saka: Nē, to viņš neteica!
Un tad saka tādu, kam ir četras kājas, tad arī saka: Nē, to viņš neteica!
Un pēc tam pasaka, ko īsti ir teicis. Tad saka: Jā, tas ir taisnība, to viņš teica!

Roku dot

Viens no dalībniekiem saka uz otru, kurš arī zin šos paņēmienus: Kad es tev teikšu, tad tu iesi ārā, un, kad es saukšu, tad nāci iekšā un dod roku tam, kuram es būšu devis!
Kad saka – ej ārā – tad viens iziet ārā un tas, kurš raida ārā, piedod vienam no dalībniekiem roku. Un tad sauc iekšā to, kas ārā. Tas, ienācis, padod tam pašam roku, kuram deva roku, kamēr viņš bija ārā.
Jautājums: Kā varēja zināt, kuram bija dota roka?
Zināt varēja šādi: kad teica – kad es teikšu, tad tu iesi ārā u.t.t. – tad visi dalībnieki bija uzmanīgi un klusi. Pēc šī teikuma, kurš no dalībniekiem pirmais ierunājās, tas ir jāiegaumē, jo tam tiks dota roka. Tādēļ, ienākot, arī dod roku tam, kurš pirmais ierunājās.

Uz karstām oglēm

Ķīlu izpērkot, tas, kam jāpērk ķīla, iziet istabas vidū un minās uz vietas sacīdams: Es stāv uz karstām oglēm. Kas mani mīl, lai nāk mani nocelt.
Tad viens no dalībniekiem aiziet un noceļ, pats palikdams viņa vietā. Tā tas turpinās, līdz visi ir nocelti.

Pa celmiem bradāt

Visi nosēžas divās rindās, viena pret otru, cieši sakrustojot kājas abām rindām kopā. Tad vienam aizsien acis un tam jāizbrien caur sēdētāju vidu turp un atpakaļ (var iedomāties, kāda tur iešana ar aizsietām acīm, kur abām rindām kājas cieši sakrustotas).

Pelnus sargāt

Tas, kam ķīla jāizpērk, tiek nosēdināts uz grīdas, kājas izplešot uz katru pusi. Starp kājām ieber čupiņu pelnus un sēdētājam iedod nazi rokā un liek pelnus nosargāt. Visi apkārtējie mēģina viņam uzbrukt, un tas ar nazi aizstāvās. Tad viens saķer sēdošo pie kājām un izrauj pelnu čupai cauri.

Braukt ar lidmašīnu

Vienam aizsien acis un liek kāpt uz krāģa, jeb krēsla. Visi apkārtējie rūc un taisa tādu troksni, it kā brauktu ar lidmašīnu. Tad viens uz reizes parauj krēslu, lai tas, kam aizsietas acis, kristu, it kā lidotu. Tur, protams, stāv kāds blakus, kas satver, lai nenosistas. Bet tas kritējs jau nezina.

Par olām staigāt

Saliek uz grīdas vairākas olas un parāda, kur viņas ir un kā noliktas. Tad aizsien vienam acis un liek staigāt tur, kur tās olas saliktas, bet tā, lai olas nesabradātu. Kad aizsien vienam acis, tad kāds no dalībniekiem olas salasa. Bet tas ejot tik ļoti sargās lai nesasistu, jo tas jau nezina, ka tur nekas nava.