Dziedāšana
Suitu novadā agrāk nodalīja divus dziedāšanas veidus: dziedāšanu un ziņģāšanu. Garās dziesmas, kurām ir vairāki pantiņi un sižetiski saistīts teksts, te sauca par ziņģēm. Un netika šķirots, vai šī ziņģe ir tautas dziesma, vai arī to ir sarakstījis kāds komponists.
Vīri ziņģā un sievas dzied, jo uzskatīja, ka sievām vairāk piedien saukšana, locīšana un vilkšana (zinātniski to sauc par burdona dziedāšanu), bet vīriem ziņģes. Dziedāja pa lielākai daļai tikai sievietes. Vīrieši dziedāja retāk (jo tie ziņģāja). Puiši parasti apdziedāja meitas; šīm dziesmām tātad bija vienpusīgāks raksturs. Sievietes dziedāja daudz vairāk, un viņu dziesmas bija ļoti daudzpusīgas, skāra dažādas dzīves un sadzīves nozares.
Tautas dziesmu dziedāšanai bija vajadzīgi vairāki cilvēki. Dziesmu iesāka saucēja. Tiklīdz dziesmas panta pirmās divas rindas ir izdziedātas, izsauktas, saucēja apklust, un tad to pašus vārdus otrreiz atkārto locītāja. Reizē ar locītāju vilcējas sāk dziedāt, gari velkot „ē”. Tad atkal sāk saucēja u.t.t. Dažreiz arī saucēja palīdz atkārtot locītājai dziesmu vārdus. Labas saucējas un arī locītājas bija lielā cieņā un tika nereti aicinātas kāzās arī tajās dzimtās, kur nemaz nebija viņām radu.
Šeit minētie dziedāšanas paņēmieni var izlikties vienmuļi un monotoni, bet patiesībā tomēr tā nav. Mūsu tautas dziesmas iegūst savu estētisko vērtību pilnā mērā tikai tad, ja ir dzirdami reizē vārdi, muzikālās skaņas un redzama attiecīgā darbība (apmēram kā operā), piemēram, kāzu ceremonijās u.t.t. Vēl vairāk, saucējai un locītājai jābūt arī labām tēlotājām un jāpavada katra dziesma ar piemērotu mīmiku un žestiem. Tādas saucējas un locītājas arī tika meklētas kāzās.
Mūsu tautas dziesmu dziedāšana kāzās arvien atstāja dziļu iespaidu un radīja zināmu noskaņu. Piemēram, izvadot līgavu uz baznīcu pie laulībām, to ceļ zirgā, un tanī pašā laikā meitas izvadītājas sēri dzied: Māmiņ, tavas vieglas dienas uzceļ tautu kumeļam. Šī darbība kopā ar dziesmu skaņām dziļi aizkustina klātesošos. Nezinu, vai citu tautu tradīcijās var atrast ko līdzīgu. Vīrieši, pa lielākai daļai paši nedziedādami, tomēr arvien cītīgi klausījās meitu dziedāšanā. Toreiz šī tautas māksla bija tā, kas audzināja mūs estētiski un morāliski.
Suitu novads ir unikāls ar to, ka tajā ir pierakstītas vairāk kā 52 tūkstoši tautas dziesmu un to variantu. Daudzas tautas dziesmas dažādiem dzīves gadījumiem, kā arī 113 senas ziņģes ar notīm, komentāriem un datiem par šo ziņģu teicējiem ir atrodamas Daces Nastevičas sastādītajā grāmatā Dziesminiece Veronika Porziņģe.